Šodien, trinkšķinot ģitāru, man izdevās izvilināt dažas jaunas melodijas un es pabrīnījos, ka vispār ko spēju bez muzikālas izglītības. Es knapi pazīstu notis, nemaz nerunājot par visiem tiem bemoliem un šajā gadījumā - akordiem( he, draugi to sauc par muzikālo dzirdi). Bet ne jau par to ir runa. Es sapratu, ka ja varētu sākt dzīvi no jauna, es noteikti to atdotu mūzikai un nekam citam. Tā ir bijusi ar mani kopā, cik sevi vien atceros un ar gadiem mīlestība uz to kļuva arvien stiprāka. Mūzika nekad nepieviļ, nenodod un nesapina. Mūzika ir ar tevi kopā gan sāpēs, gan brīžos, kad no laimes gribas raudāt. Es vienkārši nespēju atrast vārdus, lai pateiktu, cik daudz man tā nozīmē un cik ļoti man to vajag. Es varu droši apgalvot, ka bez tās es nespētu izdzīvot un šaubos, vai bez tās manis vēl būtu.
Mūzika spēj uzlādēt. Dažreiz vienkārša dziesma spēj tevī iedvest tādu laimes sajūtu, ka vienkārši sāk birt asaras ( tas skan idiotiski, jo neesmu no tiem jūtīgākajiem cilvēkiem). Pēdējā laikā šī sajūta paliek arvien stiprāka. Savā dzīvē es reti biju laimīga, taču tagad, kad esmu aptvērusi kā man trūkst, katru dienu izjūtu laimi, par kuru jāpateicas tieši mūzikai. Tas, ko es tagad sacīšu varbūt kādam liksies nenormāli, bet klausoties mūziku ( tās gan ir atsevišķas dziesmas)...ā, tas ir tik stulbi...ir sajūta, ka tavās vēnās plūst mūzika, nevis asinis. Skan murgaini, vai ne? Nedod Dievs, ka šito uzzinātu mana aizspriedumainā ģimenīte, kas gribēja mani sūtīt pie psihiatra tikai tāpēc, ka es rakstu. Redziet, man senčos neviens nav bijis rakstnieks, zīmētājs vai kāds, kuram mūzika nozīmējusi vairāk par ikdienā vajadzīgu troksni, tāpēc esmu tāda kā baltā avs.
Bet pie kā es paliku? Pie mūzikas. Ziniet, kas ir īsta laime? Spēja dziedāt. No manas labās balss jau palikušas drupačas vien, bet kad dziedu, tad... teiksim tā, indiešiem vajag nirvānu, bet mana nirvāna ir tepat, uz zemes, un tai ir vienkāršs vārdiņš - la musica. Es nezinu, vai dzīvē esmu ko mīlējusi tik stipri kā mūziku un nezinu, vai kādreiz spēšu iemīlēt ko citu tikpat stipri, bet skaidrs ir viens - es nespētu dzīvot pasaulē, kur tās nebūtu. Es te nerunāju par repu, hiphopu, kantrimūziku un tā saucamo tuc tuc, bet gan par roku - smagu un ne tik smagu -, metālu, blues, alternative, dažreiz iespraucas arī pa labam popam un, protams, arī klasiskā mūzika ( interesanti, ka lielākā daļa kā manu mīļāko mūzikas stilu nosauc tieši šo, kaut arī tā nav taisnība, jo manī sēž mazs roka velniņš). Bet šī sajūta, kad šķiet, ka visa pasaule iegūst mirdzošas krāsas, kad tu jūties patiesi dzīvs, kad tu burtiski sajūti kā katru tavu šūnu piepilda mūzika, kad smelies spēkus no tās un tu sasniedz laimi, ko ikdienā ir ļoti grūti atrast - uz pasaules nav nekā, ko es gribētu šīs sajūtas vietā.
Es zinu, ka tas viss skan tiešām dīvaini. Citam tas var likties nenormāli, banāli vai vienkārši stulbi, taču esmu atradusi savu dzīves jēgu tieši mūzikā. Nekāds pasaules zelts nespētu aizstāt šo sajūtu, kad sēdi absolūtā tumsā un vienīgā skaņa, kas skan tavās ausīs ir mūzika. Un tad rodas tā mistiskā sajūta, ka tavās vēnās asinis sajaucas ar šo fantastisko mūziku, ka šķiet, ka tava dvēsele var izrauties brīvībā, ka uz pasaules nav nekā skaistāka, ka nekādas paradīzes nespēj to aizstāt...lūk, tā ir mana meditācija. Diemžēl kā jau tas notiek, nauda iegriež pasauli un man nebija iespējas piepildīt savus sapņus, taču tas jau nekas. Protams, ka ir žēl, bet, manuprāt, lai arī ar dziedāšanu nekas nesanāca, šim sapnim ir divas puses, un šī otra puse tad mani arī dara tik laimīgu. Uz jautajumu, kas ir visskaistākais pasaulē, nu man ir nešaubīga atbilde...tā ir mūzika.
Tā, kā pēdējā laikā esmu diezgan dziļi visā, kas saistīts ar l'italiano, tad šī dziesma ir kā trekns punkts šim rakstam.
Te ir links uz dziesmas tulkojumu angļu valodā, ja kādu interesē.
P.S. Ja labpatīk, uzskatiet, ka esmu jukusi.
