Meitene ar pūķa tetovējumu

Ir pagājis labs laiks, kopš biju uz šo filmu (toreiz ārā bija tik sasodīti auksts, ka domāju, ka sāk īstenoties Diena pēc rītdienas scenārijs), taču par spīti tam nolēmu padalīties, tā teikt, pieredzē. Kā nekā Meitene ar pūķa tetovējumu ieguva arī vienu (tikai!!!) oskaru, šogad notikušajā Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā.  Filma nebūt nav kaut kāds specefektu pārbagāts grāvējs, taču savā tumšajā atmosfērā, atsakoties no skatītāja saudzēšanas un acu aizmālēšanas ar nepabeigtām ainām, lai tikai nepārkāptu kādas ētikas robežas, Meitene ar pūķa tetovējumu ir gandrīz ģeniāls darbs. Neesmu lasījusi grāmatu (diemžēl, bet varbūt pat par laimi), tāpēc nespēju noteikt, cik precīzi tā ir ekranizēta vai arī neekranizēta, taču nav ļaunuma bez labuma - man ir iespēja objektīvāk paraudzīties uz pašu filmu. 

Sižets. Pirms četrdesmit gadiem noslēpumaini pazudušās sievietes atrašanai tiek noalgots izcilais, taču pamatīgā skandālā ievilktais žurnālists Mīkaels Blumkvists. Lieta, kuru viņš uzņemas, saved viņu kopā ar ģeniālu datorfrīku Līsbeti Salanderi, un patiesība izrādās daudz sarežģītāka, nekā sākumā liekas.

Tātad filma. Gribu brīdināt tos, kas vēl nav noskatījušies - tas nav nekāds mīkstais un pūkainais gabals, vai arī viegls krimiķis, pie kura atslēgt smadzenes. Meitene ar pūķa tetovējumu ir skarbs, taču sasodīti labs darbs. Tikai ar iepriekšēju norunu, ka būsiet pietiekami uzmanīgi, lai izsekotu līdzi visai notikumu virknei, kurā viena aina nomaina otru tik ātri, ka patiešām jāieslēdz smadzenes, lai saprastu, kas ir kas. Izslavēto Immigrant Song un par labajiem sākuma titriem biju dzirdējusi jau iepriekš, taču to redzot, izdarīju secinājumus, ka šis iespējams ir viens no labākajiem filmu sākumiem, kādu esmu redzējusi (kaut gan prātā neviens cits nenāk). Galvā uzpeldēja doma - ja jau sākums ir tik labs, kāda tad ir pārējā filma? Un uzminiet nu - tā tik tiešām bija laba no sākuma līdz beigām. Skarba, tumša, atriebības pilna, pat zemiska - tieši manā garā (neesmu jau kaut kāds maniaks, bet ciest nevaru filmas, kurās nekas nenotiek). Pierādījums tam, ka dzīve nav tikai košas puķītes un salkanas runas. Šis Finčera radītais meistardarbs, tēlaini izsakoties, tik tiešām sagrābj aiz olām. 

Plusi. Nezinu, kurš te minēja vāju aktierspēli, bet man kā skatītājam nebūt tā nelikās. Daniels Kreigs... nu kā jau Daniels Kreigs (nespēju tik vaļā no viņa Bonda prototipa un izskatījās, ka viņš pats arī nē). Par Rūniju Maru vispār nerunāsim. Augsta aktiermāksla (jā, tieši tā es saku). Nedomāju, ka kaut ko tādu ir viegli notēlot. Katrā ziņā vērojot filmu, es noticēju ikvienam no aktieriem, tāpēc, manuprāt, mājasdarbu viņi ir izpildījuši. Vēl viens svarīgs elements līdztekus bildei un tekstam, man ir arī mūzika. Iepriekš minēju Immigrant Song, kas ir viena sasodīta laba, eksplozīva dziesma un arī pārējais skaņu celiņš ir tik tiešām labs un atbilstošs, kaut gan biju tā aizrāvusies ar pašu filmu, ka šoreiz tam nepievērsu vajadzīgo uzmanību. Ainas izspēlētas līdz, ja nu ne gluži perfektumam, tad līdz teicamībai gan. Zviedrijas sniegotie skati saistīja mani ar šo filmu vairāk, nekā tad ja darbība notiktu piemēram otrpus zemeslodes. Kā nekā esam taču kaimiņi. Bet skati tiešām skaisti - kur gan vēl atrast tik baismīgus mežus, sniegotus klajumus un pretrunīgus laikapstākļus.

Mīnusi. Man varbūt  prasījās vairāk sasprindzinājuma uz beigām un efektīvāks nobeigums, taču to izglāba ļaundara episkā uziešana pa gaisu (well, karma's bitch, right?), tā ka Līsbetei nevajadzēja ķēpāt rokas ar to kretīnu. Patiesībā ir grūti atrast mīnusus, jo filma ir tiešām laba un pat ja tai ir kādi mīnusi (mazliet straujā sižeta sasteigšana, piemēram), tad tie pretstatā ar visu pārējo tomēr ir visai nenozīmīgi.

Atzīšos, ka arī es (absolūta muļķe, dzirdējusi par grāmatu un filmu tikai no citu sarunām) gāju uz Meiteni ar pūķa tetovējumu, nelolodama nekādas lielās cerības. Biju skeptiska - nesapratu, ko visi cepās par to filmu. Vienkārša izklaide aukstā trešdienas vakarā. Bet - bāc! Tiku pārsteigta (ko tik viegli ar mani nemaz nevar izdarīt). Aina, kurā Līsbete atstāja uz sava sociālā darbinieka piemiņu, lika izsaukties - hell, yeah, you mess with the wrong girl! Savukārt pēdējā ainā, pašās filmas beigās, man Blumkvistam gribējās veltīt kādu pabiezu vārdu.  Lai nu kā, bet tas, ko es tiešām spēju novērtēt šajā filmā, un laikam tāpēc tas padara to tik labu, ir fakts, ka Finčers ir uzspļāvis holivudismam un radījis filmu, ko tikpat labi varētu būt radījuši arī eiropieši. Nav pārspīlētu specefektu (tas bija iemesls, kas mani atbaidīja filmā Šerloks Holmss:Ēnu spēle(tāpēc te arī nav šīs filmas recenzijas)), uzspēlētības un lētu dialogu - muļķīgas muldēšanas par lietam un ideāliem, par kuriem holivudiešiem nav ne sasodītas jausmas. Nav nedz baigās drāmas, nedz cēlu runu par varoņiem. Šis gabals, tāpat arī galveno varoņu dzīves, ir reālistisks, patiess, skarbs (pat brutāls) un tumšs. Parādīts ir tas, ko Holivuda neparāda (varbūt baidās), jo dod priekšroku uzlaist gaisā kādu autiņu vai pakutināt kādu dzelžos saslēgtu skarbo veci, divdesmit pirmā gadsimta bruņinieku, kurš saceļas pret sistēmu un jau mirkli vēlāk sadod saviem pāridarītājiem pa purnu, aiztraukdamies saulrietā ar seksīgu zaķi. Bet te viss ir īsts. Cilvēka daba tiek parādīta visā tās krāšņumā (un ļaunumā). Tā nav tukša muldēšana, lai tikai parādītu, kas tad bija rakstīts tajā grāmatā. Tas, kā filma spēlē tīri uz psiholoģisko, ir apsveicami pat Holivudai.

Tiešām iesaku noskatīties (ja nu gadījumā atrodas vēl kāds, kurš šo filmu vēl nav redzējis), bet ja negribat, nekas. Zinu tikai to, ka gabals ir tiešām labs. Lieliski aktieri, skaistas Zviedrijas ainavas, laba mūzika, atriebība, kaislības. Mazliet biedējošs Zviedrijas jan (tumšās puses) attēlojums, cīņas ar pašu varoņu dēmoniem un galu galā pat pārsteidzošais iznākums (te es domāju Herietas Vangeres lietu) padara šo filmu patiesi izcilu. Līdz ģenialitātei pietrūka pavisam nedaudz.