Nenormāli gribas pavasari. Domāju, ka neesmu vienīgā, kas to vēlas. Protams, ka foršāk būtu, ja aiz loga uzreiz uzrastos vasara, bet tas laikam ir par daudz prasīts, tāpēc es būtu apmierināta arī ar pavasari. Man nepatīk aukstums. Un sniegs. Un pelēcība. Apskaužu tos, kam palaimējies dzīvot kādā siltākā vietiņā.
Ar vien skaudrāk izjūtu saules trūkumu. Baigi gribas saulīti. Kaut nedaudz. Vienmuļi pelēkajās dienās pamatīgi jānopūlas, lai paskatoties pa logu neuzglūnētu depresija. Katru rītu sākt ar sveicienu jaunai dienai un saņemt pretī apledojušas ietves vai slapja sniega vērpetes - tas sāk pamatīgi piegriezties.
Gandrīz vai divdesmit stundas dienā sapņoju par to, cik jauki būs, kad pienāks pavasaris - sildīs saulīte, manā liepā čirkstēs putni ( kaut gan zvirbuļi tur čirkst visu ziemu) un es ar nežēlīgi ļaunu prieku nolūkošos kā renštelēs aizplūdīs pēdējās sniega paliekas. Lapas. Man ļoti pietrūkst zaļo lapu un zāles. Kā traka metos virsū visam, kas ir zaļš. Gribu tulpju klēpi un narcises, gribu sauli un siltu pavasara lietutiņu, koši zilas debesis un jūru, olu grozu, putnu dziesmas un siltumu. Atdodiet pavasari, plīīīīīīz!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru