Citēju: "No tevis neko nevar sagaidīt!"

Vakar gadījās dzirdēt patiesību par sevi. No manis neko nevarot sagaidīt. Iesākumā sāpīgi,bet ja tā labi padomā...varbūt tā ir taisnība? No manis tiešām neko nevar sagaidīt.

Man ir divdesmit gadi! Divdesmit! Piektā daļa no gadsimta (mīļā, tev steidzami jāsāk kaut ko darīt lietas labā! Tempus fugit!)! Un es vēl neesmu paveikusi nevienu lietu, ar ko varētu lepoties. Nu labi - es pabeidzu vidusskolu ar labām atzīmēm (kaut arī nekad neesmu sevi uzskatījusi par gudru un nekad arī neuzskatīšu, lai ko man teiktu), bet tas arī viss. Divdesmit gadu laikā es neesmu paveikusi neko,lai ar mani lepotos citi, bet vēl vairāk - es pati. Neko.

Viss, ko es uzsāku ( te es vairāk domāju tieši rakstīšanu) sākas ar "super, man izdosies", bet beidzas ar krahu pie domas "tas taču nav manos spēkos" vai "tas ir bezjēdzīgi, jo nav talanta". Bla, bla, bla. Dažs labs teiks, ka man trūkst ticības saviem spēkiem. Tad nu, gudrīši, pasakiet kā man to stiprināt? Un vēl viens jautājums - vai vari ticēt saviem spēkiem, ja tiem netic pat tavi tuvākie?

Agrāk es zināju, ko darīšu, izplānoju savu karjeru, brīdi pat uzdrošinājos cerēt, ka tomēr mācīšos to, ko tiešām gribu, bet tad...puff...tas viss uzgāja pa gaisu. Ko es gribu tagad? To, ko nevar dabūt. Manas patiesās vēlmes cīnās ar pašreizējo ekonomisko situāciju.

Man vienmēr ir bijusi augsta atbildības sajūta par to, ko daru ( vai man tas patīk vai nē) un ja es kaut kam pieķēros, tad darīju no visas sirds. Jā, esmu perfekcioniste. Tomēr, kas attiecas uz skribelēšanu un studijām...tas viss kaut kā neitrāli izgāžas.

Mani sākt mākt bažas, ka es tā arī dzīvē neko nesasniegšu. Šobrīd velniņš uz mana pleca bļauj: "Ko tu tur ļerksti, tu vēl visiem parādīsi, kur vēži ziemo!!!", bet enģelis klusi teic: "Samierinies un dzīvo tā kā ir!". Kuru no viņiem man sūtīt pie velna? Varbūt abus?

Lielākā problēma pašreiz ir fakts, ka mana dzīve stāv uz vietas. Tas man sasodīti nepatīk. Kur ir adventures? Man vajag kustību, notikumus, būt virpulī. Apstāties nozīmē aizmigt ziemas miegā. Labi, esmu slikti izturējusies pret dažiem cilvēkiem, bet es tiešām atvainojos! Dārgā karma, vai mēs atkal varam būt draudzenes?

Secinājums: man vajag darbu :D