Misters Vaits bliež ar 'Blunderbuss'

Džeks Vaits ir izcils mūziķis, to nu nenoliegsi. Ja līdz šim viņam nācās rēķināties ar citiem grupas biedriem, tad šoreiz čalis ņēmis visu savās rokās un tā nu līdz klausītājiem nonācis detroitieša pirmais solo albums 'Blunderbuss'. Jāatgādina, ka pagājušā gada februārī The White Stripes oficiāli nolika karoti un nu pēc gada Vaits piesaka sevi kā solo mākslinieku ar pavisam svaigu plati.

'Blunderbuss' neliek garlaikoties. Katrā ziņā par vienmuļību sūdzēties būtu grēks. Tajā ir samiksēti dažādi mūzikas stilu elementi, sākot ar veco labo rokenrolu un blūzroku un beidzot ar kantri un džeza notīm."Missing Pieces" ir vaitsraipīgs gabals ar ģitārām, kas noteikti ies pie dūšas Vaitu pāra faniem. Savukārt "Sixteen Saltines" ir dziesma, kas sados pa pakaļu ikvienam masu - prātu-skalošanas-mūzikas fanam. Klausoties šo dziesmu, neviļus pieķer sevi pie domas - jā, tā jāskan mūzikai. Arī šī kompozīcija ir kaut kas vēl no baltajām strīpām. "Freedom at 21" ir labs, roķīgs un mazliet psihodēlisks gabals, savukārt tam seko liriskais cik-ļauna-ir-mīlestība izklāsts dziesmā "Love Interruption", skanot patīkamām akustiskajām ģitārām un beigās atstājot interesantu pēcgaršu. Albuma tituldziesmā ieskanas viegls kantri, bet "I'm Shakin'" nu reiz ir dziesma, kuras laikā nav iespējams mierīgi nosēdēt. Tāds rokenrols ar The Black Keys piesitienu. "Trash Toungue Talker" ir patiešām interesants gabals un noteikti atstāj iespaidu ar lirikām - it īpaši ar tiem diviem mērkaķiem. Nekas neliecina, ka šis čalis reiz gribējis kļūt par mācītāju. Ja runājam par "Hip (Eponymous)Poor Boy", kas sākumā liek domāt, ka nu būs baigas valsis, tad par spīti nabaga puisēnam tā ir bezrūpīga, rotaļīga, viegli uztverama dziesmiņa, ko klausoties tā vien gribas dziedāt līdzi. Savukārt "I Guess I Should Go to Sleep" pieskaras vieglas džeza notis un dziesmas pēdējos akordos, mijiedarbojoties ar Vaita falsetu, tik tiešām pavelk uz miegu. "On and On and On" gan ir gabals mierīgam vakaram, bet noslēdzošā kompozīcija "Take Me with You When You Go'' mazliet garlaikotā Vaita balsī noslēdzās ar kārtīgu ģitāru solo un augstām notīm. 

 Nevar nepiezīmēt, ka dziesmās šur tur saklausāms pārmetums, dusmas, vientulība sakarā ar pagātnē izjukušajām attiecībām un kaut ko var sasaistīt arī ar The White Stripes galu. Taču tas viss tik labi nomaskēts ģitāras rifos, dinamiskās bungu kompozīcijās un nianšu dažādībā, ka tas bekgrounds nebūt nepadara albumu salkanu vai sliktāku. 'Blunderbuss' ir skanīga, daudzveidīga plate, kas nebūt neliek garlaikoties ne mūzikas, ne tekstu ziņā. Un Džeka Vaita neparastais, dažās kompozīcijās dziedot savā ierastajā falsetā, vokāls padara albumu neaizmirstamu un atpazīstamu, cauri strāvojot mūziķim raksturīgajām klavierēm un brutālajām ģitārām. 'Blunderbuss' ir albums, ko klausīties mājās, uz ielas, mašīnā vai sabiedriskajā transportā. Ja gribas labu garastāvokli, tas labi palīdz pamosties rītos, kad to nebūt negribas, bet pēc garas un garlaicīgas darba dienas uzlādē ar jaunu enerģiju. Jāsaka, ka nav slikti, ka The White Stripes izjuka, jo nenogurdināmais un ekscentriskais multinstrumentālists ir radījis, ja ne šedevru, tad ausij tīkamu plati, tikpat neparastu un pietiekami tumšu, taču tajā pašā laikā mazliet rotaļīgu meistardarbu kā viņš pats. Un jāsaka, ka galu galā tas ir tas pats vecais Džekijs, kuru mēs vienmēr esam pazinuši.

The Rasmus atgriežas ar... 'The Rasmus'

Tā tik ir sajūta, kad galvā uz riņķi griežas kāda The Rasmus dziesma vēl gadiem ilgi pēc albuma iznākšanas. Un tā neapklust, kamēr tu vienkārši šo albumu atkal neizvelc no plaukta un nenoklausies... vai tā būs arī šoreiz ar jauno albumu? Nu nezinu gan. Nesaku, ka tas ir slikts, jo kā gan es atļautos ko tādu apgalvot esot viņu fans (netradicionālajā šī vārda izpratnē). Paši puiši par plati ir izteikušies, ka vēl nekad nav bijis tik viegli kā ar šo un, ka viņi šoreiz no visas sirds izbaudījuši albuma tapšanas procesu un atkal atraduši prieku mūzikas rakstīšanā. Protams te nu  rodas jautājums - viegli, tāpēc, ka bija kādu laiciņu atpūtušies un viņiem tas tiešām nāca viegli, vai arī čaļi mazliet piehalturējuši? 

Lai nu kā, bet šoreiz no melnām rozēm nav ne miņas. The Rasmus izklausās pat laimīgi. Mūzikas stila ziņā grūti teikt vai mainījušies, jo galu galā šīs grupas albumi ir bez maz vai katrs savā stilā. Sākot no fankroka, simfoniskā un gotiska roka un beidzot ar softroku, kā šajā pēdējā platē (tajā ielaužas arī pēdējais rokmūzikas modes kliedziens - elektroniskās mūzikas fīčas). Tomēr ir kaut kādas nianses, kas raksturīgas tieši šīs grupas skanējumam (lai tad, kad tu izdzirdi kādu dziesmu pa radio, vari izsaukties: tie taču ir vecie labie rasmusi!). Neizlikšos par baigo mūzikas profu, jo no tehniskā viedokļa zinu tikpat daudz, cik baltais polārlācis no sauļošanās krēma uzklāšanas, taču teikšu tā: ir mazliet no visa, ko puiši savā astoņpadsmit gadu ilgajā vēsturē savārījuši, it īpaši no 'Into' un 'Dead Letters'.

Divas raksturīgākās iezīmes - lirikas un Lauri balss. Pirmajā gadījumā jāteic, ka tieši tāpēc tolaik The Rasmus nonāca manā uzmanības lokā. Teksti bija, tā teikt, iz manas dzīves. Un ir vēl joprojām. Pat jaunajā platē. Vārdu sakot, Lauri prot izteikties tā, ka vairāk vai mazāk kaut kādu stīgu aizķer - atkarīgs, cik trauslas tās stīgas. Tikai šoreiz netiek uzraktas lietas, ko labāk nevajadzētu uzrakt. Un protams Lauri balss, viens no patīkamākajiem vokāliem, ko nu ar neko citu pagaidām nesajauksi. 

Jaunais 'The Rasmus' ir tāda laiska atsēšanās dīvānā un atcerēšanās par laikiem, kad biji jauns un muļķis, kad tika pieļautas kļūdas un pārāk daudz kas ņemts pie sirds. Tikai šoreiz ne vairs ar sirdi plosošu dramatismu, bet drīzāk ar patīkamu, saldenu eiforiju. Krīze pāri, tā teikt. Pusaudžu vecums izslimots. The Rasmus ir pieauguši. Tagad atliek vien pasēdēt un pačillot. Runājot par dziesmām, "I'm A Mess" man šķiet kaut kas, kas aizķēries no Black Roses un tās pliko skriešanas cauri dārzam, savukārt "Somewhere" pirmajās sekundes man, goda vārds, prātā iešāvās U2. "Sky" gan ir dziesma pa nopietno un ir mana favorīte (atkal jau ir ļoti personīga), bet "Friends Don't Do Like That"... būsim reāli, mūsdienās draudzība agri vai vēlu beidzas ar dunci mugurā, tāpēc neskumstiet, ja tā izjūk, bet pasveiciniet savu draugu/draudzeni nosūtot šo dziesmu. Jāpiebilst, ka  poweriņš tajā dziesmā  ir.

Jaunā platē ik viena dziesma varētu būt singls, ko kruķīt populārajās radiostacijās. Vai to uzskatīt par mīnusu, vai plusu - grūti teikt. Skaidrs ir viens - vecos, mazliet gotiskos un ''In The Shadows'' Rasmusus mēs vairs nesagaidīsim, jo  izskatās, ka rasmusieši turpinās darboties pēc sava prāta, un kā mēdzu teikt - pastāv tas, kurš mainīsies. Pēc intervijām The Rasmus liek mums noprast, ka negrasās noiet no skatuves un ar jauno albumu sāk jaunu nodaļu savā diskogrāfijā. Man tikai mazliet žēl veco fanu, jo, lai arī tagad droši vien uzradīsies vēl jauni, tie vecīši tomēr ir mazliet vīlušies un ticu, ka daži no viņiem dosies meklēt zaļāku zāli (nē, nu man patiesībā nav viņu žēl - laimīgu taciņu). Arī es atceros vecos rasmusiešus ar nelielu nostaļģiju, taču saprotu, ka laiki un cilvēki mainās. Un arī mūzika. Pasaule iet uz priekšu. Un ja reiz esmu ar viņiem, tad esmu līdz galam. Tāpēc pēc ilgām pārdomām un neskaitām klausīšanās reizēm tomēr nolēmu, ka somu grupas  astotā plate 'The Rasmus' ir tiešām ļoti laba. Varbūt ne izcila, bet ļoti laba. Dinamisks un tiešām baudāms albums. Un pats svarīgākais tieši man: tie ir un paliek tie paši čaļi, kuri pieskandināja vienu fantastisku 2010. gada vasaras nakti, tepat, jūras krastā, sniegdami neaizmirstamu iespēju izdziedāties kopā no sirds. Par to viņiem paldies!

Lai vēl ilgi dzīvo The Rasmus!

Snow Patrol - New York

Mūzika ir kaut kas, kur jābūt pēc iespējas patiesākam. Jāzina par ko dziedi, jānodod emocijas klausītājam, lai arī viņš spētu izjust šo vēstījumu. Rindiņu savirpināšana un mūzikas sacerēšana vel neko nedod. Patiess klausītājs (nevis tāds, kam ikdienas skaņas saistās vien ar fona troksni, kam ļoti labi noder populārās mūzikas stacijas) ir skarbs. Nebūs patiesuma dziesmā, nebūs emociju, tā tiks atmesta malā. Arī es mūzikā meklēju emocijas, patiesumu un iespēju dzirdēt ko skaistu. Šis nu reiz ir tāds gadījums. Snow Patrol ar patiesumu un emocijām nav problēmu.

Manas bērnības spilgtākās atmiņas

Atmiņas. Ir gan labas atmiņas, gan sliktas, taču visas tās veido mūs, mūsu pieredzi un to, kādu nākotni izvēlamies. Nesaku, ka atmiņas ir slikta lieta, jo it kā liek atskatīties pagātnē, bet varbūt atskatīties uz to, kas noticis kādu laiku atpakaļ, nemaz nav tik slikti. It īpaši, ja šīs atmiņas liek pasmaidīt brīžos, kad varbūt dzīvē iestājusies tumšākā pirmsausmas stunda.

Vienas no spilgtākajām atmiņām noteikti ir bērnībā iegūtās. Tās pavada mūs visu dzīvi, veidojot mūs par tiem cilvēkiem, kādi esam. Bieži vien tās ir tik spilgtas, ka šķiet, ka tas būtu noticis vakar. Un tie var obligāti nebūt lieli notikumi kā piemēram dzimšanas dienas, kopīgi svētki utt., bet gan tikai vienreiz pavīdējušas ainas, smaržas un skaņas. Mums katram ir savas bērnības skaistākās atmiņas, mīļas un neaizmirstamas. Un arī man tādas ir. 

Manas visneaizmirstamākās atmiņas saistās ar mežu. Tolaik es pat vairs nebiju īsti bērns, bet arī par pusaudzi nevarēju vēl saukties. Un tas noteikti nebija mans pirmais meža apciemojums, jo tolaik sarkanā krāsas žigulī, kas šad tad mēdza izspēlēt pa kādam jokam, mežus apciemojām itin bieži gan sēņojot, gan ogojot (tas ir tas, kas man no bērnības ļoti pietrūkst), gan vienkārši pastaigājoties. 

Taču tā viena reize bija tieši Jāņu dienā. Kā jau ierasts, lija. Ne stipri, bet par smīlāšanu to arī nevarēja nodēvēt. Tā kā mājās nebija jāņuzāļu, tad tika nolemts doties uz mežu tām pakaļ. It sevišķi ozoliem. Neatceros ne ceļu, ne pārējo un nespētu tagad vairs atrast to pašu mežu, taču viena epizode no šī brauciena palika atmiņā kā iemūžināta fotogrāfija. Toreiz, kad mašīna iebrauca mežā, pavisam netālu no lielceļa, atceros, ka ceļš bija aizaudzis ar mīkstu, leknu zāli. Aiz muguras varēja saskatīt asfalta pelēko klājumu. Un izkāpjot no mašīnas, pavērās aina, ko nekad nespēšu aizmirst. 

Perpendikulāri takai uz kuras stāvēja mašīna, pa kreisi biezoknī ievijās neliela, aizaugusi taciņa. Drīzāk ejama, nekā braucama. Abpus tai auga koki - bērzi, mazi ozoliņi un vēl citi, kurus vairs nevaru atsaukt atmiņā. Nelielie ozoliņi slējās gar takas malām... tik zaļi, košas un dziļas krāsas piesātināti. Nezinu, vai to piefantazēja bērna fantāzija vai laiks, bet miglaini atceros arī paparžu pudurus, lekno zāli, ar ko taciņa bija aizaugusi. Tā izdzisa pavisam netālu, zaļu brikšņu pudurī, tā īsti arī nesākusies. Un tam visam pāri čabināja lietus. 

Bet ne jau detaļas, vai koku nosaukumi toreiz bija svarīgākie. Visspilgtāk atmiņā palika krāsa. Smaragdzaļa. Tik dziļa un sulīga, kādu tagad vien redzu lietusmežu fotogrāfijās.  Un vēl skaņa. Sīka, neuzbāzīga, liega šalkoņa caur koku galotnēm. Tādēļ es varbūt tik ļoti mīlu lietu, jo saule nolaupa visām lietām krāsas, savukārt lietus tās padara košākas, dziļākas. Un smarža. Lietus un meža, pielijušu lapu smarža, kuru jūtu pat šobrīd, rakstot šo te.

Kopš tā laika man meži ir mistiskas, netverami skaistas un ar dvēseli apveltītas būtnes. Nemainīgas, mierpilnas un maģiskas vietas, no kurām smelties spēku un mieru. Bērnišķīgi? Jā, varbūt. Bet vai tā nav labāk, nekā nezināt neko citu kā vien betona augstceltņu sienas un absolūtu komfortu? Pateicoties šīm atmiņām, es nēsāju sevī mīlestību uz lietainām vasarām, dziļiem, aizaugušiem mežiem, silta lietus čabēšanu uz koši zaļām lapām un slapju zāli zem kājām. Lietū zeme elpo, kļūst dzīva un tāpat arī mežs. Un lai arī mežā neesmu bijusi ļoti, ļoti ilgi, bet pēc tā zaļuma izjūtu bez maz vai slāpes, man ir šīs bērnības atmiņas ar lietus smaržu, tā kluso mistiku un noslēpumaini zaļo meža gaismu.

Par ēnām

"Tu zini, kas ir tumsa?" vējš jautāja. 

"Tad, kad nav gaismas," viņš atbildēja.

"Sākums un gals. Gaisma ir tumsas sākums un tumsa ir gaismas gals," vējš klusi čukstēja. "Tāpat kā nakts un diena. Tāpat kā nāve un dzimšana."

Vējam patika runāt un viņš bija vienīgais, kurš tajā klausījās. Viņš sēdēja te, pie melnajiem upes ūdeņiem un vēroja kailās bērzu galotnes, kas miglā izcēlās kā spocīgi, drūmi stāvi, sniegdami zaru rokas pret debesīm un raidīdami lūgšanas putniem un zvaigznēm, kas jau bija izdzisušas. Aukstums lavījās aiz apkakles un saldēja rokas. Migla ieķērās matos un drēbēs, padarīdama it visu miklu, pievelkot visu ar vēsu drēgnumu. Kaut kur starp tumsu bija iestājusies gaisma, taču putni vēl gulēja. Vēl pāri robežām klīda ēnas - tādas pašas kā viņš. Tās mēdza apmesties pie šīs upes, lai uz mirkli atvilktu elpu un izstieptu garos stilbus akmeņainajā krastā. Tās sarunājās ar zāli, kokiem, vēju, putniem, taču viena ar otru - nekad. Tās nebilda ne pušplēsta vārda viena otrai, nelikās ne zinis par otru. Katrai ēnai bija savs ceļš. Ceļš, kas krustojās ar citām, bet palika tikpat vientuļš, kā miglā tītie bērzi. Šīs ēnas, tāpat kā viņš, bija senas. Pieredzējušas laikus, kad pasaule vēl bija jauna, kad lāpu gaismās ieroči dega spožās liesmās, kad gods un lepnums stāvēja augstāk par naudu un varu. 

Bet dzīvē notiek tā - kad kāds kļūst par ēnu, atpakaļ ceļa nav. Ēnu aizmirst. Pasaulei tā ir zudusi. Un tai atliek vien klīst pa miglas pielietām mežmalām, runāties ar kalnu strautiem un drūmām vērot kā pār zemi nolaižas nakts. Ēnas ir vienas un neredzamas. Pat cilvēku pūlī tās ir vientuļas. Cilvēki staigā tām cauri, uzgrūžas, taču nejūt itin neko. Un arī ēnas nejūt cilvēkus. Ne kripatiņu no to siltuma. Tāpēc ēnas ir aukstas. Saltas kā sarma no agra rīta. Cēlas un vientuļas tās klīst pa pasauli, bez cerībām tikt saredzētas un sadzirdētas. 

Viņš zināja, ka tas nekad nenotiks. Tādus kā viņš neredzēs. Cilvēki jau sen bija aizmirsusi skatīties. Viņi to vairs nespēja. Viņi neredzēja neko, kas izjauktu viņu pasauli. Viņi bija nežēlīgi paši pret saviem brāļiem un māsām. Uz ko gan varēja cerēt ēnas? Tās cilvēkiem bija vien sen aizmirstībā nogrimuši tēli vai vēstures grāmatās iespiesti vārdi, tikpat tukši kā viņi paši. Bet ko gan viņš varēja cilvēkiem pārmest? To, ka tie vēlējās dzīvot mierīgi, ērti un tāpēc izgudroja tās trokšņainās lietas? Vai viņš varēja pārmest, ka cilvēki radīja un pārdeva zāles, lai apkarotu slimības? Vai viņš varēja pārmest, ka cilvēki alka pēc naudas un varas? Ja vien viņš spētu atdot tiem daļu no drosmes, lepnuma un goda, ko nēsāja sevī. Bet viņš jau bija tikai ēna. Un ēnas klusē. Klusē un noraugās, kā varas kaulainās ķetnas sagrābj pat visgodīgākos ļaudis, kā naudas izdvestā smarža aptumšo ļaužu prātus, kā tēvs dzērumā nogalina dēlu un kā pamazām tiek iznīcināta zeme, kura dod cilvēkiem patvērumu. 

Bet ēnu ziņā nebija to mainīt. Viss, ko tās varēja, bija uzklausīt zemes vaidus, koku klusās nopūtās,  upju dārdošās dusmas, ezeru rāmās skumjas un mēness skarbo, salto ironiju. Viņš klīda pa šo pasauli jau simtiem gadu, bet dziļi sirdī, kas tik tikko pukstēja, viņš ticēja, ka varbūt reiz cilvēki ieklausīsies ja ne ēnās, tad vismaz pasaulē sev apkārt. Ieklausīsies un sapratīs postu, ko tie nodarījuši. Jo arī tie reiz kļūs par ēnām un kad tas notiks, nebūs vairs svarīgi, cik naudas tev bijis, cik cilvēkiem esi pavēlējis, cik mantu esi sev sarausis. Cilvēku vēl atcerēsies paaudze, divas, varbūt trīs, bet tad arī viņu aizmirsīs. Gluži kā jau visas ēnas.

Viņam atlika vien gaidīt. Saltajā, miglas tītajā rītausmā atkal bija pamodusies jauna diena. Taču esot ēnai pat laiks vairs nav no svara. Nekas nav no svara. Klusēt un vērot - tas bija ēnu uzdevums. Uzrotīt aukstāk mēteļu pelēkās apkakles un caurbrist miglainu, vientuļu mežu brikšņus.

"Vai tu gribētu būt atkal cilvēks?" vējš viņam maigi pajautāja. 

Ēna brīdi padomāja. 

"Un tu?" viņš vaicāja. 

Vējš iesmējās savus svilpjošos smieklus un graciozi apgriezās ap savu asi. "Nē. Es esmu brīvs, cilvēki ne."

Vējam bija taisnība, to viņš atzina. Bet cilvēkus nepakļāva citi. Viņi paši bija sevi pakļāvuši. Kļuvuši paši par savas dzīves ķīlniekiem, par muļķīgu aizspriedumu un nevērtu lietu savažotiem cietumniekiem. Dzīve, ko tie bija izvēlējušies, nenesa brīvību, vien postu ja ne pašiem, tad citiem cilvēkiem. Bet tāda nu reiz bija cilvēka daba. 

Bet ēnas daba bija klejot. Viņš bija aizrunājies ar vēju un aizskatījies pelēko koku kailajās galotnēs, tāpēc piecēlās un savilka ciešāk apkali un, smagajiem zābakiem klusi švīkstot pret slapjo zāli, atvadījās no upes un vēja, ēna devās uz meža pusi. Pretī vēlās migla, milzu vāliem ietīdama it visu, kas gadījās tās ceļā. Gaiss smaržoja pēc lietus un vēl tikai nesen izdzisušās nakts. Atmiņā atplauka reiz pieredzētas ainas - ugunskuri, pie kuriem viņš reiz sildījās, gaidīdams kaujas rītausmu, silta zāļu tēja, ko reiz deva dzert māte un dēla možais smaids, kad tas pirmo reizi ieraudzīja ziedošu pļavu. Bet nu tas bija zudis. Nekādi ugunskuri nespēja sasildīt to drausmīgo aukstumu, ko sevī glabāja ēnas, nekādas tējas nespēja remdēt to smagās skumjas un nekādi vārdi nespēja aizdzīt melno vientulību. Viņš bija tikai ēna. Kluss, kā zāle, ko mina kājas, kā rīts, kas joprojām tinās miglā. Kluss un vientuļš, kā ceļš, kas viņu gaidīja.

Meitene ar pūķa tetovējumu

Ir pagājis labs laiks, kopš biju uz šo filmu (toreiz ārā bija tik sasodīti auksts, ka domāju, ka sāk īstenoties Diena pēc rītdienas scenārijs), taču par spīti tam nolēmu padalīties, tā teikt, pieredzē. Kā nekā Meitene ar pūķa tetovējumu ieguva arī vienu (tikai!!!) oskaru, šogad notikušajā Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā.  Filma nebūt nav kaut kāds specefektu pārbagāts grāvējs, taču savā tumšajā atmosfērā, atsakoties no skatītāja saudzēšanas un acu aizmālēšanas ar nepabeigtām ainām, lai tikai nepārkāptu kādas ētikas robežas, Meitene ar pūķa tetovējumu ir gandrīz ģeniāls darbs. Neesmu lasījusi grāmatu (diemžēl, bet varbūt pat par laimi), tāpēc nespēju noteikt, cik precīzi tā ir ekranizēta vai arī neekranizēta, taču nav ļaunuma bez labuma - man ir iespēja objektīvāk paraudzīties uz pašu filmu. 

Sižets. Pirms četrdesmit gadiem noslēpumaini pazudušās sievietes atrašanai tiek noalgots izcilais, taču pamatīgā skandālā ievilktais žurnālists Mīkaels Blumkvists. Lieta, kuru viņš uzņemas, saved viņu kopā ar ģeniālu datorfrīku Līsbeti Salanderi, un patiesība izrādās daudz sarežģītāka, nekā sākumā liekas.

Tātad filma. Gribu brīdināt tos, kas vēl nav noskatījušies - tas nav nekāds mīkstais un pūkainais gabals, vai arī viegls krimiķis, pie kura atslēgt smadzenes. Meitene ar pūķa tetovējumu ir skarbs, taču sasodīti labs darbs. Tikai ar iepriekšēju norunu, ka būsiet pietiekami uzmanīgi, lai izsekotu līdzi visai notikumu virknei, kurā viena aina nomaina otru tik ātri, ka patiešām jāieslēdz smadzenes, lai saprastu, kas ir kas. Izslavēto Immigrant Song un par labajiem sākuma titriem biju dzirdējusi jau iepriekš, taču to redzot, izdarīju secinājumus, ka šis iespējams ir viens no labākajiem filmu sākumiem, kādu esmu redzējusi (kaut gan prātā neviens cits nenāk). Galvā uzpeldēja doma - ja jau sākums ir tik labs, kāda tad ir pārējā filma? Un uzminiet nu - tā tik tiešām bija laba no sākuma līdz beigām. Skarba, tumša, atriebības pilna, pat zemiska - tieši manā garā (neesmu jau kaut kāds maniaks, bet ciest nevaru filmas, kurās nekas nenotiek). Pierādījums tam, ka dzīve nav tikai košas puķītes un salkanas runas. Šis Finčera radītais meistardarbs, tēlaini izsakoties, tik tiešām sagrābj aiz olām. 

Plusi. Nezinu, kurš te minēja vāju aktierspēli, bet man kā skatītājam nebūt tā nelikās. Daniels Kreigs... nu kā jau Daniels Kreigs (nespēju tik vaļā no viņa Bonda prototipa un izskatījās, ka viņš pats arī nē). Par Rūniju Maru vispār nerunāsim. Augsta aktiermāksla (jā, tieši tā es saku). Nedomāju, ka kaut ko tādu ir viegli notēlot. Katrā ziņā vērojot filmu, es noticēju ikvienam no aktieriem, tāpēc, manuprāt, mājasdarbu viņi ir izpildījuši. Vēl viens svarīgs elements līdztekus bildei un tekstam, man ir arī mūzika. Iepriekš minēju Immigrant Song, kas ir viena sasodīta laba, eksplozīva dziesma un arī pārējais skaņu celiņš ir tik tiešām labs un atbilstošs, kaut gan biju tā aizrāvusies ar pašu filmu, ka šoreiz tam nepievērsu vajadzīgo uzmanību. Ainas izspēlētas līdz, ja nu ne gluži perfektumam, tad līdz teicamībai gan. Zviedrijas sniegotie skati saistīja mani ar šo filmu vairāk, nekā tad ja darbība notiktu piemēram otrpus zemeslodes. Kā nekā esam taču kaimiņi. Bet skati tiešām skaisti - kur gan vēl atrast tik baismīgus mežus, sniegotus klajumus un pretrunīgus laikapstākļus.

Mīnusi. Man varbūt  prasījās vairāk sasprindzinājuma uz beigām un efektīvāks nobeigums, taču to izglāba ļaundara episkā uziešana pa gaisu (well, karma's bitch, right?), tā ka Līsbetei nevajadzēja ķēpāt rokas ar to kretīnu. Patiesībā ir grūti atrast mīnusus, jo filma ir tiešām laba un pat ja tai ir kādi mīnusi (mazliet straujā sižeta sasteigšana, piemēram), tad tie pretstatā ar visu pārējo tomēr ir visai nenozīmīgi.

Atzīšos, ka arī es (absolūta muļķe, dzirdējusi par grāmatu un filmu tikai no citu sarunām) gāju uz Meiteni ar pūķa tetovējumu, nelolodama nekādas lielās cerības. Biju skeptiska - nesapratu, ko visi cepās par to filmu. Vienkārša izklaide aukstā trešdienas vakarā. Bet - bāc! Tiku pārsteigta (ko tik viegli ar mani nemaz nevar izdarīt). Aina, kurā Līsbete atstāja uz sava sociālā darbinieka piemiņu, lika izsaukties - hell, yeah, you mess with the wrong girl! Savukārt pēdējā ainā, pašās filmas beigās, man Blumkvistam gribējās veltīt kādu pabiezu vārdu.  Lai nu kā, bet tas, ko es tiešām spēju novērtēt šajā filmā, un laikam tāpēc tas padara to tik labu, ir fakts, ka Finčers ir uzspļāvis holivudismam un radījis filmu, ko tikpat labi varētu būt radījuši arī eiropieši. Nav pārspīlētu specefektu (tas bija iemesls, kas mani atbaidīja filmā Šerloks Holmss:Ēnu spēle(tāpēc te arī nav šīs filmas recenzijas)), uzspēlētības un lētu dialogu - muļķīgas muldēšanas par lietam un ideāliem, par kuriem holivudiešiem nav ne sasodītas jausmas. Nav nedz baigās drāmas, nedz cēlu runu par varoņiem. Šis gabals, tāpat arī galveno varoņu dzīves, ir reālistisks, patiess, skarbs (pat brutāls) un tumšs. Parādīts ir tas, ko Holivuda neparāda (varbūt baidās), jo dod priekšroku uzlaist gaisā kādu autiņu vai pakutināt kādu dzelžos saslēgtu skarbo veci, divdesmit pirmā gadsimta bruņinieku, kurš saceļas pret sistēmu un jau mirkli vēlāk sadod saviem pāridarītājiem pa purnu, aiztraukdamies saulrietā ar seksīgu zaķi. Bet te viss ir īsts. Cilvēka daba tiek parādīta visā tās krāšņumā (un ļaunumā). Tā nav tukša muldēšana, lai tikai parādītu, kas tad bija rakstīts tajā grāmatā. Tas, kā filma spēlē tīri uz psiholoģisko, ir apsveicami pat Holivudai.

Tiešām iesaku noskatīties (ja nu gadījumā atrodas vēl kāds, kurš šo filmu vēl nav redzējis), bet ja negribat, nekas. Zinu tikai to, ka gabals ir tiešām labs. Lieliski aktieri, skaistas Zviedrijas ainavas, laba mūzika, atriebība, kaislības. Mazliet biedējošs Zviedrijas jan (tumšās puses) attēlojums, cīņas ar pašu varoņu dēmoniem un galu galā pat pārsteidzošais iznākums (te es domāju Herietas Vangeres lietu) padara šo filmu patiesi izcilu. Līdz ģenialitātei pietrūka pavisam nedaudz.

Latvija nodrošina sev neizkļūšanu no Eirovīzijas pusfināla

Vakar ļoti labi pierādījās fakts, ka latviešiem nedrīkst uzticēt divus svarīgus lēmumus vienā dienā. Jā, esmu priecīga par referenduma rezultātiem, taču man kā cilvēkam, kam mūzika ir milzīga dzīves sastāvdaļa, vakar interesēja vēl viens pasākums - Eirodziesma. Ja ar referenduma rezultātiem esmu apmierināta, tad ar mūsu izvēli Eirovīzijā gan ne. 

Kā potenciālos uzvarētājus šogad redzēju divus - PER un Mad Show Boys. Pateicoties mūsu "izcilajai" žūrijai, "Disco Superfly" vispār palika aiz strīpas, bet Mad Show Boys tik tikko iekļuva superfinālā un tā trijnieku arī noslēdza. Vai nu žūrijai (un arī skatītājiem) vakar bija tikai referendums galvā, vai arī viņi bija ko sapīpējušies, bet ceļazīmi uz Baku ieguva Anmary ar "Beautiful Song", kuras song nav pilnīgi nekas kopīgs ar beautiful. Twitterī lasot komentārus, uzdūros kādam ārzemju tvītotājām, kurš sacīja, ka ''var mierīgi apgalvot, ka Latvija šogad neuzvarēs. Dziesmu rakstīšana šeit ir ekstrēmi vienkārša." Ko lai saka - atliek vien piekrist. 

Taču nav jēgas īpaši iespringt, jo tradīcija turpinās - divdesmitnieka slieksni mēs tāpat nepārkāpsim. Lai izkļūtu no pusfināla, vajadzīgs kaut kas ar ko izcelties tajā katlā, bet vienīgais ar ko Anmary izceļas, ir tās acis (it sevišķi dziedot). Bezkrāsains priekšnesums, bezkrāsaina dziesma - garantija, ka Latvija tajā visā pazudīs. Nezinu, kas latviešiem ir par problēmu, ja reiz tik ļoti gribas saglabāt par sevi tik ierasto priekšstatu, kas viss uz ko spējam ir viduvējas romances, naktskrekli un lauku skuķu sapņi, ka reiz viņām piezvanīs Džegers. Citā pasākumā Anmary dziesma būtu laba. Tā pat nebūtu slikts radio hīts, bet Eirovīzijā... nē, nē un nē.

Kad Eirodziesma bija galā, arī referenduma nakts debates beigušās, picas un tiramisu zemē, Itālijā, pilnā sparā vēl ritēja Sanremo festivāls, kurā itāļu tauta izraudzījās ne tikai festivāla uzvarētāju, bet paziņoja arī to, kurš pārstāvēs viņus Baku. Tā, kā man ar italian stuff ir tāda kā neliela apsēstība, tad arī es ar interesi sekoju līdzi. Kā jau tas pie viņiem pieņemts, pasākums tika vilkts pēc iespējas ilgāk un ap trijiem naktī beidzot sagaidījām to brīdi. Lai arī par Sanremo 2012 uzvarētāju kļuva Emma Marrone (viņa bija arī mana favorīte), tomēr ceļazīmi uz Baku saņēma Nina Zilli - itāļu Eimija Vainhausa. Taču visu to skatoties, secinājums ir viens - itāļiem ar muzikālo gaumi viss ir kārtībā. Tāpēc arī šogad turēšu īkšķus tieši par Itāliju.

NB! Eirodziesmas veidotājiem: Dieva dēļ, NEKAD vairs nerīkojiet to kopā ar tik nopietniem pasākumiem kā referendums, vai vēlēšanas. Jo tas pasākums, ko vakar skatījāmies pa TV bija nožēlojams. Ja nav laika parādīt normālu Eirodziesmu, tad bija tā jāpārceļ uz citu datumu, nevis jārauj nonstopā kā pa konveijeru, lai tikai pēc iespējas ātrāk pabeigtu. Ne skatītājiem kāda sajēga par to, kas īsti notika ar rezultātiem un visu pārējo, ne arī pašiem dalībniekiem. Tā Samantas Tīnas piečakarēšana man patika, bet arī par citiem vadītājiem nākamgad vajadzētu padomāt. Nu pārāk blāvi, pliekani un bez humora izjūtas. Vadītājiem jābūt krāšņiem un dzīvespriecīgiem cilvēkiem, lai ir prieks skatīties.

Foo Fighters noceļ četrus gremijus

Svētdien, ikgadējā Grammy balvu pasniegšanas ceremonijā, rokgrupa Foo Fighters neapstrīdami triumfēja četrās roka nominācijās.

Par šiem čaļiem man tiešām prieks, jo bija to pelnījuši. Dziesma "Walk" laikam ir tas gabals, kas kopš sava parādīšanās brīža vienkārši saslēdzas un rada īssavienojumu. Atliek dzirdēt to pa radio vai kaut kur citur, tā vienkārši aizbrauc jumts. Lai nu kā, bet par spīti tiem, kuri rauc degunu - kas tad tas par roku un, ka Foo Fighteru panākumi balstās lielākoties uz Nirvanas ēnas, es teikšu tā: ja Nirvana vēl pastāvētu, diez vai mēs uzzinātu par šīs grupas bundzinieka slēpto talantu. Pietiek dzīvot pagātnē un salīdzināt, jo puišiem ir tas, kas nebija Nirvanai - humora un ekspresijas. Veči, šis ir pavisam cits žanrs, tāpēc nevajag ābolus salīdzināt ar bumbieriem. Visu cieņu Kobeinam, bet Foo Fighters man tomēr patīk labāk. Puiši darījuši daudz un galvenais no sirds, un par to viņiem milzīgs, milzīgs, milzīgs paldies! Paldies par manu 2011./2012. gada mīļāko dziesmu un par Wasting Light - vienu no pēdējā laika labākajiem roka albumiem. Enerģiju, kuru viņi tajā ielikuši, es izjūtu uz savas ādas ar katru klausīšanās reizi. Tātad...misija izpildīta.

Grupas apbalvošanas brīdis

"To me this award means a lot because it shows that the human element of making music is what's most important," said Grohl upon accepting the award for Best Rock Performance. "Singing into a microphone, learning to play an instrument and learning to do your craft — that's the most important thing for people to do. It's not about being perfect. It's not about sounding absolutely correct. It's not about what goes on in a computer. It's about what goes on [in your heart] and what goes on [in your head]. Long live rock and roll."

 

  

Grupa ieguva balvas šādās nominācijās:

Best Rock PerformanceFoo Fighters, "Walk"

Best Hard Rock/Metal PerformanceFoo Fighters, "White Limo"

Best Rock SongFoo Fighters, "Walk"

Best Rock AlbumFoo Fighters, Wasting Light

Liekulība

Labāk esmu auksta un nejūtīga maita, nevis kopā ar baru izliekos, ka jūtu līdzi. Tā būtu liekulība no manas puses, un ja es kaut ko neciešu, tad tā ir liekulība. It īpaši - pret sevi.

Mamma Mia!

Mamma mia! Che cosa! Skatos, ka pēdējais ieraksts blogā tapis Ziemassvētkos! Tā notiek, kad aizraujas ar seriāliem (šajā gadījumā ar "Mentālistu"), strādā no no rīta līdz vēlam vakaram, un paspēj saindēties ar rimi vistiņām (vai nu tās pie vainas vai vēdergripa). Katrā ziņā centīšos atrast mazliet laika un drīzumā kaut ko uzskribelēt. Ciao!

Priecīgus Ziemassvētkus!

Gaišus un priecīgus Ziemassvētkus jums visiem!

Maska

Viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem Fricis Bārda šo rakstīja vēstulē savai mīļotajai. Šo stāstu atradu pirms daudziem gadiem pamatskolas literatūras grāmatā. Tas palika citu neievērots, taču mani aizķēra ne pa jokam.

                                                                                     

Reiz dzīvoja kāds vīrs ar tumšām acīm, bālu seju, kas, citiem redzot, neprata ne priecaties, ne smieties, ne raudāt. Daži sacīja, ka viņam neesot sirds; daži, ka viņam neesot īstas cilvēka sejas, viņam esot tikai jauna, diezgan paglīta cilvēka maska pie sejas pieaugusi, bet patiesībā tas jau esot truls, bezjūtīgs, kura diena jau zudusi.  

Un tādēļ viņu iesauca par Masku. 

Kad Maska kādreiz cīņā dabūja brūces, asinis tomēr no tām netecēja. "Maskam jau nemaz asiņu nav," teica gudri ļaudis. "Viņam nav ne asiņu, ne asaru, jo par savām brūcēm viņš smejas."

Bet citi sacīja: "Viņš ir bezdievīgs: pašam jau viņam nemaz nesāp, bet tomēr viņš iet ar citiem cīnīties, viņš lieto zobenus un smaida savus gatavos smaidus...Necilvēks."

Un Maska arī par to smējās. 

Maska mīlēja puķes. Citiem neredzot, viņš sarunājās ar tām kā ar cilvēkiem, jo viņš ticēja, ka puķēm esot cilvēku dvēseles. Kad viņš pie kādas nosēdās, tad viņš ik reizes apņēmās neiet no tās prom, kamēr tā sāks atbildēt un sarunāties cilvēka balsī un stāstīs cilvēkiem vēl nezināmo puķu dvēseļu noslēpumus. Bet tad nereti notika tā: nāca vai nu stiprāks vējš, vai praktiskas dzīves barojamie vērši un omulīgi īdot mū-mū-mū...izpostīja visu, kas ceļā gadījās. Arī Maskas "brīnumpuķes". Pēdējās tad arī jutās gluži laimīgas, jo viņas ticēja, ka būt par vēršu barību un kāju pameslu ir viņu "dzīves uzdevums". Un cik jauki ir tikt no vēja pa gaisu nestam!

Tādās reizēs Maska piecēlās, smīnēja un gāja tālāk. 

Reiz Maska ilgi sēdēja pie kādas puķes. Viņš jau ticēja, ka esot naktī no tās dzirdējis cilvēcisku balsi, it kā klusu zuzošu dziesmiņu...Bet tai brīdī viņam blakus nostājās kāda sveša būtne ar izkapti. 

"Es tavu puķi nopļaušu. Vai tad tev tecēs asaras?"

"Nē!" atbildēja Maska.

Svešā būtne nogrieza puķi. Maska smējās. 

"Bet ja savu izkapti tev krūtīs iecirtīšu, vai tad tev tecēs asinis?"

"Nē!" atbildēja Maska.

Svešā būtne iecirta Maskam ar izkapti. Un Maska smējās. Bet tad pēkšņi viņš sagura un nokrita uz savas nocirstās puķes. 

Masku atrada nedzīvu, sakostiem zobiem. Mute viņam bija pilna aukstu, sāļu asaru. Krūtis iekšpusē pilnas sarecējušu asiņu. Asaras no acīm un asinis no brūcēm Maskam bija plūdušas uz iekšu. Tā dzīvē nav parasts un tādēļ Masku neviens negribēja saprast. Bet patiesībā Maska bij' savā mūžā raudājis un asiņojis daudz vairāk, daudz sāpīgāk par citiem.

We Bought A Zoo

Filma, ko noteikti noskatīšos. Tā kā saundtrekus rakstījis pats Jónsi, tad tai jābūt lieliskai arī muzikālā ziņā.

Aizvadīto mēnešu albumi, kurus vērts noklausīties II

Iepriekšējā rakstā piedāvāju tādus albumus, kā  Coldplay - Mylo Hyloto, Birdy - Birdy, Evanescence - Evanescence, Evert And The Two Dragons - Good Man Down, Snow Patrol - Fallen Empires un Foo Fighters - Wasting Light. Cits labāks, cits varbūt ne tik labs. Šoreiz piedāvāju savus lielākos favorītus. Varbūt, ka atradīsiet arī kaut ko savai gaumei.

Nickelback - Here and Now

Patiesībā šis albums būtu pelnījis atsevišķu rakstu, bet tā kā esmu nedaudz slinka, tad iztiksim vien ar dažām rindiņām. Viens no albumiem, kuru šogad nopietni gaidīju. Un sagaidīju. Tieši tādu, kādu cerēju. Here and Now ir lielisks. Kanādieši Nickelback ir tie paši vecie labie čaļi, tikai varbūt mazliet negantāki un nekaunīgāki savās lirikās. Tomēr starp slikto puišu tēlošanu un tusiņiem, izspraucas arī īstenas balādes (kā "Trying Not To Love You"), kareivīgums ("When We Stand Together") un kaut kas Transformeru saundtreku cienīgs ("Lullaby"). Jāpiebilst, ka kaut kas jauns tomēr ir. Here and Now ir pāris jaunas vēsmas mūzikas elementu ziņā, jo daži akrodi jau iepriekš minētajā "Lullaby" un arī "This Means War" nez kāpēc man asociējās ar Linkin Park "Iridescent" un "New Divide". Lielisks albums. Lielisks roks. Lieliska grupa. Mūzika, kad gribas izpriecāties.

Smith & Burrows - Funny Looking Angels

Kas notiek, kad divi labi draugi - Toms Smits (Editors solists) un Endijs Barovs (Razorlight bijušais bundzinieks) - nolemj radīt kopīgu albumu? Sanāk brīnišķigs albums. Šie divi čaļi mums ir uzdāvinājuši vienu no, manuprāt, visjaukākajiem albumiem Ziemassvētku noskaņās. Klausoties "When The Thames Froze" tu vienkārši nespēj neiedomāties aizsalušu Temzu un to kā pa to slidinās bariņš ziemas baudītāju. Albumā ir arī mazliet smeldzes, kuru pieklusina tādi gabali, kā "Funny Looking Angels" un "This Ain't New Jersey" (dziesma, kuru drillēju uz riņķi jau nez kuro dienu). "Wonderful Life" ir labākais kavers, ko man nācies dzirdēt. Pateicoties šim albumam, ieguvu svētku noskaņu. Mierīgs, ar jaukām lirikām un puišu kontrastainajām balsīm. Kaut kas starp agrāko Coldplay vai Snow Patrol. Mierīgiem ziemas vakariem, kad pietrūkst Ziemassvētku sajūtas. Taču uzdzen vēlmi pēc lielām, baltām sniegpārslām.

Bon Iver - Bon Iver  
                                                  

Stāsts ir par Džastinu Vernonu, bārdainu puisi no Viskonsīnas, kurš ar salauztu sirdi un apkrauts ar visām pārējām problēmām aizbēga uz mežu un, nodzīvodams četrus mēnešus būdiņā, ierakstīja sirdi aizkustinošu albumu For Emma, Forever Ago, no kura burtiski dvesa vientulība. Taču šoreiz ne par to. Šoreiz Bon Iver nav ne miņas no minimālisma un arī par folkmūziku to vairs nevar īsti saukt. Šis albums ir dinamisks, plūstošs  un pilns skaņu variāciju. Krāšņs kā pats albuma vāks. Kaut kas no astoņdesmitajiem (dažbrīd atgādina kaut ko no Fila Kolinsa), kaut kas no eksperimentālās mūzikas, soula, kantri un elektronikas niansēm. Un tam visam pāri Vernona unikālā balss. Dziesmas, kuru lirikās ir jāieklausās un kurām nav ne mazākā sakara ar to virspusējo zupu, ko dzirdam mūzikas kanālos. Mūzika, kas jāizdzīvo, kuras impresionistiskai atmosfērai ir vienkārši jāļaujas. Tiešām lielisks albums. Manas iecienītākās dziesmas (kaut gan viens no tiem retajiem albumiem, kurā man patīk it visas) ir "Beth/Rest", "Perth"...nē, man tomēr patīk visas. Mazliet savādāka, kristāltīra mūzika vakariem ar vīnu, sniegu vai vienkārši brīžos, kad gribas atslēgties no šīs trakās pasaules. Gada labākais albums.  I could see for miles, miles, miles...

Korn - Path Of Totality

Eksperimentēt šogad laikam nolēmuši visi. Arī Korn. Viņu jaunais albums nav vairs tikai smagā mūzika. Puiši ņūmetālām piemetuši klāt dabstepu, hausmūziku un elektronikas fīčas, izveidojot unikālu, spēcīgu albumu, iespējams labāko no saviem desmit un radot bez maz vai jaunu "nākotnes metālu". Nu ko tad vēl var pateikt? Tas vienkārši ir jādzird. Albums uzlādē ne pa jokam, arī dziesmu vārdi ir fantastiski un Džonatana Deivisa brutālais vokāls lieliski sader ar elektronikas raupjumu. Vislabākās dziesmas, manuprāt, ir "Narcissistic Canibal", "Burn The Obedient" (piedziedājumā gan mazliet  atgādināja Mensona "Tainted Love"), "Get Up" (manuprāt, vislabākā un man sirdij vistuvākā) un, protams, "Bleeding Out". Neesmu elektronikas fans un ar dubstep mēs vēl neesam uz tu, bet, pie velna, šis ir viens fantastisks albums. Nezinu, vai bez visām tām fīčām kā vecajam Korn šis albums būtu labāks, taču viens ir skaidrs - Korn ir radījuši bumbu. Atombumbu. Brīžiem, kad gribas uzlādēties.

Instrumenti - Tru

Manas iecienītākās grupas no Latvijas var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem un pirmajā vietā nenoliedzami ir Instrumenti. Lai arī viņu lielo koncertu palaidu garām, Shipsi un Reynsi ir fantastiski. Fantastiski ir ne tikai tas, ko viņi rada, bet arī dara uz skatuves. Brīdi puiši panāk mierīgu atmosfēru, bet jau vēlāk šo harmoniju izjauc ar īstu muzikālu ekspresiju. Gluži kā "Pilnīgi Viens" pret "Freaked Out, kā "Zemeslodes" pret "Peace". Manas favorītes ir "Born To Day", "Life Jacket Under Your Seat", "(Back Of Your) Drawer", "Pilnīgi viens" un "Pieturi Mani Sev Klāt". Nav tā, ka kāds gabals albumā būtu sliktāks un galvenais -  nav divu vienādu dziesmu. Tas, ko dara Instrumenti, nāk no sirds un to sajūt gan klausītājs, gan skatītājs (biju uz viņu minikoncertu roķenē, tāpēc zinu, ko runāju). Tāpēc apgalvošu, ka Instrumenti ir jauna, augstāka klase mūsu latviešu mūzikā. Mūzikā, kas pulcē klausītājus, kuri zina, ko grib dzirdēt. Mūzikā, kuru nav kauns izrādīt arī pārējai pasaulei. Albuma un grupas knifs ir saikne. Šī saikne ar klausītāju, kura dažām grupām trūkst, nostrādā ikvienā ierakstā. Tru ir vienkārši jādzird.

Albumi, kurus vēl der noklausīties: Noteikti jādzird Amy Winehouse Lioness - Hidden Treasures, bet klasikas mīļotājiem noderēs Il Divo - Wicked Game. Ziemassvētkiem un to noskaņas radīšanai piestāvēs Maikla Bublē - Christmas. Kaut ko līdzīgu glam metālam un rokgrupai Kiss piedāvā Black Veil Brides savā albumā Set The Worl On Fire, bet džeza mīļotājus iepriecinās Tonija Beneta un septiņpadsmit popzvaigžņu kopīgais albums DuetsII. 

Nightwish un viņu "Imaginaerum"

Nebiju paredzējusi šim albumam atvēlēt atsevišķu rakstu, bet tā nu sagadījās, ka atradās ko teikt. Tāds liels Nightwish fans neesmu bijis nekad, kaut gan pa retam viņu dziesmas klausījos gandrīz piecu gadu garumā. Atzīšos, ka pēc Tarjas aiziešanas par viņiem interesējos vien Marko Hietalas dēļ. Negaidīju jau neko īpašu, bet kā jau tas šādos gadījumos mēdz notikt, es biju pārsteigta. Patiesībā Imaginaerum ir tiešām labs albums. Taču ar noteikumu, ka nemeklēsiet tajā dziļāku jēgu vai sakarīgus tekstus, jo šoreiz stāsts nav par to. Dziesmas ir par troļļiem, spoku pilsētām, dieviem un burvestībām. Tam visas cauri stiepjas Nightwish tumšā stīga ar šķipsniņu iznīcības un tumsas. Dziesmu lirikas ir ne tikai ausīm baudāmas, bet arī īstas redzes gleznas (ja vien netrūkst fantāzijas).

"Storytime" laikam gan nav nekāds jaunums. Ir iznācis arī videoklips. Godīgi sakot, izrauta no konteksta, man šī dziesma nepatika, taču, kad soundcloud.com piedāvāja iespēju noklausīties visa albuma samplus, mani ieintriģēja. Kad klausījos "Ghost River", uz datoru spēlēju Shaiyu un tā dziesma sasodīti piestāvēja. Marko balss piešķīra dziesmai vajadzīgo noskaņu. "Slow, love, slow" gan ir tāds nedaudz iemaldījies gabals. Ja noņemtu nost visus tos simfoniskā metāla elementus, sanāktu tīrs džezs. Neierasti Nightwish. Bet dziesmas beigās jau ieskanas vecais metāls. Nu par "I Want My Tears Back" nav daudz ko piebilst. Metāls ar īru folkmūzikas elementiem. Atzīšos, kas starpspēlē vienkārši lēcu polku. Savukārt, "Scaretale" ir godam nopelnījusi savu nosaukumu. Ziniet, kas man atausa atmiņā, kad to klausījos? Filma Doktora Parnasa iedomu pasaule (The Imaginarium of Doctor Parnasus). Tumša, mazliet murgaina - gluži kā tāds dīvaiņu cirks. Lai arī Anete brīžiem izklausījās pēc vecas raganas, vajadzīgais efekts panākts. Kaut gan dzirdot Marko lalla, lalla, lā parauj uz smiekliem. "Arabesque" izklausās tā, it kā tur savu roku būtu pielicis pats Trevors Rabins. "Turn Loose The Mermaids" ir viens maigs gabals, kuru klausoties neviļus iedomājies zaļas pļavas, biezus, ēnainus mežus un čalojošas upes. "Rest Calm" ir vienkārši fantastisks basģitāras pavadījums. Kā jau mēdzu sacīt, uz pasaules ir divas fantastiskas skaņas. Viena no tām pieder rallija mašīnas dzinējam un otra - basģitārai. Skaņas, kas liek adrenalīnam joņot. Anetes un Marko duets šajā dziesmā ir episks un, protams, gribas uzslavēt arī bundzinieku. "The Crow, The Owl and The Dove" - varu apgalvot droši - ir viena no skaistākajām metāla balādēm. Ar "Last Ride of the Day" mierīgi varētu sagaidīt kaut pašu apokalipsi. Anetes un Marko balsis, Tuomasa taustiņi un ģitāru spēcīgie rifi (it kā pats pērkona dievs uz tiem spēlētu), spētu aizbaidīt pašu nelabo, piecelt no kapa miroņus un nosaukt lejā no debesīm dievus, lai sadotu pa purnu visiem četriem apokalipses jātniekiem. Pie velna, tā dziesma iedod tādu poweru, ka gribas norēkties hell yeah! Pati Anete mani pārsteidza tieši "Song of Myself" un es pirmo reizi mūžā atzīstu, ka viņai ir tiešām laba balss. Šī nu reiz ir dziesma nakts jātniekiem un melni spārnotiem kraukļiem. Un atkal jau basģitāras fantastiskais skanējums, savienojumā ar bungu māstera Jukkas meistarību.  Taču jau pēc septītās minūtes dziesma mainās (pats gabals ilgst 13 minūtes) un no kārtīga power metāla pārtop stāstā, ko izstāsta grupas dalībnieki u.c. Un ik katras vārds savādi aizķer un liek aizdomāties par to, cik labāka būtu pasaule, ja mums nebūtu vienalga, ja mēs atmestu šo cinismu. Ja mums nebūtu vienalga par to, kas notiek apkārt, par to, cik reizēm absurdas ir mūsu dzīves. Nobeigums, kas vēl ilgi atstāj vietu pārdomām.

Lai nu kā, bet tam visam cauri strāvo Tuomasa taustiņu lieliskais paraksts un tā īpašā noskaņa, kāda piemīt tikai Nightwish. Tāpat prieks, ka Marko ir atvēlēta ne tikai viena dziesma, bet viņa balss ieskanas teju katrā kompozīcijā. Šajā albumā to tik tiešām var dzirdēt (varbūt tāpēc, ka vairs nav Tarjas, kuras operas cienīgā balss atstāja pārējos ēnā). Gandarījums, ka Nightwish joprojām elpo un strādā. Šis albums ir mums. Tiem, kuru fantāzija nepazīst robežas laikā un  telpā, kuri ir mazliet apmaldījušies pagātnē. Albums tiem, kuri tic, ka daba dzīvo, ka aiz šī sudraba šķidrauta ir kaut kas vairāk par nemieriem, iphone un  zaglīgām, nodevīgām valdībām. Mūzika tiem, kas mēdz Youtubā ierakstīt vārdus Immediate music un Epic music. Mūzika, kas nozagta no dievu ipodiem.

Nevienu jau nevar piespiest šādu mūziku iemīlēt. Tur jābūt kaut kam iekšā - tādam kā kontaktam. Taču tie, kas ir uz viena viļņa ar šādu mūziku un Nightwish, nevilsies. Ir vērts noklausīties, draugi. Vēl beigās piebildīšu, ka Nightwish nākamgad piesolījuši arī ko nebijušu - filmu ar tādu pašu nosaukumu kā albumam. Visas šīs kompozīcijas esot daļa no filmas, tādēļ varam nojaust, ka "Imaginaerum" pabaros izslāpušos fantasy žanra fanus. Atliek vien mazliet paciesties.

Aizvadīto mēnešu albumi, kurus vērts noklausīties

Coldplay - Mylo Hyloto

Šie čaļi aizvien vairāk nododas eksperimentiem, miksē stilus un nez kādā veidā izpelnās lielu uzmanību, lai arī ko darītu. Britu alternatīvā rokgrupa piedāvā elektronikas un alternatīvā roka sajaukumu. Labākās dziesmas manā skatījumā ir fantastiskais kavers "Every Teardrop Is A Waterfall", "Paradise" un "Us Against The World". Pārējās dziesmās kaut kas tomēr pietrūka. Iespējams tas, ko meklēju, bija vecais Coldplay, taču arī šis albums nav slikts. Bet savādāks gan.

Birdy - Birdy

Birdy jeb Jasmine Van den Bogaerde ir piecpadsmit gadus veca  angļu dziedātāja, kurai piemīt absolūti fantastiska balss. Šī jaunā meitene ne tikai lieliski dzied, bet arī spēlē klavieres. Albumā atradīsiet tādus dziesmu kaverus kā Cherry Ghost  "People Help The People", Bon Iver sirdi plosošo "Skinny Love" un vēl pavisam nesen tik populāro Naked and Famous hitu "Young Blood". Lielisks albums pie vīna glāzes un brīžos, kad apriebjas troksnis. 

Evanescence - Evanescence  

Arkanzasas rokgrupa ar Eimiju Lī priekšgalā pēc ilgu gadu klusēšanas oktobrī izlaida savu trešo studijas albumu, par taitlu tam izvēloties savu grupas nosaukumu. Atkārtošos, taču man ļoti pietrūka vecā Evanescence. Vienīgās dziesmas, kas iekrita sirdī bija "Sick" un "Lost In Paradise". Arī "What You Want" nav slikts gabals. Taču kaut kas tomēr ir pazaudēts no agrākā Evanescence. Nav vairs tās skanējuma, tās nokrāsas dziesmām, kāda bija Fallen un Open Door. Bet tiem, kas nav īpaši daudz iedziļinājušies šīs grupas daiļradē, šis varētu būt labs roks. Plusiņš par Eimijas balsi, jo tā tiešām ir nepārspējama. 

Ewert And The Two Dragons - Good Man Down

 Igaunijas indie rokgrupa, kas priecēja mūs Pozitīvusā un arī Summer Sound Liepāja, kādu laiciņu atpakaļ izdeva jaunu albumu. Šis kaimiņu brīnums patiesībā ir viens no klausāmākajiem albumiem šogad. Dievinu albuma tituldziesmu "Good Man Down" un mierīgam vakaram noder arī "Falling". Jauks albums, ja ausis nogurušas no gagām un bīberiem. Everts un divi pūķi ar savu prasmi savienot sevī neticami daudz dažādu mūzikas stilu elementu un reizē ar to ziemeļniecisko vienkāršību, panāk dziļu, patīkamu brīvdienu vakara atmosfēru. Viegls, patīkams un ritmisks. Vakariem, kad snieg.

Snow Patrol - Fallen Empires 

Arī Coldplay mazais īru brālītis Snow Patrol šogad izlēmis pakāpties ārā no rāmjiem. Vispār man patīk viņu jaunais albums. Tas ir savādāks, taču nebūt ne sliktāks. Pie tādām dziesmām kā "Called Out In The Dark" nav iespējams nosēdēt mierīgi un arī vārdi ātri iesēžas galvā. "The Wight Of Love", "This Isn't Everything You Are" (episks gabals), "New York"... nu tas jums jādzird pašiem. Dziesma "Lifening" ir tik mierīga, ka tik tiešām arī tev liekas, ka tas ir viss, ko tu jebkad no dzīves esi vēlējies. Puiši ir metušies piedzīvojumā radot šo albumu un viņiem tas izdevies lielisks, tāpēc bez liekām pļāpām iesaku izbaudīt. Ar katru klausīšanās reizi to iespējams atklāt no jauna un ar katru reizi tas paliek arvien labāks.

Foo Fighters - Wasting Light

Albums, kas šogad sagādāja vislielāko prieku. Un tas laikam notika ne vien ar mani, bet arī ar pašiem Foo Fighters puišiem. Jāsaka, ka izplosījušies viņi tur ne pa jokam. Kā sāc kratīties pie pirmās dziesmas tā gandrīz visa albuma garumā. Tīra enerģija - tā varētu raksturot viņu dziesmas. Nirvanas ēna ir aizbaidīta ar spēcīgiem ģitāru rifiem, ātriem ritmiem un arī paši Foo Fighters uz skatuves ir īsts sprādziens. Puiši dažās dziesmās rauj vaļā tā, ka ellē visi saausās. Vietu manā mūzikas lādē (tajā, ko nēsāju līdzi ik mirkli)  ir iekarojušas tādas dziesmas kā "Rope", "White Limo" (tīrākais ekspresionisms, nezināju, ka Grols māk tā bļaut), "Arlandria" (goda vārds, es to piedziedājumu jau esmu kaut kur dzirdējusi) un, protams, mans lielākais favorīts "Walk" (pietiek man padzirdēt to dziesmu un smaids līdz ausīm). Nu vienkārši lielisks albums, ja gribas nedaudz adrenalīna. Ļoti labi aizdzen nogurumu.

Zeme nepieder nevienam, tā ir dzīva un ir pati par sevi

Šodien skribelējot un klausoties Wardruna, prātā ienāca šāda domas:

Mums, cilvēkiem, pieder vesela planēta, taču joprojām nepietiek vietas. Tādēļ mēs iedomājamies, ka mums ir tiesības izpārdot Mēnesi un plānot nākotnes dzīvi uz Marsa. Mēs uzskatām, ka esot cilvēkiem mums pieder it viss. Ikkatra planēta, ik zvaigzne tumšajās debesīs. Ka mūsu varā ir lemt, kad lēks saule un kad tā rietēs. Mēs esam tā aizrāvušies ar komfortu un lietām, ka esam pārāk tālu aizklīduši no dabas un atrast atpakaļ ceļu ir tikpat kā neiespējami. Mēs darām pāri Zemei, kas tik laipni ļāvusi šos gadu tūkstošus sevi apdzīvot. Mēs darām pāri tam, kas plūst mūsu dzīslās, kas ir mūsu patiesais spēks un kas spēj nokaut visus nešķīsteņus.

Mēs grūžam postā to, kas devis mums dzīvību, jo esam pārāk pārņemti paši ar sevi. Jo mēs taču arī esam dievi. Mēs spējam sasaldēt mirkli fotokameras zibsnī, sarunāties viens ar otru esot kontinenta otrā malā, ar dažu taustiņu palīdzību iegūt jebkādas pasaules gudrības un likt mašīnām domāt un rīkoties mūsu vietā. Mēs spējam pārvietoties ātrāk par zirgiem, pieveikt zvaigžņu gadus un lidot debesīs ar dzelzs spārniem. Mēs ceļam pilsētas, kuru ēkas ir augstākas par dažu labu klinšu smaili. Mēs liekam lietā burvestības, jeb kā tās paši dēvējam par zinātni, lai iegūtu gāzi, ūdeni, elektrību un rūdu. Mēs radām ieročus saviem Zemes ienaidniekiem, domādami, ka Visumā esam vieni. Mēs iznīcinām ar ieročiem, kas nogalina pilsētas un saindē ūdeņus, un atkal visu uzceļam no pelniem. Mēs izcērtam zaļos mežus, kas sniedz mums tik vajadzīgo skābekli un tad brīnāmies par alerģijām un dažādām slimībām, par piesārņotu gaisu.

Mēs tikai ņemam, ņemam un ņemam no Zemes, nedodami neko atpakaļ un nedomādami par sekām. Mums taču uz to ir tiesības, mēs taču esam dievi, kas pakļauj dabu, prognozē vētras un lietus, maina upju gultnes, izžāvē ezerus un appludina klintis. Mēs apsteidzam laiku un mums tā joprojām ir par maz. Bet laiks jau ir tikai cilvēku izdomāta vienība, kas sadala mūžību gados, mēnešos, nedēļās, dienās, stundās, minūtēs, sekundēs...Kas gan ir noteicis, ka laiku mērīsi tā, ka mums ir atvēlēts tik un tik, ka pagājuši jau gadsimti? Protams, ka cilvēks-dievs.  Mēs esam radīšanas dievi. No nekā protam izveidot kaut ko. Protam zvejot, uzskatot, ka jūra pieder mums. Protam medīt, jo meži taču ir mūsu. Tas ir pašsaprotami, jo Zeme taču pieder mums. Mēs esam tās pārvaldnieki un likumīgie mantinieki. Neesam dabai neko parādā. 

Mēs esam dievi, kas tik izmisīgi pūlas radīt mākslīgo intelektu, iedvest dzīvību un jūtas mūsu pašu radītajās mašīnās, gluži kā tas reiz tika izdarīts ar mums. Taču mēs esam aizmirsuši, ka šajā inteliģences un cinisma laikmetā, kad Einšteina smadzenes ir svarīgākas par gribu, kad vēlme raust nomāc pateicību Zemei par sniegtajām dāvanām, mums krūtīs (atšķirībā no tām mašīnām) joprojām pukst sirds. Esam aizmirsuši, kā ir just ar sirdi, jo jūtam tikai ar smadzenēm. Tāpēc mēs nedzirdam zemes vaidus, mežu klusās nopūtās un zilimelno mākoņu naidpilnos dārdus. 

Daba lūdz un brīdina, bet mēs esam kurli. Tik aizņemti ar sevi, ka nepietiek laika, lai ieklausītos. Tik aizņemti, ka nemaz to negribam darīt. Un Zeme cerībā, ka ja ausis kurlas, tad varbūt acis nebūs aklas, sūta mums viesuļus, zemestrīces un plūdus. Milzīgi viļņi, kam esam paši devuši vārdu noskalo krastus, atņemot mūsu dārgās dzīvības. Vulkāni iznīcina ciemus, pilsētas noposta zemestrīces un mūsu drošās kartona kastes, kurās jūtamies tik pārliecināti, aiznes lietusgāžu ūdeņu upes. Un mēs vēršamies pret debesīm, jautājot un lūdzot - kāpēc? Kaut gan patiesībā tas jājautā zemei, ko min mūsu kājas, ja reiz esam tik akli un nesaredzam, ka atbildīgi par visām likstām esam mēs paši.

18. novembris Liepājā

Vakar, kā ikvienā Latvijas pilsētā un ārpus tās robežām, arī Liepājā risinājās 18. novembra svētku svinības. Pirmo reizi Latvijas 93. gadadienu atzīmēja K.Zāles laukumā un par to lielais paldies organizētājiem, jo tā izrādās ir perfekta vieta šādām svinībām, gluži pretēji saspiestajam centram. 

Šogad liepājnieki bija sapulcējušies kuplā skaitā - gan lielākie ar sarkanbaltām lentēm pie mēteļiem un jakām, gan mazie ar Latvijas karodziņiem rokās. Dziedāja gan lieli gan mazi, atdodami godu savai valstij. Svētku noslēgumā visus priecēja salūts, kurš virs kanāla izskatījās fantastiski un daudz iespaidīgāk un gleznaināk nekā virs universitātes, kā tas bija citos gados. Tāpēc ieteiktu organizētājiem arī turpmāk izmantot Zāles laukumu šādiem pasākumiem. Un paldies RIMI par silto, gardo tēju!

Foto no svētku salūta šeit

Tors - no pašapmierināta egoista līdz cilvēces aizstāvim

Labs nāk ar gaidīšanu - tā mēdz sacīt. Un izrādījās, ka tā ir taisnība. Vēlējos noskatīties Toru kopš tas parādījās uz kino ekrāniem. "Kino Balle" mani piečakarēja un uz lielā ekrāna to neredzēju, bet tā kā nojauta sacīja, ka filmai jābūt baigi labai, tad vēlējos to noskatīties vislabākajā kvalitātē. Bet līdz DVD nācās pagaidīt. Un beidzot aizgājušajā nedēļas nogalē, lēdijas un džentlmeņi, Tors DVD versijā nonāca pie manis. Sajūta bija tāda it kā bērnam Ziemassvētkos būtu uzdāvināts pamatīgs spēļu džips ar milzīgiem riteņiem un sudraba krāsojumu. Bērnišķīgi, bet tomēr.

 Sižets. Stāsta centrā ir Varenais Tors – spēcīgs, taču augstprātīgs kareivis, kura neapdomīgā rīcība no jauna piešķiļ uguni senām domstarpībām, izraisot karu. Par sodu Tors tiek padzīts no karaļvalsts, lai turpmāk savu dzīvi pavadītu uz Zemes starp cilvēkiem. Taču tieši šeit viņš uzzinās, ko nozīmē būt īstenam varonim, kad bīstamākais ienaidnieks no viņa pasaules sūta savus tumšos spēkus, lai iekarotu Zemi. Filmā iemirdzējās jau tādas zvaigznes kā Entonijs Hopkins, Natālija Portmane un, protams, centrālā persona - Kriss Hemsvorts.

Pārdomas. Nu patiesība tas nav stāsts tikai par Zemes glābšanu, bet gan par attiecībām ar ģimeni, savu kļūdu labošanu un spēju mainīties. Stāsts pa savu grēku izpirkšanu un nesavtīgumu. Par pazemību un cieņu.

Lai nepatiktu Tors, cilvēkam vai nu ir jāienīst komiksi, fantastikas filmas vai arī jābūt visai aprobežotam skeptiķim. Nu labi, nerunāšu par citiem, bet par sevi zinu droši - viena no labākajām filmām, kādu man gadījies līdz šim redzēt. Tā kā esmu no tiem, kas Transformerus, Zirnekļcilvēku, Dzelzs Vīru utt. skatās ik reiz, kad rāda, tad šis Marvel  radītais brīnums mani patiesi aizrāva. Visu filmas laiku nosēdēju ar muti vaļā. Iepriekš jau rakstīju, ka uzķeros uz visām tām runām par drosmi, pasaules glābšanu, uz varoņiem, kas ziedo, drosmīgi stājas pretī liktenim un bla, bla, bla. Tad jau pavisam loģiski, ka arī scenārija ziņā mani aizķēra. Mīti, skandināvu dievi, ķeltu simboli - tas man ir kā lācim medus. Un te nu tie visi bija - varenie dievi, Asgarda, Igdrasils un tam visam pāri vienkārši fan-tas-tis-ki specefekti.

Plusi. Ar ko lai sāk? Labi, parunāsim par specefektiem. Ja spēlējat Mu vai WOW, tad jums varētu patikt. Patiesībā gribētos vienu spēli, kam būtu tieši šāda grafika, jo pat abas iepriekšnorādītās nevar salīdzināt ar filmas piedāvātajiem labumiem. Tā ka par specefektiem,kurus vērojot gribas visu laiku teikt "wow" , lielais paldies visai tai milzīgajai veidotāju komandai. Aktieri nospēlēja lieliski. Kā jau dzimuši dievi (it sevišķi Entonijs Hopkins - perfekts Odins). Par pašu  Hemsvortu nemaz nerunāsim. Lēdijas, ja nepatīk šādas filmas, tad paskatieties to vismaz gandrīz divmetrīgā Hemsvorta dēļ. Ticiet mani - ir tā vērts. Tālāk par sižetu. Lielisks, kā jau viss šajā filmā. Tēvs izmet savu nepaklausīgo dēlu no Asgardas un nu Toram nākas tikt galā esot mirstīgā ādā. Ik pa brīdim uzpeld kaut kādi valdības čaļi (izskatās kā aģenta Smita un Vīri melnā krustojums), kuru loma patiesībā līdz galam tā arī netika iznesta. Nu un, protams, mīlestība, gluži tā kā man patīk - nelielā un saprātīgā devā bez nelabumu izraisošajiem "es tevi mīlu", "tavas acis ir kā zvaigznes" un "es bez tevis nomiršu". Sižets risinās raiti, bez aizķeršanās, no atslābuma atkal metoties iekšā action. Scenārijs, papildināts ar varoņu runām un asprātīgiem dialogiem, nostrādā uz visiem simts. Toram ir arī vairākas spēcīgas ainas, citam varbūt mazliet banālas vai pārāk dramatiskas, bet bez labas drāmas jau ar nevar. Drāma ir tas, ko cilvēki (lai cik ļoti viņi to noliegtu) gaida. Piemēram, aina, kur Tors, nolicis uz muti izcili trenētus drošībniekus, pūlas atgūt savu āmuru. Bet tas paliek kā iecementēts zemē. Dieva cienīgs izmisums no Hemsvorta puses. Un tāda aina nav viena.

Mīnusi. Grūti jau kaut ko teikt par mīnusiem. Lielākais filmas mīnuss laikam bija tas, ka man Tors bija par īsu. Gribējās vēl. Un tad vēl tie valdības čomi melnajos uzvalkos. Viņi palika vien kā nelieli šķēršļi, ko itin viegli pārvarēja. Un mūzika. Nez kāpēc es to nepamanīju (laikam biju pārāk aizrāvusies ar ainām). Bet tas, ka titros (jā, pat tos es noskatījos) sāka skanēt Foo Fighters "Walk" gan bija pārsteigums. Pašās filmas beigās es varbūt gaidīju lielāku cīniņu, nekā bija patiesībā, bet uz to visu jau var pievērt acis. Vēl tas staigājošais dzelzs gabals no Stārka kompānijas (tas laikam spētu būt īsts manu murgu tēls) ugunsvēmējs - bruņinieks gan kaut kā likās sajaucis filmas.

Kopsavilkums. Skatoties Toru, jāatceras, ka tas nav ziemeļu mitoloģijas tiešs attēlojums, bet gan komiksa ekranizācija, tāpēc iztiksim bez runām, cik ļoti Holivuda degradē skandināvu mitoloģiju. Aizmirst kā bija un izbaudīt filmu - tas ir galvenais. Kā jau sacīju, aktieri izpildīja savu uzdevumu lieliski, scenārijs bija noslīpēts, ainas fantastiskas un visa filma kopumā iespaidīga. Katrā ziņā, es sagaidīju to, ko biju gaidījusi. Un šī noteikti nebija pēdējā reize, kad Toru skatījos.

P.S. Un ja pietiek pacietības, noskatieties arī titrus, jo ar tiem vēl viss nebeidzas.

Pilsēta, kurā piedzimst vējš

Manuprāt, komentāri te ir lieki. Dziesma runā pati par sevi.

Labākais basa fons

"Musicradar.com"  veicot aptauju, par labāko basa fonu atzinuši britu alternatīvā roka grupas Muse basa līniju dziesmai "Hysteria". Mjūzeri aiz sevis atstājuši Queen ar "Another One Bites The Dust" un "Under Pressure" u.c.
 
video noskatīties un dziesmu noklausīties varat šeit







Visu laiku labākā basa pavadījuma top 10:

1. "Muse" – "Hysteria";
2. "Rush" – "YYZ";
3. "Queen" – "Another One Bites The Dust";
4. "Queen" un Deivids Bovijs – "Under Pressure";
5. "Pink Floyd" – "Money";
6. "Metallica" – "Orion";
7. Maikls Džeksons – "Billie Jean";
8. "Yes" – "Roundabout";
9. "The Who" – "My Generation";
10. "Tool" – "Schism".

Fantastiski

Filma, kas noteikti būs mana šā gada aktualitāte

Tur, Liepājā, aiz liepu vārtiem uz auklas balti krekli žūst / J.Peters

No naida līdz mīlestībai ir viens solis. Nē, šis nebūs kārtējais banālais stāsts no sērijas par vīrieti un sievieti. Šoreiz tas būs par mani un Viņu. Jā, Viņu, jo Viņa, tāpat kā es un tu, ir dzīva. Un elpo.

Savā ziņā Viņa ir līdzīga man - spītīga, mīl brīvību un slēpj sevī vairāk nekā pirmajā mirklī liekas. Viņa vēl ir pavisam jauna, taču stingri turas starp niedrēm un smiltīm. Viņa nepielien, neizrāda laipnību, vien apmierināti nopūšas, kad kāds brauc Viņu apciemot. Viņa nereklamējas cauru diennakti baltajos ekrānos un nepārdodas uz katra stūra par dažām investīciju kripatām. 

Skarba. Nepiejaucēta. Mazliet mežonīga. Taču kaut kur dziļi kodolā ir mazliet naiva un maiga. Ar karu cirstajām brūcēm un rētām un aizritējušo laiku atmiņu slogu uz pleciem viņa joprojām stāv lepna, cēli izslējusies starp diviem ūdeņiem, zem vējainām debesīm. Viņa mīl drosmīgos un tos, kuri ļaujas lidojumam. Viņa savā paspārnē izauklē lielus māksliniekus, lielus mūziķus un savā skarbajā dvēselē paliek uzticīga mūzikai, kas ir tikpat spēcīga kā valdošie vēji un jūras triektie viļņi pret krastu - rokam. 

Sākumā mēs nesapratāmies. Es Viņu ienīdu. Viņa bija man svešiniece, kaut arī Viņas saknes bija manī jau kopš dzimšanas. Es Viņu lādēju un viss, ko vēlējos bija būt tālu prom no viņas. Visas dusmas es viņai piedēvēju un visās nelaimēs viņu vainoju. 

Taču tad kaut kas mainījās. Ne jau vienā dienā, bet gana ātri. Iemesls gan šādām pārmaiņām nebija pilnīgi nekāds, ja nu vienīgi mainījos es pati. Kaut kādā brīdī mēs bijām norakušas savu kara cirvi, bijām apsēdušās pie galda un izklāstījušas savas pretenzijas vienai pret otru. Mēs noslēdzām pamieru. Un vēl vairāk. Viņa man atklāja sevi. 

Viņa neatveras kuram katram. Viņas uzticība ir jānopelna. Protams, ka Viņa nav ideāla, taču pašķirot malā liepu zarus un ieklausoties vējā, Viņas skaistumu ir grūti nepamanīt. Viņa jāprot novērtēt. Garāmejot neiegūsi ne cieņu, ne laipnu attieksmi. Ja apstāsies un brīdi ieklausīsies, Viņa ļaus ieskatīties sevī, sajust pagātnes elpu, dzirdēt senatnes soļus pastaigājamies Viņas ielās. Viņa ir kā pērle, kas paslēpusies pavisam vienkāršā gliemežnīcā un savu košumu parāda vien tiem, kas to pelnījuši.

Tagad Viņa ir ielaidusi savas saknes manī tik dziļi, ka nekādi pasaules vēji tās neizplēsīs. Viņas rudeņi ir mani rudeņi. Viņas vasaras ir manas vasaras. Tagad esmu lepna, ka esmu daļa no Viņas, jo Viņa ir daļa no manis. Tāda kā atgriezeniskā saite. Kad dzirdu Viņas dziesmu, uzmetas zosāda un es saprotu - banāli - ka mīlu Viņu. Visaptveroši. Neko neprasot pretī. Mīlu Viņas vējus, ielas, smiltis, mūziku. Mīlu lietainās dienas un soļu klaboņu pa veco bruģi. Tagad es Viņu dievinu. Viņa ir vējš, jūra un rokenrols. Viņa man ir atdevusi daļu savas neizmērojamās mīlestības uz mūziku un parādījusi, cik skaista patiesībā ir un cik daudz noslēpumu sevī vēl glabā. Viņa ir mana pilsēta. Manas mājas. Mana Liepāja. Viņa ir vienīgā, kas man rūp. Es neesmu valsts patriote, taču Viņa būs ar mani līdz galam, ja ne fiziski, tad mentāli. Un ja notiks tā, ka dzīve mani aizvedīs Britānijas miglās un citos pasaules nostūros, mēs tiksimies atkal. Ja ne šajā, tad nākamajā dzīvē. Tiksimies zem vecajām liepām pilsētā, kurā piedzimst vējš.

Zem liepām

Zem liepām, kur vēji rotaļājas
Pret krastu baltu vilni šķeļ,
Pie tilta pilsētā, kur gulbji atrod mājas
Stipri ļaudis savus namus ceļ.

Uz audekla šeit lēni nopil krāsa
Un nošu lapas sajauc trauksmains vējš,
Tos dzejas vārdus, ko šeit lasa
Nekādas vētras nenodzēš.

Un rokkafejnīcā aiz plašā loga
Lēnām lāsēm ritot lietus līst,
Garām, gurusi no atmiņu sloga,
Kāda vientuļa muzikanta dvēsele klīst.

Virs jūras, kur mirdz vakarblāzma
Vēji iepūšas un vecos jumtus  plēš,
Te basģitāras stīgas aizskar brāzma
Ar akordiem tā pažobeļu vaidus dzēš.

Te, kur visi laiki saplūst vienā
Un kastaņu šalkās sāpes rimst,
Mēs atkal tiekamies zem liepām dienā,
Kad pilsētā rudens vēji  dzimst.

Bullet For My Valentine - Tears Don't Fall

Veca, bet laba dziesma. Viens no mīļākajiem šīs grupas gabaliem.

Tarot un viņu dzelzs burvība

Kad pats Tors nokniebjas ar mirstīgo, rodas tādi vīri kā Marko Hietala - metāla dievi. Viens no albumiem, kuru šomēnes gribu ieteikt ir somu (nav nekāds brīnums, ne?) smagā metāla grupas Tarot no jauna ierakstītais 1986. gada debijas albums Spell Of Iron. Šoreiz gan ar nosaukumu Spell Of Iron MMXI.

Grupu tālajos astoņdesmitajos izveidoja Hietalu brāļi, gan ar citu nosaukumu -  Purgatory. Kad puiši tika pie ierakstu līguma, izdevēji pieprasīja mainīt nosaukumu un kopš tā brīža viņi pazīstami kā Tarot. Ar basistu un galveno vokālu Marko Hietalu priekšgalā, ģitāristu Zahariju Hietalu, taustiņnieku Jenna Tolsu, bundzinieku Pecu Cinnari un otru solistu Tommi Salmela grupa darbojas vēl šobaltdien. Jāpiebilst, ka Marko noteikti zināsiet kā grupas Nightwish ģitāristu un dziesmu autoru un vienu no somu simfoniskā metāla kaverversiju izpildītājgrupas četriem skarbajiem čaļiem - Northern Kings.

Gari nerakstīšu. Principā jau nav ko daudz piebilst. Vecais labais metāls lieliskā skanējumā. Fantastiski ģitārsolo, spēcīgi ritmi un Marko vokāls. Albumā, manuprāt, izceļas tieši trīs dziesmas "Midwinter Nights", "Love's Not Made For Mine Kind" un "The Spell Of Iron". Kaut gan arī "Wings Of Darkness" nevar atstāt bez ievērības. Klausoties "De Mortui Nil Nisi Bene" gan rodas jautājums - wtf? Savukārt par "Things That Crawl At Night" perfektāku nobeigumu albumam ir grūti iedomāties. Bet dziesmas ir tiešām labas, ja gribas sajust īstu poweru. Mūzika, kas liek asinīm skriet ātrāk.

Katrā ziņā šis ir albums, kuru klausoties uz maksimālo skaļumu gribas izsaukties - hell yeah!

...

Indiešu avatārs Šri Satja Sai Baba savā mācībā saka: "Gudrība ir prāta skaidrības uzziedēšana. Kad deģenerējas izglītība, tad sāk šķobīties visas sabiedriskās, ekonomiskās un politiskās aktivitātes." Likumsakarīgi, ne?

Dziesma no kuras skrien tirpas

Mistisks pagātnes skanējums

Bottoms Up When We Stand Together

Jaunais Nickelback singls ir klāt. Piesprādzējies, Dorotij, jo Kanzasa tūlīt aizies pa pieskari!




Grupas otrs singls - skaists gabals

Šeit un tagad

Rudens solās būt vareni ražīgs laiks ne tikai ābolu un lapu ziņā, bet arī mūzikas lauciņā. Oktobrī iznāk gan Evanescence jaunais albums, gan Coldplay Mylo Xyloto un droši vien vēl kāds man nozīmīgs albums, ko visticamāk esmu palaidusi garām. Bet novembrī, dāmas un kungi, sevi atkal pieteiks kanādiešu alternatīvā roka grupa Nickelback. Nē, mīļie, viņi nekur nav pazuduši. 21. novembrī nāks klajā viņu jaunākais albums Here&Now. Septembra beigās vai arī oktobra sākumā radiostacijās nonāks arī pirmie divi singli "Bottoms Up" un "When We Stand Together". Tā ka atlikušas vien 59 dienas līdz  pieejams būs jaunais Here&Now. Un tas noteikti būs mans novembra albums numur viens.

RIP Iron Man

Tik daudz kas ir pateikts. 

Tik daudz kas palicis vēl nepasacīts. 

Tik daudz ko vēl gribētos sacīt, taču tam pietrūkst vārdu.

Šodien Latvija atvadās ne tikai no izcila hokejista, bet arī no izcila cilvēka. Ik viens, kam bijusi saskare ar Kārli, stāsta, cik lielisks un labs cilvēks viņš bijis. Nē, nevis bijis, bet ir. Jo mūsu Dzelzs vīrs dzīvos vienmēr, savas ģimenes, draugu un fanu sirdīs.

Neesmu nekāda lielā hokeja fane, taču sajūtas ir tādas, it kā būtu zaudēts kaut kas liels. Ja godīgi, tad pirmo reizi man trūkst vārdu, kaut gan tas jau ir mazsvarīgi. Kas noticis, noticis - to nemainīs ne vārdi, ne asaras. Tomēr joprojām ir grūti noticēt, ka tā.

Tagad ir tikai klusums. Gaismas nodzisušas. Pūļi noklusuši. Aiz sevis ir atstāts tik daudz. Tik daudz no kā mums pārējiem mācīties. Mācīties būt neatlaidīgiem. Mācīties būt labākiem. Mācīties piecelties un atdot sevi visu.

Lai tev tur augšā labs ledus, Kārli!

Kārļa izvēlētā dziesma, radio SWH raidījumā "Ar dziesmu par dzīvi".

Man patīk, nezinu kā jums

Nu labi. Es neesmu par visām tās mīlestības lietām, bet labu mūziku gan protu novērtēt. Te nu viena dziesma, kas man ļoti patīk (dažreiz jau tās ausis no smagā roka ir jāatpūtina).

Skumji...

Ziņa par to, ka nokritusi lidmašīna ar Lokomotiv spēlētājiem mani sasniedza atrodoties darbā. Ļaunāka par to bija tikai ziņa, ka lidmašīnā ir bijis arī Karlis Skrastiņš. Lai arī cerēju, vakarā jauna informācija apstiprināja, ka mūsu Dzelzs vīra vairs nav. Ta pat kā vēl četrdesmit triju cilvēku tajā skaitā izcilu sportistu dzīvības. Tomēr nenoliegšu, ka tieši Skrastiņa zaudējums ir tas smagākais. Šoks... Joprojām neticās, ka neredzēsim viņu uz ledus....joprojām trūkst vārdu, lai kaut ko par to visu sacītu... Lai Tev vieglas smiltis, Kārli!

Vienkārši episks skanējums - Hurts "Happiness"

Ja jūlijā tas bija blūzs, bet augustā alternatīvais roks, tad septembrī piedāvāju varbūt ne pirmā svaiguma, taču izcilu britu sintpopu. Pagājušā gada plate Happiness Teo Hačkrafta un Adama Andersona dueta Hurts izpildījumā. Lai ari no kritiķiem par šo albumu puiši saņēmuši diezgan skarbus vārdus, klausītāji ir pretējās domās - viņi nosauc to par aizvadītā gada labāko albumu. Arī es esmu tādās pašās domās. Neesmu popa fans, bet šie puiši tik tiešām aizrauj ne tikai ar saviem videoklipiem, bet arī lielisko skanējumu un lirikām.

2005. gadā nejauši satikās gan Teo, gan Adams, gan Skots Fosters un atklājuši, ka visus vieno līdzīga mūzikas gaume, izveidoja elektropopa grupu, kas piedzīvoja vairākas pārmaiņas, līdz 2009. gadā kļuva par mums zināmo Hurts. Duets ierakstīja amatieru video dziesmai "Wonderul Life" un ar to brīdi tad arī sākās puišu uzvaras gājiens. Jau pēc gada iznāca viņu pirmais albums Happiness. 

Pati pirmā dziesma, ko dzirdēju bija "Wonderful Life". Pirmajā brīdī tā neizraisīja nekādas emocijas. Bet kad tā pārstāja skanēt radiostacijās, cītīgāk pavēroju videoklipu un kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ dziesma sāka patikt ar katru jaunu klausīšanās reizi. Par dziesmu "Stay" gan es biju sajūsmā un tad nāca arī "Better Than Love". Albums pie manis jau bija pabijis kādu laiku un biju to pat dzirdējusi, bet nekā īpaša es tajā nesaskatīju. Līdz brīdim, kad uzliku austiņas, uzgriezu skaņu uz maksimālo un vienkārši klausījos - bez jebkādām blakus darbībām. Pirmo reizi tā pa īstam klausījos, līdz noklausījos. 

Sajūsma - tā varēja raksturot šo sajūtu. Sajūsma ne tikai par dziesmām, bet to tīrību un plašo skaņu. Reti kurš albums šodien skan tik tīri. Katra dziesma, sākot no "Silver Lining" līdz pat "The Water" ir lieliska. Taisnība ir tiem, kas saka, ka šajā albumā var atslēgties no visa, jo atliek vien uzgriezt skaļāk un tevi pārņem vispusēja, tīra skaņa, lieliskas melodijas un skaisti vārdi. Sajūta ir tāda, it kā stāvētu plašā jūras malā un visapkārt būtu vienas vienīgas debesis. Jā, Happiness ir kā pastaiga gar vēja sabangotu jūru zem pelēcīgi apmākušajām debesīm, soļiem viegli atskanot pret slapjajām smiltīm. Katra albuma dziesma ir lieliska, vienreizēja. Tajā nav sliktu kompozīciju. "Evelyn" un "Silver Lining" ir dziesmas, ko gribas apzīmēt ar vārdu "episki". Kailija Minoga kopā ar Teo dziesmā "Devotion" beidzot izklausās labi un arī pārējās kompozīcijas ir tiešām lieliskas. Albuma tituldziesma "Happiness" vispār ir viens interesants gabals. Happiness caurstrāvo arī neliela melanholijas, pat skumju stīga, bez kuras jau nebūtu iedomājams šīs lieliskās dziesmas un Teo nosvērtā, tīrā balss.

Uz jautājumu par nākotnes plāniem, duets atbildējis, ka pēc tūres domājot par otra albuma rakstīšanu. Pagaidām tas nav iespējams, jo spēlējot tik daudzos festivālos un koncertos, nav iespējas noskaņoties. Kā Teo intervijā sacīja: "We've got to get depressed again! And that doesn't really happen when you go around playing festivals. We have to engineer some sort of catastrophe to make us feel miserable again. We're trying to work it out at the moment, actually. Some sort of accident, maybe."

Bet kamēr gaidām jauno albumu, es noteikti iesaku noklausīties Happiness. Tā unikāla plate visā tajā mūsdienu diezgan draņķīgā popa haosā, kas ir vairāk vērta nekā visas Gagas, Perijas un Iglesiasi kopā ņemti. Plašums, skaņas tīrība, vēsā angļu atturība (to gan vairāk var redzēt videoklipos), lieliski vārdi un fantastiska mūzika. Un galvenais - tiešām kvalitatīva mūzika. Tā ir lieliska iespēja atslēgties un pabūt ārpus haosa. Episks skanējums un īsts baudījums ausīm.

Spēcīgs video

Manchester Orchestra - Virgin

Mazs fragmentiņš no kāda mana skribeļa

Niks apskatīja noliktavu. Pa mazo durvju šķirbu varēja saredzēt izpuvušu grīdu. Šī vieta viņam nekad nebija patikusi. Viņš savilka ciešāk krekla apkakli un piespiedās pelēkās ēkas sienai, nožēlodams, ka steigā nebija paķēris jaku. No jumta aumaļām plūda ūdens. Šķita, ka šodien nebeigs līt.

Te nu viņš bija. Galā. Pie vecās noliktavas gaidīdams savu nāvi. Dīvainus lokus met dzīve. Vienā brīdī tu esi laimīgs, bet tad izirst laulība un tu atkal esi sākumā. Viens ar saviem lēmumiem un izvēlēm. Izvēles. Nekad nevar zināt, kādas izvēles nāksies pieņemt, bet kādas noraidīt. Nekad nevarēja zināt, kādās situācijās liktenis iemetīs cilvēku, jo neko jau nevarēja paredzēt. Bet viens bija skaidrs - agri vai vēlu mēs katrs nonākam krustcelēs un kad tas notiek, kaut ko nākas ziedot.

Cilvēki bija nežēlīgas būtnes - par to Niks bija pārliecinājies. Tie bija zemiski, nežēlīgi un ļauni.Tie meloja, krāpa, mocīja un nogalināja. Cilvēku rasei nebija attaisnojuma. Tomēr Niks dziļi sirdī ticēja, ka cilvēkiem viss vēl nav zudis. Viņš ticēja, ka vienas slepkavas darbu kaut kur pasaulē atmaksā ar kāda dzīvības glābšanu. Cerēja, ka policija nestrādā prestiža pēc, bet gan tāpēc, lai kalpotu sabiedrībai, lai cilvēki justos droši. Ka ārsti neārstē slimniekus atalgojuma dēļ, bet gan tāpēc, lai cīnītos ar pasaules slimībām, ka ātrās palīdzības mediķu nesavtīgais darbs izglābj ne vienu vien dzīvību un mazina kāda ciešanas. Cerēja, ka psihoterapeiti palīdz cilvēkiem tik galā ar problēmām un atrast savu vietu šajā sasodītajā pasaulē, nevis ērti sēž savos krēslos un saņem lielu naudu. Viņš cerēja, ka puiši tur Afganistānā un citos karstajos punktos zem ložu krusām un lādiņiem cīnās par cilvēcību, ka viņu asinis nelīst veltīgi.

Galu galā cilvēkos bija arī kas labs. Drosme. Varonība. Jo augstāka bija cilvēka morāles pakāpe, jo vairāk drosmes viņam piemita. Drosme bija tikai daļa no tā spēka, kas mūsos mīt. Vajadzīgs ir tikai īstais brīdis. Brīdis, kad šie spēki, ko pat nespējam iztēloties, atklājas. Tikai esot uz robežas, pašā kraujas malā mēs apzināmies, kas patiesībā esam un saņemam visu drosmi lēcienam, lai arī cik dziļa būtu aiza pie mūsu kājām. 

Tāpēc arī Niks vairs nepretojās. Viņš bija atradis sevī spēku. Prāts vairs nemeklēja sāndurvis. Tas samierinājās ar to, kas bija jādara. Nebija vairs "ja", "bet", "vai" un "varbūt". Ceļš bija skaidrāks kā jebkad. Nekādu citu iespēju. Lai uzaustu rīts, naktij bija jāiet bojā. Lai cilvēks dzīvotu, kādam bija jāmirst. Šoreiz jautājums nebija par to, vai tu spētu nogalināt, lai glābtu savu dzīvību. Jautājums bija - vai tu spētu mirt, lai glābtu kādu citu?

Jā. Atbilde vienmēr bija - jā. Jo iemesls bija Nika miesa un asins. Dēls ar kuru viņš tikai nesen bija salauzis ledu, kas valdīja starp abiem. Varbūt kaut kad Saša spēs piedot un saprast, ka tas bija mazākais, ko viņš, Niks, varēja darīt, lai izpirktu vainu par tiem gadiem, kuru laikā bija attālinājies. Taču viens bija skaidrs - dēlam jādzīvo, lai ko tas prasītu. Pasaulē bija iekārtots, ka vecāki aiziet ātrāk nekā bērni. Nevis otrādi.