Ja nu kaut kas mani ļoti tracina, tad tie ir cilvēki ar neārstējamu superaugstu ego. Protams, ka cilvēkam jābūt kaut kādai pašcieņai un pašapziņai (pat augstai), bet nu c'mon - dažam labam tas jau ir par traku! Mīlestība uz sevi, kas bez maz vai robežojas ar narcismu tikai tāpēc, ka esi sasniedzis vairāk nekā citi, nav laba lieta. Tas mani atbaida cilvēkos - vēl jo vairāk vīriešos. Iespējams, ka ar plātīšanos viņi cenšas kaut ko kompensēt vai arī patiesībā jūtas tik nedroši un baidās par to, ko citi padomās, ka nolemj pamatīgi izrādīties. Taču ja čalis domā, ka viņš ir king of the hill, nu tad sorry, vecīt, mums nav pa ceļam, lai arī cik smuks un seksīgs tu arī nebūtu. Ieraugot cilvēku ar superego, kas neitilptu pat Elizejas laukos, iedegas sarkanā gaisma un gribas mest līkumu. Man nav tādas kvalifikācijas, lai spēlētu tik augstā līgā. Man ir labi manējā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru