Atmiņas. Ir gan labas atmiņas, gan sliktas, taču visas tās veido mūs, mūsu pieredzi un to, kādu nākotni izvēlamies. Nesaku, ka atmiņas ir slikta lieta, jo it kā liek atskatīties pagātnē, bet varbūt atskatīties uz to, kas noticis kādu laiku atpakaļ, nemaz nav tik slikti. It īpaši, ja šīs atmiņas liek pasmaidīt brīžos, kad varbūt dzīvē iestājusies tumšākā pirmsausmas stunda.
Vienas no spilgtākajām atmiņām noteikti ir bērnībā iegūtās. Tās pavada mūs visu dzīvi, veidojot mūs par tiem cilvēkiem, kādi esam. Bieži vien tās ir tik spilgtas, ka šķiet, ka tas būtu noticis vakar. Un tie var obligāti nebūt lieli notikumi kā piemēram dzimšanas dienas, kopīgi svētki utt., bet gan tikai vienreiz pavīdējušas ainas, smaržas un skaņas. Mums katram ir savas bērnības skaistākās atmiņas, mīļas un neaizmirstamas. Un arī man tādas ir.
Manas visneaizmirstamākās atmiņas saistās ar mežu. Tolaik es pat vairs nebiju īsti bērns, bet arī par pusaudzi nevarēju vēl saukties. Un tas noteikti nebija mans pirmais meža apciemojums, jo tolaik sarkanā krāsas žigulī, kas šad tad mēdza izspēlēt pa kādam jokam, mežus apciemojām itin bieži gan sēņojot, gan ogojot (tas ir tas, kas man no bērnības ļoti pietrūkst), gan vienkārši pastaigājoties.
Taču tā viena reize bija tieši Jāņu dienā. Kā jau ierasts, lija. Ne stipri, bet par smīlāšanu to arī nevarēja nodēvēt. Tā kā mājās nebija jāņuzāļu, tad tika nolemts doties uz mežu tām pakaļ. It sevišķi ozoliem. Neatceros ne ceļu, ne pārējo un nespētu tagad vairs atrast to pašu mežu, taču viena epizode no šī brauciena palika atmiņā kā iemūžināta fotogrāfija. Toreiz, kad mašīna iebrauca mežā, pavisam netālu no lielceļa, atceros, ka ceļš bija aizaudzis ar mīkstu, leknu zāli. Aiz muguras varēja saskatīt asfalta pelēko klājumu. Un izkāpjot no mašīnas, pavērās aina, ko nekad nespēšu aizmirst.
Perpendikulāri takai uz kuras stāvēja mašīna, pa kreisi biezoknī ievijās neliela, aizaugusi taciņa. Drīzāk ejama, nekā braucama. Abpus tai auga koki - bērzi, mazi ozoliņi un vēl citi, kurus vairs nevaru atsaukt atmiņā. Nelielie ozoliņi slējās gar takas malām... tik zaļi, košas un dziļas krāsas piesātināti. Nezinu, vai to piefantazēja bērna fantāzija vai laiks, bet miglaini atceros arī paparžu pudurus, lekno zāli, ar ko taciņa bija aizaugusi. Tā izdzisa pavisam netālu, zaļu brikšņu pudurī, tā īsti arī nesākusies. Un tam visam pāri čabināja lietus.
Bet ne jau detaļas, vai koku nosaukumi toreiz bija svarīgākie. Visspilgtāk atmiņā palika krāsa. Smaragdzaļa. Tik dziļa un sulīga, kādu tagad vien redzu lietusmežu fotogrāfijās. Un vēl skaņa. Sīka, neuzbāzīga, liega šalkoņa caur koku galotnēm. Tādēļ es varbūt tik ļoti mīlu lietu, jo saule nolaupa visām lietām krāsas, savukārt lietus tās padara košākas, dziļākas. Un smarža. Lietus un meža, pielijušu lapu smarža, kuru jūtu pat šobrīd, rakstot šo te.
Kopš tā laika man meži ir mistiskas, netverami skaistas un ar dvēseli apveltītas būtnes. Nemainīgas, mierpilnas un maģiskas vietas, no kurām smelties spēku un mieru. Bērnišķīgi? Jā, varbūt. Bet vai tā nav labāk, nekā nezināt neko citu kā vien betona augstceltņu sienas un absolūtu komfortu? Pateicoties šīm atmiņām, es nēsāju sevī mīlestību uz lietainām vasarām, dziļiem, aizaugušiem mežiem, silta lietus čabēšanu uz koši zaļām lapām un slapju zāli zem kājām. Lietū zeme elpo, kļūst dzīva un tāpat arī mežs. Un lai arī mežā neesmu bijusi ļoti, ļoti ilgi, bet pēc tā zaļuma izjūtu bez maz vai slāpes, man ir šīs bērnības atmiņas ar lietus smaržu, tā kluso mistiku un noslēpumaini zaļo meža gaismu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru