Beidzot, iespaidīgam laika sprīdim paejot, pirms pāris dienām tiku pie Dena Brauna "Zudušā simbola". Prieks, protams, ka bija liels, taču šorīt tā jau bija izlasīta. Es nerakstīšu recenziju par "Zudušo simbolu", jo, ticiet man, jūs negribat dzirdēt manu apnicīgo jūsmošanu par šo Brauna darbu. Varu vien atklāt, ka simboli, vēstures fakti, māksla, konspirācijas teorijas - tas viss man, ļoti maigi izsakoties, patīk (tas tiešām ir ļoti maigi sacīts). Es te "nevārīšos" par sižeta krāšņumu un visām tehniskajām pusēm, taču šādas tādas pārdomas "Zudušais simbols" manī izraisīja.
Prieks, ka arī šajā grāmatā darbojas Roberts Lengdons, ierastais čalis, kurš dzinies apkārt pa Eiropu "Da Vinči Kodā" un iepazinis Vatikāna jaukumus "Eņģeļos un dēmonos". Vispār es tā diezgan skeptiski raudzījos uz apgalvojumu, ka šī ir Brauna labākā grāmata, bet izlasot to, man atlika vienīgi piekrist, jo tā noteikti bija labāka par "Da Vinči kodu", "Ciparu cietoksni" un "Maldu zonu" un tikai mazlietiņ, mazlietiņ labāka par "Enģeļiem un dēmoniem". Šoreiz Denijs bija pārspējis pats sevi - psihs, kurš līdz nejēgai pārtetovējies un vēlas pievienoties dēmonu aprindām jau vien bija ko vērts. Un, protams, masoni. Pozitīvi šķita tas, ka viņiem netika piedēvētas valsts nodevības un visi tie murgi par ko runā sazvērestību teorētiķi. Nezinu, cik daudz no Dena Brauna rakstītā par masoniem jeb brīvmūrniekiem ir patiesība, taču viņi bija attēloti bez maz vai kā gudrības gaismas glabātāji, kamēr citi viņiem (palasiet diskusijas internetā) piesien teroraktus, sazvērestības un bez maz vai Dārta Veidera un Doktora Ļaunuma cienīgu vēlmi pārņemt kontroli pār pasauli. Patiesībā, man doma par Dižo Pasaules Arhitektu patīk labāk, nekā tie strīdi par to, kurš no dieviem ir pareizais ( Dievs, Jahve, Allahs, Ra, Zevs, vai velns viņ zina, kas vēl). Vai ir tik grūti saprast, ka spēks, kas radījis Visumu un mūsu zemi ir tikai viens un ir vienalga kā katrs to sauc? Man taču arī var būt trīs vārdi, bet es pati taču no tā nemainīšos. Un lieciet mierā masonus, jo viņi papildina mūsu vēsturi un kultūru, padara to interesantāku un ievieš ikdienā mazliet noslēpumainības.
Bībele. Arī šoreiz Brauns neliek mierā šo grāmatu. Es nesaprotu, kā tam čalim tas izdodas, bet lasot "Zudušo simbolu" es noticu katram viņa vārdam un analizēju līdzi. Protams, ka pēc izlasīšanas tu saproti, ka tās ir tikai konspirācijas teorijas, bet Brauns neticami labi prot savām teorijām atrast pierādījumus, kas spēj pārliecināt pat vislielāko kritiķi. Es nebūt negrasos mesties aizstāvēt Bībeli un apgalvot, ka tā neslēpj nekādu citu nozīmi kā vien to, ka mēs esam bezspēcīgi Dieva bērni, jo pati īpaši neticu tam, kas tajā rakstīts. Es nesaku, ka visa Bībele ir nepareiza, bet nu c'mon, cik patiesa var būt grāmata, kas ir ir bez maz vai 2000 gadus veca un, kuru ir pārrakstījis viens cilvēks pēc otra. Jūs nepiespiedīsiet mani tam akli noticēt!
Vašingtona. Bija jauki, ka šoreiz par notikumu vietu bija izraudzīta tieši Vašingtona. Eiropā ir visa kā, bet kaut ko uzzināt par Jauno pasauli ir tiešām interesanti, jo tas ir maz izmantots materiāls, kas līdz šim aprobežojās ar Neatkarības deklarācijas nozagšanu un Nacionālo dārgumu meklējumiem . Visi tie Kapitoliji un Vašingtonas obelisks (kurā labprāt uzbrauktu arī es), sīkais Rotondas apraksts, Vašingtona apotēze - tas modina ziņkāri. Vismaz man, kas ir māksliniecisku vērtību cienītājs.
Jā, runājot par apokalipsi, es paskatījos, ko šis vārds nozīmē un tik tiešam - tulkojot no grieķu valodas tā ir "plīvura atcelšana" vai "atklāsme". "Zudušajā simbolā" minētā apokalipse nav visa noslaucīšana no zemes virsas, bet gan jauna apgaismības laikmeta iestāšanās. No vienas puses būtu jau jauki, bet no otras tā ir tikai tāda kā ķeršanās pie pēdējā salmiņa un cenšanās izbēgt no apokalipses, kādu mēs to saprotam. Cerība nemirs, kamēr cilvēks elpo. Jā, 2012 šobrīd ir kļuvis baigi populārs, bet es ļoti dziļi šaubos, ka notiks tas, no kā visi baidās. Es zinu, cik attīstīti bija maiji, bet es godīgi neticu viņu pareģojumiem un kalendāriem, kas it kā beidzas 2012. gadā. Viņi jau nu nebūs tie, kas noteiks, kad pasaulei jāiet bojā (lai arī kas viņiem to būtu pateicis - senie dievi, kam viņi uz savu tempļu kāpnēm upurēja cilvēkus, vai citplanētieši). Man personīgi labāk patīk Zeme, nevis kaut kādas mūžīgās laimes Paradīze, vai arī tusiņi ar pašu nelabo pazemē. Iedomājieties, ka Dievs, Allahs, Jahve, Dižais Arhitekts, Pirmavots ( ka nu katram labpatīk to saukt) atnāk un saka: "Tā, mīlīši, es nu nojaukšu jūsu mājas un uzcelšu kūrortu ar golfa laukumu! Protams, ka VIP ieejas netiks visiem, bet pārējos izmitināsim pazemē - tur vismaz būs silti." Feini ne? Nē, mīļais lasītāj, šaubos vai pasaules galu mēs vēl tik drīz sagaidīsim.
Zināšanas, ko mēs it kā iegūsim...ar šo tēmu pēdējā laikā dīvainā kārtā man nācies sastapties visai bieži. Kaut ko visai līdzīgu varēja atrast arī "Selestīnas pravietojumos".Var jau būt, ka kaut mazlietiņ līdzīgas zināšanas arī pastāv, bet es sliecos domāt, ka drīzāk cilvēce varētu piedzīvot vēl vienu renesansi. Dīvaini, bet šajā tehnoloģiju un attīstības laikmetā joprojām ir, kas tāds, ko zinātnes sasniegumi nespēj mums dot, tāpēc cilvēki atgriežas pie Mikelandželo, Nīčes, tetovējas, medī, dodas pie zīlniekiem un dziedniekiem, pēta zvaigzņu stāvokli, nodarbojas ar jogu un dodas garīgos ceļojumos utt. Vienu es noteikti zinu - šajā gadsimtā, kad mums gandrīz vairs nav nepieciešams domāt pašiem, ļoti steidzīgi ir vajadzīgas zināšanas un ne tikai zināšanas par joniem, mikrokosmosiem un elementārdaļiņām, bet arī par senākam lietam - jau iepriekš nosaukto Nīči, Da Vinči, seno Grieķiju un Romu, Kolumbu, to kā esam izcēlušies un attīstījušies utt. utjp. Labi, lai jau tā ir katra paša darīšana.
Grāmatā bija arī kaudze simbolu un šifru. Runājot par masonu slepeno kodu, kas tika pielietots atšifrēšanai, varu jūs apbēdināt - tas nav īsts. Tas ir tā saucamais Pigpen (nezinu gan kāds tam sakars ar cūku kūti) kods, ko it kā esot pielietojuši masoni un arī rozenkreiceri, lai šifrētu savu korespondenci. Savā mājaslapā brīvmūrnieki raksta, ka šis gan nav kods ar kuru iespējams atšifrēt viņu dokumentus, bet domāts vienīgi izklaidei. Tomēr neliela līdzība starp kodiem pastāvot. Tālāk par Dīrera maģisko kvadrātu. To tiešām var atrast Dīrera darbā "Melanholija I" ( ļoti smuks darbs), bet kvadrātu nav izdomājis Dīrers, jo tas it kā radies Ķīnā, 250 gadus pirms paša gleznotāja. Cik saprotu, tad Franklina kvadrātu tik tiešām ir izsrādājis Frenklins kopā ar vēl vienu čali.
Starp citu, cik daudzi ir atšifrējuši to kodu, kas rakstīts uz grāmatas aizmugurējā vāka? Pirmspēdējā vārdā gan ir kļūda, jo pirmais burts ir "a", nevis "e" un kopā tad arī sanāk īru rakstnieka Džordža Bernarda Šova citāts "All great truths begin as blasphemies" ( visas lielās patiesības sākas kā zaimi).
Lai nu kā, bet "Zudušais simbols" ir ļoti laba lasāmviela un Dens Brauns ir izcils rakstnieks. Ja vien jūs interesē simboli un trakas sazvērestības, tad uz priekšu, jo šī tiešām ir labākā Dena Brauna grāmata. Spriedze un smadzeņu darbināšana garantēta.
Starp citu, studija "Sony", kas veidoja abas iepriekšējās Brauna grāmatu ekranizācijas "Da Vinči kods" un "Enģeļi un dēmoni", pagājušā gadā paziņoja, ka ir nolēmuši ekranizēt arī šo Brauna jaunāko bestselleru. Paredzēts, ka filma uz ekrāniem nonāks 2012. gadā. Nu ko, atliek vien līdz tam nodzīvot :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru