Tā tik ir sajūta, kad galvā uz riņķi griežas kāda The Rasmus dziesma vēl gadiem ilgi pēc albuma iznākšanas. Un tā neapklust, kamēr tu vienkārši šo albumu atkal neizvelc no plaukta un nenoklausies... vai tā būs arī šoreiz ar jauno albumu? Nu nezinu gan. Nesaku, ka tas ir slikts, jo kā gan es atļautos ko tādu apgalvot esot viņu fans (netradicionālajā šī vārda izpratnē). Paši puiši par plati ir izteikušies, ka vēl nekad nav bijis tik viegli kā ar šo un, ka viņi šoreiz no visas sirds izbaudījuši albuma tapšanas procesu un atkal atraduši prieku mūzikas rakstīšanā. Protams te nu rodas jautājums - viegli, tāpēc, ka bija kādu laiciņu atpūtušies un viņiem tas tiešām nāca viegli, vai arī čaļi mazliet piehalturējuši?
Lai nu kā, bet šoreiz no melnām rozēm nav ne miņas. The Rasmus izklausās pat laimīgi. Mūzikas stila ziņā grūti teikt vai mainījušies, jo galu galā šīs grupas albumi ir bez maz vai katrs savā stilā. Sākot no fankroka, simfoniskā un gotiska roka un beidzot ar softroku, kā šajā pēdējā platē (tajā ielaužas arī pēdējais rokmūzikas modes kliedziens - elektroniskās mūzikas fīčas). Tomēr ir kaut kādas nianses, kas raksturīgas tieši šīs grupas skanējumam (lai tad, kad tu izdzirdi kādu dziesmu pa radio, vari izsaukties: tie taču ir vecie labie rasmusi!). Neizlikšos par baigo mūzikas profu, jo no tehniskā viedokļa zinu tikpat daudz, cik baltais polārlācis no sauļošanās krēma uzklāšanas, taču teikšu tā: ir mazliet no visa, ko puiši savā astoņpadsmit gadu ilgajā vēsturē savārījuši, it īpaši no 'Into' un 'Dead Letters'.
Divas raksturīgākās iezīmes - lirikas un Lauri balss. Pirmajā gadījumā jāteic, ka tieši tāpēc tolaik The Rasmus nonāca manā uzmanības lokā. Teksti bija, tā teikt, iz manas dzīves. Un ir vēl joprojām. Pat jaunajā platē. Vārdu sakot, Lauri prot izteikties tā, ka vairāk vai mazāk kaut kādu stīgu aizķer - atkarīgs, cik trauslas tās stīgas. Tikai šoreiz netiek uzraktas lietas, ko labāk nevajadzētu uzrakt. Un protams Lauri balss, viens no patīkamākajiem vokāliem, ko nu ar neko citu pagaidām nesajauksi.
Jaunais 'The Rasmus' ir tāda laiska atsēšanās dīvānā un atcerēšanās par laikiem, kad biji jauns un muļķis, kad tika pieļautas kļūdas un pārāk daudz kas ņemts pie sirds. Tikai šoreiz ne vairs ar sirdi plosošu dramatismu, bet drīzāk ar patīkamu, saldenu eiforiju. Krīze pāri, tā teikt. Pusaudžu vecums izslimots. The Rasmus ir pieauguši. Tagad atliek vien pasēdēt un pačillot. Runājot par dziesmām, "I'm A Mess" man šķiet kaut kas, kas aizķēries no Black Roses un tās pliko skriešanas cauri dārzam, savukārt "Somewhere" pirmajās sekundes man, goda vārds, prātā iešāvās U2. "Sky" gan ir dziesma pa nopietno un ir mana favorīte (atkal jau ir ļoti personīga), bet "Friends Don't Do Like That"... būsim reāli, mūsdienās draudzība agri vai vēlu beidzas ar dunci mugurā, tāpēc neskumstiet, ja tā izjūk, bet pasveiciniet savu draugu/draudzeni nosūtot šo dziesmu. Jāpiebilst, ka poweriņš tajā dziesmā ir.
Jaunā platē ik viena dziesma varētu būt singls, ko kruķīt populārajās radiostacijās. Vai to uzskatīt par mīnusu, vai plusu - grūti teikt. Skaidrs ir viens - vecos, mazliet gotiskos un ''In The Shadows'' Rasmusus mēs vairs nesagaidīsim, jo izskatās, ka rasmusieši turpinās darboties pēc sava prāta, un kā mēdzu teikt - pastāv tas, kurš mainīsies. Pēc intervijām The Rasmus liek mums noprast, ka negrasās noiet no skatuves un ar jauno albumu sāk jaunu nodaļu savā diskogrāfijā. Man tikai mazliet žēl veco fanu, jo, lai arī tagad droši vien uzradīsies vēl jauni, tie vecīši tomēr ir mazliet vīlušies un ticu, ka daži no viņiem dosies meklēt zaļāku zāli (nē, nu man patiesībā nav viņu žēl - laimīgu taciņu). Arī es atceros vecos rasmusiešus ar nelielu nostaļģiju, taču saprotu, ka laiki un cilvēki mainās. Un arī mūzika. Pasaule iet uz priekšu. Un ja reiz esmu ar viņiem, tad esmu līdz galam. Tāpēc pēc ilgām pārdomām un neskaitām klausīšanās reizēm tomēr nolēmu, ka somu grupas astotā plate 'The Rasmus' ir tiešām ļoti laba. Varbūt ne izcila, bet ļoti laba. Dinamisks un tiešām baudāms albums. Un pats svarīgākais tieši man: tie ir un paliek tie paši čaļi, kuri pieskandināja vienu fantastisku 2010. gada vasaras nakti, tepat, jūras krastā, sniegdami neaizmirstamu iespēju izdziedāties kopā no sirds. Par to viņiem paldies!
Lai vēl ilgi dzīvo The Rasmus!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru