Shit, izskatās, ka dzīve visai nopietni ir nolēmusi piebeigt mani. Viņa gan dara to jau vismaz desmit gadus, bet šoreiz, šķiet, tā ķērusies klāt pa riktīgo. Nedēļas laikā esmu sarijusies tik daudz tablešu, cik nekad savā dzīvē (un droši vien arī iepriekšējā). Man nekad nav bijušas nopietnas veselības problēmas, atskaitot nelielu vajadzību pēc asinīm un visai brīvdomīgu domu gājienu, ko dažs labs jauc ar psihiskas dabas novirzēm. Bet tādas problēmas - nekad. Raustos iet ārā kaut kur tālu, jo var palikt slikti. Un ko tad?
Saprotams, ka vakaros, kad nav ko darīt, uznāk "kāpēc es?" un pārējais bla bla bla. Tas, ka es domāju par nāvi nav nekāds jaunums. Un es teikšu tā - man nav no tās bail. Mani biedē kas cits - fakts, ka nepaspēšu izdarīt visu, ko vēlos. Atzīšos, ka neesmu tā pati, kas pamatskolā un tikšana no turienes prom bija kā iziešana gaismā pēc ilgas, dziļas tumsas. Man bija vajadzīgi trīs vidusskolas gadi, lai atrastu pati sevi un iemīlētu. Tur es sapratu, kas es esmu, ko es spēju un kas man jādara. Es pirmo reizi iemīlēju dzīvi un to tiešām izdzīvoju. Beidzot es jutos kā cilvēks. Un lūk, tā kā esmu sākusi dzīvot pavisam nesen, man ir vēl tik daudz kas jāizdara, jāizdzīvo un jāredz. Es ārprātīgi mīlu dzīvot un esmu atradusi savu dzīves jēgu ( skan jau banāli), un neesmu to gatava tik agri zaudēt. Es jau nedzīvošu mūžīgi un šaubos vai arī līdz sirmām vecumdienām izvilkšu. Man jau arī to nevajag - tikai tik daudz laika, lai teiktu: "sasodīts, tas tik bija ko vērts!"
Es nedomāju padoties. Esmu cīnījusies kopš sevi zinu. Cīnījusies ar dzīvi, citiem un saviem dēmoniem. Es pat staigāju, lai arī ārsti man piedzimstot apgalvoja ko citu. Es negrasos padoties. Lai cik slikti būtu, uzlieku smaidu un show must go on. Jo kāda jēga no tā, ja tu padodies? Pēc tam tu jūties vēl draņķīgāk. Ir jābeidz sevi žēlot. Dzīve ir tāpēc, lai to izdzīvotu un izspiestu no tās visu labāko kā apelsīna sulu no oranža, sulīga augļa. Atskatoties uz pēdējiem trim gadiem, jāsaka, ka tie bija vislabākie gadi manas dzīves laikā. Un es visai nopietni esmu nodomājusi parūpēties, lai nākamie desmit būtu tieši tādi paši vai pat vēl labāki. Mēs ar dzīvi vēl pacīnīsimies. Es tai kucei neļaušu sevi uzvarēt!
Show them no fear, sing them goodbye ...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru