Jau pamostoties, bija skaidrs, ka būs saule. Un tik tiešām - pēc brīža istaba pielija pilna ar spoži spožu, zeltainu gaismu. Pēc vakardienas pelēcības, tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Sejā uzreiz iezagās smaidiņš un prātā iešāvās vasara. Nekad neticēšu, ka es to saku, bet pašreiz man pietrūkst karstākā gadalaika, lai arī mēs ar vasaras sauli neesam īpaši labās attiecībās. Vasarās es uz to lamājos un kā traka priecājos, ka līst, bet augustā nevaru sagaidīt rudeni.
Lai nu kā, bet saules šobrīd baigi trūkst. Tomēr tam visam ir viens mīnuss - ir auksts. Ja spīd saule, ir mīnusi, ja snieg, ir mazliet siltāks. Bet šorīt saule tik tiešām bija vajadzīga. Līdz ar tās spožajiem stariem sagribējās dzirdēt itāļu valodu, tāpēc tagad kaifoju pie kāda itāļa dziesmām - diena ir vienkārši fantastiska! Kā jau mēdzu sacīt, man īstai laimei vajadzīgs ļoti maz. Zinu, ka līdz vakaram labais garastāvoklis būs sabojāts, bet pagaidām ir baigi labi. Tikai ir viena problēma - es visu laiku sapņoju par kleitiņām, topiņiem un savām romiešu sandalēm. Šajā sakarā nolēmu, ka vairs nesūdzēšos par vasaru....vismaz kādu laiku.
Nu jau saulīte tāda mazliet noraudājusies un vakarā atkal sola to riebīgo dranķību - sniegu - un pat puteni. Varbūt jāsāk apsvērt doma aizlaisties uz saulaino Sicīliju? Kurš ir ar mani?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru