Lietus sargs

Reiz dzīvoja (un dzīvo joprojām) Lietus sargs jeb Lāse. Nu ne jau kaut kāds parasts lietussargs, bet īsts, dzīvs Lietus sargs. Viņa uzdevums bija apsargāt Lietu, lai tam līstot  nenotiktu nekādas nekārtības. Lietus sargs vēl bija pavisam jauns, tikko nomainījis veco amata brāli, kas no bezdarbības bija izkūkojis prātu. Jā, Lietus sarga profesija mēdza būt garlaicīga, ak,  ko nu tur melot – tā bija neticami garlaicīga un vienmuļa. Nebija vairs tā, kā pirms simts gadiem , kad notika Lielā Debesu kauja, kurā Lietus un Vējš izšķīra savas tiesības uz Debesu pļavām.

Lāse par šo kauju lasīja tikai grāmatās un sapņoja par laiku, kad Lietus sargi atkal dotos cīņā, taču viņš zināja, ka tas nekad nenotiks, jo pirms piecdesmit gadiem Lietus un Vējš Saules klātbūtnē  parakstīja savstarpēju neuzbrukšanas līgumu uz  nākamajiem piecsimt gadiem. Tomēr bija vēl viena lieta, par ko sapņoja jaunais Lietus sargs, sēdēdams un garlaikodamies uz pelēkā lietus mākoņa, jeb sargposteņa, kā to mēdza saukt vecais, labais Lietus admirālis. Viņš bieži vēroja cilvēkus, kas steidzās savās ikdienas gaitās, sarunājās caur dīvainām ierīcēm, ko viņi sauca par mobilajiem telefoniem, brauca ar mašīnām un...mīlēja. Viņš bieži vēlējās kaut varētu dzīvot, tur, lejā, kur paveras tik daudz  iespēju, nevis šeit  -  sargāt vecu, nīgru Lietus vīru, kam nedraudēja ne mazākās briesmas.

Kādu vakaru, kad visi bija prom, Lāse atkal sajutās vientuļš un ar ilgpilnu skatienu vērsās lejup un pēkšņi viņam radās ideja. Kā jau tas bieži notika, pēc lietus parasti parādījās varavīksne un tikai retais zināja, ka pa to var nokļūt no debesīm uz zemi un atpakaļ. Lietus sargs sagaidīja varavīksni un devās pa to lejup uz zemi. Nonācis lejā, Lāse nespēja pārstāt brīnīties, cik apkārt daudz interesantu lietu un cilvēku...Tomēr Lietus sargs bija aizmirsis par vienu, ļoti svarīgu noteikumu. Uz šo jautājumu viņš bija iekritis arī padebešmācības centralizētajā eksāmenā, varēdams vainot vienīgi savu slinkumu mācīties. „Nekad nepamest debesis ilgāk kā uz 3,5 minūtēm! Sods: izraidīšana no debesīm” - tas bija galvenais priekšnoteikums visām debesu būtnēm.

Taču Lietus sargs aizmirsa par laiku, jo apkārt bija tik daudz kā jauna un neparasta, līdz kādā brīdī Lāse vairs nesaprata, kas notiek, kur atrodas un kas ir viņš pats. Viņš neatcerējās ne sēdēšanu uz mākoņa, ne veco, trako Lietus sargu, ne Vēja un Lietus kauju. Pilnīgi neko. No debesīm salti lija lietus, un nu jau bijušais lietussargs, tagad cilvēks, ietinās ciešāk pelēkajā lietus mētelī un devās savas jēgas meklējumos. 

Bieži vien mums uz ielas mums uzskrien virsū cilvēki ar apjukušu, neizprotamu skatienu, taču nesteigsimies viņus nolamāt, jo varbūt kādreiz šie cilvēki  ir bijusi tādi paši Lietus sargi kā Lāse, kuri tagad meklē savas esamības jēgu - gluži kā to darām arī mēs. Un varbūt kaut kur dziļi sirdī mēs visi esam mazliet Lietus sargi. 

Japānai neiet viegli

Jau otro dienu bez maz vai cītīgi sekoju visam, kas notiek Japānā ar čivinātāja un pārsvarā ar sava iecienītākā ziņu kanāla CNN palīdzību. Esmu šajā sakarā izdarījusi vairākus secinājumus, bet tā kā negribu nevienu aizvainot, tad labāk tos nenosaukšu, citādi mani nolinčos. Tad nu mīļie, situācija tur diezgan traka - ir pazuduši tūkstošiem cilvēku, gājuši bojā gan cunami, gan zemestrīcē, Fukušimā ir pamatīgas problēmas ar atomelektrostaciju un ir iespējams stundas laikā saķert tādu radiāciju, kāda izdalās gada laikā. Turpinās pēcgrūdieni un pēdējo 21 stundu laikā to jau ir bijis vairāk nekā astoņdesmit. Pastāv arī  atkārtota cunami iespējamība. Izskatās, ka kāds nolēmis Japānu noslaucīt no zemes virsas .

Bet ne jau par to ir runa. Mīļie, par ko mēs te nīdam??????!!!!!!! Mūsu Latvija ir paradīze - ne zemestrīču, ne tornādo, ne vulkānu izvirdumu, ne cunami. Zemestrīce vienreiz gan bišķi padrebināja, bet man pat stiprāk dreb glāzes, kad pa bruģi aizgrabina smagais. Kaut kas te nīdēja par vētrām. Piedodiet, bet ja tas, ka aiznes kādu koku, vai nones kādu kāpu, šķiet dabas stihija, tad pamēģiniet padzīvot ASV. Kalnu mums te nav, un šaubos vai Gaiziņš vienā brīdī sāks spļaut ārā uguni. Kad tad mums ir bijusi kāda katastrofa, kur bojā gājuši simtiem cilvēku? Tā ka liecieties mierā. Tuvākajos gados šāda mēroga katastrofas mums nedraud.

Taču tas, ka tas viss notiek tik tālu no mums, nenozīmē, ka mums ir uz to jānospļaujas. Attieksme "ja tas nav te, tad man pofig" kaut kā tomēr nederēs. Nu labi, nelasīšu te morāli, jo tā jau ir katra paša darīšana, taču pēc komentu iečekošanas Latvijas medijos... mammīt, latvieši nu gan ir rūgtuma pilna un skaudīga tauta! Nē, nu labi es arī varbūt neesmu no tiem, kas jūt līdzi katram pretimnācējam, taču man ir žēl to cilvēku, kuri ir palikuši bez mājām, dzeramā ūdens, pārtikas un ir neziņā par to, kas būs tālāk. Mēs varam tikai iztēloties, kā ir tad, kad esi iekārtojis savu dzīvi un pēkšņi to visu izposta stihija un tu nezini, vai to, kas tev atlicis, nenolīdzinās otrreiz. Tā ka, mīļie, mazliet iejūtības. Un vēl kāds padoms: ja nav neviena prātīga komentāra, ko mediju sniegtai informācijai pievienot, tad labāk paklusēt. Savu stulbumu izrādīt un žulti izgāzt var arī ne tik publiskā veidā. Palasot šo to portālos tiešām kauns metās.

Karaļa runa ( The King's Speech)

Četri "Oskari" un vēl kaudze dažādu apbalvojumu. Jā, es runāju par gada labāko filmu "Karaļa runa". No reklāmām neko daudz nesapratu, kāpēc ap filmu ir sacelta tāda ažiotāža, jo tas nav nedz kaut kāds grands, ne iespaidīgs bojeviks, tāpēc nolēmu, ka jāpaskatās ap ko tas viss grozās. Un atzīšos - es biju pārsteigta. 

Sižets.  Anglijas karalis Džordžs VI negaidīti kāpa tronī, kad viņa brālis Edvards no tā atteicās pēc tēva karaļa Džordža V nāves. Jaunais karalis netīkoja pēc karaļa troņa, jo visu mūžu bija cietis no runas defekta. Otrā pasaules kara priekšvakarā Anglijai bija nepieciešams līderis, un karaļa sieva Elizabete pierunāja vīru vērsties pie ekscentriskā runas terapeita Laionela Loga. Lai gan iesākums bija grūts, terapijas laikā starp viņiem izveidojās ciešas saites. Ar Laionela, karaļa ģimenes, valdības un Vinstona Čērčila atbalstu, karalim izdodas pārvarēt stostīšanos un uzstāties radio ar runu, kas neatgriezeniski iedvesmoja britu nāciju... Lomās paspīdēja tādas zvaigznes kā Kolins Fērts, Helena Boema Kārtere, Džefrijs Rašs u.c. Filmas režisors  - Toms Hūpers.

Pārdomas. Kā jau sacīju, filma mani tiešām pārsteidza. Labā nozīmē. "Karaļa runa" mani pārsteidza ar savu vienkāršību, cilvēciskumu un jokiem. Brīžiem tā spēj aizkustināt, bet tūlīt pat atkal izskan kāds asprātīgs joks, kas liek smieties. Es vairāk esmu action un specefektu cienītāja, taču droši varu teikt - filma ne uz brīdi nelika garlaikoties. Iespējams, ka par to ir jāpateicas tieši Kolinam Fērtam, kurš ieguva "Oskaru" kā labākais aktieris. Viņš stostijās un raustījās tik dabīgi, ka piemirsās, ka viņš tikai tēlo. Tas bija sasodīti pārliecinoši. Helēnas Boemas Kārteres aktierspēle kā jau parasti, bija ļoti laba. No mis Lovetes, kas cepa pīrāgus no cilvēkiem "Svīnijā Todā" un absolūti nojūgušās Beatrises "Harijā Poterā", Kārterei bija iespēja iejusties karalienes Elizabetes lomā. Pēc iepriekš nosauktās lomu plejādes bija ļoti intresanti vērot viņu kā iejūtīgu, mīlošu māti un sievu. Vispār šajā filmā bija savākušies diezgan daudz dīvaiņu. Piemēram, Dumidora atveidotājs Maikls Gambons, kurš spēlēja karali Džordžu V. Kas attiecas uz Džefriju Rašu, līdz pat filmas beigām domāju, kur esmu viņu redzējusi, bet tad nāca apgaismība - nu protams, ka kapteinis Barbosa no "Karību jūras pirātiem".

"Karaļa runai" nav kur piesieties. Scenārijs bija noslīpēts, ar montāžu viss kārtībā un arī muzikālais pavadījums bija labs. Kā jau sacīju, filma bija vienkārša, viegli saprotama, taču tajā visā slēpās kāds knifs, kas tad arī paņēma. Kārtējo reizi tika apspēlēta aristokrātu dzīve un pierādīts, ka bagātie arī raud. Izrādās, ka nav nemaz tik viegli būt karalim, uzņemties šādu pienākumu pat pret savu gribu. Bērtijs tik tiešām bija jauks ar savu stostīšanos un saviem pagātnes dēmoniem, un formas tērps atšķirībā no skotu svārciņiem viņam tiešām piestāvēja. Aktieru sniegums - lielisks. Manuprāt, visa āķis bija tieši tas, ka karali Džordžu VI atveidoja Kolins Fērts, kurš man šķiet tik caurcaurēm anglisks un aristokrātisks ( atskatot to reizi, kad  viņš kopā ar Hjū Grantu visai gejiski kāvās strūklakā ( ''Brižetas Džonsas dienagrāmata 2'')). Ā, vēl pati filmas atmosfēra. 40to gadu Anglija, miglas tītie parki, gotiskais, viktoriāniskais interjers - lai arī esmu apmāta ar Itāliju, patiecoties manai vecajai mīlestībai uz Angliju un piezemēto angļu tautu, "Karaļa runa" bija īsts baudījums.

Nobeigums. Filma, kas noteikti jānoskatās. Cik skatījos, tad Liepājā vēl tā nav demonstrēta, tāpēc noteikti izmantošu iespēju to noskatīties arī uz lielā ekrāna. Un to es iesaku katram. Tas, ko tagad sacīšu varētu skanēt pārdroši, bet šī ir viena no labākajām filmām, pat labākā šajā žanrā, ko līdz šim esmu redzējusi. "Karaļa runa" ir lieliski noslīpēta ( skatoties var sajust, cik daudz darba tajā visā ielikts, lai sasniegtu perfektu kino), bagāta ar asprātīgiem un sirsniņu aizķerošiem dialogiem ( ir vienkārši jāredz un jādzird kā Kolins Fērts lamājās :D), lielisku aktierspēli, plūstošu sižeta līniju un fantastisku, sevī ieraujošu Anglijas atmosfēru. Šī ir viena no tām retajām filmām, ko varētu skatīties kaut simts reizes. "Karaļa runa" ir īsts meistardarbs!

Karaļa runa saņēma "Oskarus" sekojošās nominācijās:

Labākā filma:
"The King's Speech" ("Karaļa runa")
Labākais režisors:
Toms Hūpers
Labākais aktieris galvenajā lomā:
Kolins Fērts
Labākais orģinālscenārijs:
Deivids Seidlers "The King's Speech" ("Karaļa runa")

Heavy

Lūgtum, te arī Lauri Ylonen video dziesmai, par kuru jau iepriekš rakstīju - "Heavy". Dīvains, bet labs.

Livin la vida la loca!

Bļāviens, man ir fantastiska biznesa ideja. Vajadzīgs tikai kapitāls. Nesen noskatīju kādu nelielu ēku uz Avotu ielas un dzima ideja par latino bāru. Telpas, cik gan varēja redzēt ejot garām, tur ir fantastiskas - viss vienos ķieģeļos. Uz mājas sāna bija izlikta zīme, ka māja tiek pārdota.  Esmu jau izprātojusi interjeru - paplukušu grunge stilā ieturētu bāru kā no vecajām meksikāņu filmām, kuros mūždien izcēlās kautiņi. Ar veciem plakātiem spāņu valodā pie sienām, apaļiem galdiem un vecu koka leti. Esmu pat izprātojusi kādu mūziku varētu spēlēt. Pa dienām tā varētu strādāt kā kafejnīca, kur ienākt uzkost kādu načo vai kesaldilju, uzdzert alu, tekilu vai vienkārši stipru kafiju. Bet ceturtdienās, piektdienās un sestdienās ballītes ietu vaļā līdz rītam, karstos latino ritmos. Varētu būt dažādi tematiskie pasākumi, pat sambas karnevāls, uzstātos dažādi mākslinieki. Notiktu arī mācības, tiem, kas gribētu iemācīties deju soļus. Ideja ir, bet vajadzīga diezgan liela nauda (patiesībā iespaidīga), lai to izveidotu. Varbūt kādreiz nākotnē varētu kaut kas sanākt. Tad jau redzēsim. 

Bet latino mūziku varam baudīt jau tagad:

Abrakadabra - Diseldorfa!

Daži vārdi par "Eirodziesmu". 

Tātad, Latviju "Eirovīzijā" pārstāvēs neviens cits kā abrakadabra...tieši tā - grupa "Musiqq". Vakar, skatoties "Eirodziesmu", turēju visus īkšķus par to, lai puiši uzvarētu. Jau no sākta gala man bija divi favorīti - "Triānas parks", kuri diemžēl pēdējā brīdī izstājās un "Musiqq", kuru dziesma man vēl visu nakti skanēja galvā. Jāsaka, ka šī ir pirmā reize pēc tiešām ilga laika, kad uzvar mani favorīti. 

Runājot par pārējiem superfinālistiem. Ko tur darīja "Pieneņu vīns", es vispār nesapratu. Kad domāju, ka nav nekā ļaunāka par Reinika "bandžo vistu", izrādījās, mīlīši, ka ir gan - "Pieneņu vīns", kuru soliste pati izskatījās pēc pienenes. Atlika vien uzpūst. Katrā ziņā, pienenēm nevajadzēja būt superfinālā, bet Mārtiņa dziesmai "Hop" gan. Tā bija miljons reižu labāka, jautrāka un atzīsim - Mārtiņš to būtu pelnījis. Par "Banjo Laura" man nav ko teikt, jo tā bija dziesma, kas izpelnījās manas šī gada visienīstākās eirovīzijas dziesmas statusu. Žēl, ka "Triānas parks" nepiedalījās - viņus es būtu gribējusi redzēt kā superfinālistus vai pat uzvarētājus.

Skatoties "Eirodziesmu" secināju, cik latviešu publika ir neticami slinka uz aplaudēšanu. Dažs labs knapi spēja pacelt rokas. Manuprāt, konkursā vajadzētu ko mainīt. Man patika kadri no kādas citas valsts atlases (neatceros īsti no kuras), kur skatuve atradās cilvēku vidū un daži stāvēja kājās un plaukšķināja, bet citi pat dejoja - uzreiz likās omulīgi un daudz tuvāk publikai. Par to, ka Vāciju atkal pārstāvēs Lēna, smējos kādas trīs minūtes. Lai jau viņa kuļās kā māk ar savu "Zvaigžņu karu" cienīgo priekšnesumu un bezjēdzīgo dziesmu.

Bet par puišiem ir baigais prieks. Tas tikai pierāda, ka labākie nāk no vēju un rokenrola pilsētas. Manas pilsētas. Es īpaši neceru, ka viņi uzvarēs, bet sniegums būs pietiekami labs, lai parādītu, ka arī Latvijā ir laba mūzika. "Angel In Disguise" noteikti iekustinās publiku. Puišiem novēlu drosmi, veiksmi un vienkārši izdarīt visu uz maksimālo, lai būtu apmierināta ne tikai publika, bet arī paši. Es par viņiem noteikti turēšu visus īkšķus.

Hands off! It's my life!

Shit, izskatās, ka dzīve visai nopietni ir nolēmusi piebeigt mani. Viņa gan dara to jau vismaz desmit gadus, bet šoreiz, šķiet, tā ķērusies klāt pa riktīgo. Nedēļas laikā esmu sarijusies tik daudz tablešu, cik nekad savā dzīvē (un droši vien arī iepriekšējā). Man nekad nav bijušas nopietnas veselības problēmas, atskaitot nelielu vajadzību pēc asinīm un visai brīvdomīgu domu gājienu, ko dažs labs jauc ar psihiskas dabas novirzēm. Bet tādas problēmas - nekad. Raustos iet ārā kaut kur tālu, jo var palikt slikti. Un ko tad?

Saprotams, ka vakaros, kad nav ko darīt, uznāk "kāpēc es?" un pārējais bla bla bla. Tas, ka es domāju par nāvi nav nekāds jaunums. Un es teikšu tā - man nav no tās bail. Mani biedē kas cits - fakts, ka nepaspēšu izdarīt visu, ko vēlos. Atzīšos, ka neesmu tā pati, kas pamatskolā un tikšana no turienes prom bija kā iziešana gaismā pēc ilgas, dziļas tumsas. Man bija vajadzīgi trīs vidusskolas gadi, lai atrastu pati sevi un iemīlētu. Tur es sapratu, kas es esmu, ko es spēju un kas man jādara. Es pirmo reizi iemīlēju dzīvi un to tiešām izdzīvoju. Beidzot es jutos kā cilvēks. Un lūk, tā kā esmu sākusi dzīvot pavisam nesen, man ir vēl tik daudz kas jāizdara, jāizdzīvo un jāredz. Es ārprātīgi mīlu dzīvot un esmu atradusi savu dzīves jēgu ( skan jau banāli), un neesmu to gatava tik agri zaudēt. Es jau nedzīvošu mūžīgi un šaubos vai arī līdz sirmām vecumdienām izvilkšu. Man jau arī to nevajag - tikai tik daudz laika, lai teiktu: "sasodīts, tas tik bija ko vērts!"

Es nedomāju padoties. Esmu cīnījusies kopš sevi zinu. Cīnījusies ar dzīvi, citiem un saviem dēmoniem. Es pat staigāju, lai arī ārsti man piedzimstot apgalvoja ko citu. Es negrasos padoties. Lai cik slikti būtu, uzlieku smaidu un show must go on. Jo kāda jēga no tā, ja tu padodies? Pēc tam tu jūties vēl draņķīgāk. Ir jābeidz sevi žēlot. Dzīve ir tāpēc, lai to izdzīvotu un izspiestu no tās visu labāko kā apelsīna sulu no oranža, sulīga augļa. Atskatoties uz pēdējiem trim gadiem, jāsaka, ka tie bija vislabākie gadi manas dzīves laikā. Un es visai nopietni esmu nodomājusi parūpēties, lai nākamie desmit būtu tieši tādi paši vai pat vēl labāki. Mēs ar dzīvi vēl pacīnīsimies. Es tai kucei neļaušu sevi uzvarēt!

Show them no fear, sing them goodbye ...

Lauri: "But the crown on your head never felt this heavy"

Beidzot pilnībā pieejams viens no Lauri  Ylönen jaunā albuma singliem. Jāatzīst, ka man tas ir liels notikums, jo "The Rasmus" ir manu mīļāko grupu top 3. Ja var ticēt datumiem, tad Lauri solo albums "New World" klajā nāks 30. martā. Un videoklips šai dziesmai varētu būt gaidāms ap 28. februāri. Atzīšos, ka nespēju vien sagaidīt, bet pagaidām ir iespēja izbaudīt kaut ko pavisam svaigu - dziesmu "Heavy", kas stila ziņā ir diezgan atšķirīga no pašas grupas daiļrades. Taču pirms kaukt par to, ka neizklausās pēc rasmusiem, jāatceras, ka tas jau nav "The Rasmus" albums, bet gan paša Lauri solo darbs. Savukārt, dziesma liecina vien par to, ka "New World" būs kaut kas jauns, nedzirdēts un kvalitatīvs.

Parāva uz pozitīvismu...

Nu vienkārši lipīga dziesmiņa.

Kur beidzas vārdi, tur sākas mūzika / L. van Bēthovens

Šodien, trinkšķinot ģitāru, man izdevās izvilināt dažas jaunas melodijas un es pabrīnījos, ka vispār ko spēju bez muzikālas izglītības. Es knapi pazīstu notis, nemaz nerunājot par visiem tiem bemoliem un šajā gadījumā - akordiem( he, draugi to sauc par muzikālo dzirdi). Bet ne jau par to ir runa. Es sapratu, ka ja varētu sākt dzīvi no jauna, es noteikti to atdotu mūzikai un nekam citam. Tā ir bijusi ar mani kopā, cik sevi vien atceros un ar gadiem mīlestība uz to kļuva arvien stiprāka. Mūzika nekad nepieviļ, nenodod un nesapina. Mūzika ir ar tevi kopā gan sāpēs, gan brīžos, kad no laimes gribas raudāt. Es vienkārši nespēju atrast vārdus, lai pateiktu, cik daudz man tā nozīmē un cik ļoti man to vajag. Es varu droši apgalvot, ka bez tās es nespētu izdzīvot un šaubos, vai bez tās manis vēl būtu.

Mūzika spēj uzlādēt. Dažreiz vienkārša dziesma spēj tevī iedvest tādu laimes sajūtu, ka vienkārši sāk birt asaras ( tas skan idiotiski, jo neesmu no tiem jūtīgākajiem cilvēkiem). Pēdējā laikā šī sajūta paliek arvien stiprāka. Savā dzīvē es reti biju laimīga, taču tagad, kad esmu aptvērusi kā man trūkst, katru dienu izjūtu laimi, par kuru jāpateicas tieši mūzikai. Tas, ko es tagad sacīšu varbūt kādam liksies nenormāli, bet klausoties mūziku ( tās gan ir atsevišķas dziesmas)...ā, tas ir tik stulbi...ir sajūta, ka tavās vēnās plūst mūzika, nevis asinis. Skan murgaini, vai ne? Nedod Dievs, ka šito uzzinātu mana aizspriedumainā ģimenīte, kas gribēja mani sūtīt pie psihiatra tikai tāpēc, ka es rakstu. Redziet, man senčos neviens nav bijis rakstnieks, zīmētājs vai kāds, kuram mūzika nozīmējusi vairāk par ikdienā vajadzīgu troksni, tāpēc esmu tāda kā baltā avs. 

Bet pie kā es paliku? Pie mūzikas. Ziniet, kas ir īsta laime? Spēja dziedāt. No manas labās balss jau palikušas drupačas vien, bet kad dziedu, tad... teiksim tā, indiešiem vajag nirvānu, bet mana nirvāna ir tepat, uz zemes, un tai ir vienkāršs vārdiņš - la musica. Es nezinu, vai dzīvē esmu ko mīlējusi tik stipri kā mūziku un nezinu, vai kādreiz spēšu iemīlēt ko citu tikpat stipri, bet skaidrs ir viens - es nespētu dzīvot pasaulē, kur tās nebūtu. Es te nerunāju par repu, hiphopu, kantrimūziku un tā saucamo tuc tuc, bet gan par roku - smagu un ne tik smagu -, metālu, blues, alternative, dažreiz iespraucas arī pa labam popam  un, protams, arī klasiskā mūzika ( interesanti, ka lielākā daļa kā manu mīļāko mūzikas stilu nosauc tieši šo, kaut arī tā nav taisnība, jo manī sēž mazs roka velniņš). Bet šī sajūta, kad šķiet, ka visa pasaule iegūst mirdzošas krāsas, kad tu jūties patiesi dzīvs, kad tu burtiski sajūti kā katru tavu šūnu piepilda mūzika, kad smelies spēkus no tās un tu sasniedz laimi, ko ikdienā ir ļoti grūti atrast - uz pasaules nav nekā, ko es gribētu šīs sajūtas vietā.

Es zinu, ka tas viss skan tiešām dīvaini. Citam tas var likties nenormāli, banāli vai vienkārši stulbi, taču esmu atradusi savu dzīves jēgu tieši mūzikā. Nekāds pasaules zelts nespētu aizstāt šo sajūtu, kad sēdi absolūtā tumsā un vienīgā skaņa, kas skan tavās ausīs ir mūzika. Un tad rodas tā mistiskā sajūta, ka tavās vēnās asinis sajaucas ar šo fantastisko mūziku, ka šķiet, ka tava dvēsele var izrauties brīvībā, ka uz pasaules nav nekā skaistāka, ka nekādas paradīzes nespēj to aizstāt...lūk, tā ir mana meditācija. Diemžēl kā jau tas notiek, nauda iegriež pasauli un man nebija iespējas piepildīt savus sapņus, taču tas jau nekas. Protams, ka ir žēl, bet, manuprāt, lai arī ar dziedāšanu nekas nesanāca, šim sapnim ir divas puses, un šī otra puse tad mani arī dara tik laimīgu. Uz jautajumu, kas ir visskaistākais pasaulē, nu man ir nešaubīga atbilde...tā ir mūzika. 

Tā, kā pēdējā laikā esmu diezgan dziļi visā, kas saistīts ar l'italiano, tad šī dziesma ir kā trekns punkts šim rakstam.

Te ir links uz dziesmas tulkojumu angļu valodā, ja kādu interesē.


P.S. Ja labpatīk, uzskatiet, ka esmu jukusi.

Valentīns

Valentīna diena... nemaz nezinu, ko teikt. Es laikam esmu vienīgais cilvēks, kurā šī diena neizraisa nekādas pozitīvās emocijas. Visa tā ņemšanās ap sirsniņām, amoriņiem un visu to, kas Valentīna dienai piederas, mani tik drausmīgi kaitina, ka par to visu neko negribas dzirdēt. Visas tās banālības...Romantiskas filmas vietā šajā vakarā es noteikti izvēlētos kādu riktīgu trilleri. 

Redziet, es uzskatu, ka mīlestības svētki var būt katru dienu. Nu kas tad mums liedz apdāvināt mūsu otrās pusītes jebkurā citā dienā? Ja Valentīna diena ir izdomāta tikai tāpēc, lai atgādinātu vīriešiem apdāvināt savas sievietes vismaz vienreiz gadā, tad tas ir vienkārši muļķīgi.

Lai nu kā, bet negribas jaukt prieku tiem, kam šī diena ko nozīmē. Lai arī es joprojām domāju, ka mīlestībā katra diena var būt kā svētki, taču, acīmredzot, cilvēkiem ir vajadzīgs atgādinājums kalendārā, kas trakajā ikdienas ritmā tomēr liek mazliet atrauties katram no saviem darbiem un vienkārši pabūt divatā. Tāpēc visiem, kam šī diena patīk, novēlu atrast savus Valentīnus un atcerēties apsveikt tos, ko mīlam!

Oh sole mia!

Jau pamostoties, bija skaidrs, ka būs saule. Un tik tiešām - pēc brīža istaba pielija pilna ar spoži spožu, zeltainu gaismu. Pēc vakardienas pelēcības, tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Sejā uzreiz iezagās smaidiņš un prātā iešāvās vasara. Nekad neticēšu, ka es to saku, bet pašreiz man pietrūkst karstākā gadalaika, lai arī mēs ar vasaras sauli neesam īpaši labās attiecībās. Vasarās es uz to lamājos un kā traka priecājos, ka līst, bet augustā nevaru sagaidīt rudeni. 

Lai nu kā, bet saules šobrīd baigi trūkst. Tomēr tam visam ir viens mīnuss - ir auksts. Ja spīd saule, ir mīnusi, ja snieg, ir mazliet siltāks. Bet šorīt saule tik tiešām bija vajadzīga. Līdz ar tās spožajiem stariem sagribējās dzirdēt itāļu valodu, tāpēc tagad kaifoju pie kāda itāļa dziesmām - diena ir vienkārši fantastiska! Kā jau mēdzu sacīt, man īstai laimei vajadzīgs ļoti maz. Zinu, ka līdz vakaram labais garastāvoklis būs sabojāts, bet pagaidām ir baigi labi. Tikai ir viena problēma - es visu laiku sapņoju par kleitiņām, topiņiem un savām romiešu sandalēm. Šajā sakarā nolēmu, ka vairs nesūdzēšos par vasaru....vismaz kādu laiku. 

Nu jau saulīte tāda mazliet noraudājusies un vakarā atkal sola to riebīgo dranķību - sniegu -  un pat puteni. Varbūt jāsāk apsvērt doma aizlaisties uz saulaino Sicīliju? Kurš ir ar mani?

Ziemas ledus

Pa atvērto logu, aizkariem vējā plandot, istabā neaicināta ienāk tumsa, nesdama sev līdzi pagātnes rēgu baisos čukstus. Kaut kur tālumā kliedz lūztošas sirdis un agonijā mirstoši sapņi. Atkal nakts. Laiks, kad vieni guļ, bet citi aiz tumsas plīvura aci pret aci sastopas ar saviem ļaunākajiem murgiem. Ar murgiem, no kuriem nav pamošanās. Tas ir laiks, kad spoguļos parādās vientuļi atspulgi, pazaudējuši savus saimniekus, kad klusiem soļiem lavās vientulība un smīnošais izmisums izstiepj savus kaulainos pirkstus. Laiks, kad krīt visas maskas, kad asiņo sirdis, kliedz izārdītas dvēseles un atveras tumsas bezdibeņi. 

Tumsa apslēpj visu no cilvēku acīm - asaras, sāpes un prieku. Tā saraujas kā melns caurums, ievelkot sevī it visu un visus. Kaut kur tālumā iekliedzas naktsputni un iedegas pa kādai gaismai, kas kā bāka vilina dvēseļu vētru saplosīto kuģu mastus. Visapkārt peld tukšs bezdibenis - viens solis un tu nežēlīgi kritīsi aukstajās mirušo cerību un nonāvēto sapņu rokās. Vētra sasaucas ar nakti, izmisums plosa tumsu, sakūstot vienā bezgalīgā veselumā un  iesūcot sevī ielu gaismas un ļaužu siltumu.

Kaktos baisi čukst ēnas, gaidīdamas mirkli, kad viss sabruks gruvešos, kad apsīks cīņa pret nakts iznīcību un tu ielaidīsi bezspēcīgu izmisuma vilni  savā dvēselē un tam pakļausies.  Tukšums. Visapkārt tukšums. Tāds pats tukšums kā dvēselē, kura reiz pazina tikai pavasari, bet nu kļuva auksta un nejūtīga. Sejai pieskaras izmisuma roka un aukstums atmodina snaudošo cerību zagli. Lēnām un sāpīgi tumsa izsūc spēkus, gaismu un laimi, aizmesdama tos savās dziļajās, bezgalīgajās aizās. 

Viņš sagaidīja iznīcību. Ļāva tai ienākt pa dvēseles durvīm un sveica to kā senu draugu. Ja maskām bija jākrīt, tad kāpēc ne šonakt? Kāpēc ne šonakt, kad ārā plosījās vētra un pa atvērto logu iekšā iedejoja sniega pārslas? Nebija vairs ne cerību, ne sapņu, ne tā, ko viņam tik nežēlīgi atņēma. Palikusi bija tikai kaila dvēsele, kas stājās pretī skarbajai vētrai, ielaižot sevī ledusaukstu puteni. 

Basām kājām pa logu iekāpj sarma, ietinusies sudrabainā zīdā. Viņš pasniedz tai pretī roku. Jā, viņš bija mīlējis, bija smējies un raudājis, kliedzis un sāpinājis. Nekāda saule vairs nespēja viņu sasildīt. Viss, kas atlika bija pielūgt iznīcību un kļūt par daļu no tās. Viņš juta kā tā izpleš pār viņu savus smagos, melnos spārnus un uzliek roku un pleca. Vēnās sasalst asinis un sirds pārklājās ar sastingušām, asām ledusrozēm. Dvēsele veltīgi iekrampējas tukšajā čaulā, cerēdama patverties no aukstā bezdibeņa glumajiem taustekļiem. Vējš ienes istabā sniega vērpeti un sals pieskaras kailajām pēdām. Asaras sasalst uz vaigiem un dvēsele izdvesusi pēdējo nopūtu, nogrimst tumšajos iznīcības ūdeņos kā sacaurumota, lielgabalu saplosīta galeona. Aukstums uzsedz uz viņa pleciem savu satīna segu, mierinoši čukstēdams, ka tam visam drīz būs gals.

Lēnām ķermenis pārvēršas ledū. Saltums un nejūtība vijas ap viņu kā divas resnas, bezgalīgas čūskas. Vēl var dzirdēt pēdējos izārdītās dvēseles un lauztās sirds kliedzienus, taču tās skaņas vairs nav daļa no viņa. Viņš paraugās uz rokām - ādu klāj tumsā zaigojošs ledus. Vēl tikai mirklis. Tagad viņš bija iznīcība. Un nejūtība. Garām paskrien vasaras, viņu sejas, smiekli un mūzikas skaņas, līdz tas viss aizplūst prom kā zem klints patekošs strauts. Klusumu caurdur aukstuma grubuļainais asmens un no stangām aizkarus norauj vējš, dzenādams tos apkārt istabai. Iegaudojas vētra un sniegs maigi pieskaras ledus skulptūras sejai. Šonakt atkal viena dvēsele bija pārvērtusies ziemas ledū. Ledū, pār kuru pavasarim nebija varas.

http://www.youtube.com/watch?v=y4fjTZ7r6JM

Labākais no ''The Rasmus'': 2001-2009

Neliels ieskatiņš vienā no manām mīļākajām grupām. "The Rasmus" labākās dziesmas un video laikaposmā no 2001. līdz 2009. gadam. Klīst runas par Lauri solo albumu, kas it kā iznākšot martā un dziesmu "Heavy", kas  plašākai publikai varētu būt pieejama kaut kur šomēnes. Lai nu kā, bet tad jau redzēs kā viss notiksies, bet pagaidām piedāvāju izbaudīt pašu labāko, kas radīts pēdējo gadu laikā. 

 

Jo es esmu džekiņš baigi foršs...

Ja nu kaut kas mani ļoti tracina, tad tie ir cilvēki ar neārstējamu superaugstu ego. Protams, ka cilvēkam jābūt kaut kādai pašcieņai un pašapziņai (pat augstai), bet nu c'mon - dažam labam tas jau ir par traku! Mīlestība uz sevi, kas bez maz vai robežojas ar narcismu tikai tāpēc, ka esi sasniedzis vairāk nekā citi, nav laba lieta. Tas mani atbaida cilvēkos - vēl jo vairāk vīriešos. Iespējams, ka ar plātīšanos viņi cenšas kaut ko kompensēt vai arī patiesībā jūtas tik nedroši un baidās par to, ko citi padomās, ka nolemj pamatīgi izrādīties. Taču ja čalis domā, ka viņš ir king of the hill, nu tad sorry, vecīt, mums nav pa ceļam, lai arī cik smuks un seksīgs tu arī nebūtu. Ieraugot cilvēku ar superego, kas neitilptu pat Elizejas laukos, iedegas sarkanā gaisma un gribas mest līkumu. Man nav tādas kvalifikācijas, lai spēlētu tik augstā līgā. Man ir labi manējā.

Ardievu, mazo dīvainīt!

Šorīt mani pilnībā satrieca ziņa, ka miris mūsu pašu Mārtiņš Freimanis. Mūziķis. Dzejnieks. Aktieris. Izķemmēju cauri vairākus ziņu portālus, cerēdama, ka tas ir kāds drausmīgi neizdevies  joks. Taču nē, tā izrādījusies taisnība. Šī ir ziņa, ko joprojām ir grūti pieņemt un nez kāpēc daļa manis atsakās tam ticēt. Ko gan tagad darīs jaukā Pepe?

Personīgi es viņu atcerēšos kā lielisku mūziķi, Oto no ugunsgrēka, lielu dzīvniekmīli un ļoti pozitīvu cilvēku. Visos koncertos un bīčpārtijos cilvēki vienmēr drūzmējās, lai paklausītos Mārtiņa dziedājumā. Viņš bija daļa no Liepājas, tāpat kā jūra, saule un Rožu laukums, lai arī vairs Liepājā nedzīvoja. Tas ir milzīgs zaudējums ne tikai manai pilsētai, bet arī visai Latvijai, jo viņš bija izcils mūziķis. Izsaku dziļu līdzjūtību tuviniekiem un visiem, kas pret Mārtiņa Freimaņa daiļradi nebija vienaldzīgi.

Pēc Mārtiņa vēl ilgi zeme skums...

Atdodiet pavasari!

Nenormāli gribas pavasari. Domāju, ka neesmu vienīgā, kas to vēlas. Protams, ka foršāk būtu, ja aiz loga uzreiz uzrastos vasara, bet tas laikam ir par daudz prasīts, tāpēc es būtu apmierināta arī ar pavasari. Man nepatīk aukstums. Un sniegs. Un pelēcība. Apskaužu tos, kam palaimējies dzīvot kādā siltākā vietiņā.

Ar vien skaudrāk izjūtu saules trūkumu. Baigi gribas saulīti. Kaut nedaudz. Vienmuļi pelēkajās dienās pamatīgi jānopūlas, lai paskatoties pa logu neuzglūnētu depresija. Katru rītu sākt ar sveicienu jaunai dienai un saņemt pretī apledojušas ietves vai slapja sniega vērpetes - tas sāk pamatīgi piegriezties.

Gandrīz vai divdesmit stundas dienā sapņoju par to, cik jauki būs, kad pienāks pavasaris - sildīs saulīte, manā liepā čirkstēs putni ( kaut gan zvirbuļi tur čirkst visu ziemu) un es ar nežēlīgi ļaunu prieku nolūkošos kā renštelēs aizplūdīs pēdējās sniega paliekas. Lapas. Man ļoti pietrūkst zaļo lapu un zāles. Kā traka metos virsū visam, kas ir zaļš. Gribu tulpju klēpi un narcises, gribu sauli un siltu pavasara lietutiņu, koši zilas debesis un jūru, olu grozu, putnu dziesmas un siltumu. Atdodiet pavasari, plīīīīīīz!

Dižā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tikai tagadnē /Pitagors/

Iet gluži kā pa kalniem. Vienu brīdi tu esi gatavs nomirt aiz laimes, bet vēlāk gribi pasūtīt dirst visu pasauli. Šodien būt pozitīvam ir grūti - ja pamosties ar smaidu un esi gatavs ņemt prieku no jaunas dienas, līdz ko ieslēdz televizoru lai paskatītos ziņas, tavu garastāvokli neizbēgami sabojās. Neskatīties ziņas? Bet zināt taču kaut ko gribas.

Galvenais ir īpaši neņemt pie sirds negatīvo. Jā, dzīve nav izdevusies, nav naudas, darba, bet jāatceras, ka vienmēr varēja būt sliktāk. Īpaši iespringt par neizdevušo arī nav jēgas - tā var tikai sabojāt veselību. Laiks gan nav bezgalīgs, taču mums tā vēl būs pietiekami ( vismaz man, es tā ceru), lai īstenotu to, ko vēlamies. Es gan īsti nepiekrītu tam teicienam par to, ka nekad nav par vēlu piepildīt sapņus, jo tas, manuprāt, atkarīgs no katra atsevišķa gadījuma. Piemēram, es vēl pirms gāju skolā, spēju izdziedāt vissarežģītākās dziesmas, man bija ļoti laba balss, bet tā kā nekur negāju dziedāt, tad balss ierūsēja un tagad brālis saka, lai beidzu kaukt. Pēc tik ilga laika man vairs nav labas balss, tāpēc šaubos vai es spētu dziedāt profesionāli. Kā jau es sacīju, tas atkarīgs no katra gadījuma atsevišķi, bet ne jau par to ir runa. 

Patiesas laimes atslēga nav tajā, ko ilgojamies izdarīt, vai arī naudā. Protams, es nekad neesmu sapratusi tos, kas apgalvo, ka naudai nav nekādas nozīmes ( ja vien viņš nav budistu mūks vai miljonārs), taču piešķirt tai pārāk lielu uzmanību arī nav vērts. Ir vajadzīgs tikai tik daudz, lai apmierinātu pamata vajadzības - pārtika, veselība utt. Raust un raust arī nav jēgas, jo lai kā arī mums liktos, bagātība neslēpj sevī tikai gaišo pusi. Kāda jēga no bagātības, ja esi nelaimīgs muļķis?

Vienīgā un īstā laime nav tad, kad tu nopērc dārgas kurpes vai kažoku ( protams, ka būsi priecīga, jo labi izskatīsies) un izej ar to uz ballīti vai kādu pasākumu. Tas viss ir tikai tāpēc, lai izrādītos citiem un šad tad sajustos skaisti. Taču lai sajustos skaisti, nav obligāti vajadzīgs Dolce&Gabbana, Channel vai Armani - pietiek vien parakāties second hand veikalos un neviens dolče nesacentīsies ar tavu stilu. Ik vienai lietai dzīvē ir alternatīva. 

Kur slēpjas patiesa laime? Atbilde ir vienkārša. Tā ir te, šajā pašā mirklī. Ne pagātnē, ne nākotnē, bet tieši mirklī, kad pēc garas ziemas tavā logā pēkšņi iespīd saules stars, kad vienu pēc otra atkārto kādu vārdu, lai iemācītos kādu valodu, kad ieraugi savas sapņu pilsētas fotogrāfiju, kad atskan tava iemīļotā dziesma. Īsta laime ir tad, kad kāds tevi novērtē, pasaka, ka tevi mīl, vai vienkārši pasmaida. Pat strādājot ilgas stundas, turi sev uz galda kaut ko, kas atgādina par taviem laimes mirkļiem un pusdienlaikā atļaujies mazliet pasapņot. Uz jautājumu, kas tevi darītu laimīgu, mēs parasti atbildam - jauns darbs, vairāk naudas, ceļojums. Protams, ka tas dara laimīgu, bet pēdējā laikā esmu novērojusi ( vismaz uz sevis), ka īsti laimīgs tu vari sajusties tikai tad ja esi šeit un tagad. Tevi var pārņemt laime vienkārši par to, ka atrodies šeit un tagad, ka tev ir dota iespēja dzīvot uz šīs pasaules ( par spīti visam sliktajam) un redzēt kā risinās ne tikai tava, bet arī citu dzīve. Patiesa laime ir siltajos saules staros, mūzikas skaņās, saulrieta košumā, jūras zilajā klajā, vējā, kas spēcīgi un dzestri ietriecas tev sejā, lietus lāsēs, kad tās iekrīt peļķē, grāmatā, ko lasi, gaismās, kas nodziest, kad gaidpilni raugies uz ekrānu kinoteātrī un gaidi filmas sākumu, tavos soļos, kas skan pilsētas ielās. Ja tas, ko tu jūti, tevī neizraisa pēkšņu brīvības sajūtu, tad tā nav īsta laime. Būt dzīvam un elpot - lūk, kur slēpjas īsta laime, bet dažreiz to ir grūti saprast, līdz brīdim, kad tavai dzīvībai draud briesmas. 

Bet lielie sapņi - gleznot, dejot, nodibināt savu biznesu vai doties ceļojumā - tie pagaidīs.  Soli pa solītim dzīve šā vai tā mūs pie tiem novedīs, likdama ceļā norādes, dodama iespējas. Viss, kas mums jādara ir jāizbauda mirklis, jāsaskata tā burvība un jātur acis vaļā, kad mums tuvosies kāda norāde. Kā saka Paulu Koelju: "Dzīvē viss ir norādes", bet tikmēr nav jēgas ņemt visu tik ļoti pie sirds. Ik katrā lietā iespējams atrast ko pozitīvu un jo vairāk mēs sakrāsim sevī šos īstas laimes mirkļus, jo vieglāk būs stāties pretī citu nosodījumam, norādēm kā būtu jādzīvo, meliem un visam tam sliktajam ar ko nākas sastapties. Pie velna to, kas bijis un nav svarīgi, kas būs, jo laime ir te un tagad, bet Dzīves Lielās Iespējas atnāks šā vai tā. Un kas zina - tas, ko neizdarīsim šajā dzīvē, izdosies nākamajā. Galvenais - galvu augšā un nezaudēt sevi.

Citēju: "No tevis neko nevar sagaidīt!"

Vakar gadījās dzirdēt patiesību par sevi. No manis neko nevarot sagaidīt. Iesākumā sāpīgi,bet ja tā labi padomā...varbūt tā ir taisnība? No manis tiešām neko nevar sagaidīt.

Man ir divdesmit gadi! Divdesmit! Piektā daļa no gadsimta (mīļā, tev steidzami jāsāk kaut ko darīt lietas labā! Tempus fugit!)! Un es vēl neesmu paveikusi nevienu lietu, ar ko varētu lepoties. Nu labi - es pabeidzu vidusskolu ar labām atzīmēm (kaut arī nekad neesmu sevi uzskatījusi par gudru un nekad arī neuzskatīšu, lai ko man teiktu), bet tas arī viss. Divdesmit gadu laikā es neesmu paveikusi neko,lai ar mani lepotos citi, bet vēl vairāk - es pati. Neko.

Viss, ko es uzsāku ( te es vairāk domāju tieši rakstīšanu) sākas ar "super, man izdosies", bet beidzas ar krahu pie domas "tas taču nav manos spēkos" vai "tas ir bezjēdzīgi, jo nav talanta". Bla, bla, bla. Dažs labs teiks, ka man trūkst ticības saviem spēkiem. Tad nu, gudrīši, pasakiet kā man to stiprināt? Un vēl viens jautājums - vai vari ticēt saviem spēkiem, ja tiem netic pat tavi tuvākie?

Agrāk es zināju, ko darīšu, izplānoju savu karjeru, brīdi pat uzdrošinājos cerēt, ka tomēr mācīšos to, ko tiešām gribu, bet tad...puff...tas viss uzgāja pa gaisu. Ko es gribu tagad? To, ko nevar dabūt. Manas patiesās vēlmes cīnās ar pašreizējo ekonomisko situāciju.

Man vienmēr ir bijusi augsta atbildības sajūta par to, ko daru ( vai man tas patīk vai nē) un ja es kaut kam pieķēros, tad darīju no visas sirds. Jā, esmu perfekcioniste. Tomēr, kas attiecas uz skribelēšanu un studijām...tas viss kaut kā neitrāli izgāžas.

Mani sākt mākt bažas, ka es tā arī dzīvē neko nesasniegšu. Šobrīd velniņš uz mana pleca bļauj: "Ko tu tur ļerksti, tu vēl visiem parādīsi, kur vēži ziemo!!!", bet enģelis klusi teic: "Samierinies un dzīvo tā kā ir!". Kuru no viņiem man sūtīt pie velna? Varbūt abus?

Lielākā problēma pašreiz ir fakts, ka mana dzīve stāv uz vietas. Tas man sasodīti nepatīk. Kur ir adventures? Man vajag kustību, notikumus, būt virpulī. Apstāties nozīmē aizmigt ziemas miegā. Labi, esmu slikti izturējusies pret dažiem cilvēkiem, bet es tiešām atvainojos! Dārgā karma, vai mēs atkal varam būt draudzenes?

Secinājums: man vajag darbu :D

Io capisco l'italiano!

Interese par valodām man ir bijusi vienmēr. Pārzinu gan tikai angļu, krievu, mazliet vājāk vācu valodu un dažas sākuma frāzes franču valodā (mana franču valodas grupa pēc 3 mēn. darbības izjuka), taču vienmēr esmu gribējusi mācēt runāt spāniski un itāliski. It sevišķi itāliski. Mani sajūsmināja tas, kā viņi runā, kā papildina savu valodu ar žestiem. Pirmo es noteikti gribēju iemācīties picas, Mūžīgās pilsētas un zilās Vidusjūras saules valodu. Ņemot vērā cerību, ka kādreiz izdosies nokļūt manā mīļajā Romā - visas rietumu civilizācijas šūpulī - ļoti gribējās apgūt tieši šo brīnišķīgo, saulaino, emociju pilno un skanīgo valodu. 

Pirms kāda laika man pamatīgi palaimējās internetā uziet itāļu valodas audio kursu, kurā ietilpst gan mutisko frāžu praktizēšana (vai jūs runājat itāliski? kā jums iet?), gan lasīšana. Kurss ir iespaidīgs - tas sastāda apmēram 90 mācību stundas, kur katra ilgst apmēram pusstundu. Tad nu es bruņojos ar papīru un pildspalvu un pierakstu izrunu. Mācīties valodu pašam nav viegli - no stūra vienmēr glūn nejaukais slinkums. Bet tā kā man italiano tiešām patīk, tad parasti izņemu divas mācību stundas pa dienu, atkārtojot vismaz katru vēl vienu reizi ( maz, bet tempus fugit) + praktizējos arī klausoties itāļu dziesmas - vārdu sakot, esmu līdz ausīm iekšā itāļu valodā.

Interesanti, ka kopš to mācos, es jūtos kā tāds bērns, kas ielaists konfekšu veikalā. Esmu burtiski samīlējusies līdz ausīm  itāļu valodā. Un dažreiz tā dara mani tik neticami muļķīgi laimīgu, ka es nonāku pie slēdziena - cik maz patiesībā vajag īstai laimei! Man šī valoda šķiet tik pazīstama, tuva un mīļa, lai arī tam nav nekāda izskaidrojuma, un es pielikšu visas pūles, lai to izmācītos kaut vai nedaudz. Es nekad neatsakos no iespējas iemācīties ko jaunu un savu laimes valodu jau nu es tik vienkārši nepametīšu.

P.S. tajā bildītē redzams viens no neskaitāmajiem Romas laukumiem piazza della Repubblica ar Najadu strūklaku.

Opā!

Šajā ledainajā, slapjajā laikā, kad gribas mazliet saules un siltuma un virsū mācās depresija, tad nu aicinu ielaist sevī mazliet saulainās Grieķijas.  Sasildīsimies!



P.S. varam arī mazliet palēkāt

Simboli, sazvērestības un reliģija jeb vienkārši "Zudušais simbols"

Beidzot, iespaidīgam laika sprīdim paejot, pirms pāris dienām tiku pie Dena Brauna "Zudušā simbola". Prieks, protams, ka bija liels, taču šorīt tā jau bija izlasīta. Es nerakstīšu recenziju par "Zudušo simbolu", jo, ticiet man, jūs negribat dzirdēt manu apnicīgo jūsmošanu par šo Brauna darbu. Varu vien atklāt, ka simboli, vēstures fakti, māksla,  konspirācijas teorijas - tas viss man, ļoti maigi izsakoties, patīk (tas tiešām ir ļoti maigi sacīts). Es te "nevārīšos" par sižeta krāšņumu un visām tehniskajām pusēm, taču šādas tādas pārdomas "Zudušais simbols" manī izraisīja.

Prieks, ka arī šajā grāmatā darbojas Roberts Lengdons, ierastais čalis, kurš dzinies apkārt pa Eiropu "Da Vinči Kodā" un iepazinis Vatikāna jaukumus "Eņģeļos un dēmonos". Vispār es tā diezgan skeptiski raudzījos uz apgalvojumu, ka šī ir Brauna labākā grāmata, bet izlasot to, man atlika vienīgi piekrist, jo tā noteikti bija labāka par "Da Vinči kodu", "Ciparu cietoksni" un "Maldu zonu" un tikai mazlietiņ, mazlietiņ labāka par "Enģeļiem un dēmoniem". Šoreiz Denijs bija pārspējis pats sevi - psihs, kurš līdz nejēgai pārtetovējies un vēlas pievienoties dēmonu aprindām jau vien bija ko vērts. Un, protams, masoni. Pozitīvi šķita tas, ka viņiem netika piedēvētas valsts nodevības un visi tie murgi par ko runā sazvērestību teorētiķi. Nezinu, cik daudz no Dena Brauna rakstītā par masoniem jeb brīvmūrniekiem ir patiesība, taču viņi bija attēloti bez maz vai kā gudrības gaismas glabātāji, kamēr citi viņiem  (palasiet diskusijas internetā) piesien teroraktus, sazvērestības un bez maz vai Dārta Veidera un Doktora Ļaunuma cienīgu vēlmi pārņemt kontroli pār pasauli. Patiesībā, man doma par Dižo Pasaules Arhitektu patīk labāk, nekā tie strīdi par to, kurš no dieviem ir pareizais ( Dievs, Jahve, Allahs, Ra, Zevs, vai velns viņ zina, kas vēl). Vai ir tik grūti saprast, ka spēks, kas radījis Visumu un mūsu zemi ir tikai viens un ir vienalga kā katrs to sauc? Man taču arī var būt trīs vārdi, bet es pati taču no tā nemainīšos. Un lieciet mierā masonus, jo viņi papildina mūsu vēsturi un kultūru, padara to interesantāku un ievieš ikdienā mazliet noslēpumainības.

Bībele. Arī šoreiz Brauns neliek mierā šo grāmatu. Es nesaprotu, kā tam čalim tas izdodas, bet lasot "Zudušo simbolu" es noticu katram viņa vārdam un analizēju līdzi. Protams, ka pēc izlasīšanas tu saproti, ka tās ir tikai konspirācijas teorijas, bet Brauns neticami labi prot savām teorijām atrast pierādījumus, kas spēj pārliecināt pat vislielāko kritiķi. Es nebūt negrasos mesties aizstāvēt Bībeli un apgalvot, ka tā neslēpj nekādu citu nozīmi kā vien to, ka mēs esam bezspēcīgi Dieva bērni, jo pati īpaši neticu tam, kas tajā rakstīts. Es nesaku, ka visa Bībele ir nepareiza, bet nu c'mon, cik patiesa var būt grāmata, kas ir ir bez maz vai 2000 gadus veca un, kuru ir pārrakstījis viens cilvēks pēc otra. Jūs nepiespiedīsiet mani tam akli noticēt!

Vašingtona. Bija jauki, ka šoreiz par notikumu vietu bija izraudzīta tieši Vašingtona. Eiropā ir visa kā, bet kaut ko uzzināt par Jauno pasauli ir tiešām interesanti, jo tas ir maz izmantots materiāls, kas līdz šim aprobežojās ar Neatkarības deklarācijas nozagšanu un Nacionālo dārgumu meklējumiem . Visi tie Kapitoliji un Vašingtonas obelisks (kurā labprāt uzbrauktu arī es), sīkais Rotondas apraksts, Vašingtona apotēze - tas modina ziņkāri. Vismaz man, kas ir māksliniecisku vērtību cienītājs.

Jā, runājot par apokalipsi, es paskatījos, ko šis vārds nozīmē un tik tiešam - tulkojot no grieķu valodas tā ir "plīvura atcelšana" vai "atklāsme". "Zudušajā simbolā" minētā apokalipse nav visa noslaucīšana no zemes virsas, bet gan jauna apgaismības laikmeta iestāšanās. No vienas puses būtu jau jauki, bet no otras tā ir tikai  tāda kā ķeršanās pie pēdējā salmiņa un cenšanās izbēgt no apokalipses, kādu mēs to saprotam. Cerība nemirs, kamēr cilvēks elpo. Jā, 2012 šobrīd ir kļuvis baigi populārs, bet es ļoti dziļi šaubos, ka notiks tas, no kā visi baidās. Es zinu, cik attīstīti bija maiji, bet es godīgi neticu viņu pareģojumiem un kalendāriem, kas it kā beidzas 2012. gadā. Viņi jau nu nebūs tie, kas noteiks, kad pasaulei jāiet bojā (lai arī kas viņiem to  būtu pateicis - senie dievi, kam viņi uz savu tempļu kāpnēm upurēja cilvēkus, vai citplanētieši). Man personīgi  labāk patīk Zeme, nevis kaut kādas mūžīgās laimes Paradīze, vai arī tusiņi ar pašu nelabo pazemē. Iedomājieties, ka Dievs, Allahs, Jahve, Dižais Arhitekts, Pirmavots ( ka nu katram labpatīk to saukt) atnāk un saka: "Tā, mīlīši, es nu nojaukšu jūsu mājas un uzcelšu kūrortu ar golfa laukumu! Protams, ka VIP ieejas netiks visiem, bet pārējos izmitināsim pazemē - tur vismaz būs silti." Feini ne? Nē, mīļais lasītāj, šaubos vai pasaules galu mēs vēl tik drīz sagaidīsim.

Zināšanas, ko mēs it kā iegūsim...ar šo tēmu pēdējā laikā dīvainā kārtā man nācies sastapties visai bieži. Kaut ko visai līdzīgu varēja atrast arī "Selestīnas pravietojumos".Var jau būt, ka kaut mazlietiņ līdzīgas zināšanas arī pastāv, bet es sliecos domāt, ka drīzāk cilvēce varētu piedzīvot vēl vienu renesansi. Dīvaini, bet šajā tehnoloģiju un attīstības laikmetā joprojām ir, kas tāds, ko zinātnes sasniegumi nespēj mums dot, tāpēc cilvēki atgriežas pie Mikelandželo, Nīčes, tetovējas, medī, dodas pie zīlniekiem un dziedniekiem, pēta zvaigzņu stāvokli, nodarbojas ar jogu un dodas garīgos ceļojumos utt. Vienu es noteikti zinu - šajā gadsimtā, kad mums gandrīz vairs nav nepieciešams domāt pašiem, ļoti steidzīgi ir vajadzīgas zināšanas un ne tikai zināšanas par joniem, mikrokosmosiem un elementārdaļiņām, bet arī par senākam lietam - jau iepriekš nosaukto Nīči, Da Vinči, seno Grieķiju un Romu, Kolumbu, to kā esam izcēlušies un attīstījušies utt. utjp. Labi, lai jau tā ir katra paša darīšana.

Grāmatā bija arī kaudze simbolu un šifru. Runājot par masonu slepeno kodu, kas tika pielietots atšifrēšanai, varu jūs apbēdināt - tas nav īsts. Tas ir tā saucamais Pigpen (nezinu gan kāds tam sakars ar cūku kūti) kods, ko it kā esot pielietojuši masoni un arī rozenkreiceri, lai šifrētu savu korespondenci. Savā mājaslapā brīvmūrnieki raksta, ka šis gan nav kods ar kuru iespējams atšifrēt viņu dokumentus, bet domāts vienīgi izklaidei. Tomēr neliela līdzība starp kodiem pastāvot. Tālāk par Dīrera maģisko kvadrātu. To tiešām var atrast Dīrera darbā "Melanholija I" ( ļoti smuks darbs), bet kvadrātu nav izdomājis Dīrers, jo tas it kā radies Ķīnā, 250 gadus pirms paša gleznotāja. Cik saprotu, tad Franklina kvadrātu tik tiešām ir izsrādājis Frenklins kopā ar vēl vienu čali. 

Starp citu, cik daudzi ir atšifrējuši to kodu, kas rakstīts uz grāmatas aizmugurējā vāka? Pirmspēdējā vārdā gan ir kļūda, jo pirmais burts ir "a", nevis "e" un kopā tad arī sanāk īru rakstnieka Džordža Bernarda Šova citāts     "All great truths begin as blasphemies" ( visas lielās patiesības sākas kā zaimi).

Lai nu kā, bet "Zudušais simbols" ir ļoti laba lasāmviela un Dens Brauns ir izcils rakstnieks. Ja vien jūs interesē  simboli un trakas sazvērestības, tad uz priekšu, jo šī tiešām ir labākā Dena Brauna grāmata. Spriedze un smadzeņu darbināšana garantēta. 

Starp citu, studija "Sony", kas veidoja abas iepriekšējās Brauna grāmatu ekranizācijas "Da Vinči kods" un "Enģeļi un dēmoni", pagājušā gadā paziņoja, ka ir nolēmuši ekranizēt arī šo Brauna jaunāko bestselleru. Paredzēts, ka filma uz ekrāniem nonāks 2012. gadā. Nu ko, atliek vien līdz tam nodzīvot :D

Liepājas Džumšuts ar Ravšanu

Ir kur ierēkt!

Vienkārši nevarēju neielikt!

Šī noteikti būs mana vismaz pirmā pusgada himna. Es nevaru nedejot ik reizi, kad izdzirdu šo dziesmu. Nenormāli parauj līdzi, kaut arī ir dzirdēta jau pāris simtu reižu. ''Sing until your lungs give out: ''This ain't a scene, it's a god damn arms race!''''



P.S. Neticami, ka pat "god damn" ir izgriezts! Kam vēl uzliksim cenzūru? Bet ko tad var gribēt no VEVO.

Atklāti

Pāgājušā naktī nespēju iemigt un pieķēru sevi pie domas, ka nezinu, kas esmu un ko īsti vēlos. Mācības "tu vari visu, ja gribi", "ikvienu sapni var īstenot" un "nekad nav par vēlu" - tas viss man neder. Nē, nu sorry, ja es kādu aizvainoju, bet tā nu tas ir. 

Ir cilvēki, kuri zina, kas viņi ir, ir arī tādi, kas izliekas, ka zina, un tādi, kas nezina. Esmu no pēdējiem. Nav tā, ka es nekad nebūtu zinājusi, ko darīt, bet mani nekad nav pametusi sajūta, ka tas nav tas īstais. It kā manī būt vēl kāds cits cilvēks ar svešām vēlmēm, kuras ir pretrunā ar manējām. Ir tikai divas lietas, par ko esmu pārliecināta un tās ir mūzika un rakstīšana. Esmu ar savu dvēseli kopā divdesmit gadus, bet joprojām to nepazītu. Stulbi skan, bet tā ir taisnība.

Es lieliski apzinos, kas man jādara. Man jāatrod darbs kādā kafejnīcā, jākrāj nauda studijām un jāiestājas universitātē. Man jāstudē profesija, kas visiem šķiet pieprasīta, kas nodrošina darbu un labu atalgojumu. Es cenšos tajā visā atrast ko pozitīvu, bet pie velna, es pēc dabas esmu vairāk pesimiste (kas bieži vien saglabā kaut vissīkāko cerību stariņu). Tas viss jau nav slikti, bet kaut kas manī tam visam nepiekrīt. Kaut kas saka, ka tas nav domāts man. Sasodīts, vai tiešām es dzīvē nevaru panākt kaut ko vairāk par strādāšanu un naudas pelnīšanu, lai nodrošinātu sev skaistas lietiņas un izklaidi klubā piektdienas vakaros?

Es skatos uz cilvēkiem, kam ir draugi, ģimene, darbs, bērni un domāju, ka ar manām smadzenēm kaut kas nav kārtībā, jo viņi izskatās laimīgi. Man ir ģimene ( nu tas, kas no tās palicis), draugi, es zinu, kāda būtu mana dzīve, ja man būtu bērni, bet es jūtu, ka man ar to nepietiek. Man liekas, ka dzīvē ir kaut kas vairāk par to visu, kaut kas, ko atklāt, kas nav tik viegli atrodams. Jā, jā, jā man jābūt pateicīgai par to, kas man ir un jāizturas atbildīgi, bet nolādēts, es negribu nodzīvot dzīvi un pašās beigās teikt, ka tā nebija nekā vērta. Varbūt es dzenos pati pēc savas ēnas, bet esmu paliecināta (runāšu Prāta Vētras dziesmas vārdiem), ka "tur kaut kam ir jābūt". Jautājums - kam un kā to atrast?

Laimei pilnīgai

Šodien nācu pie secinājuma, ka patiesai laimei izrādās man vajadzīgs diezgan maz. Tikai motociklistu kursi + šāds te Harley Davidson mocīc'

 un aidā apkārt pasaulei!

Tinie Tempah feat. Eric Turner - Written In The Stars

Dziesmu biju pāris reižu dzirdējusi, bet nekādas emocijas tā neizraisīja, taču noskatoties video, tā vienkārši pielipa. Jāsaka, ka neesmu īpašā sajūsmā par reperiem un šis noteikti nav mans mīļākais mūzikas stils, bet video + dziesma ir baigi labie. Un personīgi man patīk Ērika Tērnera dziedājums.

 

Ir jau paspējuši arī joku izdomāt :)

Teacher: Where is your homework?

Student: Written in the stars.

Teacher: And where is that?

Student: A million miles awayy.

Teacher: And what is it about?

Student: A message to the main Ohh!

Teacher: You are not making any sense.

Student: Seasons come and go, but i will never change!

Teacher: Go to the princibal's office.

Student: And i'm on my wayyyyyyyyyyyyyyyyyyyyyyyyyyyy­­yyyyyy

2011. gads ar blīkšķi ienāk arī Liepājā

31. decembra vakars. Ļaužu pūļi plūst uz pilsētu, veidodami sastrēgumus pie pārejām, ignorēdami luksoforu sarkanos signālus un skaļiem smiekliem un sarunām, pieskandinādami ielas. No pūļa priekšpuses atskan brīdinājums, ka ir jau bez piecpadsmit divpadsmit un, ka jāpasteidzas, ja vēlamies paspēt. Paspraukties garām priekšā esošajiem ir gandrīz neiespējami, līdz liela daļa nolemj pārkāpt pāri milzu kupenām un doties taisnā ceļā pa brauktuvi. Šampaniešu pudeles, brīnumsvecītes, dīvainas maskas - tas viss pamanāms ik uz soli. 

10...9...8...7...6...5...4...3...2...1! Beidzot pēc neilgas gaidīšanas gaisā uzšaujas raķetes, iepriecinādamas gan lielus, gan mazus. Dažs labs gaidīja mazliet vairāk izdomas no pirotehniķu puses, bet vienaldzīgo nebija. Līdz ar raķetēm blīkšķēja arī šampaniešu korķi, skanēja apsveikumi un mirdzēja brīnumsvecīšu liesmas.

Pēc salūta daļa cilvēku aizplūda uz mājām, vai klubiem, bet pārējie izdejojās uz nebēdu turpat Rožu  laukumā pie jautrākiem ritmiem. 

Te ir dažas fotogrāfijas no svētku salūta http://www.flickr.com/photos/sanytha/sets/72157625720843924/

Pilsēta mostas

Pirmdiena. Pulksten sešos pamostas vējš. Ielas vēl piepildītas ar vakardienas pelēko, rēgaino miglu. Lēnām un negribīgiem soļiem atkāpjas tumsa, kas vienmēr izjutusi skaudību pret gaismu un labprāt paliktu klusajās ielās mūžīgi kopā ar zvaigznēm un aukstajiem logiem. Nakts ēnas bailēs no jaunas dienas noslēpjas dzegās, bēniņos un šahtās, kurās aizplūst pēdējās sniega atliekas, padarīdamas asfaltu tik brīnišķīgi melnu, it kā tikko būtu nolijis siltais pavasara lietus.

Viegli un plūstoši pamalē aust gaisma, stumdama prom melno debesu seģeni. Uz pelēkās mājas skursteņa nosēstas sniegbalta kaija un skaļi nokliedzas, gaidīdama sauli un ēdiena atliekas ar ko viņu šeit šad un tad mēdza pabarot. Šur tur logos kā pēkšņa komēta iedegas uguns, kas atkal vakarā neizbēgami nodzisīs, padarīdamas logu rūtis atkal tik pat saltas un atraidošas. Uz ielas sakaujas kaķi, nespēdami izšķirties, kuram tad īsti šajā ielā būs lielāka vara un kuram tad galu galā tiks labākās miskastes, ierejas suņi, nesaprazdami, kāpēc abi tik agri ceļ tādas nekārtības un traucē miegu.

Lēnām mostas pilsētas ielas. Spožajām acīm zibot, aiztrauc mašīnas. Kaķu cīņu par monarhijas tiesībām izjauc kāds sudrabains folksvāgens, kas riteņiem grabot, aizbrauc pa veco, pelēko, snaudošo bruģi un tālāk aizsteidzas uz centra pusi. Pār tiltu aizsteidzas neskaitāmas automašīnas, kā vecs pusizārdījies pulksteņa mehānisms aizgrab tramvajs, pilns pusaizmigušu cilvēku, kas steidzas savās ikdienas gaitās. Ezera pusē aust koši sārts disks, pieliedams debesjumu ar asinsārtu, purpurotu gaismas straumi.

Bet te, mazajā ieliņā, viss vēl ir mierīgi. Kaķi savu cīņu atlikuši uz rītdienu, šad tad aizrībina pa kādai mašīnai.  Rīta klusumu pārtrauc vesels bars pelēku zvirbuļu, kas apsēduši nabaga mazo liepu, čivina līdz absolūtam ārprātam, priecādamies par sirreālistisko rītu un ar mazajām ačtelēm vērodami kaķi, kas laiskiem soļiem šķērso bruģēto ielu. Aiz loga smagi aizsteidzas kāds kāju pāris, drīz pēc tam vēl viens – šoreiz smalkiem un klabošiem solīšiem. Pa ielu aizbrāžas vējš ar saviem smiekliem sakustinādams kailos, pumpurotos koku zarus.

Spoži iemirdzas zeltainā saule, rotādamās tirkīzzilajā, mirdzošajā  debesu klajuma okeānā. Neviena krāsa nespēj sacensties ar šī rīta debesu skaistumu – zilā tā ir brīvība. Šķiet, šī būs viena no tām brīnišķīgajām pavasarā dienām, kuru gaida kā atpestīšanu pēc garās, sniegotās un aukstās ziemas. Vējš no konditorejas atdzen  bulciņu smaržu – tik saldi maigu kā pūdercukurs, tik siltu kā pats pavasaris. Neskatāmas kājas nu jau min trotuārus un pēdējais sniegs pārvēršas tērcēs, aizplūzdams notekās, kur sētnieks, slotai klusi, bet enerģiski švirkstot, aizslauka nakts atstātos netīrumus. Pilsēta atkal ir pamodusies.    

Alex Max Band "Only One"

Pāris dienas atpakaļ redzēju šo video televīzijā, un tā kā dziesma nu jau kādu laiku ir manā ikdienas mūzikas sarakstā, tad iepatikās arī videoklips. Nedaudz aizķēra dvēseles stīgas.

"30 Seconds To Mars" meistardarbs "Hurricane"

Te nu tas ir, mīļie. Iespējams, šis ir vislielāko ažiotāžu izpelnījies videoklips grupai "30 Seconds To Mars" viņu pastāvēšanas vēsturē. Čaļi ir kārtīgi piestrādājuši pie tā, lai būtu ko redzēt veselu 13 minūšu garumā. Neskaitāmi portāli raksturo "Hurricane" ar tādiem vārdiem kā sekss, vardarbība utt., bet kāds tad patiesībā ir šis grupas jaunais meistardarbs? Domas šajā jautājumā dalās - fani ir sajūsmā, ko gan nevar teikt par medijiem. Tomēr pats galvenais ir fakts, ka vienaldzīgo nav.

Pats Džareds Leto, kurš ir tā saucamās filmas režisors ( zem vārda Bartolomeo Kubins) MTV ziņās izteicās, ka "Hurricane" ir meditācija par vardarbīgu seksu. "Hurricane" ir tik seksuāls, ka tam vajadzētu nākt komplektā ar prezervatīvu - tā varam lasīt rakstā grupas mājaslapā, ko rakstījis lapas administrators. Džareds izteica nesapratni, kāpēc sociālie tīkli tik ļoti apvainojušies video seksuālā rakstura dēļ. "Mani neinteresē provokācija vienkārši provokācijas pēc," viņš stāsta intervijā Music Mix. "Es tikai domāju, ka tad, kad tu ieslēdz ziņas vai jebko citu, kas piesaistījis tavu uzmanību, interesanti ir tas, cik daudz vardarbības un negatīvisma tur ir pieejams. Bet tiklīdz runa ir par seksualitāti, iestājas šoks par to, ka cilvēki ir seksuālas būtnes.''

Nenoliedzami, ka arī es ar nepacietību gaidīju šo mini-filmu savai mīļākajai dziesmai no "This Is War" albuma. Pēc pamatīgiem meklējumiem izdevās atrast un noskatīties necenzēto versiju un jāatzīst, ka esmu pārsteigta. ''30 Seconds To Mars'' videoklipiem vienmēr ir bijis saturs un vēstījums, bet šis jau ir kaut kas jauns. Tas ir pavisam cits līmenis un kārtējo reizi Džareds Leto pierāda savas lieliskās režisora spējas. Runājot par pašu filmu, tā ir fascinējoša, hipnotiska, sirreālistiska un perfekta. Šajā video vistrakākās fantāzijas un slēptākie sapņi sajaucas ar nakts murgiem un dziļākajām bailēm. Tur atrodams tas, ko sabiedrība slēpj aiz saviem tumšajiem priekškariem, ko baidās izpaust, bet no kā netiek vaļā. "Hurricane" parāda cilvēka slēptākās dziņas, vēlmes un to, kas bieži notiek mūsu galvās. "Hurricane" ir kā himna dekadencei - labā nozīmē. Cīņu elementi, sekss, vardarbība, ātrums, nakts un Ņujorka - tas ir komplekts, kurā ikviens elements papildina viens otru.

Kas attiecas uz to "šausmīgo vardarbību" uz ko atsaucas visi mediji, es teikšu tā: jūs vēl neesat redzējuši, kas ir vardarbība un sekss. Dažā labā Holivudas filmā tā visa ir vairāk, nekā pašā "Hurricane". Apsveicu puišus ar kārtējo fantastisko klipu. "30 Seconds To Mars", manuprāt, ir cienīgi saukties par vienu no labākajām grupām pasaulē - es pat teiktu, ka par labāko.

Te nu es piedāvāju noskatīties "Hurricane" necenzēto versiju:

18. novembris Liepājā

Šogad 18. novembrī arī Liepāja nosvinēja Latvijas 92. gadadienu ar lielu blīkšķi. Arī es atrados pūlī, kas bija ieradies vērot svētku salūtu. Vakars, pilsēta ietinusies gaismās, centru pieskandina mūzika un visapkārt sejas, kas gaida lielo svētku brīnumu - raķešu uztraukšanos vēju pilsētas satumsušajās debesīs.

Jāatzīst, ka liepājnieku šogad bija daudz, ik uz soļa varēja saskatīt ģimenes, bērnus, kuri bija nosēdināti uz pleciem saviem vecākiem, lai varētu saskatīt, kas notiek uz skatuves, kur muzicēja folkloras grupa" Iļģi". Man gan vairāk būtu patikušas jau pierastās latviešu dziesmas, jo par tautasdziesmām īpašā sajūsmā neesmu, bet bija jau labi.

Runājot par uguņošanu, protams, ka bija ļoti skaisti. Tāpēc ieliku te dažas bildes un arī 30 sekunžu video, ko man izdevās noķert. 

 

Tumsas kauss

Viņa bija tumsas būtne. Te, stāvot uz mājas sliekšņa, Viņa sajuta to, ko parasti juta šādās vēsās rudens naktīs. Līdzko Viņa spēra soli tumsā, ko izgaismoja vienīgi ielu lampas, Viņa sajuta, ka asinis sāk riņķot daudz straujāk. Katra asins lāse steidzās pa vēnām gaismas ātrumā. Ja tobrīd kāds būtu Viņai blakus, viņš redzētu Viņas acīs iedegamies zvaigznes. Acīs, kuras bija tikpat tumšas kā šī nakts. Viņa tās aizvēra, kad vējš traucās lai sajauktu viņas matu cirtas. Tad atvērusi acis, Viņa pasmaidīja. Jā, Viņa noteikti bija tumsas radība. Viņa juta kā nakts lēnām ieplūst ķermenī gluži kā otrā dvēsele un apmetas tur uz palikšanu. Tā nesēja izmisumu un aukstumu, bet gan neizmērojamu prieku. Ar vārdos neizsakāmu laimes sajūtu Viņa uzlūkoja zvaigžņotās debesis un pateicās tām par šo laiku. 

Visapkārt valdīja dziļš klusums. Mājas bija sastājušās ierindās un uz visu nolūkojās ar tumšām, klusām un aukstām logu rūtīm. To acis bija kļuvušas tukšas un aklas. Neticami, ka aiz šī leduspuķu saltuma slēpās cilvēki - siltasiņu būtnes, kas spēja nīst un mīlēt līdz galējībai. Nekur nedega nevienas gaismiņas, nekas nekalpoja par vadzvaigzni, nekas neizrādīja pretimnākšanu, izņemot ielu lampu vientuļās gaismas, zvaigžņu vientuļo starojumu un mēness skumjo bālumu. Bet Viņai jau nebija vajadzīgs nekas no tā, kā šeit nebija. Viņai bija vējš, kas sačukstējās ar atlikušajām liepu lapām, stāstīdams, ka centīsies būt saudzīgs, kad tās noraus no zaru mājām. Te bija lapas zem kājām, kas par spīti tam, ka bija mirušas, čukstēja klusās, noslēpumainās aizkapa balsīs. Ielu malās un kāju izbradātajās trotuāra brūcēs dusēja melni, auksti spoguļi, kuros lūkojās šīs rudens nakts iznīcība un sajūsminājās par saviem bezdibeņiem. Klusiem soļiem apkārt klejoja ēnas - bez sejas un balsīm, bez mājām un siltuma, mēmas un pagātnes apzīmogotas. Tramvaja sliedes bija izdzisušas un tikko nolijušais lietus nomazgāja ielas bruģa sāpes. Gaiss smaržoja salti un svaigi. Tajā jautās kaut kas no citas pasules, no rudens noslēpuma, baismes, iznīcības, augšāmcelšanās un nāves. Pažobelēs skanēja dēļu čuksti, un ar gariem, bāliem pirkstiem gar durvju un logu šķirbām grābstījās aukstums, meklējot dvēseles, kas ierāvušās kaktā, lūdz, lai iznīcība paiet tām šoreiz garām. Notekas, redzot pie savām kājām mirušās lapas, raudāja netīru asaru straumes. Nakts rēgi aicināja sekot.

Viņa gāja lēni un viegli, kājām skūpstot zemi - tā bija pārāk cietusi no ļaužu smagajiem, nežēlīgajiem soļiem. Matos sapinās brāzma un uz sejas uzkrita debesu asaras, ko savā klēpī glabāja un auklēja liepu lapas. Viņa nesaprata tos, kas slēpās zem savām siltajām segām, savos siltajos mājokļos. Cik daudz noslēpuma un burvības šie cilvēki palaida garām, vairoties no rudens nakts! Bet viņi neprata mīlēt nakti. Viņi nemīlēja aukstumu. Cilvēki ilgojās vasaras, kaut viņu dvēselēs jau sen putināja, viņi ilgojās gaismas, kaut viņu sirdīs jau sen valdīja nāvīga tumsa. Viņi baidījās satikties aci pret aci ar iznīcību. Viņi visi. Izņemot Viņu. Viņa pasmaidīja, esot aci pret aci ar tumšo nakti un savu aptumšoto sirdi. Viņas eņģeļi sen dusēja, bet dēmoni klusumā nolieca galvas, apliecinot dziļu cieņu rudens nakts saltajai iznīcībai un stindzinošajam, baisajam skaistumam. Vējš uz klavierēm spēlēja skumju, bet episku melodiju un tumšie spoki nodzēsa jebkādas pēdas, ko Viņa atstāja. Ar klusajiem rudens pavadoņiem aiz muguras un aukstuma kaulaino roku uz pleca, Viņa slīdēja cauri rudens naktij, lai līdz ar jaunas dienas augšāmcelšanos atgrieztos tur, kur bija viņas mājas. Lai kāda saule spīdētu, tumsu sirdī izdzēst nebija iespējams. Tas, kurš dzēris no tumsas kausa, sauli vairs nemīlēs. Tas, kurš reiz tumsu iemīlējis, no tās vairs neizbēgs.    

Iepazīsti. Plūsti. Elpo

Vakar devos uz kino, lai noskatītos filmu "Ēd, lūdzies, mīli". Šoreiz es nerakstīšu par to, kāda bija šī filma. Šīs nebūs recenzija. Es rakstīšu par pārdomām, kādas izraisīja manī šī Elizabetes Gilbertas autobiogrāfiskā romāna ekranizācija.

Es esmu iespaidu cilvēks. To esmu zinājusi kopš sevi atceros. Taču tagad es to izjūtu daudz stiprāk, jo katra cilvēka dzīvē pienāk tas brīdis, kad tu sāc domāt par to, kas tu esi, ko patiesībā vēlies un ko darīt, lai tava dzīve būtu laimīgāka. Es iespaidus uzņemu kā barību. Šī iemesla dēļ man vajadzīgas jaunas vietas, jauni cilvēki, jauna pieredze. Man patīk ( tas vēl būtu maigi teikts) apskatīt jaunas vietas, nokļūt citā vidē, sarunāties ar cilvēkiem citā valodā. Iespaidus vislabāk sniedz ceļošana, bet kā zināms, lai to darītu ir nepieciešams materiāls nodrošinājums. man ļoti patīk kontaktēties ar cilvēkiem no citām valstīm un es to arī daru. Esmu sarakstījusies gan ar spāņiem, gan ar itāļiem, gan ar angļiem, gan īriem ( kas patiesībā ir ļoti jauki ļaudis). Mani saista vide, kurā visi šie cilvēki dzīvo, ēdiens, ko viņi ēd, skati, kas katru rītu paveras pa viņu dzīvokļu vai māju logiem un vietas, ko viņi mēdz apmeklēt. Tas viss man sniedz tik ļoti vajadzīgo barību - iespaidus.

Palikšana vienā vietā man nozīmē dzīvi bez brīvības un sevis zaudēšanu. Atrašanās nemitīgā kustībā, plūsmā - pārmaiņas. Cilvēki baidās un tiem ļoti nepatīk pārmaiņas, taču velti. Tās neļauj mums iesūnot un kļūt vienveidīgiem. Pārmaiņas padara dzīvi interesantāku un pilnasinīgāku, pat ja tu ciet sakāvi. Mums jāiemācās  plūst kopā ar pārmaiņām. Palikšana vienā vietā der daudziem, bet ne man. Es agri vai vēlu sapratīšu, ka tas mani padara nelaimīgu. Tāpēc es tik ļoti baidos, ka pilsēta aiz mana loga nekad nemainīsies. Ka es braukšu ar tramvaju pāri tiltam un lūkošos uz miglā tīto kanālu, domādama par Londonu. Sēdot pie strūklakas parkā, es uz to raudzīšos un domāšu par Romu.  Šķērsojot mazās bruģētās ieliņas, es nodošos domām par Parīzi un, ejot garā indiešu veikalam, es ilgošos pēc Indijas košajām krāsām un Divali svētkiem. Es nevēlos dzert zaļo tēju un domāt par Tibetu. Es nevēlos nodarboties ar smaida-elpas meditāciju kā māca Thičs Nhats Hanhs, domājot par Vjetnamu. Es negribu skatītes uz atklātnītēm ar sniegu klātām kalnu virsotnēm un zaļiem mežiem to pakājē un ilgoties pēc Jaunzēlandes. Es vēlos būt tur. Just to visu uz savas ādas. Es gribu gremdēties Londonas mistiskajā pelēcīgumā, redzēt vēsos angļus steidzamies savās ikdienas gaitās un  Temzā peldam kuģus. Es vēlos Romā kopā ar itāļiem ēst picu, apbrīnot pilsētas arhitektūru un Vatikāna varenību, iepazīt Mūžīgās pilsētas cilvēkus. Es vēlos ieslīgt Parīzes bohēmā un romantikā (gliemežus un vardes gan es neēdīšu), piedalīties mantru dziedājumos un Holi svētkos mētāties ar krāsām Indijā, dzīvot kopā ar mūkiem Tibetā un apbrīnot vareno Jaunzēlandes skaistumu. Es vēlos sajūsmināties par Maču Pikču Peru, baudīt karnevālu Riodežaneiro, braukt ar gondolu pa Canal grande Venēcijā, apžilbt no grieķu mākslas Atēnās, baudīt asos Meksikas ēdienus, izstaigāt japāņu gudrības takas, ēst suši Ķīnā un dzīt nost no ceļa aitas Skotijā. Tas laikam ir tas iemesls, kāpēc mani tik ļoti saista žurnālistika, jo tā ir iespaidu gūšana, taču zinu, ka man ar šo profesiju nekas nesanāks un ar to arī samierinos. Žēl, ka nav tādas profesijas kā iespaidu mednieks. Bet galu galā visas paražas, ēdieni un mākslas  šajās manis nosauktajās vietās spēlē otro lomu, jo visneaizmirstamākos iespaidus tomēr sniedz cilvēki.

Es zinu, ko savā dzīvē vēlos un esmu pilnīgi pārliecināta par to, ko negribu. Es nevēlos palikt Liepājā...Latvijā, apprecēties un dibināt ģimeni. Ne šeit. Ne tagad. Tas ir vismuļķīgākais un nežēlīgākais sabiedrības aizspriedums, ka sievietei jāveido ģimene, kad pat trešais gadu desmits vēl nav pieklauvējis pie viņas durvīm. Ne jau visām tas der un ne jau visas saprot, ka laime neslēpjas tikai slapjos autiņos un tosteru pirkšanā. Tāpēc ir tik daudz nelaimīgu cilvēku, vardarbības ģimenēs un sānsoļu. Un tad atliek tikai šķiršanās. Lai arī tie laiki, kad vecāki izdeva savus bērnus noteiktā vecumā sevis izraudzītajām otrajām pusēm mūsu rietumu sabiedrībā ir pagājuši, šo pašu spiedienu joprojām ( bieži vien pat neapzināti) izdara pati sabiedrība. Mīliet viens otru, bet nemetieties uzreiz bezdibenī ar galvu pa priekšu. Apdomājiet, protams, ja tas ir iespējams. No attiecībām nevajag vairīties, bet tajās ir jāsaglabā skaidra galva, lai neizdarītu to, ko vēlāk nāksies nožēlot.

Pagaidām man iespaidi ceļošanas līmenī izpaliek. Bet es ticu, ka tas ir īslaicīgi, kamēr es nostāšos droši uz savām kājām. Pirmā pietura manā ceļā noteikti būs Londona. Kur tālāk - to rādīs laiks. Bet patreiz es daru visu, lai būtu laimīga. Katru rītu es mostos smaidu, cenšos izturēties ar cieņu pret jebkuru sastapto cilvēku, veicu ieelpas-izelpas un pastaigas meditācijas ( Thičam Nhatam Hanham ir tāda fantastiska grāmatiņa, ko es no visas sirds ieteiktu izlasīt ikvienam - "Ik solī ir miers") un katram lietus mākonim cenšos saskatīt zeltaino maliņu.Tas tiešām izdodas - esmu laimīgāka nekā pirms tam, kad jutos apmaldījusies un nezināju, ko darīt. Es cenšos saskatīt lietu īsto dabu, to atkarīgo eksistenci un cēloņus. Raugoties tējas krūzē, es tējā redzu  Visumu ( ne tikai tējā, bet arī pašā krūzē, cukurā, kuru pieberu un karotē, ar kuru to samaisu). Es priecājos, jo varu elpot (reti kad cilvēks aizdomājas par to, cik svarīga viņam ir elpošanas funkcija), jo varu ēst, dzert, redzēt, just, dzirdēt, saost. Es patiecos Visumam, ka varu nodoties saviem hobijiem, mācīties un uzzināt ko jaunu, izkopt savi un savu prātu. Esmu laimīga, ka man ir mūzika, ko nespēj aizstāt nekāda pasaules laime. Zinu, ka savā dzīvē daudz ko nepaspēšu, taču zinu arī to, ka tagad, kad esmu atvērusi durvis uz jaunu gadu desmitu manā dzīvē, es darīšu to, kas mani padara laimīgu, nevis ļaušos sabiedrības uzspiestiem modeļiem. Un nesakiet, ka dzīvē nevar būt laimīgs un darīt to, ko vēlas ( atbildiet sev godīgi uz šādu jautājumu: cik bieži jūs esat mēģinājuši kaut ko mainīt no visas sirds un padevušies?), jo tā nav taisnība. Ir tikai jāzina, ko vēlies un jāvēlas pietiekami stipri, pieliekot pūles un paceļot savu pēcpusi no dīvāna. Un to, ko es nepaspēšu izdarīt šajā dzīvē... es ticu, ka man būs pietiekami daudz nākošo dzīvju, lai īstenotu visu pārējo - pat dibinātu ģimeni. Pašreiz es to nevēlos. Pašreiz man svarīgākais ir sasniegt harmoniju ar sevi un apkārtējiem, iepazīt jaunus cilvēkus un savākt kaudzi iespaidu. Kur un kad es noenkurošos - par to es vēl kādu laiku nedomāšu. Man neder citu spriedumi - man vajag meklēt savas atbildes un to es arī grasos darīt.

Jā, līdz šādām pārdomām mani noveda "Ēd, lūdzies, mīli". Kaut kas manos uzskatos tomēr sakrīt ar pašas autores vērtību sistēmu, bet ir dažas lietas, kur es viņai nepiekrītu. Tomēr šī filma un grāmata ir vēl viena no tā m daudzajām Visuma zīmēm, ko pēdējā laikā esmu saņēmusi, ka man ir jāsāk mainīt dzīve, kurā esmu nelaimīga un beidzot jāsāk apzināties, kas es īsti esmu. Beidzot es zinu, ko vēlos un ko ne, un tas ir pats svarīgākais, jo tas vien liek justies daudz labāk. Galvenais - pārstājiet sevi sodīt, iemīliet sevi un neuzdrošinieties uzskatīt, ka neesat pelnījuši īstu laimi, lai cik cēlus upurus jūs nestu. Vispirms ir jāpalīdz sev, tikai tad jūs varēsit palīdzēt citiem un jūsu palīdzība nesīs augļus. 
 

Linkin Park "Waiting For The End" video

Lēdijas un džentlmeņi, tas ir klāt! Jaunais "Linkin Park" videoklips dziesmai "Waiting for the end". Kā vienmēr - lielisks! Tad nu izbaudiet.


Linkin Park "Waiting For The End"

Linkin Park | Myspace Music Videos

Burvja māceklis (The Sorcerer`s Apprentice)

Neliegšos, ka galvenais iemesls kāpēc es gāju uz šo filmu bija tieši Nikolass Keidžs. Redzēt viņu gadsimtiem veca burvja lomā ar gariem matiem (!!!) šķita ļoti interesanti. Tāpēc arī aizvakar vakarā devos uz "Burvja mācekli" un jāatzīst, ka to nebūt nenožēloju. Otrs iemesls - man patīk šāda žanra filmas. Esmu ar tādām uzaugusi un tās lieti noder jaunu ideju smelšanai.

Tad nu par sižetu. Deivs ir koledžas students, kurš cenšas nokārtot fizikas eksāmenu un sarunāt randiņu ar savu sapņu meiteni Bekiju. Negaidīti viņa dzīvē parādās ekscentriskais Baltazars Bleiks - mūsdienu burvis, kurš ilgu laiku bija pavadījis pienācīga mācekļa meklējumos. Kad Baltazara senais ienaidnieks Maksims Horvāts gatavojas realizēt savus draudus Ņujorkas iznīcināšanā, Baltazars ķeras pie Deiva apmācīšanas. Tagad Deivs ir Burvja Māceklis un viņam nāksies likt lietā visu savu drosmi un jauniegūtās spējas, lai aizsargātu pilsētu no iznīcības. 

Nu ko tad varu sacīt par pašu filmu? Tikai to ka man ļoti patika. Filma bija interesanta. Mazliet gan vietām atgādināja Hariju Poteru ( it sevišķi tā dīvainā māja, kur mitinājās Baltazars un kuras nosaukumu es neatceros, bet  tas bija līdzīgs kaut kādam  šurumburum vai abrakadabra). Sižets savijās ar pagātnes notikumiem, bija daudz interesantu lietu ( grimstošais Persiešu paklājs, spoguļi, kur pasaule bija ačgārna utt.) un, protams, lielisks aktieru sniegums. Plusu deva arī tas, ka tā tomēr bija modernā pasaule( metro, seksīgi vāģi), nevis pārsātināta burvju pasaule ar magiem, kas aizķērušies iepriekšējos gadsimtos. Patiesībā filma ir ļoti pozitīva, jo iznākot no kino tā atstāja ļoti labu iespaidu un uzlaboja garastāvokli. Pateicoties nūģīgajam burvim Deivam bija tiešām kur izsmieties. Arī specefektiem nebija ne vainas. Visi tie zibšņi un Merlina apļi izskatījās diezgan iespaidīgi. Ieslodzīt burvjus matrjoškās - līdz kaut kam tādam pat es nespētu aizdomāties. Oponēšu tiem, kas apgalvo, ka "Burvja māceklī" nebija nekā oriģināla, jo, manuprāt, jau iepriekš minētās matrjoškas līdz šim vēl netika izmantotas ļaunu garu ieslodzīšanai un vēl bija dažas nelielas, bet nozīmīgas detaļas kā spoguļi, caur kuriem varēja nonākt apgrieztajā pasaulē un izkļūt no tās tikai caur savu atspulgu.

Runājot par mīnusiem, man tomēr gribējās kaut ko iespaidīgāku sagaidīt no beigām. Pazibsnīja, papļāpāja, savienoja vadiņus un ar ļauno Morganu bija cauri. Teikšu, ka beigas bija pat nedaudz paredzamas. Morganu nogalināja Deivs un Baltazars tomēr palika dzīvs. Vienīgais pārsteigums bija, ka dzīva palika arī Baltazara ilggadējā (jeb jasāka "ilggadsimtējā" ) mīlestība Veronika, kas bija ieslodzīta matrjoškā kopā ar pasaules ļaunumu - Morganu.

Par šīs filmas labāko elementu noteikti jāatzīst Nikolass Keidžs. Plandošā ādas mētelī, nekārtīgu matu ērkuli un kovboja zābakiem viņš tik tiešām atgādināja burvi ( bez tam atsauca atmiņā kaut ko starp Siriusu Bleku un Van Helsingu) un jāatzīst, ka izskatījās visai iespaidīgi. Nikolass Keidžs ir aktieris ar lielo burtu un ar katru filmu es pārliecinos ( lai piedod man visas Patinsona, Bārnsa, Luca, Efrona un citu aktieru fanes), ka Nikam  piemīt neizskaidrojama harizma. Ikviena loma, kuru viņš attēlo, ir ticama ( pat tajā murgainajā filmā par trako sieviešu druīdu bariņu, kas sadedzināja Keidža varoni dzīvu (tur bija kaut kāda saistība ar bitēm)). Viņa aktierspēle ir profesionāla un pārliecinoša, tāpēc arī ir patīkami vērot Keidžu uz lielā ekrāna. Šī iemesla dēļ es nevaru vien sagaidīt, kad kinoteātros ap 2011. gadu parādīsies "Nacionālie dārgumi 3". Sakarā ar "Burvja mācekli" varu vien sacīt, ka labāku burvja atveidotāju par Niku grūti iedomāties un arī viņam pašam kā aktierim šī bija laba iespēja pabūt interesantā lomā. Atliek Keidžam novēlēt veiksmi  arī turpmākajos projektos.

Vēlos vien piebilst, ka šīs filmas režisors ir Džons Turteltaubs, kuru pazīstam ne tikai kā  "Nacionālo dārgumu" režisoru, bet arī "Džeriko" un "Hārpera salas" ( bija tādi seriāli pa TV 6 ) galveno producentu. "Burvja māceklī" darbojas arī tādi aktieri kā Monika Beluči ( spēlējusi "Matriksā"), Alfrēds Molina ( "Persijas princis: Laika smiltis" un "Da Vinči kods"), Džejs Barusels ( ierunājis balsi multfilmā "Kā trenēt pūķi" un pabijis arī pāris epizodēs seriālā, kas vēl nesen tika demonstrēts TV 3 - "Skaitļi"), Tobijs Kebels ( arī spēlējis "Persijas princī") un citi. Jāmin, ka "Burvja mācekļa" soundtrekus  ir sarakstījis neviens cits kā Trevors Rabins, kurš starp citu ir arī "Nacionālo dārgumu" mūzikas autors. 

Kas attiecas uz filmu, tā ir ļoti interesanta, ar labiem aktieriem, specefektiem, komiskām situācijām un smieklīgiem dialogiem. Taču ja jūs cerat uz tādu kā burvju bojeviku, tad jūs gaida vilšanās, jo tas tomēr ir Disneja ražojums - tātad vairāk mērķēts uz bērnu auditoriju. Nav jau nekāds kino grands, bet filma izklaidei interesanta, viegla un pat smieklīga. Der noskatīties - kaut vai ekscentriskā Baltazara Bleika dēļ (tas trakais burvis vienkārši nevar nepatikt!).