Bottoms Up When We Stand Together

Jaunais Nickelback singls ir klāt. Piesprādzējies, Dorotij, jo Kanzasa tūlīt aizies pa pieskari!




Grupas otrs singls - skaists gabals

Šeit un tagad

Rudens solās būt vareni ražīgs laiks ne tikai ābolu un lapu ziņā, bet arī mūzikas lauciņā. Oktobrī iznāk gan Evanescence jaunais albums, gan Coldplay Mylo Xyloto un droši vien vēl kāds man nozīmīgs albums, ko visticamāk esmu palaidusi garām. Bet novembrī, dāmas un kungi, sevi atkal pieteiks kanādiešu alternatīvā roka grupa Nickelback. Nē, mīļie, viņi nekur nav pazuduši. 21. novembrī nāks klajā viņu jaunākais albums Here&Now. Septembra beigās vai arī oktobra sākumā radiostacijās nonāks arī pirmie divi singli "Bottoms Up" un "When We Stand Together". Tā ka atlikušas vien 59 dienas līdz  pieejams būs jaunais Here&Now. Un tas noteikti būs mans novembra albums numur viens.

RIP Iron Man

Tik daudz kas ir pateikts. 

Tik daudz kas palicis vēl nepasacīts. 

Tik daudz ko vēl gribētos sacīt, taču tam pietrūkst vārdu.

Šodien Latvija atvadās ne tikai no izcila hokejista, bet arī no izcila cilvēka. Ik viens, kam bijusi saskare ar Kārli, stāsta, cik lielisks un labs cilvēks viņš bijis. Nē, nevis bijis, bet ir. Jo mūsu Dzelzs vīrs dzīvos vienmēr, savas ģimenes, draugu un fanu sirdīs.

Neesmu nekāda lielā hokeja fane, taču sajūtas ir tādas, it kā būtu zaudēts kaut kas liels. Ja godīgi, tad pirmo reizi man trūkst vārdu, kaut gan tas jau ir mazsvarīgi. Kas noticis, noticis - to nemainīs ne vārdi, ne asaras. Tomēr joprojām ir grūti noticēt, ka tā.

Tagad ir tikai klusums. Gaismas nodzisušas. Pūļi noklusuši. Aiz sevis ir atstāts tik daudz. Tik daudz no kā mums pārējiem mācīties. Mācīties būt neatlaidīgiem. Mācīties būt labākiem. Mācīties piecelties un atdot sevi visu.

Lai tev tur augšā labs ledus, Kārli!

Kārļa izvēlētā dziesma, radio SWH raidījumā "Ar dziesmu par dzīvi".

Man patīk, nezinu kā jums

Nu labi. Es neesmu par visām tās mīlestības lietām, bet labu mūziku gan protu novērtēt. Te nu viena dziesma, kas man ļoti patīk (dažreiz jau tās ausis no smagā roka ir jāatpūtina).

Skumji...

Ziņa par to, ka nokritusi lidmašīna ar Lokomotiv spēlētājiem mani sasniedza atrodoties darbā. Ļaunāka par to bija tikai ziņa, ka lidmašīnā ir bijis arī Karlis Skrastiņš. Lai arī cerēju, vakarā jauna informācija apstiprināja, ka mūsu Dzelzs vīra vairs nav. Ta pat kā vēl četrdesmit triju cilvēku tajā skaitā izcilu sportistu dzīvības. Tomēr nenoliegšu, ka tieši Skrastiņa zaudējums ir tas smagākais. Šoks... Joprojām neticās, ka neredzēsim viņu uz ledus....joprojām trūkst vārdu, lai kaut ko par to visu sacītu... Lai Tev vieglas smiltis, Kārli!

Vienkārši episks skanējums - Hurts "Happiness"

Ja jūlijā tas bija blūzs, bet augustā alternatīvais roks, tad septembrī piedāvāju varbūt ne pirmā svaiguma, taču izcilu britu sintpopu. Pagājušā gada plate Happiness Teo Hačkrafta un Adama Andersona dueta Hurts izpildījumā. Lai ari no kritiķiem par šo albumu puiši saņēmuši diezgan skarbus vārdus, klausītāji ir pretējās domās - viņi nosauc to par aizvadītā gada labāko albumu. Arī es esmu tādās pašās domās. Neesmu popa fans, bet šie puiši tik tiešām aizrauj ne tikai ar saviem videoklipiem, bet arī lielisko skanējumu un lirikām.

2005. gadā nejauši satikās gan Teo, gan Adams, gan Skots Fosters un atklājuši, ka visus vieno līdzīga mūzikas gaume, izveidoja elektropopa grupu, kas piedzīvoja vairākas pārmaiņas, līdz 2009. gadā kļuva par mums zināmo Hurts. Duets ierakstīja amatieru video dziesmai "Wonderul Life" un ar to brīdi tad arī sākās puišu uzvaras gājiens. Jau pēc gada iznāca viņu pirmais albums Happiness. 

Pati pirmā dziesma, ko dzirdēju bija "Wonderful Life". Pirmajā brīdī tā neizraisīja nekādas emocijas. Bet kad tā pārstāja skanēt radiostacijās, cītīgāk pavēroju videoklipu un kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ dziesma sāka patikt ar katru jaunu klausīšanās reizi. Par dziesmu "Stay" gan es biju sajūsmā un tad nāca arī "Better Than Love". Albums pie manis jau bija pabijis kādu laiku un biju to pat dzirdējusi, bet nekā īpaša es tajā nesaskatīju. Līdz brīdim, kad uzliku austiņas, uzgriezu skaņu uz maksimālo un vienkārši klausījos - bez jebkādām blakus darbībām. Pirmo reizi tā pa īstam klausījos, līdz noklausījos. 

Sajūsma - tā varēja raksturot šo sajūtu. Sajūsma ne tikai par dziesmām, bet to tīrību un plašo skaņu. Reti kurš albums šodien skan tik tīri. Katra dziesma, sākot no "Silver Lining" līdz pat "The Water" ir lieliska. Taisnība ir tiem, kas saka, ka šajā albumā var atslēgties no visa, jo atliek vien uzgriezt skaļāk un tevi pārņem vispusēja, tīra skaņa, lieliskas melodijas un skaisti vārdi. Sajūta ir tāda, it kā stāvētu plašā jūras malā un visapkārt būtu vienas vienīgas debesis. Jā, Happiness ir kā pastaiga gar vēja sabangotu jūru zem pelēcīgi apmākušajām debesīm, soļiem viegli atskanot pret slapjajām smiltīm. Katra albuma dziesma ir lieliska, vienreizēja. Tajā nav sliktu kompozīciju. "Evelyn" un "Silver Lining" ir dziesmas, ko gribas apzīmēt ar vārdu "episki". Kailija Minoga kopā ar Teo dziesmā "Devotion" beidzot izklausās labi un arī pārējās kompozīcijas ir tiešām lieliskas. Albuma tituldziesma "Happiness" vispār ir viens interesants gabals. Happiness caurstrāvo arī neliela melanholijas, pat skumju stīga, bez kuras jau nebūtu iedomājams šīs lieliskās dziesmas un Teo nosvērtā, tīrā balss.

Uz jautājumu par nākotnes plāniem, duets atbildējis, ka pēc tūres domājot par otra albuma rakstīšanu. Pagaidām tas nav iespējams, jo spēlējot tik daudzos festivālos un koncertos, nav iespējas noskaņoties. Kā Teo intervijā sacīja: "We've got to get depressed again! And that doesn't really happen when you go around playing festivals. We have to engineer some sort of catastrophe to make us feel miserable again. We're trying to work it out at the moment, actually. Some sort of accident, maybe."

Bet kamēr gaidām jauno albumu, es noteikti iesaku noklausīties Happiness. Tā unikāla plate visā tajā mūsdienu diezgan draņķīgā popa haosā, kas ir vairāk vērta nekā visas Gagas, Perijas un Iglesiasi kopā ņemti. Plašums, skaņas tīrība, vēsā angļu atturība (to gan vairāk var redzēt videoklipos), lieliski vārdi un fantastiska mūzika. Un galvenais - tiešām kvalitatīva mūzika. Tā ir lieliska iespēja atslēgties un pabūt ārpus haosa. Episks skanējums un īsts baudījums ausīm.

Spēcīgs video

Manchester Orchestra - Virgin

Mazs fragmentiņš no kāda mana skribeļa

Niks apskatīja noliktavu. Pa mazo durvju šķirbu varēja saredzēt izpuvušu grīdu. Šī vieta viņam nekad nebija patikusi. Viņš savilka ciešāk krekla apkakli un piespiedās pelēkās ēkas sienai, nožēlodams, ka steigā nebija paķēris jaku. No jumta aumaļām plūda ūdens. Šķita, ka šodien nebeigs līt.

Te nu viņš bija. Galā. Pie vecās noliktavas gaidīdams savu nāvi. Dīvainus lokus met dzīve. Vienā brīdī tu esi laimīgs, bet tad izirst laulība un tu atkal esi sākumā. Viens ar saviem lēmumiem un izvēlēm. Izvēles. Nekad nevar zināt, kādas izvēles nāksies pieņemt, bet kādas noraidīt. Nekad nevarēja zināt, kādās situācijās liktenis iemetīs cilvēku, jo neko jau nevarēja paredzēt. Bet viens bija skaidrs - agri vai vēlu mēs katrs nonākam krustcelēs un kad tas notiek, kaut ko nākas ziedot.

Cilvēki bija nežēlīgas būtnes - par to Niks bija pārliecinājies. Tie bija zemiski, nežēlīgi un ļauni.Tie meloja, krāpa, mocīja un nogalināja. Cilvēku rasei nebija attaisnojuma. Tomēr Niks dziļi sirdī ticēja, ka cilvēkiem viss vēl nav zudis. Viņš ticēja, ka vienas slepkavas darbu kaut kur pasaulē atmaksā ar kāda dzīvības glābšanu. Cerēja, ka policija nestrādā prestiža pēc, bet gan tāpēc, lai kalpotu sabiedrībai, lai cilvēki justos droši. Ka ārsti neārstē slimniekus atalgojuma dēļ, bet gan tāpēc, lai cīnītos ar pasaules slimībām, ka ātrās palīdzības mediķu nesavtīgais darbs izglābj ne vienu vien dzīvību un mazina kāda ciešanas. Cerēja, ka psihoterapeiti palīdz cilvēkiem tik galā ar problēmām un atrast savu vietu šajā sasodītajā pasaulē, nevis ērti sēž savos krēslos un saņem lielu naudu. Viņš cerēja, ka puiši tur Afganistānā un citos karstajos punktos zem ložu krusām un lādiņiem cīnās par cilvēcību, ka viņu asinis nelīst veltīgi.

Galu galā cilvēkos bija arī kas labs. Drosme. Varonība. Jo augstāka bija cilvēka morāles pakāpe, jo vairāk drosmes viņam piemita. Drosme bija tikai daļa no tā spēka, kas mūsos mīt. Vajadzīgs ir tikai īstais brīdis. Brīdis, kad šie spēki, ko pat nespējam iztēloties, atklājas. Tikai esot uz robežas, pašā kraujas malā mēs apzināmies, kas patiesībā esam un saņemam visu drosmi lēcienam, lai arī cik dziļa būtu aiza pie mūsu kājām. 

Tāpēc arī Niks vairs nepretojās. Viņš bija atradis sevī spēku. Prāts vairs nemeklēja sāndurvis. Tas samierinājās ar to, kas bija jādara. Nebija vairs "ja", "bet", "vai" un "varbūt". Ceļš bija skaidrāks kā jebkad. Nekādu citu iespēju. Lai uzaustu rīts, naktij bija jāiet bojā. Lai cilvēks dzīvotu, kādam bija jāmirst. Šoreiz jautājums nebija par to, vai tu spētu nogalināt, lai glābtu savu dzīvību. Jautājums bija - vai tu spētu mirt, lai glābtu kādu citu?

Jā. Atbilde vienmēr bija - jā. Jo iemesls bija Nika miesa un asins. Dēls ar kuru viņš tikai nesen bija salauzis ledu, kas valdīja starp abiem. Varbūt kaut kad Saša spēs piedot un saprast, ka tas bija mazākais, ko viņš, Niks, varēja darīt, lai izpirktu vainu par tiem gadiem, kuru laikā bija attālinājies. Taču viens bija skaidrs - dēlam jādzīvo, lai ko tas prasītu. Pasaulē bija iekārtots, ka vecāki aiziet ātrāk nekā bērni. Nevis otrādi.

Smeldzīgi, patiesi un no sirds: Blue October "Any Man in America"

Sāpes, depresija, dusmas un atkal miers - tā varētu raksturot jauno Blue October albumu Any Man in America. Džastins Farstenfelds bez maz vai izkliedz, ko nozīmē sķiršanās. Albums tik tiešām ir par to, cik daudz sāpju sagādā atšķirtība no meitas, cik nežēlīga var izrādīties tava otrā pusīte, tāpēc var droši sacīt, ka arī šoreiz Džastins šajā albumā ir pilnīgi atklāts un uzrunā klausītāju no visas sirds. Daudz personiskāk un tiešāk.

Atgādināšu, ka Blue October ir Amerikāņu alternatīvā roka grupa, kas izveidojās 1995. gadā Teksasā. Grupa sastāv no Džastina Farstenfelda (solists, ģitārists, dziesmu autors), Džastina brāļa Džeremija (bundzinieks, perkusionists), Raiena Delahouseja (vijole, mandolīna, klavieres un bekvokāls), Meta Noviskija (bass, bekvokāls) un galvenās ģitāras - Džuliana Mandreika.  Viņu kontā šis ir jau sestais studijas albums un daudzas grupas dziesmas izmantotas kā filmu un seriālu saundtreki.

Lai saprastu vēstījumu, ko sevī nes Any Man In America nepietiks ar vienu klausīšanās reizi. Ir mierīgi jāapsēžas un jāieklausās - no dziesmas dziesmā. Un tad skaidri un gaiši sapratīsiet par ko ir runa. Ja Any Man in America iesākas ar pamatīgiem pārdzīvojumiem un skumjām, tad vidū pie "The Flight(LNK To MNP)" tas pārtop dusmās, mūzika kļūst agresīvāka, savukārt pēdējās trīs dziesmas jau atkal skan mierīgi. Mani pašu pārsteidza tieši albuma tituldziesma. Ar ko? Ar vārdiem. "Any Man in America" lirikas ir tik patiesas, ka tur jūs nedzirdēsiet ne izskaistinājumus, ne iecietību, bet gan klajas dusmas. Savukārt dziesma "The Feel Again" spēj aizkustināt pat līdz asarām, bet klausoties "The Worry List" pārņem neticams miers.

Un tas viss nav pagrābts no zila gaisa. Tie nav tikai vārdi. Jaunais albums ir gluži kā novele. Tajā var novilkt līniju starp vietām, kur saspīlējas sajūtas, kur sāpes pārvēršas dusmās un aizvainojumā un kur tās atkal norimst mierā. No pesimisma un depresijas atpakaļ mazliet smeldzīgā optimismā un atgādinājumos, ka ir kāds, kura dēļ jāpieceļas un jāturpina. Lieliski teksti, kas nu nekādi nevar neaizķert pa kādai stīgai. Taču lai saprastu, ir jāklausās.

Interesanti ritmi, dažādu mūzikas stilu nianses sajaucas ar klavieru dzidro skaņu un vijoles smeldzīgo sērīgumu, tam visam paliekot pie vecā labā roka. Un, protams, Džastina lieliskā balss. Puiši pastrādājuši lieliski gan mūzikas, gan vārdu, gan ieraksta ziņā. Tomēr zinot, ko šis albums prasījis, paliek skumji. Any Man in America ir vēltījums ikvienam tēvam, kurš kaut kādu muļķīgu iemeslu dēļ tiek šķirts no bērna. Tāpēc, ja gribat izpriecāties, šo labāk neklausīties, jo tas ir emocijām bagāts garadarbs un prasa noteiktu dvēseles stāvokli. Lai nu kā, bet tas joprojām ir tas pats vecais Blue October, kas uzrunā katru klausītāju bez jebkādas liekulības un izskaistināšanas, tādējādi pulcējot ap sevi uzticīgus fanus, cilvēkus, kuriem šīs grupas dziesmas palīdzējušas pārvarēt grūtības. Tā ir arī šoreiz. Smeldzīgi, patiesi un no sirds.  

Un lēnām izdziestot ģitārai, skan vārdi: "I might have been gone, but I never walked out."

Hurricane (MTV Unplugged)

Viena no manām mīļākajām dziesmām jaunā skanējumā.

Video - Hurricane (MTV Unplugged) - 30 Seconds To Mars | MTV Unplugged: 30 Seconds To Mars

Zilais oktobris atkal būs klāt

Šodien, skatoties "Moonlight" izdzirdēju pazīstamas mūzikas skaņas. Filmas fonā klusi spēlēja Blue October dziesmu "Calling You" un pēkšņi uzmācās nostaļģija pēc tiem laikiem, kad šo grupu klausījos. Tad nu nolēmu, ka jāpaskatās, vai viņiem tuvākajā laika nav paredzams kaut kas jauns un...jā, izrādās, ka tieši pēc divām dienām iznāks Blue October jaunais albums "Any Man In America". Tad nu gaidīsim.

Singls "The Chills" no albuma "Any Man In America"

Au revoir vasara!

Augusts. Un tas jau nozīmē rudeni. Viena un svarīgākā no pazīmēm, ka tuvojas rudens, ir fakts, ka man atkal sākt pietrūkt Londonas. Neskan jau loģiski, jo nevar pietrūkt vietas, kurā tevis nav bijis, taču tas viss ir sasodīti neizskaidrojams. Tāpēc es labāk necentīšos saprast. 

Lai nu kā, bet vasara pagāja ātri. Tā bija tiešām veiksmīga. Atradu darbu, mācījos valodu un vēl visu ko. Ar katru mēnesi kļūstu gudrāka (ne jau par grāmatu zināšanām runāju), iepazīstu cilvēkus un nāku pie secinājuma, ka esam nesaprasti un nesaprotam cits citu. Tāpat secināju, ka lai cik jauka būtu vasara, tas karstums var reāli piegriezties. Arī viens no maniem manuskriptiem lēnām virzās uz priekšu. Ceru, ka līdz rudens beigām tas jau būs gatavs.

Vasaras foršākais piedzīvojums - Summer Sound festiņš. Sākumā gan raudzījos uz pasākumu diezgan skeptiski, bet vēlāk izrādījās pavisam pretēji. Salīdzinot ar bīčpārtiju, mani pārsteidza gan muzikālā kvalitāte, gan atmosfēra. Fakts, ka šoreiz bija iekļauts arī parks, bija fantastiski. Bīčpārtijs jau nebija slikts, bet Summer Sound bija kaut kas pavisam cits - kvalitatīvāks, daudz jaukāku atmosfēru un ļoti labu muzikālo piedāvājumu. Jā, tas bija forši.

Vienīgais, ko mēģināšu pārdzīvot ir tas, ka netiku uz fonteinfestu. Baigi gribējās aiziet pirms pielikt punktu vasarai, bet neko darīt. Taču priekšā vēl daži sīki vietējā mēroga pasākumi, kurus noteikti apmeklēšu. 

Nostrādājusi esmu jau vairāk nekā divus mēnešus un es jums teikšu - nav nekādas vainas. Jebkuru darbu var iemīlēt, ja ir pareizā attieksme. Bez tam, ja man ir mūzika un iespēja kaut ko uzskribelēt, tad nevajag nekādus zelta kalnus un priecāties pa dzīvi ir pavisam viegli. Kā tajā Guano Apes dziesmā:"Live is so easy if you know the taste". Starp citu Liepājai aizbrauca jumts viņu uzstāšanās laikā.

Galvenais, par ko strādājot ar cilvēkiem esmu pārliecinājusies, ka smaids un laipna attieksme atmaksājās. Un es nemaz neprotu savādāk. 

Bet drīz būs septembris un tas nozīmē rudeni. Tas nekas, jo kā nekā rudens ir mans mīļākais gadalaiks. Dzimšanas diena, Dzejas dienas (šoreiz ceru, ka pacelšu savu pakaļu un aizvākšos uz kādu no to pasākumiem) un vēl visādi nieki. Izskatās, ka šis rudens būs pietiekami krāsains notikumu ziņā, tāpēc par vasaru īpaši neraudu. Svarīgi jau nav kāds gadalaiks aiz loga, bet kāda istabā ir atmosfēra. Ar mūziku var jebkuru ledus pili pārvērst siltā pludmalē. Un tad, kad ārā plosīsies skarbie rudens vēji, sveces, labs vīns, lieliska mūzika un kāds našķis parūpēsies par lielisku atmosfēru. Lai rudens ir tā ar glanci!

Sono più felice che mai!

Gobu iela

Visā pilsētā nebija tādas vietas kā šī. Gobu iela atradās pašā pilsētas nostūrī, blakus bieziem un tumšiem mežiem, kas meta draudīgas ēnas uz ēku sienām. Tie, kas šajā ielā nedzīvoja, meta tai līkumu, jo Gobu iela nebija parasta iela. Tas bija ļaunuma perēklis. Elle zemes virsū. Tā bija mirusi vieta un tikpat miruši bija tās iedzīvotāji. 

Gobu ielā nebija ne cerību, ne sapņu, par mīlestību nemaz nerunājot. Te valdīja nauda un bauda. Te dubļos iemina cilvēka lepnumu, te izmantoja, apgānīja un ienīda. Slimie prāti šeit meklēja patvērumu, bagātie baudas un savu vistumšāko fantāziju piepildījumus, bet rakstnieki - izzināt dzīves vistumšākās dzīles, nolaisties līdz pilnīgam pagrimumam. Daudzi to neizturēja un aizbēga.

Bet tie, kas palika, kļuva tādi kā šī iela. Bezcerīgi, bezjūtīgi, tumšu domu savažoti dzīvnieki, kas nepazina neko, tikai baudas. Ielas smagais gaiss saindēja cilvēku dvēseles. Ja tās ieraudzītu dienasgaismā, citi redzētu, ka tās ir sapuvušas un tārpu sagrauztas. Zeme, ko mina Gobu ielas iedzīvotāju kājas vaidēja un kļuva akla no tā, ko tai bija jāredz. Pat laternu gaismas nemirdzēja, tikai iekrāsoja ielu mironīgi zaļganbālā nokrāsā, padarot nokaltušās gobas vēl baismākas. Saule šeit nekad neiespīdēja, jo dienā iela tinās pelēkā dūmakā. 

Uz Gobu ielas varēja nopirkt jebko un jebkuru. Visu, kas kustējās un nekustējās. Cilvēki šeit pārdeva dvēseli nelabajam, nēsāja sirdī naidu un atriebību. Ik uz soļa kāds nodevās dzīvnieciskām tieksmēm, kāds kala plānus kā aizžņaugt kādam rīkli un kāds vienkārši vārtījās pa dubļiem, salūzdams zem šīs vietas nāvējošajiem pieskārieniem. Šī bija tumsas ieleja, kurā žēlastību nepazina. No šīs ielas baidījās visa pilsēta. Baidījās aplipt ar tās smakojošo slimību, baidījās, ka tās indīgie taustekļi sasniegs arī viņus. Taču to iznīcināt arī viņi baidījās, jo Gobu ielu sargāja tās mūžīgie dēmoni un elles suņi. Tas bija elles kambaris. Paša sātana vasarnīca.

Pašu Gobu ielas iedzīvotāju sirdīs mājoja tukšums. Pa kaktiem grabinājās izmisums, iznīcības taustekļi līda ārā no melnajām pagultēm un tumsa svilpoja cauri visām plaisām un šķirbām. Te staigāja sāpes, vientulība un naids. Nežēlība sēdēja uz māju jumtiem un visā noraudzījās ar apmierinātu smīnu, kas savilka tās balto masku mūžsenās krokās. Tās bezacainie dobuļi vērās iznīcībā un barojās no Gobu ielas ļaužu dvēselēm. Kā milzīgs maitas putns tā ar saviem melnajiem spārniem bija uzsēdusi uz sava laupījuma un lika Gobu ielas ļaužu prātiem aptumšoties un ledum plūst viņu asinīs. 

Kaut kur tam visam pa vidu, Zaļajā namā, mitinājās Feita - iespējams, vienīgais cilvēks, pār kuru šīs ielas lāstam nebija varas...

Hjū Lorijs ļauj viņiem runāt

 Buona Sera! Uzpeldu te gan reti, bet kopš šī brīža katru mēnesi centīšos ieteikt vismaz vienu albumu, ko ir vērts noklausīties. Daži būs pirmā svaiguma, daži nē. Daži no tiem būs lielo zivju veikumi, daži - ne tik dzirdēti. 

Šomēnes (cik nu atlicis no tā mēneša) es pievērsīšos blūzam. Un ne jau parastam blūzam, bet gan blūzam, ko izpilda pats doktors Hauss. Pirms vairāk nekā diviem mēnešiem savu dienas gaismu ieraudzīja aktiera un mūziķa Hjū Lorija studijas albums "Let Them Talk". Lorijs pazīstams ne tikai, kā aktieris, bet arī mūziķis un rakstnieks. Intervijā viņš atzina, ka izjūt īpašu patiku pret Ņūorleānas mūziku un no tās iedvesmojoties tad arī tapa Hjū albums blues stilā ar stipru individualitātes devu.

Arī man bija izdevība noklausīties šo albumu un jāatzīst, ka Lorijs tik tiešām ir lielisks mūziķis. Es neesmu blūza fans, taču "Let Them Talk" ir tiešām interesants. Klausoties albumā esošos gabalus, iztēlojies lūk ko: Bārmenis jauc kokteiļus, telpu izgaismo pavājas lampas uz apaļajiem koka galdiņiem, gaisā virmo cigarešu dūmi un pa ielu signalizēdamas aiztrauc mašīnas. Uz pakaramiem karājas vairāki desmiti lietusmēteļu, citi neveikli nomesti uz krēslu atzveltnēm. Atveroties ārdurvīm iekšā iebrāžas vējš un ienes pa lietus lāsei. Ārā gāž kā ar spaiņiem, bet aptumšotajā, pēc cigāru dūmiem un brendija smaržojošajā bārā valda jauka atmosfēra.

Jā, tieši par to es iedomājos, kad klausos "Let Them Talk". Dziesmas ir lipīgas un vienā mirklī spēj uzlabot omu. Nu nav iespējams mierīgi nosēdēt pie "They're Red Hot" vai "Swanee River". "You Don't Know My Mind" ir vēl viens interesants, ironisks gabals un arī pati albuma tituldziesma "Let Them Talk" ir ausīm tīkama. Jāpiebilst, ka klavieres un ģitāru spēlē pats aktieris un savās dziesmās sadarbojas arī ar Tomu Džounsu, Irmu Tomasu u.c.. Sliktu dziesmu šajā albumā nav. Esmu tiešām pārsteigta, cik Lorijs ir daudzpusīgs un talantīgs visdažādākajās mākslinieciskajās jomās. Lai nu kā, bet šo albumu es tiešām ieteiktu noklausīties. Varbūt ne tiem, kuri ikdienā fano par Keitiju Periju un Džastinu Bīberu, taču tiem, kuriem patīk dažādība - noteikti. Der gan jautrībai, gan lietainiem vakariem. Vienalga vai arā spīd saule, līst spēcīgs augusta lietus, vai plosās īsta rudens vētra, laba atmosfēra garantēta.

Tie, kas nezina, kas ir Hjū Lorijs, atgādinu ka mēs viņu pazīstam kā angļu izcelsmes aktieri, kurš attēlo ekstravaganto un šarmanto doktoru Gregoriju Hausu TV seriālā "Doktors Hauss". Lorijs paspīdējis arī tādās filmās kā "Mazais Stjuarts", britu "Blackadder "(bij' tādas sērijas pa TV6), 1995.gada "Prāts un jūtīgums", filmā par slaveno Džūliju Gārlendu ("Life with Judy Garland: Me and My Shadows"(starp citu ļoti laba filma)) un vēl un vēl.

Summer Sound Liepāja 2011 tuvojas

Nu ko, mīļie, tas tuvojas. Tieši pēc nedēļas Liepājas pludmalē ies vaļā festiņš. Summer Sound Liepāja ir jauns festivāls, kas risināsies Liepājā nākamajā nedēļas nogalē, respektīvi - 22. un 23. jūlijā. Festivāls mūs visus priecēs ne tikai ar kvalitatīvu mūziku un dažiem pat ļoti skaļiem nosaukumiem, bet arī ar vairāk nekā 50 grupu performancēm, dažādām atrakcijām, teātra bāru utt. Summer Sound Liepāja piedāvās ne tikai ausij tīkamus ārzemju mūziķus, bet veselu latviešu izpildītāju plejādi. Pirmās dienas grandi noteikti būs Guano Apes, kurus nu ne nekādi nedrīkst palaist garām. Uz pludmales skatuves spēlēs arī Triānas parks, Double Faced Eels, Dzelzs Vilks, SatellitesLV u.c. Otro dienu iekustinās Kalvins Hariss un prieks atkal būs redzēt vecos labos The Bedwetters. Sīkāk par pasākuma programmu šeit

Nu ko, mīlīši, tad pakojat mantiņas un nākamajā nedēļas nogalē visi šurp uz Liepāju. Lieliska atmosfēra garantēta. Katrā ziņā es jau nu šādu iespēju nelaidīšu garām. Un neaizmirstam tam visam pa vidu arī aizčāpot līdz tuvējam iecirknim un nobalsot.

The Sound Poets - vieni no festivāla dalībniekiem, zināmi kā SPB ( Smaragda pilsētas burvji) ar tiešām labu, kvalitatīvu mūziku. Bez tam no Latvijas. Šie čaļi uzstāsies pirmajā dienā uz Fantasy Garden skatuves ap pus deviņiem. 


Toploader - vienkārši padejosim visi mēnessgaismā.

Baltie krasti

Citāts, kas man ļoti iespiedies atmiņā.

 Pippin: I didn't think it would end this way.
Gandalf: End? No, the journey doesn't end here. Death is just another path... One that we all must take. The grey rain-curtain of this world rolls back, and all turns to silver glass... And then you see it.
Pippin: What? Gandalf?... See what?
Gandalf: White shores... and beyond, a far green country under a swift sunrise.
Pippin: [smiling] Well, that isn't so bad.
Gandalf: [softly] No... No it isn't.

Mans atklājums

Mans jaunākais atklājums - Hammerfall. Cik nu gan jauns, protams. Hammerfall ir power metal grupa no Zviedrijas, kas dienasgaismu ieraudzīja 1993. gadā un kuras jaunākais albums iznācis jau šogad. Grupa, kam kontā ir astoņi albumi. Grupa, kas zāģē labu power metālu jau astoņpadsmit gadus. Un šī ir viena no manām mīļākajām dziesmām.



Mūzika, kas liek asinīm skriet!

Pēdējā dziesma

No manis ir tikai ēna. Ēna, kas noklīdusi starp pusnakts maldiem un rītausmas īstenību. Ne īsti gaisma, ne īsti tumsa. Saule, kas reiz manī spīdēja ir izzagta. Klusiem tumsas pieskārieniem nemanāmi izvilkta kā smalks zīda pavediens. Tajā pakārtas nederīgās cerības un četrdesmit trīs nakšu sapņi un nu tas viss viegli šūpojas maigajā dienvidvējā. Klusi, kā smalki vēja zvani, pavedienos ieskanas rasas lāses, pagājušās nakts asaras. Izirušās pērles kā baltas zvaigznes mirdz pēc lietus smaržojošajā zālē. Neviens vairs tās neuzlasa, nevienu tās nesilda. Mēs veltīgi mēģinājām toreiz tās uzmest atpakaļ debesīs, bet tās krita atpakaļ, pievilkušās ar zemes nolemtības skumjpilno valgmi. Tagad arī mēs tādi bijām kļuvuši. Saule mums tagad ir par spožu, putnu dziesmas par skaļu un laime žilbina dvēseli, saraujoties pie katra ērkšķa, ko brien mūsu kājas. No dienas mēs pārvērtāmies naktī un lūdzām tumsai pie kājām mums savu nejūtību sniegt...Sveces izdziest, baltā migla pieskaras pirkstgaliem. Kaut kur kamīnā sadeg trīspadsmit pavasara vēstules. Sadeg siltie saules stari, putnu skaņas, vijolīšu maigā, maģiskā smarža. Sadeg dienvidu vēja atnestā kanēļa smarža, lietus lāses, kas sašķīst uz ādas, ieplūzdamas dzīslās un sajaukdamās ar asinīm. Sadeg mūsu smiekli, mūsu vārdi un solījumi...No manis un tevis vairs tikai ēna. Ēna, kas klīst starp ziemeļvēja ielejām un šķērso iznīcības krauju, tā arī nenonākot otrā pusē. Divas ēnas, kas iet vienu ceļu, bet aklajā tumsā nejūt otru sev blakus, nedzird un nejūt vijolīšu elpu nejūtības vilinājumā. Dziest sveces. Norimst vējš.  Paceļas migla... un pļavā nosēžas klusums. Izdziest pēdējā dziesma, ko mums veltīja vējš. Vēl klusumā ietrīcas vijoles stīgas... un tad iestājas miers.

Par tiem, kas debesīs

Vakar, 17. jūnijā, par godu vienai no Latvijas mūzikas leģendām Jānim Grodumam un pārējiem Līviem, kuri vairs nav ar mums, Liepājā pie 1. rokkafejnīcas notika piemiņas koncerts, kas pulcēja krietni kuplu skaitu mūziķu no Liepājas un pārējās Latvijas. Koncertā dziedāja gan tādi vecie mūziķi kā "Credo" un "Whisky Band", gan jaunākie "Willow Farm" un tikko izveidojusies liepājnieku apvienība "The Parachutes". Ar savu sniegumu priecēja arī Edijs Šnipke, grupas "Tumsa" mūziķi un Olga Rajecka. Koncertu noslēdza jaunais "Līvu" sastāvs ar Aināru Virgu un "Hard Orchestra".

Pasākumu apmeklēja kupls skaits cilvēku sākot no maziem bērniem līdz pat vecāka gadu gājuma cilvēkiem. Īpašas skatītāju simpātijas izpelnījās "Dzelzs griezējs" un Ķiģeļa "Palaid vējā". Ieskanējās arī Guns'n'Roses "Knocking On Heavens Door" akordi. Par patīkamo atmosfēru bija parūpējušies gan mūziķi, gan Latvijas 1. rokkafejnīca. Pasākumā varēja arī aplūkot skici Jāņa Groduma piemiņas memoriālam, kas tiks veidots kā rokenrola karaļa krēsls un novietots blakus Slavas alejai un milzīgajai ģitārai. Gandrīz piecu stundu ilgo pasākumu apmeklēja arī Jāņa Groduma mamma un Elita Platmalniece, bet uz skatuves kāpa arī Jāņa dēls, Elviss Grodums.

Sanākušie, gan veci gan jauni, dziedāja nemirstīgajām latviešu roka kompozīcijām līdzi no visas sirds. Sajūtas tik tiešām bija lieliskas. Nelielas skumjas atkal izraisīja tas, ka "Tumsa" skanēja bez Mārtiņa Freimaņa. Vokālu  uzņēmās Emīls Dreiblats no grupas "Willow Farm", dāvājot Mārtiņa lieliskās kompozīcijas savā izpildījumā. Pasākums tik tiešām bija izdevies un par to jāsaka liels paldies mūsu pilsētas labākajiem - Latvijas 1. rokkafejnīcai. Paldies par brīnišķīgu vakaru un jaukām atmiņām. Lai dzīvo rokenrols!

Foto no pasākuma

Laime nav kaut kas netverams

Spēja būt laimīgam neslēpjas apstākļos, bet gan prātā. Ja tu vēlies būt laimīgs un sevi par tādu uzskati, tu esi patiesi laimīgs. Neatkarīgi no tā kas tev pieder. Ja sēdi un činksti, ka neesi laimīgs, tā ir tava vaina. Laime nav kaut kas, kas atnāk tāpat vien. Laime patiesībā ir tavs prāta stāvoklis. Ja tu ļauj sev domāt, ka neesi laimīgs, tad tu tāds arī nekad nebūsi. Līdz mainīsi savu domāšanu. 

Linkin Park un Transformeri

Jaunais Linkin Park videoklips ir klāt. Tiem, kuri vēl nezina, tad "Irisdescent" ir viens no "Transformers: Dark Of The Moon" soundtrekiem. Transformeri ir viena no tām filmām, ko šovasar noteikti apmeklēšu. Jāpamēģina vēl aizvilkt līdzi arī brāli. Lai nu kā, bet Transformeri bez LP jau nemaz nav iedomājami. Un par to arī viņu jaunais video.

Feeling good...

Tempus fugit. Jā, laiks negaida un arī manējais nav izņēmums. Iemesls tam, ka pēdējā laikā esmu šeit tik reti, ir fakts, ka beidzot esmu tikusi pie darba. Tā kā mājās tieku tikai sešos, tad vakarā esmu slinka uz bloga rakstīšanu. Saka, ka vislabākais darbs ir tas, kas atrodas tālāk no mājām. un tam es varu piekrist. Kamēr no centra tieku uz Jaunliepāju, gaiss un CO2 ir ieelpots pietiekami. Ausīs skan SWH vai RR, saule spīd, visapkārt zaļi koki - kamēr aizčāpoju līdz mājām, garīgais uzlabojas līdz maksimumam. Un ja vēl izmet loku gar jūru...Mūzika, medicīnas termini, ātra ierīšana pusdienlaikā, žurnāli, avīzes. Kaut kur tam visam pa vidu slepkavību plānošana, trillera rakstīšana un Šekspīrs. Garlaicīgi nav.

Tas gan nenozīmē, ka no šejienes pazudīšu pavisam. Nesagaidīsiet. Ik pa laikam uzpeldēšu ar kaut ko jaunu. Jūnijs ir tas saspringtākais mēnesis, taču ar jūliju viesošos šeit biežāk. Šomēnes jāpaspēj sevi saņemt rokās un pielikties pabeigt to sasodīto trilleri. 

Lai nu kā, bet dzīve ir sasodīti lieliska. Pie velna visas naudas problēmas, politiku, Bērziņus un pārējo - mēs esam dzīvi un elpojam. Un tas jau ir pats galvenais. Neiespringsim uz negatīvismu, jo vienīgais, ko ar to var panākt, ir dabūt veģetatīvo distoniju (kā man). Tāpēc...Esi vienmēr pozitīvs!

Coming soon...

''Kaimiņu būšana'' jeb kā Eirovīzija grēko pret mūziku

Aši par to balagānu, ko sauc par Eirovīziju. Jūs jau droši vien zināt, ka uzvaras laurus šogad plūca Azerbaidžāna un duets  Ell/Nikki ar dziesmu "Running Scared". Vakarā biju sataisījusies uz kārtīgu skatīšanos un ar interesi vēroju katru priekšnesumu. Viss bija labi, pat lieliski, kad sākās balsošana. 

Esmu vienmēr zinājusi, ka tajā sasodītajā konkursā valda kaimiņu būšana. Nu bet tas, kas notika šogad...man vienkārši paspruka rupjības. Nekad neesmu satraukusies par to, kurš uzvarēs, jo līdz šim Eirovīzijā nebija nevienas dziesmas, kas man šķistu pilnīgas un neapstrīdamas uzvaras vērta. Bet šogad tās bija veselas trīs. Jo īpaši Francija. Bet ko mēs tur ieraudzījām? Kaimiņš deva kaimiņam, kā jau parasti.

Es iesaku nomainīt tagadējo nosaukumu pret Eirovīzijas kaimiņu konkursu. Tad vismaz nebūtu tāda liekuļošana. Nu kā gan citādi var uzvarēt viduvēja dziesma ar ne pārāk labu izpildītāju vokālu, izgrūžot no vietas izcilas mūzikas pērles?

Negribot rodas jautājums. Vai cilvēki ir stulbi? Vai nu viņi vienkārši nezina, kas ir kvalitatīva mūzika. Būsim loģiski. Ja man patīk kāda dziesma, es par to balsoju un man pie kājas par kaimiņiem, ja viņu dziesmas nekam neder. Es nemūžam nespētu iedomāties tā zaimot mūzikai un balsot par to, kas man nepatīk. Bet ko es te redzu? Divpadsmit punkti no katras valsts aiziet tuvākajiem kaimiņiem un tiem, kuru dziesmas nemaz nebija šādu punktu vērtas. Un mēs iedevām Francijai vienu punktu!!!!! Jautājums - vai Vassili vokālais sniegums bija tik drausmīgi draņķīgs un nemākulīgs, ka mēs uzdrošinājāmies to novērtēt uz vienu punktu?! Atbilde - nē! Tas bija viens no labākajiem sniegumiem ne tikai šajā konkursā, bet visos iepriekšējos arī. Man bija žēl skatīties uz to čali, kuram visi solīja uzvaru, bet beigās atmeta drupatas no svētku galda. Vai varbūt cilvēki tik šausmīgi baidās no klasiskās mūzikas, ka nespēj to novērtēt? Vienīgā pozitīvā lieta bija tā, ka divpadsmit punktus mēs iedevām Itālijai, nevis Krievijai (man nav absolūti nekas pret Krieviju un krieviem, bet tā dziesma bija galīgi garām). Par to es biju priecīga. 

Es vairs negribu ieslīgt garās sašutuma runās par šo teātri, taču viens ir skaidrs - lai cik skaista būtu tava balss, lai cik laba būtu tava dziesma un cik interesants vai smieklīgs tavs priekšnesums, mūzika te nav galvenā. Visu izšķir draudzība. Un tas ir nožēlojami. Gluži kā tādā Padomju savienībā, kur visu revidēja, rediģēja un izdarīja sistēmai pa prātam. Vai nu kāds rezultātus groza pēc sava prāta vai arī vienkārši iedur zīmulīti sarakstā un izvēlas uzvarētājvalsti. Šogad esmu nenormāli vīlusies visā šajā pasākumā. Apsveru domu, ka nākamgad to nemaz neskatīšos. Tādus noziegumus pret mūziku ir grūti skatīties, ja ir vismaz piecas dziesmas, kuras pelnījušas uzvarēt, bet galu galā zeltu iegūst viduvējs duets ar tikpat viduvēju dziesmu. Toties liels prieks par Itālijas sudrabu. Negaidīts, bet tomēr prieks.

There's nothing else I wish

Būtu man šāds mazulītis...

Ēnu teātris

Klusums. Kaut kur tumsā smaržo pēc tikko nodzēstas sveces. Vakarvējš sapinas bērzu zaros un ugunis lēnām izdziest kā nevienam nevajadzīgas bākas. Viss noklust. Atkal uzglūn graujošā ēna, ar saviem tukšajiem acu dobuļiem urbdamās dvēselē. Priekškars nolaižas un skatuves dēļi atdziest. Vairs nav kā dēļ spēlēt šo teātri. Viņi noņem viltus smaidus, notīra viltus laipnību un nomazgā neīstas līdzjūtības un augstprātības grimu, palikdami gluži kaili ar savu dvēseli. Viņi nomet savas lomas, jo tumsā nav neviena, kas skatītos viņu teātri.

Grimētavās izdziest gaismas, aizkulisēs vēl virmo cigarešu dūmi, bet tie ir vienīgie, šeit tik vēlu uzkavējušies viesi šajā dziestošajā vakarā. Bet viņi, izrādes dvēsele un ļaužu izklaidētāji, viņi paliek vieni. Viņu sirdis naktīs kliedz. Kliedz pēc mīlestības, sapratnes un siltuma. Viņus visus ieskauj vientulības aukstās sienas, viņu rokas saista melnie izmisuma pavedieni. Viņi visi alkst lidot, bet dvēseles ir pārāk smagas - tās velk pie zemes.

Kādi tērpi, kāda mūzika! Kāds krāšņums valda uz viņu skatuvēm! Tur viņi ir karaļi, soģi un pielīdēji. Tur viņi melo, krāpj, tenko, vērpj intrigas, sagrauj un nogalina. Tur viņi mīlējās, sadegot kaislē, tur viņi ir atkarīgi no otra, tur viņi kļūst par otra īpašumu. Vīni, rotas, zīds, cigāri, sudrabs, auto. Uz viņu skatuvēm valda vara un nauda. Un nebeidzama greznība.

Bet kad prožektori nodziest un priekškars gurdi nolaižas, kad grimētavā tie noņem liekulības masku, viņi atkal paliek vieni starp savām zelta kaudzēm, franču smaržām un dimantu vēso mirdzumu. Taču tagad viņus pakļauj, bradā, grauj un sit. Tagad viņi ir tie, kuriem dara pāri, taču viņu soģi ir daudz ļaunāki - tumsa un vientulība. Naktīs līst viņu asaras, spilvenos skan apslāpēti kliedzieni un viņi kļūst zemāki par savas skatuves dēļiem, bālāki par savas skatuves priekškariem un mēmāki par virmojošajiem cigarešu dūmiem. Karaļu muguras tiek saliektas zem iznīcības pātagām un tie ik reiz nosolās, ka būs labāki, cilvēcīgāki un iejūtīgāki, bet līdz ko atkal paceļas priekškars, solījumi paliek tajā pašā nakts tumsā, no kuras tie uz mirkli bija izbēguši.

Skatuve atkal piepildās, lai vakarā kļūtu par tukšu, tumšu un aukstu vietu. Un viņi, šīs gurdenās, taču šķietami dižmanīgās ēnas, zaudē savu varu, ko tiem piešķir dienasgaisma. No karaļiem tie atgriežas vientulības kalpībā un no rīta tie atkal spēlē, pakļauj, lemj un vada. Daudzi spēlē šajā ēnu teātrī. Teātrī, ko sauc par dzīvi.

Dziesmu kari drīz sāksies!

Nu ko, ļaudis. Ar vien straujākiem soļiem šurpu steidzas otrdiena, kad visa Eiropa pielips pie televīzijas ekrāniem un baudīs lielisko šovu - Starptautisko Eirovīzijas dziesmu konkursu 2011. Teikšu to, ko jau esmu teikusi kādas simts reizes - šogad Eiropas valstis izvēlējušās ļoti labas un spēcīgas dziesmas, kas tad viņus arī pārstāvēs. Prieks par Balkānu valstīm, kas vairs neiespringst uz dejojošām skaistulēm un eksotiskiem ritmiem. Šogad manā skatījumā izceļas Rumānija, kuru pārstāv  grupa Hotel FM ar dziesmu "Change". Arī Nīderlandes  dziesma "Never Alone" ir lieliska. To klausoties, atceros grupu Reamon. Savukārt Turcija jau otro gadu sūta roku, šoreiz bez maz vai paša Seether cienīgu dziesmu. Un tā varētu uzskaitīt vēl un vēl.

Taču no visa 43 dziesmu klāsta, man ir trīs stabili favorīti. Ļoti grūti izdalīt, kurš no viņiem labāks, taču šogad tie visi ir vīriešu vokāli. Viens no viņiem noteikti ir Francijas pārstāvis Amaury Vassili ar dziesmu "Sognu" (jūs neesat vēl dzirdējuši, kā viņš dzied Queen dziesmu "Who wants to live forever"). Amaury noteikti iekaros Eiropas sieviešu sirdis un ne jau tikai ar balsi vien. Otri ir neviens cits, kā Apvienotās Karalistes puiši no Blue ar lipīgo dziesmu "I can", kuru izdzirdot nespēju nedziedāt līdzi. Un beidzamie, bet ne sliktākie  ir Dāniju pārstāvošā grupa A Friend In London ar dziesmu "New Tomorrow". Ja kāds no šiem trim uzvarēs, tad būšu pilnībā apmierināta.

Runājot par Zviedriju , tad tas viss liekas tāds liels feiks. Uzlikts čalis kā lellīte uz skatuves, kurš lauž stiklus un draud, ka kļūs populārs. Tajā numurā kaut kas ir par daudz. Arī par Džedvardiem, kuri pārstāvēs Īriju, pretēji citiem es neesmu sajūsmā. Man tās liekas tādas pusaudžu izdarības. Radio un telvīzijai ir labi, bet Eirovīzijai... kaut gan šogad pati Eirovīzija ir kļuvusi citādāka, varētu teikt, ka pat modernāka. Un vēl - baigais prieks par Itāliju. Tā kā mūsdienu itāļu daiļrade man nav kā ķīniešu ābece, tad varu teikt, ka  Raphael Gualazzi, kurš šogad pēc 14 gadu ilga pārtraukuma pārstāvēs picas dzimteni, itāļu radiostacijās ir sastopams diezgan bieži (vairāk ar dziesmu "Reality and fantasy"). Šoreiz tā būs dziesma "Madness Of Love", kurai arī nav nekādas vainas, atskaitot to, ka tā ir ne tikai tipiski itāliska, bet arī paša autora stilā. Nebūtu slikti viņa vietā redzēt "Subsonica" vai "Modà" vai kādu citu no rokgrupām, jo tās viņiem ir tiešām labas. Bet es novēlu itāļiem  veiksmi un labu vietu konkursa beigās. Un protams, ka turēsim īkšķus par savējiem, jo par viņiem atsauces no dažādām Eiropas vietām un cilvēkiem ir tiešām labas!

Viel Glück!

Ticība

Skatoties Jāņa Pāvila II benefikāciju, pieķēru sevi pie domas, cik tas tomēr ir skaisti - ticēt. Visi tie tūkstoši cilvēku Sv. Pētera laukumā bija ieradušies apliecināt savu ticību. Kaut kur dziļi sirdī arī es tā vēlētos ticēt - bez ierunām, nosacījumiem un pierādījumiem. Mani fascinē visas šīs paražas, kā uzbūvēta tieši katoļu kristīgā pasaule, bet diemžēl es esmu tikai vērotājs. Nekad jau nesaki nekad, bet ticība ir tā dāvana, kuru es vēl neesmu saņēmusi. Bet cilvēkus, kas tik nesavtīgi spēj ticēt, es tik tiešām no sirds cienu un apbrīnoju.

Pavisam īsi par vakardienas Karaliskajām kāzām

Kā jau zināms, 29. aprīlī laulības ostā iestūrēja Karalienes Elizabetes II mazdēls princis Viljams un viņa iecerēta Ketrīna Elizabete Midltone. Arī es noskatījos tiešraidi no Vestminsteras abatijas un atzīšos, ka lai arī esmu skeptiska tādās lietās, kā "līdz nāve mūs šķirs", kāzas tomēr bija skaistas. Greznā baznīca, dāmas visdažādākajās cepurēs, sabiedrības krējums, procesija, karietes un viss pārējais - bija tiešām tāda neliela svētku sajūta, lai arī Lielbritānijā mēs nedzīvojam.

Galvenais jautājums, kas interesēja gandrīz visus, bija: kāda tad būs līgavas kleita. Atceroties Diānas kleitu, cerēju, ka neredzēšu tās kopiju, jo tā, atvainojiet, bet bija par traku. Tomēr lēdijas Midltones kāzu tērps izrādījās perfekts - skaists savā vienkāršībā, bet ļoti elegants. Mežģīņu aproces, vieglais plīvurs, garā šlepe, pat matu sakārtojums - tas viņai absolūti piestāvēja.

Runājot par visa šī jampadrača vaininiekiem, abi izskatījās nedaudz satraukti, taču laimīgi. Arī karaliene māte izskatījās apmierināta un bija pat aizlienējusi Keitai vienu no savām tiārām.

Protams, ka var atrast kur piesieties un apstrīdēt, vai tas viss tik tiešām ir vajadzīgs, bet šajā laikā, kad problēmu ir daudz un vienīgie vārdi, ko dzirdi ir "samazināšana", "krīze" un "taupības politika", karaliskās ģimenes kāzas ir kaut kas gaišs, patīkams un skaists. Manuprāt, ne tikai briti, bet arī pārējā pasaule, par spīti problēmām, bija pelnījuši ielūkoties pasakā par bez maz vai mūsdienu Pelnrušķīti. Un uz mirkli noticēt brīnumam. 

The End!

Patriotisms

No patriotisma nepaēdīsi un rēķinus nesamaksāsi.

Drošsirdība nepazīst kaunpilnu sakāvi un staro nevīstošā slavā - tā nesaņem un neatdod varu pēc tautas nejaušas iegribas. /Horācijs

Man patīk drošsirdība. Iedvesmojošas runas un varoņi, kuri gatavi cīnīties sapņu un ideālu vārdā, kuri vēlas mainīt pasauli, apveltīti  ar drosmi un izcilu taktiķa prātu. Vīri, kuri bezbailīgi gatavi doties karā, nebīstoties nāves. Man patīk zobenu un pīķu zibšņi saules gaismā, asinīm klāti vairogi un bultas, kas izšaujas no gariem lokiem. Mani fascinē vadoņu runas, kamēr zirgi viņus nes gar karaspēka rindām. Vīri, kuri gatavi sekot vadonim nāvē, zirgi, kas drosmīgi, muskuļotajām kājām minot zemi, traucas ienaidnieka pūlī, sabradājot tos, kas stājas tiem ceļā. Asinīm noplūdušas sejas, cēlas runas,  rokas, kas prasmīgi prot rīkoties ar zobenu un ticība ideālam - lūk, īstais skaistums. Skarbs, bet tomēr skaistums. Mūsdienu karos nav nekā skaista. Laiki, kad vīrus iedvesmoja vadoņu runas un viņi bija gatavi nolikt galvu par savu dzimteni, aizstāvēt karaļa godu ar šķēpu un zobenu, kad karaļi sapņoja par savu valdījumu paplašināšanu un veda pulkus cīnīties ticības vārdā, kad viņi zināja, ka rītausmu var nesagaidīt, bet tik un tā ar kliedzienu "par krāsmatām un sarkanu rītausmu" uz lūpām metās pretī pārspēkam - tie bija varonības pilni laiki, vienalga, kā vārdā tika izcīnīta kauja. 

Jā, man patīk tādi varoņi kā Ahilejs, Hektors, Aleksandrs Lielais, karalis Arturs un citi, jo par šiem cilvēkiem joprojām runā un viņi visi cīnījās par sev kaut ko dārgu - mīlestību, zemi, sapni vai ticību. Tie vienmēr ir bijuši mani stāsti. Kamēr citi iegrima pasakās par apburtām princesēm un pamātēm - raganām, man patika zobenu šķindoņa kaujās, kurās drosmīgi tika vesti pulki un leģioni, kur valdnieki solīja agru nāvi, bet spožu slavu, kur kaujas pēc tam apdziedāja viņu pēcteči. Man nevajadzēja nekādas Pelnrušķītes, ja filma vai grāmata solīja apslēptus dārgumus, pirātus vai dižas kaujas. Varbūt dažam ir taisnība sakot, ka man vajadzēja piedzimt dažus gadsimtus ātrāk, taču šīs it kā vienkāršās lietas, kas vienam varbūt šķiet garlaicīgas, man ir īsts baudījums. Mani vienmēr fascinējuši ieroči, kad vēl netika izmantots šaujampulveris, kad roku veiklība un izveicība bija noteicošie faktori cīņā. Tā visa ir pagātne, kas stāsta par to kā ir bijis, kādi  bijuši cilvēki, viņu uzskati un sapņi. 

Varbūt es dzīvoju pagātnē, taču atšķirībā no mūsdienām un tā, kas noticis vēl iepriekšējā gadsimta sākumā un četrdesmitajos gados, šī pagātne man šķiet mazliet, kaut par kripatiņu cēlāka, kur vēlme bija iekarot zemi, aizstāvēt savu godu, vai īstenot sapni, nevis iznīcināt rases un uzlaist veselām tautām nāvējošus vīrusus. Laikam tomēr esmu romantiķe. Mani tas viss iedvesmo vairāk, par jebko citu. Esmu cilvēks, kurš mazliet dzīvo pagātnē un pret šādu pagātni man nav iebildumu.

Lazy song

Nu tādi kopumā ir mani atlikušās nedēļas plāni.

"My Chemical Romance" dzied Japānai

Rio!

Vakar vakarā izlēmu atcerēties bērnību un doties uz "Rio". Nu, uz multeni par papagaili Blu, saprotams. Galvenokārt tāpēc, ka man pašai ir divi papagaiļi un, protams, tāpēc, ka jau no paša sākuma multfilma piesaistīja manu uzmanību. Jāsaka, ka nenožēloju, ka aizgāju, jo "Rio" tiešām bija jauks skatāmgabals.

Sižets. Blū ir retas sugas zilais papagailis, kurš izšķīlies nebrīvē Minesotas pilsētiņā. Kad Blū sasniedzis briedumu, viņa saimnieki uzzina, ka viņš ir teju vienīgais šīs sugas pārstāvis pasaulē. Tālajā Brazīlijas pilsētā Rio dzīvo tikai vēl viens viņa sugas pārstāvis - zilo papagaiļu meitene Pērle. Viņa saimnieki rīkojas un Blū nonāk krāšņajā Rio un drīz vien tiek noorganizēts randiņš ar Pērli. Tomēr Pērlei ir savs viedoklis gan par neveiklo putnu, gan par dzīvošanu sprostā. Tādēļ viņa noorganizē bēgšanu. Nokļuvis Brazīlijas džungļos, Blū ir bezpalīdzīgs, jo izrādās, ka viņš nemaz neprot lidot.

Pārdomas. Tad nu tā. Multene bija tik tiešām forša. Nosēdēt mierā tās laikā bija ļoti grūti, pateicoties sambas ritmiem un jautrajām dziesmām. Bija kur pasmieties un paskumt. Multfilmas tēli bija asprātīgi, labi izveidoti un izsmieties tik tiešām varēja ne pa jokam. Sākot ar Blu neveiklo randiņu, līdz pat Pērles glābšanai. Mērkaķi - kabatzagļi, pastulbi kontrabandisti, paplucināts ļaundaris un buldogs, kurš nenormāli siekalojas - katrs tēls bija apveltīts ne tikai ar interesantu personību, bet arī vizuāli labi iederējās visā filmā. Mūzika, dejas, palmas, karnevāls - sēdot zālē radās iespaids, ka beidzot esi nokļuvis vasarā. Varbūt tieši tāpēc "Rio" vēl ilgi pēc iznākšanas no kinoteātra atstāja saulainu noskaņojumu.

Nobeigums. Nobeigumā varu vien teikt, ka ir vērts šo multeni noskatīties. "Rio" ir krāsaina (šī vārda vistiešākajā nozīmē), interesanta, jautra, saulaina, labi noslīpēta multiplikācijas filma. Un ja vēl ir īpaša patika pret papagaiļiem, tad uz priekšu! Labs garastāvoklis garantēts!

Karš ir klāt!

Yes! Beidzot, pēc tik ilgas gaidīšanas, esam sagaidījuši. Esam sagaidījuši "This Is War" videoklipu un kā jau var redzēt, ''30 seconds To Mars'' atkal ir pacentušies iepriecināt savus fanus. Klips ir vienkārši lielisks, lai neteiktu vairāk. Tad nu izbaudām!

Ko vilksim pavasarī/vasarā?

Saule parādās arvien biežāk un drīz vien kļūs arī siltāks. Tāpēc metam vecās ziemas drēbes nost un skatamies, kādas tad būs 2011. gada pavasara/vasaras modes tendences. Varbūt kaut ko no tā varam atrast arī savos skapjos. 

70to gadu glamūrs atgriežas ar biksēm ar augstu jostasvietu, nolokāmas apkakles krekliņiem, ko iesaka nēsāt ielaistus biksēs vai svārkos. Platformas kurpes, lielas rotas, lielas jostas, kas apjoztas ap mini svārkiem vai kleitām, cepures ar milzīgām malām, kažokādas.

Tāpat modē šosezon baikeru stils - baikeru jakas, ādas bikses un svārki un, protams, arī zābaki. 

Treškārt, savu ietekmi turpina panku mode. Tātad, modē ir kniedes un smagi zābaki. 

Arī 60tie šopavasar/šovasar būs modē. Ja gribas sajusties kā lēdijai, tad noteikti jāpaskatās vecmāmiņas skapī, vai nav saglabājušies kuplie svārki ar augto jostasvietu. Kā arī svārki un kleitas, kas ir šauras un nedaudz zem ceļa. Kurpēm - jo šaurāki papēži, jo labāk. Protams, ka neiztikt bez matu lentēm un smalkiem cimdiņiem.

Arī maksimāla garuma kleitas neizpaliks, kas ir laba ziņa man, jo vasarā nav nekā labāka par vējā plandošu, košu kleitu līdz pat papēžiem. 

Un vēl viena laba ziņa man. Savu uzvaras gājienu turpina mežģīnes. Dizaineri apgalvo - jo vecākas tās izskatās, jo labāk. 

Blakus mežģīnēm dominēs arī izšuvumi, tamborējumi un pinumi zemes toņos, brūnā, oranžā un baltā krāsā. Varat notamborēties no galvas līdz kājām.Tāpat populāri kā detaļas pie tērpiem un aksesuāriem, būs pušķi un bārkstis.

Gardarobē atgriežas arī bikses ar platiem galiem un ļoti platas bikses, taču neiztiks arī bez iecienītajām kapri biksēm. Šosezon īpaši modē būs kleitas ar garāku aizmuguri. Ar manāmi garāku aizmuguri. 

Strīpas. Arī šī sezona neizpaliks bez strīpām. Jā, un modē atgriežas topi, kas atsedz vidukli un vēderu. 

Nu tas arī visumā būtu viss. Bieži vien atliek tikai parevidēt skapja saturu un jaunākās modes tendences tev jau ir rokā. Manā skapī, škiet, kaut kas ir. Šo gadu laikā esmu nākusi pie secinājuma, ka tas, kas iziet no modes, agri vai vēlu atgriežas. Ikviens apģērba gabals var atkal kļūt moderns, ja vien prot rīkoties ar adatu, diegu un izdomu.   

Sīkāk par tendencēm šeit

"Simple Plan" piesaka sevi ar jaunu singlu "Can't Keep My Hands Off You "

Jaunais singls "Can't keep my hands off you" būs atrodams grupas jaunajā albumā, kas iznāks šī gada 21. jūnijā. Atgādināšu, ka "Simple Plan" kontā ir trīs studijas un divi koncertalbumi, un šis tad būs grupas ceturtais studijas albums. Tad nu pakratīsim galvas un palēkāsim kopā.

Mūzika

Augstākā brīvība neslēpjas ne vārdos, ne darbos, ne reliģijās, ne sistēmās. Īstā  brīvība slēpjas mūzikā.

Why does it always rain on me?

Garastāvoklis nekāds. Klausos pinkšķainus gabalus un domāju, ka visa mana dzīve ir pilnīgā dirsā ( sorry par izteicienu). Nu gadās tādas melnās dieniņas.  Bet dziesma ir ļoti, ļoti skaista.

Guano Apes - Oh What A Night

Lūk, mīļie, kas šovasar mūs priecēs Liepājas ''Summer Sound'' festiņā. Viens no fantastiskākajiem sieviešu vokāliem, festivāla pirmās dienas hedlaineri - Guano Apes! Atceros, kā fanoju par viņu veco dziesmu "Open your eyes", bet te nu piedāvāju grupas pašu jaunāko veikumu.

Daudz laimes, vecenīt!

Šodien savu dzimšanas dienu svin foršākā Latvijas pilsēta (un viena no fantastiskajām pilsētām pasaulē). Pilsēta, kurā piedzimst vējš un rokenrols, kur cauru gadu virmo mūzika, kura nekad neguļ un pilsēta, kurā ir nedaudz no visa pa drusciņai. Pilsēta, kurā virmo Parīzes romantika, Romas noslēpumainība un dzīvesprieks, Londonas burzma un steidzīgie ļaudis un, protams, ka Losandželosas kaislības. Pilsēta, kas ir tik mainīga - dienā mierīga, ziemā bezmaz vai iemigusi, bet naktīs noslēpumaina un vasarās - dzīvības pilna. Pilsēta ar putnu dziesmu un plaukstošu liepu pumpuru pavasariem, Vidusjūras vasarām, Anglijas lietainajiem un zeltlapju rudeņiem un baltām, bet niķīgām ziemām. Dāmas un kungi - Liepāja, kam šodien paliek 386 gadiņi! Mana un Tava Liepāja. No visas sirds apsveicu savu mīļo, mīļo pilsētu dzimenītē!

Pavasaris aiz loga

Šodien ķēmojos ar fotokameru un, lūk, kas sanāca. Beidzot paskatoties pa manu logu, var redzēt pavasari.

Rope

"Foo Fighters" jaunākais video dziesmai "Rope".

Lietus sargs

Reiz dzīvoja (un dzīvo joprojām) Lietus sargs jeb Lāse. Nu ne jau kaut kāds parasts lietussargs, bet īsts, dzīvs Lietus sargs. Viņa uzdevums bija apsargāt Lietu, lai tam līstot  nenotiktu nekādas nekārtības. Lietus sargs vēl bija pavisam jauns, tikko nomainījis veco amata brāli, kas no bezdarbības bija izkūkojis prātu. Jā, Lietus sarga profesija mēdza būt garlaicīga, ak,  ko nu tur melot – tā bija neticami garlaicīga un vienmuļa. Nebija vairs tā, kā pirms simts gadiem , kad notika Lielā Debesu kauja, kurā Lietus un Vējš izšķīra savas tiesības uz Debesu pļavām.

Lāse par šo kauju lasīja tikai grāmatās un sapņoja par laiku, kad Lietus sargi atkal dotos cīņā, taču viņš zināja, ka tas nekad nenotiks, jo pirms piecdesmit gadiem Lietus un Vējš Saules klātbūtnē  parakstīja savstarpēju neuzbrukšanas līgumu uz  nākamajiem piecsimt gadiem. Tomēr bija vēl viena lieta, par ko sapņoja jaunais Lietus sargs, sēdēdams un garlaikodamies uz pelēkā lietus mākoņa, jeb sargposteņa, kā to mēdza saukt vecais, labais Lietus admirālis. Viņš bieži vēroja cilvēkus, kas steidzās savās ikdienas gaitās, sarunājās caur dīvainām ierīcēm, ko viņi sauca par mobilajiem telefoniem, brauca ar mašīnām un...mīlēja. Viņš bieži vēlējās kaut varētu dzīvot, tur, lejā, kur paveras tik daudz  iespēju, nevis šeit  -  sargāt vecu, nīgru Lietus vīru, kam nedraudēja ne mazākās briesmas.

Kādu vakaru, kad visi bija prom, Lāse atkal sajutās vientuļš un ar ilgpilnu skatienu vērsās lejup un pēkšņi viņam radās ideja. Kā jau tas bieži notika, pēc lietus parasti parādījās varavīksne un tikai retais zināja, ka pa to var nokļūt no debesīm uz zemi un atpakaļ. Lietus sargs sagaidīja varavīksni un devās pa to lejup uz zemi. Nonācis lejā, Lāse nespēja pārstāt brīnīties, cik apkārt daudz interesantu lietu un cilvēku...Tomēr Lietus sargs bija aizmirsis par vienu, ļoti svarīgu noteikumu. Uz šo jautājumu viņš bija iekritis arī padebešmācības centralizētajā eksāmenā, varēdams vainot vienīgi savu slinkumu mācīties. „Nekad nepamest debesis ilgāk kā uz 3,5 minūtēm! Sods: izraidīšana no debesīm” - tas bija galvenais priekšnoteikums visām debesu būtnēm.

Taču Lietus sargs aizmirsa par laiku, jo apkārt bija tik daudz kā jauna un neparasta, līdz kādā brīdī Lāse vairs nesaprata, kas notiek, kur atrodas un kas ir viņš pats. Viņš neatcerējās ne sēdēšanu uz mākoņa, ne veco, trako Lietus sargu, ne Vēja un Lietus kauju. Pilnīgi neko. No debesīm salti lija lietus, un nu jau bijušais lietussargs, tagad cilvēks, ietinās ciešāk pelēkajā lietus mētelī un devās savas jēgas meklējumos. 

Bieži vien mums uz ielas mums uzskrien virsū cilvēki ar apjukušu, neizprotamu skatienu, taču nesteigsimies viņus nolamāt, jo varbūt kādreiz šie cilvēki  ir bijusi tādi paši Lietus sargi kā Lāse, kuri tagad meklē savas esamības jēgu - gluži kā to darām arī mēs. Un varbūt kaut kur dziļi sirdī mēs visi esam mazliet Lietus sargi. 

Japānai neiet viegli

Jau otro dienu bez maz vai cītīgi sekoju visam, kas notiek Japānā ar čivinātāja un pārsvarā ar sava iecienītākā ziņu kanāla CNN palīdzību. Esmu šajā sakarā izdarījusi vairākus secinājumus, bet tā kā negribu nevienu aizvainot, tad labāk tos nenosaukšu, citādi mani nolinčos. Tad nu mīļie, situācija tur diezgan traka - ir pazuduši tūkstošiem cilvēku, gājuši bojā gan cunami, gan zemestrīcē, Fukušimā ir pamatīgas problēmas ar atomelektrostaciju un ir iespējams stundas laikā saķert tādu radiāciju, kāda izdalās gada laikā. Turpinās pēcgrūdieni un pēdējo 21 stundu laikā to jau ir bijis vairāk nekā astoņdesmit. Pastāv arī  atkārtota cunami iespējamība. Izskatās, ka kāds nolēmis Japānu noslaucīt no zemes virsas .

Bet ne jau par to ir runa. Mīļie, par ko mēs te nīdam??????!!!!!!! Mūsu Latvija ir paradīze - ne zemestrīču, ne tornādo, ne vulkānu izvirdumu, ne cunami. Zemestrīce vienreiz gan bišķi padrebināja, bet man pat stiprāk dreb glāzes, kad pa bruģi aizgrabina smagais. Kaut kas te nīdēja par vētrām. Piedodiet, bet ja tas, ka aiznes kādu koku, vai nones kādu kāpu, šķiet dabas stihija, tad pamēģiniet padzīvot ASV. Kalnu mums te nav, un šaubos vai Gaiziņš vienā brīdī sāks spļaut ārā uguni. Kad tad mums ir bijusi kāda katastrofa, kur bojā gājuši simtiem cilvēku? Tā ka liecieties mierā. Tuvākajos gados šāda mēroga katastrofas mums nedraud.

Taču tas, ka tas viss notiek tik tālu no mums, nenozīmē, ka mums ir uz to jānospļaujas. Attieksme "ja tas nav te, tad man pofig" kaut kā tomēr nederēs. Nu labi, nelasīšu te morāli, jo tā jau ir katra paša darīšana, taču pēc komentu iečekošanas Latvijas medijos... mammīt, latvieši nu gan ir rūgtuma pilna un skaudīga tauta! Nē, nu labi es arī varbūt neesmu no tiem, kas jūt līdzi katram pretimnācējam, taču man ir žēl to cilvēku, kuri ir palikuši bez mājām, dzeramā ūdens, pārtikas un ir neziņā par to, kas būs tālāk. Mēs varam tikai iztēloties, kā ir tad, kad esi iekārtojis savu dzīvi un pēkšņi to visu izposta stihija un tu nezini, vai to, kas tev atlicis, nenolīdzinās otrreiz. Tā ka, mīļie, mazliet iejūtības. Un vēl kāds padoms: ja nav neviena prātīga komentāra, ko mediju sniegtai informācijai pievienot, tad labāk paklusēt. Savu stulbumu izrādīt un žulti izgāzt var arī ne tik publiskā veidā. Palasot šo to portālos tiešām kauns metās.

Karaļa runa ( The King's Speech)

Četri "Oskari" un vēl kaudze dažādu apbalvojumu. Jā, es runāju par gada labāko filmu "Karaļa runa". No reklāmām neko daudz nesapratu, kāpēc ap filmu ir sacelta tāda ažiotāža, jo tas nav nedz kaut kāds grands, ne iespaidīgs bojeviks, tāpēc nolēmu, ka jāpaskatās ap ko tas viss grozās. Un atzīšos - es biju pārsteigta. 

Sižets.  Anglijas karalis Džordžs VI negaidīti kāpa tronī, kad viņa brālis Edvards no tā atteicās pēc tēva karaļa Džordža V nāves. Jaunais karalis netīkoja pēc karaļa troņa, jo visu mūžu bija cietis no runas defekta. Otrā pasaules kara priekšvakarā Anglijai bija nepieciešams līderis, un karaļa sieva Elizabete pierunāja vīru vērsties pie ekscentriskā runas terapeita Laionela Loga. Lai gan iesākums bija grūts, terapijas laikā starp viņiem izveidojās ciešas saites. Ar Laionela, karaļa ģimenes, valdības un Vinstona Čērčila atbalstu, karalim izdodas pārvarēt stostīšanos un uzstāties radio ar runu, kas neatgriezeniski iedvesmoja britu nāciju... Lomās paspīdēja tādas zvaigznes kā Kolins Fērts, Helena Boema Kārtere, Džefrijs Rašs u.c. Filmas režisors  - Toms Hūpers.

Pārdomas. Kā jau sacīju, filma mani tiešām pārsteidza. Labā nozīmē. "Karaļa runa" mani pārsteidza ar savu vienkāršību, cilvēciskumu un jokiem. Brīžiem tā spēj aizkustināt, bet tūlīt pat atkal izskan kāds asprātīgs joks, kas liek smieties. Es vairāk esmu action un specefektu cienītāja, taču droši varu teikt - filma ne uz brīdi nelika garlaikoties. Iespējams, ka par to ir jāpateicas tieši Kolinam Fērtam, kurš ieguva "Oskaru" kā labākais aktieris. Viņš stostijās un raustījās tik dabīgi, ka piemirsās, ka viņš tikai tēlo. Tas bija sasodīti pārliecinoši. Helēnas Boemas Kārteres aktierspēle kā jau parasti, bija ļoti laba. No mis Lovetes, kas cepa pīrāgus no cilvēkiem "Svīnijā Todā" un absolūti nojūgušās Beatrises "Harijā Poterā", Kārterei bija iespēja iejusties karalienes Elizabetes lomā. Pēc iepriekš nosauktās lomu plejādes bija ļoti intresanti vērot viņu kā iejūtīgu, mīlošu māti un sievu. Vispār šajā filmā bija savākušies diezgan daudz dīvaiņu. Piemēram, Dumidora atveidotājs Maikls Gambons, kurš spēlēja karali Džordžu V. Kas attiecas uz Džefriju Rašu, līdz pat filmas beigām domāju, kur esmu viņu redzējusi, bet tad nāca apgaismība - nu protams, ka kapteinis Barbosa no "Karību jūras pirātiem".

"Karaļa runai" nav kur piesieties. Scenārijs bija noslīpēts, ar montāžu viss kārtībā un arī muzikālais pavadījums bija labs. Kā jau sacīju, filma bija vienkārša, viegli saprotama, taču tajā visā slēpās kāds knifs, kas tad arī paņēma. Kārtējo reizi tika apspēlēta aristokrātu dzīve un pierādīts, ka bagātie arī raud. Izrādās, ka nav nemaz tik viegli būt karalim, uzņemties šādu pienākumu pat pret savu gribu. Bērtijs tik tiešām bija jauks ar savu stostīšanos un saviem pagātnes dēmoniem, un formas tērps atšķirībā no skotu svārciņiem viņam tiešām piestāvēja. Aktieru sniegums - lielisks. Manuprāt, visa āķis bija tieši tas, ka karali Džordžu VI atveidoja Kolins Fērts, kurš man šķiet tik caurcaurēm anglisks un aristokrātisks ( atskatot to reizi, kad  viņš kopā ar Hjū Grantu visai gejiski kāvās strūklakā ( ''Brižetas Džonsas dienagrāmata 2'')). Ā, vēl pati filmas atmosfēra. 40to gadu Anglija, miglas tītie parki, gotiskais, viktoriāniskais interjers - lai arī esmu apmāta ar Itāliju, patiecoties manai vecajai mīlestībai uz Angliju un piezemēto angļu tautu, "Karaļa runa" bija īsts baudījums.

Nobeigums. Filma, kas noteikti jānoskatās. Cik skatījos, tad Liepājā vēl tā nav demonstrēta, tāpēc noteikti izmantošu iespēju to noskatīties arī uz lielā ekrāna. Un to es iesaku katram. Tas, ko tagad sacīšu varētu skanēt pārdroši, bet šī ir viena no labākajām filmām, pat labākā šajā žanrā, ko līdz šim esmu redzējusi. "Karaļa runa" ir lieliski noslīpēta ( skatoties var sajust, cik daudz darba tajā visā ielikts, lai sasniegtu perfektu kino), bagāta ar asprātīgiem un sirsniņu aizķerošiem dialogiem ( ir vienkārši jāredz un jādzird kā Kolins Fērts lamājās :D), lielisku aktierspēli, plūstošu sižeta līniju un fantastisku, sevī ieraujošu Anglijas atmosfēru. Šī ir viena no tām retajām filmām, ko varētu skatīties kaut simts reizes. "Karaļa runa" ir īsts meistardarbs!

Karaļa runa saņēma "Oskarus" sekojošās nominācijās:

Labākā filma:
"The King's Speech" ("Karaļa runa")
Labākais režisors:
Toms Hūpers
Labākais aktieris galvenajā lomā:
Kolins Fērts
Labākais orģinālscenārijs:
Deivids Seidlers "The King's Speech" ("Karaļa runa")

Heavy

Lūgtum, te arī Lauri Ylonen video dziesmai, par kuru jau iepriekš rakstīju - "Heavy". Dīvains, bet labs.

Livin la vida la loca!

Bļāviens, man ir fantastiska biznesa ideja. Vajadzīgs tikai kapitāls. Nesen noskatīju kādu nelielu ēku uz Avotu ielas un dzima ideja par latino bāru. Telpas, cik gan varēja redzēt ejot garām, tur ir fantastiskas - viss vienos ķieģeļos. Uz mājas sāna bija izlikta zīme, ka māja tiek pārdota.  Esmu jau izprātojusi interjeru - paplukušu grunge stilā ieturētu bāru kā no vecajām meksikāņu filmām, kuros mūždien izcēlās kautiņi. Ar veciem plakātiem spāņu valodā pie sienām, apaļiem galdiem un vecu koka leti. Esmu pat izprātojusi kādu mūziku varētu spēlēt. Pa dienām tā varētu strādāt kā kafejnīca, kur ienākt uzkost kādu načo vai kesaldilju, uzdzert alu, tekilu vai vienkārši stipru kafiju. Bet ceturtdienās, piektdienās un sestdienās ballītes ietu vaļā līdz rītam, karstos latino ritmos. Varētu būt dažādi tematiskie pasākumi, pat sambas karnevāls, uzstātos dažādi mākslinieki. Notiktu arī mācības, tiem, kas gribētu iemācīties deju soļus. Ideja ir, bet vajadzīga diezgan liela nauda (patiesībā iespaidīga), lai to izveidotu. Varbūt kādreiz nākotnē varētu kaut kas sanākt. Tad jau redzēsim. 

Bet latino mūziku varam baudīt jau tagad:

Abrakadabra - Diseldorfa!

Daži vārdi par "Eirodziesmu". 

Tātad, Latviju "Eirovīzijā" pārstāvēs neviens cits kā abrakadabra...tieši tā - grupa "Musiqq". Vakar, skatoties "Eirodziesmu", turēju visus īkšķus par to, lai puiši uzvarētu. Jau no sākta gala man bija divi favorīti - "Triānas parks", kuri diemžēl pēdējā brīdī izstājās un "Musiqq", kuru dziesma man vēl visu nakti skanēja galvā. Jāsaka, ka šī ir pirmā reize pēc tiešām ilga laika, kad uzvar mani favorīti. 

Runājot par pārējiem superfinālistiem. Ko tur darīja "Pieneņu vīns", es vispār nesapratu. Kad domāju, ka nav nekā ļaunāka par Reinika "bandžo vistu", izrādījās, mīlīši, ka ir gan - "Pieneņu vīns", kuru soliste pati izskatījās pēc pienenes. Atlika vien uzpūst. Katrā ziņā, pienenēm nevajadzēja būt superfinālā, bet Mārtiņa dziesmai "Hop" gan. Tā bija miljons reižu labāka, jautrāka un atzīsim - Mārtiņš to būtu pelnījis. Par "Banjo Laura" man nav ko teikt, jo tā bija dziesma, kas izpelnījās manas šī gada visienīstākās eirovīzijas dziesmas statusu. Žēl, ka "Triānas parks" nepiedalījās - viņus es būtu gribējusi redzēt kā superfinālistus vai pat uzvarētājus.

Skatoties "Eirodziesmu" secināju, cik latviešu publika ir neticami slinka uz aplaudēšanu. Dažs labs knapi spēja pacelt rokas. Manuprāt, konkursā vajadzētu ko mainīt. Man patika kadri no kādas citas valsts atlases (neatceros īsti no kuras), kur skatuve atradās cilvēku vidū un daži stāvēja kājās un plaukšķināja, bet citi pat dejoja - uzreiz likās omulīgi un daudz tuvāk publikai. Par to, ka Vāciju atkal pārstāvēs Lēna, smējos kādas trīs minūtes. Lai jau viņa kuļās kā māk ar savu "Zvaigžņu karu" cienīgo priekšnesumu un bezjēdzīgo dziesmu.

Bet par puišiem ir baigais prieks. Tas tikai pierāda, ka labākie nāk no vēju un rokenrola pilsētas. Manas pilsētas. Es īpaši neceru, ka viņi uzvarēs, bet sniegums būs pietiekami labs, lai parādītu, ka arī Latvijā ir laba mūzika. "Angel In Disguise" noteikti iekustinās publiku. Puišiem novēlu drosmi, veiksmi un vienkārši izdarīt visu uz maksimālo, lai būtu apmierināta ne tikai publika, bet arī paši. Es par viņiem noteikti turēšu visus īkšķus.

Hands off! It's my life!

Shit, izskatās, ka dzīve visai nopietni ir nolēmusi piebeigt mani. Viņa gan dara to jau vismaz desmit gadus, bet šoreiz, šķiet, tā ķērusies klāt pa riktīgo. Nedēļas laikā esmu sarijusies tik daudz tablešu, cik nekad savā dzīvē (un droši vien arī iepriekšējā). Man nekad nav bijušas nopietnas veselības problēmas, atskaitot nelielu vajadzību pēc asinīm un visai brīvdomīgu domu gājienu, ko dažs labs jauc ar psihiskas dabas novirzēm. Bet tādas problēmas - nekad. Raustos iet ārā kaut kur tālu, jo var palikt slikti. Un ko tad?

Saprotams, ka vakaros, kad nav ko darīt, uznāk "kāpēc es?" un pārējais bla bla bla. Tas, ka es domāju par nāvi nav nekāds jaunums. Un es teikšu tā - man nav no tās bail. Mani biedē kas cits - fakts, ka nepaspēšu izdarīt visu, ko vēlos. Atzīšos, ka neesmu tā pati, kas pamatskolā un tikšana no turienes prom bija kā iziešana gaismā pēc ilgas, dziļas tumsas. Man bija vajadzīgi trīs vidusskolas gadi, lai atrastu pati sevi un iemīlētu. Tur es sapratu, kas es esmu, ko es spēju un kas man jādara. Es pirmo reizi iemīlēju dzīvi un to tiešām izdzīvoju. Beidzot es jutos kā cilvēks. Un lūk, tā kā esmu sākusi dzīvot pavisam nesen, man ir vēl tik daudz kas jāizdara, jāizdzīvo un jāredz. Es ārprātīgi mīlu dzīvot un esmu atradusi savu dzīves jēgu ( skan jau banāli), un neesmu to gatava tik agri zaudēt. Es jau nedzīvošu mūžīgi un šaubos vai arī līdz sirmām vecumdienām izvilkšu. Man jau arī to nevajag - tikai tik daudz laika, lai teiktu: "sasodīts, tas tik bija ko vērts!"

Es nedomāju padoties. Esmu cīnījusies kopš sevi zinu. Cīnījusies ar dzīvi, citiem un saviem dēmoniem. Es pat staigāju, lai arī ārsti man piedzimstot apgalvoja ko citu. Es negrasos padoties. Lai cik slikti būtu, uzlieku smaidu un show must go on. Jo kāda jēga no tā, ja tu padodies? Pēc tam tu jūties vēl draņķīgāk. Ir jābeidz sevi žēlot. Dzīve ir tāpēc, lai to izdzīvotu un izspiestu no tās visu labāko kā apelsīna sulu no oranža, sulīga augļa. Atskatoties uz pēdējiem trim gadiem, jāsaka, ka tie bija vislabākie gadi manas dzīves laikā. Un es visai nopietni esmu nodomājusi parūpēties, lai nākamie desmit būtu tieši tādi paši vai pat vēl labāki. Mēs ar dzīvi vēl pacīnīsimies. Es tai kucei neļaušu sevi uzvarēt!

Show them no fear, sing them goodbye ...

Lauri: "But the crown on your head never felt this heavy"

Beidzot pilnībā pieejams viens no Lauri  Ylönen jaunā albuma singliem. Jāatzīst, ka man tas ir liels notikums, jo "The Rasmus" ir manu mīļāko grupu top 3. Ja var ticēt datumiem, tad Lauri solo albums "New World" klajā nāks 30. martā. Un videoklips šai dziesmai varētu būt gaidāms ap 28. februāri. Atzīšos, ka nespēju vien sagaidīt, bet pagaidām ir iespēja izbaudīt kaut ko pavisam svaigu - dziesmu "Heavy", kas stila ziņā ir diezgan atšķirīga no pašas grupas daiļrades. Taču pirms kaukt par to, ka neizklausās pēc rasmusiem, jāatceras, ka tas jau nav "The Rasmus" albums, bet gan paša Lauri solo darbs. Savukārt, dziesma liecina vien par to, ka "New World" būs kaut kas jauns, nedzirdēts un kvalitatīvs.

Parāva uz pozitīvismu...

Nu vienkārši lipīga dziesmiņa.

Kur beidzas vārdi, tur sākas mūzika / L. van Bēthovens

Šodien, trinkšķinot ģitāru, man izdevās izvilināt dažas jaunas melodijas un es pabrīnījos, ka vispār ko spēju bez muzikālas izglītības. Es knapi pazīstu notis, nemaz nerunājot par visiem tiem bemoliem un šajā gadījumā - akordiem( he, draugi to sauc par muzikālo dzirdi). Bet ne jau par to ir runa. Es sapratu, ka ja varētu sākt dzīvi no jauna, es noteikti to atdotu mūzikai un nekam citam. Tā ir bijusi ar mani kopā, cik sevi vien atceros un ar gadiem mīlestība uz to kļuva arvien stiprāka. Mūzika nekad nepieviļ, nenodod un nesapina. Mūzika ir ar tevi kopā gan sāpēs, gan brīžos, kad no laimes gribas raudāt. Es vienkārši nespēju atrast vārdus, lai pateiktu, cik daudz man tā nozīmē un cik ļoti man to vajag. Es varu droši apgalvot, ka bez tās es nespētu izdzīvot un šaubos, vai bez tās manis vēl būtu.

Mūzika spēj uzlādēt. Dažreiz vienkārša dziesma spēj tevī iedvest tādu laimes sajūtu, ka vienkārši sāk birt asaras ( tas skan idiotiski, jo neesmu no tiem jūtīgākajiem cilvēkiem). Pēdējā laikā šī sajūta paliek arvien stiprāka. Savā dzīvē es reti biju laimīga, taču tagad, kad esmu aptvērusi kā man trūkst, katru dienu izjūtu laimi, par kuru jāpateicas tieši mūzikai. Tas, ko es tagad sacīšu varbūt kādam liksies nenormāli, bet klausoties mūziku ( tās gan ir atsevišķas dziesmas)...ā, tas ir tik stulbi...ir sajūta, ka tavās vēnās plūst mūzika, nevis asinis. Skan murgaini, vai ne? Nedod Dievs, ka šito uzzinātu mana aizspriedumainā ģimenīte, kas gribēja mani sūtīt pie psihiatra tikai tāpēc, ka es rakstu. Redziet, man senčos neviens nav bijis rakstnieks, zīmētājs vai kāds, kuram mūzika nozīmējusi vairāk par ikdienā vajadzīgu troksni, tāpēc esmu tāda kā baltā avs. 

Bet pie kā es paliku? Pie mūzikas. Ziniet, kas ir īsta laime? Spēja dziedāt. No manas labās balss jau palikušas drupačas vien, bet kad dziedu, tad... teiksim tā, indiešiem vajag nirvānu, bet mana nirvāna ir tepat, uz zemes, un tai ir vienkāršs vārdiņš - la musica. Es nezinu, vai dzīvē esmu ko mīlējusi tik stipri kā mūziku un nezinu, vai kādreiz spēšu iemīlēt ko citu tikpat stipri, bet skaidrs ir viens - es nespētu dzīvot pasaulē, kur tās nebūtu. Es te nerunāju par repu, hiphopu, kantrimūziku un tā saucamo tuc tuc, bet gan par roku - smagu un ne tik smagu -, metālu, blues, alternative, dažreiz iespraucas arī pa labam popam  un, protams, arī klasiskā mūzika ( interesanti, ka lielākā daļa kā manu mīļāko mūzikas stilu nosauc tieši šo, kaut arī tā nav taisnība, jo manī sēž mazs roka velniņš). Bet šī sajūta, kad šķiet, ka visa pasaule iegūst mirdzošas krāsas, kad tu jūties patiesi dzīvs, kad tu burtiski sajūti kā katru tavu šūnu piepilda mūzika, kad smelies spēkus no tās un tu sasniedz laimi, ko ikdienā ir ļoti grūti atrast - uz pasaules nav nekā, ko es gribētu šīs sajūtas vietā.

Es zinu, ka tas viss skan tiešām dīvaini. Citam tas var likties nenormāli, banāli vai vienkārši stulbi, taču esmu atradusi savu dzīves jēgu tieši mūzikā. Nekāds pasaules zelts nespētu aizstāt šo sajūtu, kad sēdi absolūtā tumsā un vienīgā skaņa, kas skan tavās ausīs ir mūzika. Un tad rodas tā mistiskā sajūta, ka tavās vēnās asinis sajaucas ar šo fantastisko mūziku, ka šķiet, ka tava dvēsele var izrauties brīvībā, ka uz pasaules nav nekā skaistāka, ka nekādas paradīzes nespēj to aizstāt...lūk, tā ir mana meditācija. Diemžēl kā jau tas notiek, nauda iegriež pasauli un man nebija iespējas piepildīt savus sapņus, taču tas jau nekas. Protams, ka ir žēl, bet, manuprāt, lai arī ar dziedāšanu nekas nesanāca, šim sapnim ir divas puses, un šī otra puse tad mani arī dara tik laimīgu. Uz jautajumu, kas ir visskaistākais pasaulē, nu man ir nešaubīga atbilde...tā ir mūzika. 

Tā, kā pēdējā laikā esmu diezgan dziļi visā, kas saistīts ar l'italiano, tad šī dziesma ir kā trekns punkts šim rakstam.

Te ir links uz dziesmas tulkojumu angļu valodā, ja kādu interesē.


P.S. Ja labpatīk, uzskatiet, ka esmu jukusi.