Lietus sargs

Reiz dzīvoja (un dzīvo joprojām) Lietus sargs jeb Lāse. Nu ne jau kaut kāds parasts lietussargs, bet īsts, dzīvs Lietus sargs. Viņa uzdevums bija apsargāt Lietu, lai tam līstot  nenotiktu nekādas nekārtības. Lietus sargs vēl bija pavisam jauns, tikko nomainījis veco amata brāli, kas no bezdarbības bija izkūkojis prātu. Jā, Lietus sarga profesija mēdza būt garlaicīga, ak,  ko nu tur melot – tā bija neticami garlaicīga un vienmuļa. Nebija vairs tā, kā pirms simts gadiem , kad notika Lielā Debesu kauja, kurā Lietus un Vējš izšķīra savas tiesības uz Debesu pļavām.

Lāse par šo kauju lasīja tikai grāmatās un sapņoja par laiku, kad Lietus sargi atkal dotos cīņā, taču viņš zināja, ka tas nekad nenotiks, jo pirms piecdesmit gadiem Lietus un Vējš Saules klātbūtnē  parakstīja savstarpēju neuzbrukšanas līgumu uz  nākamajiem piecsimt gadiem. Tomēr bija vēl viena lieta, par ko sapņoja jaunais Lietus sargs, sēdēdams un garlaikodamies uz pelēkā lietus mākoņa, jeb sargposteņa, kā to mēdza saukt vecais, labais Lietus admirālis. Viņš bieži vēroja cilvēkus, kas steidzās savās ikdienas gaitās, sarunājās caur dīvainām ierīcēm, ko viņi sauca par mobilajiem telefoniem, brauca ar mašīnām un...mīlēja. Viņš bieži vēlējās kaut varētu dzīvot, tur, lejā, kur paveras tik daudz  iespēju, nevis šeit  -  sargāt vecu, nīgru Lietus vīru, kam nedraudēja ne mazākās briesmas.

Kādu vakaru, kad visi bija prom, Lāse atkal sajutās vientuļš un ar ilgpilnu skatienu vērsās lejup un pēkšņi viņam radās ideja. Kā jau tas bieži notika, pēc lietus parasti parādījās varavīksne un tikai retais zināja, ka pa to var nokļūt no debesīm uz zemi un atpakaļ. Lietus sargs sagaidīja varavīksni un devās pa to lejup uz zemi. Nonācis lejā, Lāse nespēja pārstāt brīnīties, cik apkārt daudz interesantu lietu un cilvēku...Tomēr Lietus sargs bija aizmirsis par vienu, ļoti svarīgu noteikumu. Uz šo jautājumu viņš bija iekritis arī padebešmācības centralizētajā eksāmenā, varēdams vainot vienīgi savu slinkumu mācīties. „Nekad nepamest debesis ilgāk kā uz 3,5 minūtēm! Sods: izraidīšana no debesīm” - tas bija galvenais priekšnoteikums visām debesu būtnēm.

Taču Lietus sargs aizmirsa par laiku, jo apkārt bija tik daudz kā jauna un neparasta, līdz kādā brīdī Lāse vairs nesaprata, kas notiek, kur atrodas un kas ir viņš pats. Viņš neatcerējās ne sēdēšanu uz mākoņa, ne veco, trako Lietus sargu, ne Vēja un Lietus kauju. Pilnīgi neko. No debesīm salti lija lietus, un nu jau bijušais lietussargs, tagad cilvēks, ietinās ciešāk pelēkajā lietus mētelī un devās savas jēgas meklējumos. 

Bieži vien mums uz ielas mums uzskrien virsū cilvēki ar apjukušu, neizprotamu skatienu, taču nesteigsimies viņus nolamāt, jo varbūt kādreiz šie cilvēki  ir bijusi tādi paši Lietus sargi kā Lāse, kuri tagad meklē savas esamības jēgu - gluži kā to darām arī mēs. Un varbūt kaut kur dziļi sirdī mēs visi esam mazliet Lietus sargi.