No manis ir tikai ēna. Ēna, kas noklīdusi starp pusnakts maldiem un rītausmas īstenību. Ne īsti gaisma, ne īsti tumsa. Saule, kas reiz manī spīdēja ir izzagta. Klusiem tumsas pieskārieniem nemanāmi izvilkta kā smalks zīda pavediens. Tajā pakārtas nederīgās cerības un četrdesmit trīs nakšu sapņi un nu tas viss viegli šūpojas maigajā dienvidvējā. Klusi, kā smalki vēja zvani, pavedienos ieskanas rasas lāses, pagājušās nakts asaras. Izirušās pērles kā baltas zvaigznes mirdz pēc lietus smaržojošajā zālē. Neviens vairs tās neuzlasa, nevienu tās nesilda. Mēs veltīgi mēģinājām toreiz tās uzmest atpakaļ debesīs, bet tās krita atpakaļ, pievilkušās ar zemes nolemtības skumjpilno valgmi. Tagad arī mēs tādi bijām kļuvuši. Saule mums tagad ir par spožu, putnu dziesmas par skaļu un laime žilbina dvēseli, saraujoties pie katra ērkšķa, ko brien mūsu kājas. No dienas mēs pārvērtāmies naktī un lūdzām tumsai pie kājām mums savu nejūtību sniegt...Sveces izdziest, baltā migla pieskaras pirkstgaliem. Kaut kur kamīnā sadeg trīspadsmit pavasara vēstules. Sadeg siltie saules stari, putnu skaņas, vijolīšu maigā, maģiskā smarža. Sadeg dienvidu vēja atnestā kanēļa smarža, lietus lāses, kas sašķīst uz ādas, ieplūzdamas dzīslās un sajaukdamās ar asinīm. Sadeg mūsu smiekli, mūsu vārdi un solījumi...No manis un tevis vairs tikai ēna. Ēna, kas klīst starp ziemeļvēja ielejām un šķērso iznīcības krauju, tā arī nenonākot otrā pusē. Divas ēnas, kas iet vienu ceļu, bet aklajā tumsā nejūt otru sev blakus, nedzird un nejūt vijolīšu elpu nejūtības vilinājumā. Dziest sveces. Norimst vējš. Paceļas migla... un pļavā nosēžas klusums. Izdziest pēdējā dziesma, ko mums veltīja vējš. Vēl klusumā ietrīcas vijoles stīgas... un tad iestājas miers.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru