Labs nāk ar gaidīšanu - tā mēdz sacīt. Un izrādījās, ka tā ir taisnība. Vēlējos noskatīties Toru kopš tas parādījās uz kino ekrāniem. "Kino Balle" mani piečakarēja un uz lielā ekrāna to neredzēju, bet tā kā nojauta sacīja, ka filmai jābūt baigi labai, tad vēlējos to noskatīties vislabākajā kvalitātē. Bet līdz DVD nācās pagaidīt. Un beidzot aizgājušajā nedēļas nogalē, lēdijas un džentlmeņi, Tors DVD versijā nonāca pie manis. Sajūta bija tāda it kā bērnam Ziemassvētkos būtu uzdāvināts pamatīgs spēļu džips ar milzīgiem riteņiem un sudraba krāsojumu. Bērnišķīgi, bet tomēr.
Sižets. Stāsta centrā ir Varenais Tors – spēcīgs, taču augstprātīgs kareivis, kura neapdomīgā rīcība no jauna piešķiļ uguni senām domstarpībām, izraisot karu. Par sodu Tors tiek padzīts no karaļvalsts, lai turpmāk savu dzīvi pavadītu uz Zemes starp cilvēkiem. Taču tieši šeit viņš uzzinās, ko nozīmē būt īstenam varonim, kad bīstamākais ienaidnieks no viņa pasaules sūta savus tumšos spēkus, lai iekarotu Zemi. Filmā iemirdzējās jau tādas zvaigznes kā Entonijs Hopkins, Natālija Portmane un, protams, centrālā persona - Kriss Hemsvorts.
Pārdomas. Nu patiesība tas nav stāsts tikai par Zemes glābšanu, bet gan par attiecībām ar ģimeni, savu kļūdu labošanu un spēju mainīties. Stāsts pa savu grēku izpirkšanu un nesavtīgumu. Par pazemību un cieņu.
Lai nepatiktu Tors, cilvēkam vai nu ir jāienīst komiksi, fantastikas filmas vai arī jābūt visai aprobežotam skeptiķim. Nu labi, nerunāšu par citiem, bet par sevi zinu droši - viena no labākajām filmām, kādu man gadījies līdz šim redzēt. Tā kā esmu no tiem, kas Transformerus, Zirnekļcilvēku, Dzelzs Vīru utt. skatās ik reiz, kad rāda, tad šis Marvel radītais brīnums mani patiesi aizrāva. Visu filmas laiku nosēdēju ar muti vaļā. Iepriekš jau rakstīju, ka uzķeros uz visām tām runām par drosmi, pasaules glābšanu, uz varoņiem, kas ziedo, drosmīgi stājas pretī liktenim un bla, bla, bla. Tad jau pavisam loģiski, ka arī scenārija ziņā mani aizķēra. Mīti, skandināvu dievi, ķeltu simboli - tas man ir kā lācim medus. Un te nu tie visi bija - varenie dievi, Asgarda, Igdrasils un tam visam pāri vienkārši fan-tas-tis-ki specefekti.
Plusi. Ar ko lai sāk? Labi, parunāsim par specefektiem. Ja spēlējat Mu vai WOW, tad jums varētu patikt. Patiesībā gribētos vienu spēli, kam būtu tieši šāda grafika, jo pat abas iepriekšnorādītās nevar salīdzināt ar filmas piedāvātajiem labumiem. Tā ka par specefektiem,kurus vērojot gribas visu laiku teikt "wow" , lielais paldies visai tai milzīgajai veidotāju komandai. Aktieri nospēlēja lieliski. Kā jau dzimuši dievi (it sevišķi Entonijs Hopkins - perfekts Odins). Par pašu Hemsvortu nemaz nerunāsim. Lēdijas, ja nepatīk šādas filmas, tad paskatieties to vismaz gandrīz divmetrīgā Hemsvorta dēļ. Ticiet mani - ir tā vērts. Tālāk par sižetu. Lielisks, kā jau viss šajā filmā. Tēvs izmet savu nepaklausīgo dēlu no Asgardas un nu Toram nākas tikt galā esot mirstīgā ādā. Ik pa brīdim uzpeld kaut kādi valdības čaļi (izskatās kā aģenta Smita un Vīri melnā krustojums), kuru loma patiesībā līdz galam tā arī netika iznesta. Nu un, protams, mīlestība, gluži tā kā man patīk - nelielā un saprātīgā devā bez nelabumu izraisošajiem "es tevi mīlu", "tavas acis ir kā zvaigznes" un "es bez tevis nomiršu". Sižets risinās raiti, bez aizķeršanās, no atslābuma atkal metoties iekšā action. Scenārijs, papildināts ar varoņu runām un asprātīgiem dialogiem, nostrādā uz visiem simts. Toram ir arī vairākas spēcīgas ainas, citam varbūt mazliet banālas vai pārāk dramatiskas, bet bez labas drāmas jau ar nevar. Drāma ir tas, ko cilvēki (lai cik ļoti viņi to noliegtu) gaida. Piemēram, aina, kur Tors, nolicis uz muti izcili trenētus drošībniekus, pūlas atgūt savu āmuru. Bet tas paliek kā iecementēts zemē. Dieva cienīgs izmisums no Hemsvorta puses. Un tāda aina nav viena.
Mīnusi. Grūti jau kaut ko teikt par mīnusiem. Lielākais filmas mīnuss laikam bija tas, ka man Tors bija par īsu. Gribējās vēl. Un tad vēl tie valdības čomi melnajos uzvalkos. Viņi palika vien kā nelieli šķēršļi, ko itin viegli pārvarēja. Un mūzika. Nez kāpēc es to nepamanīju (laikam biju pārāk aizrāvusies ar ainām). Bet tas, ka titros (jā, pat tos es noskatījos) sāka skanēt Foo Fighters "Walk" gan bija pārsteigums. Pašās filmas beigās es varbūt gaidīju lielāku cīniņu, nekā bija patiesībā, bet uz to visu jau var pievērt acis. Vēl tas staigājošais dzelzs gabals no Stārka kompānijas (tas laikam spētu būt īsts manu murgu tēls) ugunsvēmējs - bruņinieks gan kaut kā likās sajaucis filmas.
Kopsavilkums. Skatoties Toru, jāatceras, ka tas nav ziemeļu mitoloģijas tiešs attēlojums, bet gan komiksa ekranizācija, tāpēc iztiksim bez runām, cik ļoti Holivuda degradē skandināvu mitoloģiju. Aizmirst kā bija un izbaudīt filmu - tas ir galvenais. Kā jau sacīju, aktieri izpildīja savu uzdevumu lieliski, scenārijs bija noslīpēts, ainas fantastiskas un visa filma kopumā iespaidīga. Katrā ziņā, es sagaidīju to, ko biju gaidījusi. Un šī noteikti nebija pēdējā reize, kad Toru skatījos.
P.S. Un ja pietiek pacietības, noskatieties arī titrus, jo ar tiem vēl viss nebeidzas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru