Linkin Park - Living Things

Sešpadsmit gadi nav nekāds nieks. Bieži vien grupas, kas jau sen sasniegušas savu zvaigžņu stundu, izjūk vai nogrimst aizmirstībā, ik pa laikam izspiežot no sevis vien vājus, neklausāmus gabalus, ko atskaņo labi ja retā radiostacija. Un bieži vien ir labāk, ja vispār neturpina. Vai mēs varētu novērtēt Nirvanu tā, kā novērtējam to pašreiz, ja Kobeins joprojām muzicētu? Vai Queen, ja viņi šodien vēl spēlētu, tiktu uztverti par kulta grupu, nevis veciem opīšiem, kuri pēdējiem spēkiem cenšas tikt līdzi mūzikas industrijas amerikāņu kalniņiem? Uz šiem jautājumiem ir grūti atbildēt, jo kamēr mums ir mūzika, gadās, ka tā arī nesaskatām to, ko saskatītu tad, ja saprastu, ka turpinājuma vairs nav un nebūs. Taču no otras puses ir labi, ka dažas lietas nebeidzas, kā piemēram vecie labie Soundgarden uzpeld ar jaunu dziesmu saundtrekiem, vai Foo Fighters, par spīti visām nesaskaņām, notrauš putekļus no instrumentiem un izdod ne vien jaunus mūzikas ierakstus, bet arī filmas. Sešpadsmit gadu laikā mūzikas industrija ir sagrozīta kā vien masai ir ienācis prātā. Elki ir nākuši un gājuši. Bet Linkin Park ir un paliek. Un šie garie ievadvārdi ir veltīti viņiem. 

Šonedēļ tēvoča Sema zemēs klajā nāca grupas piektais albums. It kā jau maz tik ilgas muzicēšanas gaitā, taču masveida ražošana ne vienmēr atnes augļus. Iepriekšējā plate 'A Thousand Suns' saņēma diezgan asu kritiku no fanu puses, izkristalizējot tos, kuri gadu gaitā palikuši uzticīgi Linkin Park un kuri tikai noteiktām dziesmām. Jā, tas bija sava veida eksperiments čaļiem, taču neskanēja jau tik slikti. Bieži vien nākas dzirdēt sūdzības par to, ka tas vairs nav vecais Linkin Park. Bet pat ja puiši uzrakstītu dziesmas kā savos pirmsākumos, vai tad arī būtu iespējams izpatikt visiem faniem? Vai nebūtu žēlošanās, ka gribas dzirdēt ko jaunu? Tā vien gribas teikt get over it visiem tā saucamajiem ''faniem'', jo čaļu uzdevums ir radīt mūziku un doties uz priekšu, nevis izpatikt katram nīdētājam. Taču nu džeki ir panākuši pretī un 'Living Things' mēs atkal dzirdam biežāku Maika repu un Čestera bļaušanu. 

'Living Things' satur divpadsmit trekus. Plate iesākas ar "Lost In The Echo", kas iekļauj sevī ļoti daudz elektronikas elementu, dažādu mūzikas variāciju un rada tiešām labu iespaidu. "In My Remains" ir spēcīgs gabals gan liriku, gan muzikālā ziņā. It kā līdzīgs iepriekšējam, taču savā veidā atšķirīgs. Un dziesmas viducī dzirdam arī Čestera un Maika duetu. "Burn It Down" jau labu laiku grozās TV, radio un sociālajos tīklos, taču tam par spīti šis tik transformerīgais gabals nav zaudējis savu spēku un ir pilnīgi neiespējami nedziedāt līdzi. ''Lies Greed Misery'' ir kā no noputējušiem Linkin Park plauktiem izvilkts gabals, kam piemesta klāt šķipsniņa pogu spaidīšanas. Taču šajā dziesmā ar prieku nākas secināt, ka Beningtonam vēl ir iekšā. "I'll Be Gone" ir mana favorīte no šīs plates tieši liriku dēļ. Nezinu kā citiem, taču šī dziesma man šķiet viena no stiprākajām albuma kompozīcijām. Par "Castle Of Glass" es vēl neesmu tikusi skaidrībā, taču dziesma ir pietiekami interesanta un to caurstrāvo mazliet tumša nots. Katrā ziņā piedziedājumā dziedāt līdzi gribas. "Victimized" iesākas gandrīz kā "Wretches and Kings", taču līdz ar Česteru tajā ieskanas agresīvs pankroks un nav vairs šaubu - kaut kas no vecā Linkin Park tomēr ir atpakaļ. Dziesma noteikti liks kādai blakus sēdošai omītei pārmest krustu. Par spīti tam, ka "Roads Untraveled" piedziedājums sastāv vien no whoa, pārējie vārdi atkal šķiet dīvaini patiesi. Arī muzikālā ziņā dziesma nemaz nav tik garlaicīga. "Skin To Bone" gan ir kaut kas mazliet aizķēries no iepriekšējās plates, savukārt "Until It Breaks"... nu tas ir gabals, kuru es vismaz skaidrā esot nevaru sagremot. "Tinfoil" ir mierīgs un patīkams ievads, kas sagatavo mūs albuma pēdējai kompozīcijai "Powerless", kas ir diezgan skumja un emocionāli pasmaga dziesma ar meistarīgām lirikām un "Iridescent" raksturīgo skanējumu. 

Kas šajā platē ir savādāks? Vairāk ģitāru, vairāk kliedzienu. 'Living Things' ir noslīpēts, niansēm bagāts albums, kas balansē uz robežas starp to, kas puiši  bija, to, kas ir tagad un to, kas vēl būs. Tajā ir pietiekami daudz personīgu emociju - sāpju, dusmu un pārdomu par pasauli un visām dzīvajām lietām. Šis albums tik tiešām liek padomāt vairāk un dziļāk par iepriekšējo. Mazliet no 'Hybrid Theory', mazliet no iepriekšējās plates, taču klausoties šo albumu skaidri un gaiši saproti, ka tas ir un paliek Linkin Park. Lai cik ļoti netiktu mainīts skanējums, šīs dziesmas ir radījusi viena un tā pati grupa. Viens un tas pats Linkin Park. Kā novērtēt puišu sniegumu, tas lai paliek katra paša ziņā.

Sniegbaltīte un Mednieks

Tad nu tā. Vēl viena filma noskatīta. Jau labu laiku atpakaļ internetā vērojot treilerus, acīs iekrita filma  Snow White and The Huntsman, jeb Sniegbaltīte un Mednieks. Pašā pēdējā brīdī, īsi pirms to beidza rādīt vietējā kinoteātrī, man izdevās filmu noskatīties. Kāpēc tieši šī filma šomēnes bija mana izvēle? Būšu godīga - Hemsvorta dēļ. Nu patīk man tas čalis, taču ne jau tā iemesla dēļ, kādēļ viņš patīk citām. Ir tādi cilvēki, kas iepatīkas uzreiz, neskaidrojamu iemeslu pēc un uz viņiem ir tiešām interesanti skatīties, vērot izteiksmes, mīmikas. Uz Hemsvortu ir ļoti interesanti skatīties ne tikai kā uz cilvēku, bet arī aktieri, jo tēlo viņš vienlīdz labi  kā Kirku no Star Trek un Toru no manām divām mīļākajām filmām, tā arī Mednieku šajā filmā. Tāpēc loģiski, ka par spīti faktam, ka tā balstīta uz visai banālu pasaku, kas bērnībā sačakrē prātu ne vienai vien meitenei, Sniegbaltīte un Mednieks ir viena no tām filmām kā noskatīšanos noteikti nenožēloju. Un lieliskais aktieru sastāvs tik tiešām ir pelnījis uzslavu. 

Sižets. Sniegbaltītei uz pēdām ir tās niknākā ienaidniece – ļaunā karaliene . Taču negantā valdniece nenojauš, ka meitene, kura apdraud viņas troni, kopā ar mednieku, kurš reiz ticis sūtīts viņu nogalināt, nu ir gatava atriebties.

Ar ko lai sāk? Pati filma jau vien ir vizuāli baudāma. Iespaidīgi skati, ieroči, zirgi un cēlas runas - tas ir tieši manā garā. Tajā apvienots mazliet no visām līdz šim uzņemtajām pasaku un teiku filmām un paņemts ir tas labākais. Mani gan mazliet biedēja fakts, ka šis būs tāds pabanāls gabals ar muļķīgām runām par prinčiem utt., utjp., bet tā nu gluži nebija. Mani pārsteidza filmas scenārijs. Bija gan labais, gan ļaunais, gan smiekli, gan aizkustinoši mirkļi. Vispār filma salīdzinot ar pasaku ir diezgan tumša un skarba un jāsaka - paldies dieviem! Sniegbaltīte nav kaut kāda princesīte, kas dejo mežā un sadziedās ar putniņiem, uzkopjot rūķu māju, bet gan īsta valdnieku pēctece - karotāja ar spēcīgu raksturu, kas nospļaujas un pieceļas pat tad, kad no pamātes dabūjusi pa seju. Vārdu sakot - meitene ar iekšām. Vai Kristena Stjuarte bija pareizā izvēle šai lomai? Domāju ka jā, jo vizuāli labāku Sniegbaltīti ir grūti iedomāties, taču kaut kas no tās Bellas viņā joprojām ir aizķēries un tas man tomēr mazliet traucēja. 

Plusi. Vizuālais noformējums. Tumšais mežs tiešām bija pabaiss, bet Svētnīca - tajā ik katrs ceļinieks gribētu uz brīdi nomest savu nastu. Pat pils uz stāvās klints, varenajam okeānam putojot zem kājām, bija neaizmirstams skats. Es laikam neesmu vienīgā, kam šie skati atgādināja vecos labos laikus ar Gredzenu pavēlnieku. Otrkārt, pie plusiem jāpieskaita arī aktieru tēlojums. Šārlīze Tērona ir karaliene-ragana uz goda. Atliek vien nobrīnīties, kā var notēlot tik nenormālu, nelīdzsvarotu sievieti kā Ravenna, uz kuru skatoties visu laiku gribas ieteikt labu psihiatru. Par Stjuarti jau it kā visu pateicu - Sniegbaltīte tik tiešām reti laba. Savukārt, Hemsvorts... nu tas ir Hemsvorts. Nošņurcis alkoholiķis, taču kā Mednieks - perfekts līdz vismazākajam sīkumam.Un pats galvenais, ka dažās ainās viņš tiešām ir tik mīļi aizkustinošs, šoreiz  nu jau kā cilvēks, nevis dievs. Tā kā visas maņas ieslēdzu uz maksimālo, tad pamanīta tika arī mūzika, kas gan šķita jau kaut kur dzirdēta, taču bija tiešām lieliska un ideāli papildināja aizraujošo sižetu. 

Mīnusi. Par mīnusiem grūti spriest. Varbūt tas, ka sižets bija nedaudz paredzams, kaut gan tajā pašā laikā bija lietas, ko es noteikti negaidīju. Bet tas laikam arī viss.Vēl šajā sakarā varētu minēt arī Ravennas brāli, kurš bija reti riebīgs un biedējoš tips, man neviļus liekot iedomāties par Hitleru, bet diez vai to varētu minēt kā mīnusu, jo džekam filmā tomēr bija liela nozīme.

Par jautrību Sniegbaltītē un Medniekā noteikti gādāja rūķi. Katrā ziņā ar viņiem garlaicīgi nebija, jo mazie, ņiprie zeltrači sagādāja auditorijai ne vienu vien smieklu brīdi. Neatceros kā sauca to gaišmataino rūķi ar panka frizūru, bet viņš man, goda vārds, kaut kādā ziņā atgādināja Džeimsu Hetfīldu. Mans favorīts no raibās rūķu saimes. Pats labākais, ka tie nebija košās drānās tērpti un smailām cepurēm rotāti dvarfi, bet gan paša Tolkīna cienīgi rūķi, kuru kompānijā noteikti nebūtu garlaicīgi. Mani gan mazliet kaitināja grāfa dēls Viljams. Vai tiešām šādām lomām jāizvēlas salkani čalīši? Nē, nu labi, nebrauksim virsū Klaflinam, taču līdzās ar Mednieku nudien ir skaidrs, kurš tur īsts vīrietis un kurš vēl tikai puika. Un par to, kā šajā sakarā pavērsās filmas sižets, man tiešām nenormāls prieks. Es gan nezinu, kas tā pa modi kopš avendžeriem filmu beigās aplaudēt, taču arī šīs filmas beigas daļa auditorijas pavadīja ar aplausiem, kas laikam jau liecina, ka bija labi.

Tātad, ko mēs no šīs filmas varam izsecināt? Meitenes, neskatieties tik bieži spogulī, citādi sanāks kā Ravennai, kura dažviet atgādināja anorektiķi uz nervu sabrukuma robežas. Bet ja nopietni, tad filma ir tiešām laba. Episki skati (it sevišķi kalnu skats kopā ar dziesmu), laba mūzika, lielisks aktieru sniegums, neatslābstošs sižets un labi noslīpēts scenārijs - tas ir tas, ko Sniegbaltīte un Mednieks piedāvā. Ja interesē Tērona, Stjuarte vai Hemsvorts - filma ir jums. Ja esat apsēsti ar cēlām pirmskauju uzrunām, šķindošiem ieročiem un zirgu zviedzieniem karalaukā, kā arī esat Gredzenu pavēlnieka fani - šī filma ir jums. Patīkama un aizraujoša izklaide vasaras vakaram. Labs darbs, Sanders! 

Starp citu, pavisam nesen izziņoja, ka tiks uzņemts Sniegbaltītes un Mednieka turpinājums. Man sakāms tikai viens - nākamie divi gadi kino industrijā personīgi man solās būt varen aizraujoši. Gaidīsim.

Eirovīzijā Baku pārliecinoši uzvar Lorēna

Nu laikam jau jāieraksta par Eirovīziju. Protams, ka šis konkurss arī manās mājās vairs netiek gaidīts ar tādu interesi kā gadus piecus atpakaļ, tomēr gluži vienaldzīgs jau arī nav. Galu galā interese ir par to, vai izdosies uzminēt uzvarētāju un tādējādi izprast shēmu uz kā viss šis balagāns balstās. Un vēl arī tāpēc, ka pēc nolādēti garas un nogurdinošas sestdienas šis 'šovs' izglāba no kārtējā nav-ko-skatīties. Tādu īpašu favorītu man nebija, jo pēc pagājušā gada vilšanās visā šajā pasākumā,  man nebija svarīgi, kam šoreiz tiek uzvara. Taču tā kā man mūzika ir tajā pašā kategorijā, kurā gaiss un ūdens, tad par uzvarētājiem noteikti negribēju redzēt dažus indivīdus, kuru priekšnesumiem ar mūziku nebija nekāda sakara (te es runāju par Krieviju un tām copy paste lellītēm ar la, la, la).

Pirmo vietu Top3:

1. Zviedrija

2. Krievija

3. Serbija

Ko šajā trijniekā dara Serbija, man nav ne jausmas, jo bija vēl vismaz piecas dziesmas, kas bija daudz labākas par Zelko Jaksimoviča gaudošanu. Es vēl saprastu, ja viņš dziedātu angliski, jo tad būtu vismaz sajēga par ko ir dziesma, bet šajā gadījumā šī kompozīcija atstāja uz mani pilnīgu nulles efektu. Katrā ziņā neatceros pat viņa uzstāšanos pusfinālā. Krievija... nu uz slimajiem jau neapvainojas, bet tas marasms, kas notika uz skatuves bija kaut kas prātam neaptverams. Pasaule tik tiešām iet uz galu, ja cilvēkus spēj sajūsmināt kaut kas tik truls un idiotisks (esmu vīlusies itāļos, jo cerēju, ka vismaz viņiem ir laba gaume, taču arī viņi babkas novērtēja pārāk augstu). Nevajag man sākt stāstīt, ka Eiropa ir izsalkusi pēc kaut kā dabiska, ka šādas tantuškas vismaz lika pasmaidīt, jo tas tomēr ir konkurss, kur tu parādi, kas ir tava valsts. Kaut gan priekšnesums tieši Krievijas gaumē - it kā jau liela valsts, bet dziļi iekšienē - pāķija. Neticami, ka kamēr šie vecie grauzti grozījās pa pirmo un otro vietu, patiesi izcila mūzikas leģenda Engelberds Hamperdinks palika viens no pēdējiem. Tāpat mazliet žēl palika abu īru brāļu, jo, lai ko arī citi teiktu, viņi vismaz uz skatuves negulēja. Uzvaras laurus šogad plūca Lorēna ar savu 'Euphoria' un par to man tiešām prieks. Man, maigi sakot, nepatīk deju mūzika un ja tur būtu grozījusi pēcpusi kāda garkājaina blondīnīte ar bārbijas smaidu, tad šī dziesma manās acīs būtu pēdējais mēsls, taču visu mainīja priekšnesums un vizuālais tēls. Plašā, spēcīgā balss, austrumnieciskais izskats, deja ar kapoeiras elementiem beigās un tas sniegs kā no 'Geišas atmiņām', savienojumā ar fantastiskajām gaismām un tiešām lielisko izpildījumu, pacēla šo dziesmu citā līmenī un izcēla starp pārējām. Te runa iet par teatralitāti un profesionālismu. Manuprāt, tas bija redzams. Tāpēc no sirds apsveicu Zviedriju.

Ceturtā vieta tika Azerbaidžānai. Dziesma laba, balss laba, bet kaut kā neaizķēra, tāpēc, manuprāt, punkti tika iedoti kā pateicība par konkursa rīkošanu. Piektā palika Albānija. Jā, viņai ir laba balss, bet kad Rona vēra vaļā muti, es domāju, ka viss beigsies ar trīs dienu galvassāpēm. Emocionāli? Jā. Bet vai viņa mazliet nepārcentās? Sesto vietu ieguva himna par kūlas nededzināšanu. Es jokoju, protams. Leplands ar savu 'Kuula' ir tiešām jāapsveic, jo čalim ir fantastiska balss un arī dziesma bija skaista. Turki ar savu 'Love Me Back' atgādināja tādu neizdevušos versiju par zvejniekdēlu Oskaru un palika septītie. Vācija tika pie astotās vietas un ne velti, jo dziesma bija tiešām jauka un vismaz manām ausīm profesionāli izpildīta. Bet šī gan laikam bija viena no tām kompozīcijām, kas Eirovīzijai bija pārāk laba. Devītā finišēja Nina Zilli, pārstāvot manu ikgadējo favorītvalsti Itāliju (katru gadu interesē, ko itāļi cels galdā). Par viņu varu teikt, ka malacis, jo Nina ir tiešām laba dziedātāja (zinu, jo paralēli sekoju arī jaunumiem itāļu mūzikā). Vai itāļiem būtu veicies labāk, ja tiktu aizsūtīta Emma Marone? Diez vai. Visu cieņu Spānijai, kura noslēdza lielo desmitnieku, jo šogad dziesma tiešām bija laba un Pastoras balss pietiekami spēcīga. 

Mūsu izgāšanos nekomentēšu, jo ir pietiekami daudzi, kas to pateiks manā vietā un principā viss jau arī ir pateikts. Žēl, ka Lietuva netika augstāk, kā vien četrpadsmitajā, jo tas sprinģotājs bija tiešām interesants. Arī Dānijai un Islandei (nekādi valodnieki nepiespiedīs mani izrunāt vārdu 'Īslande') bija labas dziesmas, taču visvairāk žēl par Apvienoto Karalisti, kas palika pirmspēdējā. Savukārt norvēģu Kens ar savu kaitinošo plastmasas ģīmīti un galīgi nekam nederīgo deju hitu palika pēdējais un par to man nemaz nav žēl. Ko mēs no tā varam izsecināt? Nākamgad Eirovīzija notiks tepat aizjūras zemē, ko dēvē par Zviedriju. Vi ses snart, draugi!

P.S. Manas prognozes piepildījās - uzvarēja Ziemeļeiropas valsts. 

Must see

Nekas nav jaukāks par vakaru brīvā dabā, ģitāras stīgām pieskandinot gaisu. Pirms īsa brīža uzzināju, ka Summer Sound festivālā dziedās un spēlēs čalis no Anglijas - Niks Pārkers. Atgādināšu, ka Liepājā viņš ir kļuvis par biežu viesi un īpašu uzmanību izpelnījās kādu laiciņu atpakaļ ievietojot youtubā video, kurā mūziķis izpilda Prāta vētras "Tavas mājas manā azotē" dziesmas piedziedājumu latviešu valodā. Es jau nu noteikti nelaidīšu garām iespēju pasēdēt zālītē un noklausīties viņu dzīvajā, jo galu galā akustiskā mūzika ir... mana vājība. Tāpēc visi, kas var un grib, laipni lūgti Liepājā! Pasēdēsim un paklausīsimies kopā.

John Butler Trio - Ocean

Viens no skaistākajiem akustiskajiem gabaliem, manuprāt. Gribētos man ar' tā mācēt spēlēt.

Par mājām

Es domāju, ka tas ir beidzies. Ka tas bija tikai tāds posms, kas palicis aiz muguras, īsti neizskaidrojams un pārejošs. Bet nē. Atkal un atkal, katru reizi arvien stiprāk, atgriežas tā sajūta. It sevišķi brīžos, kad līst. Atkal un atkal prātā uzpeld jautājums - vai tur, no kurienes mēs nākam, ir mūsu īstās mājas? Ja jā, tad mājas ir zeme kurā dzīvojam. Ja nē, kas tad galu galu galā ir mājas? Cilvēki, draugi, vai varbūt tā sajūta, ka esi guvis mieru? Ja nu Visums mūs izmētā kur pagadās, lai mēs pēc tam paši atrastu savas mājas? Ja nu 'mana dzimtene' ne visiem aizmālē acis? Tā ir ierasta lieta, ja tu esi dzimis šeit, tad šeit ir tavas mājas. Bet vai mājas var uzspiest? Vai var uzspiest ticību? Var, bet dziļi dvēselē kaut kas apgalvo, ka tas viss ir pagalam nepareizi. Un ja tā, tad kura puse mūs kārdina? Vai tumsa mums aizmālē acis, lai aizviltu mūs no mājām, vai arī tieši otrādi - gaisma klusi un bailīgi čukst, ka tā tam nav jābūt, ka tumsa mums liek palikt tur, kur esam un tāpēc pietrūkst tās laimes, kas caurstrāvo tevi atrodot patieso vietu, kur mājo tava dvēsele? Ja nu mājas esam mēs paši? Ja nu ir vieta, kur tiešām mums jānonāk, lai saprastu, cik stipri esam maldījušies muļķīgajos priekšstatos un paļāvušies uz noteikto kārtību? Kā var ilgoties pēc vietas, kur tu nekad neesi spēris savu kāju ar tādu spēku, ka tas spēj nodarīt sāpes? Kā var piedzīvot tādas visaptverošas, dziļas ilgas pēc kaut kā, ko tu nepazīsti? Taču tā sauc. Balss. Balss kaut kur no iekšienes sauc ceļā. Sauc uz vietu, kur tevi neviens negaida, taču sauc ar tādu spēku, ka šķiet, ka tur vienkārši atrodas kāda nozīmīgāka daļa no tavas dvēseles un tevis paša? Ko gan  es uz Zemes šajā vietā  esmu pazaudējusi, ka šai sajūtai pār mani ir tāds spēks? Un vai šim spēkam atsaukties, vai noslāpēt to dziļi dvēselē, klausot tam, ko cilvēki teic, klausot padomam, ka mājas ir šeit? Bet ja manas mājas ir šeit, tad kāpēc es jūtos kā ostā pietauvots kuģis? Kuģis, kas dziļi sevī jūt, ka šī ir tikai pieturas vieta. Vieta, kur pārlaist vētru un ko pamest, līdz ar rītausmu atkal dodoties ceļā. Bet cilvēki jau nesaprot. Nedomā. Nerunā. Bet kā var vēlēties būt labs cilvēks citiem, ja tu nepazīsti pats sevi? Ja tu neieklausies un akli nodzīvo dzīvi tā, kā citiem šķiet pareizi? 'Šī ir tava dzimtene' - jūs teiksiet. Var jau būt. Bet vai dzimtene ir tas pats, kas mājas? Ja atbildēsiet man ar jā, tad es pavaicāšu - kāpēc es tā nejūtos? Kāpēc es ar visu savu būtību jūtu, ka mani gaida tur, kur nav neviena, kas mani gaidītu? Jautājumu ir daudz... atbildes...tās ir jāatrod pašam...

The Avengers: Ragnaroks Marvel stilā

Vispirms gribu ieviest skaidrību. Es nemēdzu skatīties filmu treilerus vairāk par divām reizēm, sekot jaunumiem filmu profilos un lasīt aktieru intervijas... līdz šim. Atzīšos, ka 'The Avengers' jeb 'Atriebējus' gaidīju tā, kā nekad agrāk, paspēdama visiem ar tiem jau noriebties. Un beidzot, tieši vakar, man bija tas prieks šo filmu redzēt. Avendžerus gaidīju jau kopš baltajos ekrānos parādījās 'Tors', taču nācās apbruņoties ar pacietību un filmas treileriem. Visi tik ļoti saslavēja filmu, ka nevarēju vien sagaidīt. Tāpēc oficiāli paziņoju, ka 'Atriebēji' ir noskatīti. Kā saka - labs darbiņš, kas padarīts. Un tagad tam sekos ellīgi garš raksts.

Sižets. Kad pār cilvēci savilkušies draudu mākoņi un visu dzīvo ir gatavs iznīcināt noslēpumains ienaidnieks, starptautiska organizācija, kas uztur mieru visā pasaulē, Zemes aizstāvēšanai nolemj savākt vēl nebijušu superkomandu. Tajā plecu pie pleca nāksies cīnīties Kapteinim Amerikam, Dzelzs vīram, Toram, Halkam, Melnajai Atraitnei un Vanagacij - katram no viņiem ir savas ambīcijas, taču viņi ir vienīgie, kuri spējīgi glābt pasauli no iznīcības.

Pārdomas. Lai piedod man pārējie varoņi (un pat Tonijs Stārks!), taču visvairāk man 'Atriebēji' interesēja tieši abu Asgardas (nu labi, Loki ir jotuns, bet tas neskaitās) brāļu dēļ. Vai tas izskaidrojams ar to, ka biju sajūsmā (un joprojām esmu) par 'Toru', vai/un faktu, ka esmu apsēsta ar ziemeļu reliģijām, nezinu, bet tas jau patiesībā nav svarīgi. Man kā jau visiem 'Avengers' faniem darīja raizes tas, kā Hidlstons iznesīs savu lomu. Vai Loki ( latviski - Lokijs) būs pietiekami labs ļaundaris? Ja 'Torā' viņš bija puika, kas tikai gribēja izpelnīties tēva (neīstā) atzinību, tiesa gan ar nepareizajiem līdzekļiem, tad vai avendžeros viņš būs pietiekami labs ļaundaris? Audzināšana, kur viņam visu laiku atgādināja, ka arī viņš ir valdnieks, augšana egoistiskā brāļa ēnā un ziņa, ka viņš ir asgardiešu ļaunāko ienaidnieku dēls, kurš pieņemts, lai izdevīgā brīdī varētu viņu izmantot - tā ir vesela virkne, kas noved pie iemesla kāpēc Loki sataisa mēslus Asgardā un tagad vēlas valdīt pār Zemi. Taču vai viņš ir pietiekami...ļauns? Un ziniet, ko? Atbilde ir jā. Aizvainojums un dusmas, ko dievs sevī nēsā var just uz ekrāna. Izvazājies pa Visumu zaņķiem, sasējies ar mafij... atvainojiet, citplanētiešu bosu, kurš starp citu arī pašu dievu bija paņēmis pie dziesmas, Odina audžudēls ir izaudzis. Ja valdīšana Asgardā aizgāja gar degunu un jotuni viņu nepieņemtu, jo muļķis gandrīz iznīcināja Jotunheimu, bet otrpus Einšteina-Rozena tiltam bija ieperinājušies citplanētieši čītauri, tad atlika vien tik daudzu ļaundaru iekārotā Zeme. Jāsaka, ka Hidlstons ir radījis izcilu Lokiju - pustraku, mazliet bērnišķīgu, svārstīgu un varaskāru dievu, kuram piemīt mistiska harizma (un tas sasodīti foršais angļu akcents). Es laikam tagad mēģinu viņu attaisnot, ne? Patiesībā Loki varētu veltīt atsevišķu rakstu, taču ne šoreiz.

Brālis numur divi - Tors. No pašapmierinātā egoista vairs nav ne vēsts. Pērkona dievs visā savā krāšņumā attaisno savu nosaukumu - cilvēces aizstāvis. Visvairāk mani interesēja, kā viņš iznesīs visu šo sižetu, jo abi ar Loki taču bija brāļi, auguši kopā un klausījušies varenā Odina stāstos. Tas, ka abi mazliet pakāvās savā starpā... nu es ar savu brāli arī kaujos, tā ka nekas traks. Pieverot acis uz to, ka Hemsvorts ir mazliet pārkačājies (dievam jau laikam vajag) un valkā "mātes aizkarus" (savējie sapratīs), nevaru iedomāties nevienu citu pērkona dieva atveidotāju (ja nu vien nelaiķis Hīts Ledžers, jo abi ir diezgan līdzīgi). Ja runājam par Stārku, tad tur reāli nav par ko runāt. Daži aktieri jau piedzimst ar savām lomām. Nomainīt Stārku būtu tas pats, kas izsist zemeslodi no ass. Daunijs juniors fantastisks kā vienmēr. Tikpat kaitinošs, egocentrisks, taču īstajā brīdī spēj būt varonis un izrādās, ka prot (!!!) sastrādāties komandā. Mēdz sacīt, ka Halks nozaga visu šovu. Jāatzīst, ka Marks Rufalo tik tiešām ir labākais no Halkiem, kādu man nācies redzēt. Ārēji jau nepateiksi, ka šis patīkamais, piezemētais čalis spēj pārvērsties nekontrolējamā zaļā psihopātā ar noslieci uz demolēšanu. Jautājums  - vai gammas apstarots eksperiments spēj nolikt uz lāpstiņām dievu...nu nezinu gan, bet tas lai paliek Marvel ziņā. Nākamreiz, kad šie brīnumbērni sapulcēsies, Skārletai vajadzētu mazliet vairāk piestrādāt pie sava krievu akcenta, taču citādi Melnajai Atraitnei nebija ne vainas. Vanagacs gan izrādījās tīri jauks čalis, tāda mūsdienu darbaholiska Legolasa versija, bet Kapteinis Amerika... Nu jā, mani tā ne pārāk aizrauj čaļi triko ASV karoga krāsās. Bet jāatzīst, ka Kriss savu lomu notēloja godam - amerikānisks līdz nelabumam. Viņam ar Toru bija visgrūtāk (viens nāca no citas pasaules, otrs no cita laika). Bija jāpielāgojas jaunajai pasaulei (who get the joke first?). Nu un, protams, Semjuels Lī Džeksons, jeb Niks Furijs - skarbais vecis un līderis ar vienu trūkstošu aci. Bet nu pietiks par tēliem. 

Plusi. Ar ko lai sāk? Specefekti - iespaidīgi. Ir filmas, kur tie ir par daudz un nevajadzīgi (jau atkal par piemēru minēšu filmu 'Šerloks Holmss: Ēnu spēle'), taču 'Atriebējiem' tie lieti noderēja. Manuprāt, varēja būt vēl vairāk (jā, esmu specefektmāns). Par katru no tēliem jau pastāstīju un pilnīgi loģiski var izsecināt, ka aktieri savu darbu ir padarījuši uz desmitnieku. Šī ir viena no tām retajām filmām, kur savākts tiešām izcils aktieru satāvs. Galu galā - lieliskai filmai lieliski aktieri. Bažas sagādāja fakts, kā tik daudz supervaroņu, kam pašiem ir savi uzskati, personības un dēmoni, spēs būt līdzsvarā? Vai kāds nebūs pārāks par otru? Vedons pats ir dievs, jo atrast šo zelta vidusceļu nav viegli, taču tas viņam izdevies. Katrs varonis tiek pie savas zvaigžņu stundas un arī dūres sejā, katrs dara to, ko pieprot vislabāk. Vai filma būtu tik laba, ja tas viss tiktu pārvērsts apokaliptiskā drāmā? Noteikti nē! Humors, kas 'Atriebējus' caurstrāvo,  to padara tik fantastisku. Smieklīgi dialogi, komiskas situācijas un dažādas nianses nodrošina neaizmirstamu izklaidi un ir filmas panākumu atslēga. Protams, ka tā visa ir fantastika, komiksi, taču varoņu savstarpējās attiecības (it sevišķi ja skaties ar priekšzināšanām), aizraujošais scenārijs un vizuālais baudījums acīm - īstam 'Avengers' fanam tā ir kā ambrozija, bet tiem, kam nav ne jausmas, kas tie par dīvaini ģērbtiem frīkiem, lieti noder kā laba izklaide. Taču tas nenozīmē, ka nav drāmas. Un par to lieliski gādā arī Alana Silvestri mūzika.

Mīnusi. Riebjas, ka jāmin mīnusi, bet tad jau teiks, ka esmu neobjektīva (kaut gan cik objektīvs varbūt avendžeru fans). Minēšu divus. Mani mazliet kaitināja tā Padome. Katrā filmā ir bariņš noslēpumainu tipu, kuri tiesīgi spriest uzlaist gaisā veselu pilsētu, vai nē. Cilvēki, kas lemj pār cilvēkiem, bieži vien pieņemot neticami idiotiskus lēmumus (gluži kā mūsu Saeima). Otrs pavisam maziņš mīnusiņš - vienā filmas brīdī man sametās drusciņ garlaicīgi. Nē, tas nebija sākumā, kā daudzi saka, jo sākumu skatījos ar interesi kas, ko, kā un kāpēc. Tas brīdis uz kuģa, kad visi atriebēji bija iekārtojušies un Beners ar Stārku strādāja laboratorijā. Es tobrīd nodomāju - nu taču, es gribu ekšenu! Bet šo mazo mīnusiņu es piedodu. Ā, un vēl viens. Tas pats variants, kas ar Toru - gribējās vairāk filmas. Taču mēdz sacīt, ka laba daudz nevajag. 

Nobeigums. Katrs par sevi varoņi ir izcili. Tāpat kā ar mūziķiem. Viens ir izcils čellists, cits vienkārši brutāli bliež pa bungām, bet viņi visi kopā veido īstu simfoniju. Kopā viņi ir atriebēji. Tādus frīkus kā es Marvel ir nolēmuši turpināt priecēt, jo uz ekrāniem gaidāmi arī 'Tors 2' (ārprāts, kā es gribu redzēt, kādu pirti mājās Odins sakurs Lokijam!), 'Dzelzs vīrs 3', 'Kapteinis Amerika 2' un, protams, arī otrie 'Atriebēji'. Bet runājot par šiem 'Atriebējiem' es atļaušos izmantot skaļus vārdus - šī ir labākā filma pēdējo astoņu gadu laikā (kopš LOTR pēdējās daļas), kādu man nācies skatīties un, ko es tiešām no sirds izbaudīju. Lai arī  Loki tā arī līdz galam neuztvēru kā baigo ļaundari (kā piemēram Dārtu Veideru, Džokeru utt.), jo es viņu drīzāk uztveru kā mazo brālīti, kas pelnījis pamatīgu pērienu, izcils bija gan filmas antagonists, gan tie, kuri stājās pretī ne tikai viņam, bet arī tiem visai tizla paskata čitauriem. Galu galā Manhetenas (pēc visām apokaliptiskajām filmām esmu pietiekami gudra, lai Ņujorkā nespertu savu kāju) izdemolēšana 160 miljardu dolāru apmērā ir atmaksājusies. Izcili noslīpēts scenārijs, lielisks sižets, specefekti, perfekts aktieru sniegums un kārtīga izklaide (žēl, ka Latvijā šai filmai tomēr nav tik lielu panākumu). Tiem, kas prot skatīties, 'Atriebēji' ir vairāk par parastu kases grāvēju. Tā ir filma, kas vieno paaudzes, cilvēkus, kuri gadiem ejot krājuši centu pie centa, lai nopirktu jaunāko komiksu. Tie ir varoņi, lai arī cilvēku izdomāti, taču tie simbolizē cilvēces cerību, ka briesmu gadījumā ir kaut kas vai kāds, kas viņus aizstāvēs. Un galu galā tas ir simbols dziļākai domai - kad pienāk tas brīdis, katrā no mums var pamosties varonis. Varonis, kurš liek ieskatīties acīs briesmām un stāties tām pretī. 

Roberts Daunijs juniors un viņa 'Futūrists'

Ar visu šo ažiotāžu ap Atriebējiem, internetu pārpludināja neskaitāmas intervijas ar filmas aktieriem un vēl viss kas, kam es dīvainā kārtā sekoju līdzi. Nezinu, kurā brīdī, bet vienā jaukā vakarā netīšām uzdūros faktam, ka Roberts Daunijs juniors ir ne tikai talantīgs aktieris, bet arī labs mūziķis. Manā redzeslokā nonāca viņa mūzikas albums 'The Futurist'. Tad nu nolēmu tam atvēlēt nelielu rakstiņu.

Tas notika pirms astoņiem gadiem, kad Dzelzs vīrs vēl nebija uznesis Dauniju slavas virsotnē. Izrādās, ka Roberts (īpaši nesekoju līdzi aktieru biogrāfijām) bija ik pa brīdim rakstījis dziesmas un 2004. gada novembrī savu dienasgaismu ieraudzīja 'Futūrists'. To veido astoņas Roberta pašsacerētas dziesmas un divi kaveri. Un tie ir tiešām labi kaveri. 

'The Futurist' vietām ir viegls džezs, taču lielākoties ar uzsvaru uz popu. Jaukas balādes, ko klausīties, kad pēc garas darbadienas apriebušies visi trokšņi un gribas pavadīt mierīgu vakaru. Vietām gribas vilkt paralēles ar Filu Kolinsu kā dziesmā "Broken" (šī dziesma skanēja arī filmas Kiss Kiss Bang Bang beigu titros) vai arī Stingu kompozīcijā "Kimberly Glide". "Man Like Me" toreiz bija lielākais singls, kurš aizkļuva līdz radiostaciju topiem un jāatzīst, ka tā dziesma ir tiešām laba. "Little Clownz" liek aizdomāties, cik Daunijs patiesībā ir talantīgs, savukārt "Your Move" cauri strāvo patīkamas akustiskās ģitāras. Kaverversija dziesmai "Smile" ir atsevišķs stāsts. Tā būtu dziesma, kas plūstu no piesmēķēta džeza bāra uz kādas pielijušas četrdesmito gadu Ņujorkas ieliņas stūra. Jāpiebilst, ka šo kompozīciju sarakstīja tieši Čaplina 1936. gada filmai The Modern Times.

'Futūrists' varbūt nav izcils albums un par īstu meistardarbu to nenosauksi, taču dažas dziesmas ir tiešām spēcīgas un ko tādu ir patīkami klausīties, lai atslēgtos no ikdienas trakā ritma, lai pavadītu vakaru ar Daunija, jāatzīst, lielisko vokālu un glāzi vīna, vērojot kā ārā līst. Diemžēl albumā ieliktās pūles neatmaksājās un Roberts 2006. gadā paziņoja, ka otras plates visticamāk nebūs. Nu nezinu gan. Manuprāt, pēc Dzelzs vīra un pārējām pēcfutūrista filmām šoreiz būtu daudz vairāk cilvēku (lielākoties fanu), kas novērtētu Daunija pūles, jo talants viņam ir. To nu nenoliegsi. Lai nu kā, bet 'The Futurist' ir tiešām baudāms albums, protams, ar piebildi, ja patīk šāda veida mūzika.

Soundgarden - Live To Rise

Šis video youtubā grozās jau dažas dienas un tā kā patīk Soundgarden un tuvākajā laikā plānoju apmeklēt arī filmu, tad nolēmu iemest šo te blogā. Mūzika, kas mūsdienās silda sirdi.

Misters Vaits bliež ar 'Blunderbuss'

Džeks Vaits ir izcils mūziķis, to nu nenoliegsi. Ja līdz šim viņam nācās rēķināties ar citiem grupas biedriem, tad šoreiz čalis ņēmis visu savās rokās un tā nu līdz klausītājiem nonācis detroitieša pirmais solo albums 'Blunderbuss'. Jāatgādina, ka pagājušā gada februārī The White Stripes oficiāli nolika karoti un nu pēc gada Vaits piesaka sevi kā solo mākslinieku ar pavisam svaigu plati.

'Blunderbuss' neliek garlaikoties. Katrā ziņā par vienmuļību sūdzēties būtu grēks. Tajā ir samiksēti dažādi mūzikas stilu elementi, sākot ar veco labo rokenrolu un blūzroku un beidzot ar kantri un džeza notīm."Missing Pieces" ir vaitsraipīgs gabals ar ģitārām, kas noteikti ies pie dūšas Vaitu pāra faniem. Savukārt "Sixteen Saltines" ir dziesma, kas sados pa pakaļu ikvienam masu - prātu-skalošanas-mūzikas fanam. Klausoties šo dziesmu, neviļus pieķer sevi pie domas - jā, tā jāskan mūzikai. Arī šī kompozīcija ir kaut kas vēl no baltajām strīpām. "Freedom at 21" ir labs, roķīgs un mazliet psihodēlisks gabals, savukārt tam seko liriskais cik-ļauna-ir-mīlestība izklāsts dziesmā "Love Interruption", skanot patīkamām akustiskajām ģitārām un beigās atstājot interesantu pēcgaršu. Albuma tituldziesmā ieskanas viegls kantri, bet "I'm Shakin'" nu reiz ir dziesma, kuras laikā nav iespējams mierīgi nosēdēt. Tāds rokenrols ar The Black Keys piesitienu. "Trash Toungue Talker" ir patiešām interesants gabals un noteikti atstāj iespaidu ar lirikām - it īpaši ar tiem diviem mērkaķiem. Nekas neliecina, ka šis čalis reiz gribējis kļūt par mācītāju. Ja runājam par "Hip (Eponymous)Poor Boy", kas sākumā liek domāt, ka nu būs baigas valsis, tad par spīti nabaga puisēnam tā ir bezrūpīga, rotaļīga, viegli uztverama dziesmiņa, ko klausoties tā vien gribas dziedāt līdzi. Savukārt "I Guess I Should Go to Sleep" pieskaras vieglas džeza notis un dziesmas pēdējos akordos, mijiedarbojoties ar Vaita falsetu, tik tiešām pavelk uz miegu. "On and On and On" gan ir gabals mierīgam vakaram, bet noslēdzošā kompozīcija "Take Me with You When You Go'' mazliet garlaikotā Vaita balsī noslēdzās ar kārtīgu ģitāru solo un augstām notīm. 

 Nevar nepiezīmēt, ka dziesmās šur tur saklausāms pārmetums, dusmas, vientulība sakarā ar pagātnē izjukušajām attiecībām un kaut ko var sasaistīt arī ar The White Stripes galu. Taču tas viss tik labi nomaskēts ģitāras rifos, dinamiskās bungu kompozīcijās un nianšu dažādībā, ka tas bekgrounds nebūt nepadara albumu salkanu vai sliktāku. 'Blunderbuss' ir skanīga, daudzveidīga plate, kas nebūt neliek garlaikoties ne mūzikas, ne tekstu ziņā. Un Džeka Vaita neparastais, dažās kompozīcijās dziedot savā ierastajā falsetā, vokāls padara albumu neaizmirstamu un atpazīstamu, cauri strāvojot mūziķim raksturīgajām klavierēm un brutālajām ģitārām. 'Blunderbuss' ir albums, ko klausīties mājās, uz ielas, mašīnā vai sabiedriskajā transportā. Ja gribas labu garastāvokli, tas labi palīdz pamosties rītos, kad to nebūt negribas, bet pēc garas un garlaicīgas darba dienas uzlādē ar jaunu enerģiju. Jāsaka, ka nav slikti, ka The White Stripes izjuka, jo nenogurdināmais un ekscentriskais multinstrumentālists ir radījis, ja ne šedevru, tad ausij tīkamu plati, tikpat neparastu un pietiekami tumšu, taču tajā pašā laikā mazliet rotaļīgu meistardarbu kā viņš pats. Un jāsaka, ka galu galā tas ir tas pats vecais Džekijs, kuru mēs vienmēr esam pazinuši.

The Rasmus atgriežas ar... 'The Rasmus'

Tā tik ir sajūta, kad galvā uz riņķi griežas kāda The Rasmus dziesma vēl gadiem ilgi pēc albuma iznākšanas. Un tā neapklust, kamēr tu vienkārši šo albumu atkal neizvelc no plaukta un nenoklausies... vai tā būs arī šoreiz ar jauno albumu? Nu nezinu gan. Nesaku, ka tas ir slikts, jo kā gan es atļautos ko tādu apgalvot esot viņu fans (netradicionālajā šī vārda izpratnē). Paši puiši par plati ir izteikušies, ka vēl nekad nav bijis tik viegli kā ar šo un, ka viņi šoreiz no visas sirds izbaudījuši albuma tapšanas procesu un atkal atraduši prieku mūzikas rakstīšanā. Protams te nu  rodas jautājums - viegli, tāpēc, ka bija kādu laiciņu atpūtušies un viņiem tas tiešām nāca viegli, vai arī čaļi mazliet piehalturējuši? 

Lai nu kā, bet šoreiz no melnām rozēm nav ne miņas. The Rasmus izklausās pat laimīgi. Mūzikas stila ziņā grūti teikt vai mainījušies, jo galu galā šīs grupas albumi ir bez maz vai katrs savā stilā. Sākot no fankroka, simfoniskā un gotiska roka un beidzot ar softroku, kā šajā pēdējā platē (tajā ielaužas arī pēdējais rokmūzikas modes kliedziens - elektroniskās mūzikas fīčas). Tomēr ir kaut kādas nianses, kas raksturīgas tieši šīs grupas skanējumam (lai tad, kad tu izdzirdi kādu dziesmu pa radio, vari izsaukties: tie taču ir vecie labie rasmusi!). Neizlikšos par baigo mūzikas profu, jo no tehniskā viedokļa zinu tikpat daudz, cik baltais polārlācis no sauļošanās krēma uzklāšanas, taču teikšu tā: ir mazliet no visa, ko puiši savā astoņpadsmit gadu ilgajā vēsturē savārījuši, it īpaši no 'Into' un 'Dead Letters'.

Divas raksturīgākās iezīmes - lirikas un Lauri balss. Pirmajā gadījumā jāteic, ka tieši tāpēc tolaik The Rasmus nonāca manā uzmanības lokā. Teksti bija, tā teikt, iz manas dzīves. Un ir vēl joprojām. Pat jaunajā platē. Vārdu sakot, Lauri prot izteikties tā, ka vairāk vai mazāk kaut kādu stīgu aizķer - atkarīgs, cik trauslas tās stīgas. Tikai šoreiz netiek uzraktas lietas, ko labāk nevajadzētu uzrakt. Un protams Lauri balss, viens no patīkamākajiem vokāliem, ko nu ar neko citu pagaidām nesajauksi. 

Jaunais 'The Rasmus' ir tāda laiska atsēšanās dīvānā un atcerēšanās par laikiem, kad biji jauns un muļķis, kad tika pieļautas kļūdas un pārāk daudz kas ņemts pie sirds. Tikai šoreiz ne vairs ar sirdi plosošu dramatismu, bet drīzāk ar patīkamu, saldenu eiforiju. Krīze pāri, tā teikt. Pusaudžu vecums izslimots. The Rasmus ir pieauguši. Tagad atliek vien pasēdēt un pačillot. Runājot par dziesmām, "I'm A Mess" man šķiet kaut kas, kas aizķēries no Black Roses un tās pliko skriešanas cauri dārzam, savukārt "Somewhere" pirmajās sekundes man, goda vārds, prātā iešāvās U2. "Sky" gan ir dziesma pa nopietno un ir mana favorīte (atkal jau ir ļoti personīga), bet "Friends Don't Do Like That"... būsim reāli, mūsdienās draudzība agri vai vēlu beidzas ar dunci mugurā, tāpēc neskumstiet, ja tā izjūk, bet pasveiciniet savu draugu/draudzeni nosūtot šo dziesmu. Jāpiebilst, ka  poweriņš tajā dziesmā  ir.

Jaunā platē ik viena dziesma varētu būt singls, ko kruķīt populārajās radiostacijās. Vai to uzskatīt par mīnusu, vai plusu - grūti teikt. Skaidrs ir viens - vecos, mazliet gotiskos un ''In The Shadows'' Rasmusus mēs vairs nesagaidīsim, jo  izskatās, ka rasmusieši turpinās darboties pēc sava prāta, un kā mēdzu teikt - pastāv tas, kurš mainīsies. Pēc intervijām The Rasmus liek mums noprast, ka negrasās noiet no skatuves un ar jauno albumu sāk jaunu nodaļu savā diskogrāfijā. Man tikai mazliet žēl veco fanu, jo, lai arī tagad droši vien uzradīsies vēl jauni, tie vecīši tomēr ir mazliet vīlušies un ticu, ka daži no viņiem dosies meklēt zaļāku zāli (nē, nu man patiesībā nav viņu žēl - laimīgu taciņu). Arī es atceros vecos rasmusiešus ar nelielu nostaļģiju, taču saprotu, ka laiki un cilvēki mainās. Un arī mūzika. Pasaule iet uz priekšu. Un ja reiz esmu ar viņiem, tad esmu līdz galam. Tāpēc pēc ilgām pārdomām un neskaitām klausīšanās reizēm tomēr nolēmu, ka somu grupas  astotā plate 'The Rasmus' ir tiešām ļoti laba. Varbūt ne izcila, bet ļoti laba. Dinamisks un tiešām baudāms albums. Un pats svarīgākais tieši man: tie ir un paliek tie paši čaļi, kuri pieskandināja vienu fantastisku 2010. gada vasaras nakti, tepat, jūras krastā, sniegdami neaizmirstamu iespēju izdziedāties kopā no sirds. Par to viņiem paldies!

Lai vēl ilgi dzīvo The Rasmus!

Snow Patrol - New York

Mūzika ir kaut kas, kur jābūt pēc iespējas patiesākam. Jāzina par ko dziedi, jānodod emocijas klausītājam, lai arī viņš spētu izjust šo vēstījumu. Rindiņu savirpināšana un mūzikas sacerēšana vel neko nedod. Patiess klausītājs (nevis tāds, kam ikdienas skaņas saistās vien ar fona troksni, kam ļoti labi noder populārās mūzikas stacijas) ir skarbs. Nebūs patiesuma dziesmā, nebūs emociju, tā tiks atmesta malā. Arī es mūzikā meklēju emocijas, patiesumu un iespēju dzirdēt ko skaistu. Šis nu reiz ir tāds gadījums. Snow Patrol ar patiesumu un emocijām nav problēmu.

Manas bērnības spilgtākās atmiņas

Atmiņas. Ir gan labas atmiņas, gan sliktas, taču visas tās veido mūs, mūsu pieredzi un to, kādu nākotni izvēlamies. Nesaku, ka atmiņas ir slikta lieta, jo it kā liek atskatīties pagātnē, bet varbūt atskatīties uz to, kas noticis kādu laiku atpakaļ, nemaz nav tik slikti. It īpaši, ja šīs atmiņas liek pasmaidīt brīžos, kad varbūt dzīvē iestājusies tumšākā pirmsausmas stunda.

Vienas no spilgtākajām atmiņām noteikti ir bērnībā iegūtās. Tās pavada mūs visu dzīvi, veidojot mūs par tiem cilvēkiem, kādi esam. Bieži vien tās ir tik spilgtas, ka šķiet, ka tas būtu noticis vakar. Un tie var obligāti nebūt lieli notikumi kā piemēram dzimšanas dienas, kopīgi svētki utt., bet gan tikai vienreiz pavīdējušas ainas, smaržas un skaņas. Mums katram ir savas bērnības skaistākās atmiņas, mīļas un neaizmirstamas. Un arī man tādas ir. 

Manas visneaizmirstamākās atmiņas saistās ar mežu. Tolaik es pat vairs nebiju īsti bērns, bet arī par pusaudzi nevarēju vēl saukties. Un tas noteikti nebija mans pirmais meža apciemojums, jo tolaik sarkanā krāsas žigulī, kas šad tad mēdza izspēlēt pa kādam jokam, mežus apciemojām itin bieži gan sēņojot, gan ogojot (tas ir tas, kas man no bērnības ļoti pietrūkst), gan vienkārši pastaigājoties. 

Taču tā viena reize bija tieši Jāņu dienā. Kā jau ierasts, lija. Ne stipri, bet par smīlāšanu to arī nevarēja nodēvēt. Tā kā mājās nebija jāņuzāļu, tad tika nolemts doties uz mežu tām pakaļ. It sevišķi ozoliem. Neatceros ne ceļu, ne pārējo un nespētu tagad vairs atrast to pašu mežu, taču viena epizode no šī brauciena palika atmiņā kā iemūžināta fotogrāfija. Toreiz, kad mašīna iebrauca mežā, pavisam netālu no lielceļa, atceros, ka ceļš bija aizaudzis ar mīkstu, leknu zāli. Aiz muguras varēja saskatīt asfalta pelēko klājumu. Un izkāpjot no mašīnas, pavērās aina, ko nekad nespēšu aizmirst. 

Perpendikulāri takai uz kuras stāvēja mašīna, pa kreisi biezoknī ievijās neliela, aizaugusi taciņa. Drīzāk ejama, nekā braucama. Abpus tai auga koki - bērzi, mazi ozoliņi un vēl citi, kurus vairs nevaru atsaukt atmiņā. Nelielie ozoliņi slējās gar takas malām... tik zaļi, košas un dziļas krāsas piesātināti. Nezinu, vai to piefantazēja bērna fantāzija vai laiks, bet miglaini atceros arī paparžu pudurus, lekno zāli, ar ko taciņa bija aizaugusi. Tā izdzisa pavisam netālu, zaļu brikšņu pudurī, tā īsti arī nesākusies. Un tam visam pāri čabināja lietus. 

Bet ne jau detaļas, vai koku nosaukumi toreiz bija svarīgākie. Visspilgtāk atmiņā palika krāsa. Smaragdzaļa. Tik dziļa un sulīga, kādu tagad vien redzu lietusmežu fotogrāfijās.  Un vēl skaņa. Sīka, neuzbāzīga, liega šalkoņa caur koku galotnēm. Tādēļ es varbūt tik ļoti mīlu lietu, jo saule nolaupa visām lietām krāsas, savukārt lietus tās padara košākas, dziļākas. Un smarža. Lietus un meža, pielijušu lapu smarža, kuru jūtu pat šobrīd, rakstot šo te.

Kopš tā laika man meži ir mistiskas, netverami skaistas un ar dvēseli apveltītas būtnes. Nemainīgas, mierpilnas un maģiskas vietas, no kurām smelties spēku un mieru. Bērnišķīgi? Jā, varbūt. Bet vai tā nav labāk, nekā nezināt neko citu kā vien betona augstceltņu sienas un absolūtu komfortu? Pateicoties šīm atmiņām, es nēsāju sevī mīlestību uz lietainām vasarām, dziļiem, aizaugušiem mežiem, silta lietus čabēšanu uz koši zaļām lapām un slapju zāli zem kājām. Lietū zeme elpo, kļūst dzīva un tāpat arī mežs. Un lai arī mežā neesmu bijusi ļoti, ļoti ilgi, bet pēc tā zaļuma izjūtu bez maz vai slāpes, man ir šīs bērnības atmiņas ar lietus smaržu, tā kluso mistiku un noslēpumaini zaļo meža gaismu.

Par ēnām

"Tu zini, kas ir tumsa?" vējš jautāja. 

"Tad, kad nav gaismas," viņš atbildēja.

"Sākums un gals. Gaisma ir tumsas sākums un tumsa ir gaismas gals," vējš klusi čukstēja. "Tāpat kā nakts un diena. Tāpat kā nāve un dzimšana."

Vējam patika runāt un viņš bija vienīgais, kurš tajā klausījās. Viņš sēdēja te, pie melnajiem upes ūdeņiem un vēroja kailās bērzu galotnes, kas miglā izcēlās kā spocīgi, drūmi stāvi, sniegdami zaru rokas pret debesīm un raidīdami lūgšanas putniem un zvaigznēm, kas jau bija izdzisušas. Aukstums lavījās aiz apkakles un saldēja rokas. Migla ieķērās matos un drēbēs, padarīdama it visu miklu, pievelkot visu ar vēsu drēgnumu. Kaut kur starp tumsu bija iestājusies gaisma, taču putni vēl gulēja. Vēl pāri robežām klīda ēnas - tādas pašas kā viņš. Tās mēdza apmesties pie šīs upes, lai uz mirkli atvilktu elpu un izstieptu garos stilbus akmeņainajā krastā. Tās sarunājās ar zāli, kokiem, vēju, putniem, taču viena ar otru - nekad. Tās nebilda ne pušplēsta vārda viena otrai, nelikās ne zinis par otru. Katrai ēnai bija savs ceļš. Ceļš, kas krustojās ar citām, bet palika tikpat vientuļš, kā miglā tītie bērzi. Šīs ēnas, tāpat kā viņš, bija senas. Pieredzējušas laikus, kad pasaule vēl bija jauna, kad lāpu gaismās ieroči dega spožās liesmās, kad gods un lepnums stāvēja augstāk par naudu un varu. 

Bet dzīvē notiek tā - kad kāds kļūst par ēnu, atpakaļ ceļa nav. Ēnu aizmirst. Pasaulei tā ir zudusi. Un tai atliek vien klīst pa miglas pielietām mežmalām, runāties ar kalnu strautiem un drūmām vērot kā pār zemi nolaižas nakts. Ēnas ir vienas un neredzamas. Pat cilvēku pūlī tās ir vientuļas. Cilvēki staigā tām cauri, uzgrūžas, taču nejūt itin neko. Un arī ēnas nejūt cilvēkus. Ne kripatiņu no to siltuma. Tāpēc ēnas ir aukstas. Saltas kā sarma no agra rīta. Cēlas un vientuļas tās klīst pa pasauli, bez cerībām tikt saredzētas un sadzirdētas. 

Viņš zināja, ka tas nekad nenotiks. Tādus kā viņš neredzēs. Cilvēki jau sen bija aizmirsusi skatīties. Viņi to vairs nespēja. Viņi neredzēja neko, kas izjauktu viņu pasauli. Viņi bija nežēlīgi paši pret saviem brāļiem un māsām. Uz ko gan varēja cerēt ēnas? Tās cilvēkiem bija vien sen aizmirstībā nogrimuši tēli vai vēstures grāmatās iespiesti vārdi, tikpat tukši kā viņi paši. Bet ko gan viņš varēja cilvēkiem pārmest? To, ka tie vēlējās dzīvot mierīgi, ērti un tāpēc izgudroja tās trokšņainās lietas? Vai viņš varēja pārmest, ka cilvēki radīja un pārdeva zāles, lai apkarotu slimības? Vai viņš varēja pārmest, ka cilvēki alka pēc naudas un varas? Ja vien viņš spētu atdot tiem daļu no drosmes, lepnuma un goda, ko nēsāja sevī. Bet viņš jau bija tikai ēna. Un ēnas klusē. Klusē un noraugās, kā varas kaulainās ķetnas sagrābj pat visgodīgākos ļaudis, kā naudas izdvestā smarža aptumšo ļaužu prātus, kā tēvs dzērumā nogalina dēlu un kā pamazām tiek iznīcināta zeme, kura dod cilvēkiem patvērumu. 

Bet ēnu ziņā nebija to mainīt. Viss, ko tās varēja, bija uzklausīt zemes vaidus, koku klusās nopūtās,  upju dārdošās dusmas, ezeru rāmās skumjas un mēness skarbo, salto ironiju. Viņš klīda pa šo pasauli jau simtiem gadu, bet dziļi sirdī, kas tik tikko pukstēja, viņš ticēja, ka varbūt reiz cilvēki ieklausīsies ja ne ēnās, tad vismaz pasaulē sev apkārt. Ieklausīsies un sapratīs postu, ko tie nodarījuši. Jo arī tie reiz kļūs par ēnām un kad tas notiks, nebūs vairs svarīgi, cik naudas tev bijis, cik cilvēkiem esi pavēlējis, cik mantu esi sev sarausis. Cilvēku vēl atcerēsies paaudze, divas, varbūt trīs, bet tad arī viņu aizmirsīs. Gluži kā jau visas ēnas.

Viņam atlika vien gaidīt. Saltajā, miglas tītajā rītausmā atkal bija pamodusies jauna diena. Taču esot ēnai pat laiks vairs nav no svara. Nekas nav no svara. Klusēt un vērot - tas bija ēnu uzdevums. Uzrotīt aukstāk mēteļu pelēkās apkakles un caurbrist miglainu, vientuļu mežu brikšņus.

"Vai tu gribētu būt atkal cilvēks?" vējš viņam maigi pajautāja. 

Ēna brīdi padomāja. 

"Un tu?" viņš vaicāja. 

Vējš iesmējās savus svilpjošos smieklus un graciozi apgriezās ap savu asi. "Nē. Es esmu brīvs, cilvēki ne."

Vējam bija taisnība, to viņš atzina. Bet cilvēkus nepakļāva citi. Viņi paši bija sevi pakļāvuši. Kļuvuši paši par savas dzīves ķīlniekiem, par muļķīgu aizspriedumu un nevērtu lietu savažotiem cietumniekiem. Dzīve, ko tie bija izvēlējušies, nenesa brīvību, vien postu ja ne pašiem, tad citiem cilvēkiem. Bet tāda nu reiz bija cilvēka daba. 

Bet ēnas daba bija klejot. Viņš bija aizrunājies ar vēju un aizskatījies pelēko koku kailajās galotnēs, tāpēc piecēlās un savilka ciešāk apkali un, smagajiem zābakiem klusi švīkstot pret slapjo zāli, atvadījās no upes un vēja, ēna devās uz meža pusi. Pretī vēlās migla, milzu vāliem ietīdama it visu, kas gadījās tās ceļā. Gaiss smaržoja pēc lietus un vēl tikai nesen izdzisušās nakts. Atmiņā atplauka reiz pieredzētas ainas - ugunskuri, pie kuriem viņš reiz sildījās, gaidīdams kaujas rītausmu, silta zāļu tēja, ko reiz deva dzert māte un dēla možais smaids, kad tas pirmo reizi ieraudzīja ziedošu pļavu. Bet nu tas bija zudis. Nekādi ugunskuri nespēja sasildīt to drausmīgo aukstumu, ko sevī glabāja ēnas, nekādas tējas nespēja remdēt to smagās skumjas un nekādi vārdi nespēja aizdzīt melno vientulību. Viņš bija tikai ēna. Kluss, kā zāle, ko mina kājas, kā rīts, kas joprojām tinās miglā. Kluss un vientuļš, kā ceļš, kas viņu gaidīja.

Meitene ar pūķa tetovējumu

Ir pagājis labs laiks, kopš biju uz šo filmu (toreiz ārā bija tik sasodīti auksts, ka domāju, ka sāk īstenoties Diena pēc rītdienas scenārijs), taču par spīti tam nolēmu padalīties, tā teikt, pieredzē. Kā nekā Meitene ar pūķa tetovējumu ieguva arī vienu (tikai!!!) oskaru, šogad notikušajā Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā.  Filma nebūt nav kaut kāds specefektu pārbagāts grāvējs, taču savā tumšajā atmosfērā, atsakoties no skatītāja saudzēšanas un acu aizmālēšanas ar nepabeigtām ainām, lai tikai nepārkāptu kādas ētikas robežas, Meitene ar pūķa tetovējumu ir gandrīz ģeniāls darbs. Neesmu lasījusi grāmatu (diemžēl, bet varbūt pat par laimi), tāpēc nespēju noteikt, cik precīzi tā ir ekranizēta vai arī neekranizēta, taču nav ļaunuma bez labuma - man ir iespēja objektīvāk paraudzīties uz pašu filmu. 

Sižets. Pirms četrdesmit gadiem noslēpumaini pazudušās sievietes atrašanai tiek noalgots izcilais, taču pamatīgā skandālā ievilktais žurnālists Mīkaels Blumkvists. Lieta, kuru viņš uzņemas, saved viņu kopā ar ģeniālu datorfrīku Līsbeti Salanderi, un patiesība izrādās daudz sarežģītāka, nekā sākumā liekas.

Tātad filma. Gribu brīdināt tos, kas vēl nav noskatījušies - tas nav nekāds mīkstais un pūkainais gabals, vai arī viegls krimiķis, pie kura atslēgt smadzenes. Meitene ar pūķa tetovējumu ir skarbs, taču sasodīti labs darbs. Tikai ar iepriekšēju norunu, ka būsiet pietiekami uzmanīgi, lai izsekotu līdzi visai notikumu virknei, kurā viena aina nomaina otru tik ātri, ka patiešām jāieslēdz smadzenes, lai saprastu, kas ir kas. Izslavēto Immigrant Song un par labajiem sākuma titriem biju dzirdējusi jau iepriekš, taču to redzot, izdarīju secinājumus, ka šis iespējams ir viens no labākajiem filmu sākumiem, kādu esmu redzējusi (kaut gan prātā neviens cits nenāk). Galvā uzpeldēja doma - ja jau sākums ir tik labs, kāda tad ir pārējā filma? Un uzminiet nu - tā tik tiešām bija laba no sākuma līdz beigām. Skarba, tumša, atriebības pilna, pat zemiska - tieši manā garā (neesmu jau kaut kāds maniaks, bet ciest nevaru filmas, kurās nekas nenotiek). Pierādījums tam, ka dzīve nav tikai košas puķītes un salkanas runas. Šis Finčera radītais meistardarbs, tēlaini izsakoties, tik tiešām sagrābj aiz olām. 

Plusi. Nezinu, kurš te minēja vāju aktierspēli, bet man kā skatītājam nebūt tā nelikās. Daniels Kreigs... nu kā jau Daniels Kreigs (nespēju tik vaļā no viņa Bonda prototipa un izskatījās, ka viņš pats arī nē). Par Rūniju Maru vispār nerunāsim. Augsta aktiermāksla (jā, tieši tā es saku). Nedomāju, ka kaut ko tādu ir viegli notēlot. Katrā ziņā vērojot filmu, es noticēju ikvienam no aktieriem, tāpēc, manuprāt, mājasdarbu viņi ir izpildījuši. Vēl viens svarīgs elements līdztekus bildei un tekstam, man ir arī mūzika. Iepriekš minēju Immigrant Song, kas ir viena sasodīta laba, eksplozīva dziesma un arī pārējais skaņu celiņš ir tik tiešām labs un atbilstošs, kaut gan biju tā aizrāvusies ar pašu filmu, ka šoreiz tam nepievērsu vajadzīgo uzmanību. Ainas izspēlētas līdz, ja nu ne gluži perfektumam, tad līdz teicamībai gan. Zviedrijas sniegotie skati saistīja mani ar šo filmu vairāk, nekā tad ja darbība notiktu piemēram otrpus zemeslodes. Kā nekā esam taču kaimiņi. Bet skati tiešām skaisti - kur gan vēl atrast tik baismīgus mežus, sniegotus klajumus un pretrunīgus laikapstākļus.

Mīnusi. Man varbūt  prasījās vairāk sasprindzinājuma uz beigām un efektīvāks nobeigums, taču to izglāba ļaundara episkā uziešana pa gaisu (well, karma's bitch, right?), tā ka Līsbetei nevajadzēja ķēpāt rokas ar to kretīnu. Patiesībā ir grūti atrast mīnusus, jo filma ir tiešām laba un pat ja tai ir kādi mīnusi (mazliet straujā sižeta sasteigšana, piemēram), tad tie pretstatā ar visu pārējo tomēr ir visai nenozīmīgi.

Atzīšos, ka arī es (absolūta muļķe, dzirdējusi par grāmatu un filmu tikai no citu sarunām) gāju uz Meiteni ar pūķa tetovējumu, nelolodama nekādas lielās cerības. Biju skeptiska - nesapratu, ko visi cepās par to filmu. Vienkārša izklaide aukstā trešdienas vakarā. Bet - bāc! Tiku pārsteigta (ko tik viegli ar mani nemaz nevar izdarīt). Aina, kurā Līsbete atstāja uz sava sociālā darbinieka piemiņu, lika izsaukties - hell, yeah, you mess with the wrong girl! Savukārt pēdējā ainā, pašās filmas beigās, man Blumkvistam gribējās veltīt kādu pabiezu vārdu.  Lai nu kā, bet tas, ko es tiešām spēju novērtēt šajā filmā, un laikam tāpēc tas padara to tik labu, ir fakts, ka Finčers ir uzspļāvis holivudismam un radījis filmu, ko tikpat labi varētu būt radījuši arī eiropieši. Nav pārspīlētu specefektu (tas bija iemesls, kas mani atbaidīja filmā Šerloks Holmss:Ēnu spēle(tāpēc te arī nav šīs filmas recenzijas)), uzspēlētības un lētu dialogu - muļķīgas muldēšanas par lietam un ideāliem, par kuriem holivudiešiem nav ne sasodītas jausmas. Nav nedz baigās drāmas, nedz cēlu runu par varoņiem. Šis gabals, tāpat arī galveno varoņu dzīves, ir reālistisks, patiess, skarbs (pat brutāls) un tumšs. Parādīts ir tas, ko Holivuda neparāda (varbūt baidās), jo dod priekšroku uzlaist gaisā kādu autiņu vai pakutināt kādu dzelžos saslēgtu skarbo veci, divdesmit pirmā gadsimta bruņinieku, kurš saceļas pret sistēmu un jau mirkli vēlāk sadod saviem pāridarītājiem pa purnu, aiztraukdamies saulrietā ar seksīgu zaķi. Bet te viss ir īsts. Cilvēka daba tiek parādīta visā tās krāšņumā (un ļaunumā). Tā nav tukša muldēšana, lai tikai parādītu, kas tad bija rakstīts tajā grāmatā. Tas, kā filma spēlē tīri uz psiholoģisko, ir apsveicami pat Holivudai.

Tiešām iesaku noskatīties (ja nu gadījumā atrodas vēl kāds, kurš šo filmu vēl nav redzējis), bet ja negribat, nekas. Zinu tikai to, ka gabals ir tiešām labs. Lieliski aktieri, skaistas Zviedrijas ainavas, laba mūzika, atriebība, kaislības. Mazliet biedējošs Zviedrijas jan (tumšās puses) attēlojums, cīņas ar pašu varoņu dēmoniem un galu galā pat pārsteidzošais iznākums (te es domāju Herietas Vangeres lietu) padara šo filmu patiesi izcilu. Līdz ģenialitātei pietrūka pavisam nedaudz.

Latvija nodrošina sev neizkļūšanu no Eirovīzijas pusfināla

Vakar ļoti labi pierādījās fakts, ka latviešiem nedrīkst uzticēt divus svarīgus lēmumus vienā dienā. Jā, esmu priecīga par referenduma rezultātiem, taču man kā cilvēkam, kam mūzika ir milzīga dzīves sastāvdaļa, vakar interesēja vēl viens pasākums - Eirodziesma. Ja ar referenduma rezultātiem esmu apmierināta, tad ar mūsu izvēli Eirovīzijā gan ne. 

Kā potenciālos uzvarētājus šogad redzēju divus - PER un Mad Show Boys. Pateicoties mūsu "izcilajai" žūrijai, "Disco Superfly" vispār palika aiz strīpas, bet Mad Show Boys tik tikko iekļuva superfinālā un tā trijnieku arī noslēdza. Vai nu žūrijai (un arī skatītājiem) vakar bija tikai referendums galvā, vai arī viņi bija ko sapīpējušies, bet ceļazīmi uz Baku ieguva Anmary ar "Beautiful Song", kuras song nav pilnīgi nekas kopīgs ar beautiful. Twitterī lasot komentārus, uzdūros kādam ārzemju tvītotājām, kurš sacīja, ka ''var mierīgi apgalvot, ka Latvija šogad neuzvarēs. Dziesmu rakstīšana šeit ir ekstrēmi vienkārša." Ko lai saka - atliek vien piekrist. 

Taču nav jēgas īpaši iespringt, jo tradīcija turpinās - divdesmitnieka slieksni mēs tāpat nepārkāpsim. Lai izkļūtu no pusfināla, vajadzīgs kaut kas ar ko izcelties tajā katlā, bet vienīgais ar ko Anmary izceļas, ir tās acis (it sevišķi dziedot). Bezkrāsains priekšnesums, bezkrāsaina dziesma - garantija, ka Latvija tajā visā pazudīs. Nezinu, kas latviešiem ir par problēmu, ja reiz tik ļoti gribas saglabāt par sevi tik ierasto priekšstatu, kas viss uz ko spējam ir viduvējas romances, naktskrekli un lauku skuķu sapņi, ka reiz viņām piezvanīs Džegers. Citā pasākumā Anmary dziesma būtu laba. Tā pat nebūtu slikts radio hīts, bet Eirovīzijā... nē, nē un nē.

Kad Eirodziesma bija galā, arī referenduma nakts debates beigušās, picas un tiramisu zemē, Itālijā, pilnā sparā vēl ritēja Sanremo festivāls, kurā itāļu tauta izraudzījās ne tikai festivāla uzvarētāju, bet paziņoja arī to, kurš pārstāvēs viņus Baku. Tā, kā man ar italian stuff ir tāda kā neliela apsēstība, tad arī es ar interesi sekoju līdzi. Kā jau tas pie viņiem pieņemts, pasākums tika vilkts pēc iespējas ilgāk un ap trijiem naktī beidzot sagaidījām to brīdi. Lai arī par Sanremo 2012 uzvarētāju kļuva Emma Marrone (viņa bija arī mana favorīte), tomēr ceļazīmi uz Baku saņēma Nina Zilli - itāļu Eimija Vainhausa. Taču visu to skatoties, secinājums ir viens - itāļiem ar muzikālo gaumi viss ir kārtībā. Tāpēc arī šogad turēšu īkšķus tieši par Itāliju.

NB! Eirodziesmas veidotājiem: Dieva dēļ, NEKAD vairs nerīkojiet to kopā ar tik nopietniem pasākumiem kā referendums, vai vēlēšanas. Jo tas pasākums, ko vakar skatījāmies pa TV bija nožēlojams. Ja nav laika parādīt normālu Eirodziesmu, tad bija tā jāpārceļ uz citu datumu, nevis jārauj nonstopā kā pa konveijeru, lai tikai pēc iespējas ātrāk pabeigtu. Ne skatītājiem kāda sajēga par to, kas īsti notika ar rezultātiem un visu pārējo, ne arī pašiem dalībniekiem. Tā Samantas Tīnas piečakarēšana man patika, bet arī par citiem vadītājiem nākamgad vajadzētu padomāt. Nu pārāk blāvi, pliekani un bez humora izjūtas. Vadītājiem jābūt krāšņiem un dzīvespriecīgiem cilvēkiem, lai ir prieks skatīties.

Foo Fighters noceļ četrus gremijus

Svētdien, ikgadējā Grammy balvu pasniegšanas ceremonijā, rokgrupa Foo Fighters neapstrīdami triumfēja četrās roka nominācijās.

Par šiem čaļiem man tiešām prieks, jo bija to pelnījuši. Dziesma "Walk" laikam ir tas gabals, kas kopš sava parādīšanās brīža vienkārši saslēdzas un rada īssavienojumu. Atliek dzirdēt to pa radio vai kaut kur citur, tā vienkārši aizbrauc jumts. Lai nu kā, bet par spīti tiem, kuri rauc degunu - kas tad tas par roku un, ka Foo Fighteru panākumi balstās lielākoties uz Nirvanas ēnas, es teikšu tā: ja Nirvana vēl pastāvētu, diez vai mēs uzzinātu par šīs grupas bundzinieka slēpto talantu. Pietiek dzīvot pagātnē un salīdzināt, jo puišiem ir tas, kas nebija Nirvanai - humora un ekspresijas. Veči, šis ir pavisam cits žanrs, tāpēc nevajag ābolus salīdzināt ar bumbieriem. Visu cieņu Kobeinam, bet Foo Fighters man tomēr patīk labāk. Puiši darījuši daudz un galvenais no sirds, un par to viņiem milzīgs, milzīgs, milzīgs paldies! Paldies par manu 2011./2012. gada mīļāko dziesmu un par Wasting Light - vienu no pēdējā laika labākajiem roka albumiem. Enerģiju, kuru viņi tajā ielikuši, es izjūtu uz savas ādas ar katru klausīšanās reizi. Tātad...misija izpildīta.

Grupas apbalvošanas brīdis

"To me this award means a lot because it shows that the human element of making music is what's most important," said Grohl upon accepting the award for Best Rock Performance. "Singing into a microphone, learning to play an instrument and learning to do your craft — that's the most important thing for people to do. It's not about being perfect. It's not about sounding absolutely correct. It's not about what goes on in a computer. It's about what goes on [in your heart] and what goes on [in your head]. Long live rock and roll."

 

  

Grupa ieguva balvas šādās nominācijās:

Best Rock PerformanceFoo Fighters, "Walk"

Best Hard Rock/Metal PerformanceFoo Fighters, "White Limo"

Best Rock SongFoo Fighters, "Walk"

Best Rock AlbumFoo Fighters, Wasting Light

Liekulība

Labāk esmu auksta un nejūtīga maita, nevis kopā ar baru izliekos, ka jūtu līdzi. Tā būtu liekulība no manas puses, un ja es kaut ko neciešu, tad tā ir liekulība. It īpaši - pret sevi.

Mamma Mia!

Mamma mia! Che cosa! Skatos, ka pēdējais ieraksts blogā tapis Ziemassvētkos! Tā notiek, kad aizraujas ar seriāliem (šajā gadījumā ar "Mentālistu"), strādā no no rīta līdz vēlam vakaram, un paspēj saindēties ar rimi vistiņām (vai nu tās pie vainas vai vēdergripa). Katrā ziņā centīšos atrast mazliet laika un drīzumā kaut ko uzskribelēt. Ciao!

Priecīgus Ziemassvētkus!

Gaišus un priecīgus Ziemassvētkus jums visiem!

Maska

Viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem Fricis Bārda šo rakstīja vēstulē savai mīļotajai. Šo stāstu atradu pirms daudziem gadiem pamatskolas literatūras grāmatā. Tas palika citu neievērots, taču mani aizķēra ne pa jokam.

                                                                                     

Reiz dzīvoja kāds vīrs ar tumšām acīm, bālu seju, kas, citiem redzot, neprata ne priecaties, ne smieties, ne raudāt. Daži sacīja, ka viņam neesot sirds; daži, ka viņam neesot īstas cilvēka sejas, viņam esot tikai jauna, diezgan paglīta cilvēka maska pie sejas pieaugusi, bet patiesībā tas jau esot truls, bezjūtīgs, kura diena jau zudusi.  

Un tādēļ viņu iesauca par Masku. 

Kad Maska kādreiz cīņā dabūja brūces, asinis tomēr no tām netecēja. "Maskam jau nemaz asiņu nav," teica gudri ļaudis. "Viņam nav ne asiņu, ne asaru, jo par savām brūcēm viņš smejas."

Bet citi sacīja: "Viņš ir bezdievīgs: pašam jau viņam nemaz nesāp, bet tomēr viņš iet ar citiem cīnīties, viņš lieto zobenus un smaida savus gatavos smaidus...Necilvēks."

Un Maska arī par to smējās. 

Maska mīlēja puķes. Citiem neredzot, viņš sarunājās ar tām kā ar cilvēkiem, jo viņš ticēja, ka puķēm esot cilvēku dvēseles. Kad viņš pie kādas nosēdās, tad viņš ik reizes apņēmās neiet no tās prom, kamēr tā sāks atbildēt un sarunāties cilvēka balsī un stāstīs cilvēkiem vēl nezināmo puķu dvēseļu noslēpumus. Bet tad nereti notika tā: nāca vai nu stiprāks vējš, vai praktiskas dzīves barojamie vērši un omulīgi īdot mū-mū-mū...izpostīja visu, kas ceļā gadījās. Arī Maskas "brīnumpuķes". Pēdējās tad arī jutās gluži laimīgas, jo viņas ticēja, ka būt par vēršu barību un kāju pameslu ir viņu "dzīves uzdevums". Un cik jauki ir tikt no vēja pa gaisu nestam!

Tādās reizēs Maska piecēlās, smīnēja un gāja tālāk. 

Reiz Maska ilgi sēdēja pie kādas puķes. Viņš jau ticēja, ka esot naktī no tās dzirdējis cilvēcisku balsi, it kā klusu zuzošu dziesmiņu...Bet tai brīdī viņam blakus nostājās kāda sveša būtne ar izkapti. 

"Es tavu puķi nopļaušu. Vai tad tev tecēs asaras?"

"Nē!" atbildēja Maska.

Svešā būtne nogrieza puķi. Maska smējās. 

"Bet ja savu izkapti tev krūtīs iecirtīšu, vai tad tev tecēs asinis?"

"Nē!" atbildēja Maska.

Svešā būtne iecirta Maskam ar izkapti. Un Maska smējās. Bet tad pēkšņi viņš sagura un nokrita uz savas nocirstās puķes. 

Masku atrada nedzīvu, sakostiem zobiem. Mute viņam bija pilna aukstu, sāļu asaru. Krūtis iekšpusē pilnas sarecējušu asiņu. Asaras no acīm un asinis no brūcēm Maskam bija plūdušas uz iekšu. Tā dzīvē nav parasts un tādēļ Masku neviens negribēja saprast. Bet patiesībā Maska bij' savā mūžā raudājis un asiņojis daudz vairāk, daudz sāpīgāk par citiem.

We Bought A Zoo

Filma, ko noteikti noskatīšos. Tā kā saundtrekus rakstījis pats Jónsi, tad tai jābūt lieliskai arī muzikālā ziņā.

Aizvadīto mēnešu albumi, kurus vērts noklausīties II

Iepriekšējā rakstā piedāvāju tādus albumus, kā  Coldplay - Mylo Hyloto, Birdy - Birdy, Evanescence - Evanescence, Evert And The Two Dragons - Good Man Down, Snow Patrol - Fallen Empires un Foo Fighters - Wasting Light. Cits labāks, cits varbūt ne tik labs. Šoreiz piedāvāju savus lielākos favorītus. Varbūt, ka atradīsiet arī kaut ko savai gaumei.

Nickelback - Here and Now

Patiesībā šis albums būtu pelnījis atsevišķu rakstu, bet tā kā esmu nedaudz slinka, tad iztiksim vien ar dažām rindiņām. Viens no albumiem, kuru šogad nopietni gaidīju. Un sagaidīju. Tieši tādu, kādu cerēju. Here and Now ir lielisks. Kanādieši Nickelback ir tie paši vecie labie čaļi, tikai varbūt mazliet negantāki un nekaunīgāki savās lirikās. Tomēr starp slikto puišu tēlošanu un tusiņiem, izspraucas arī īstenas balādes (kā "Trying Not To Love You"), kareivīgums ("When We Stand Together") un kaut kas Transformeru saundtreku cienīgs ("Lullaby"). Jāpiebilst, ka kaut kas jauns tomēr ir. Here and Now ir pāris jaunas vēsmas mūzikas elementu ziņā, jo daži akrodi jau iepriekš minētajā "Lullaby" un arī "This Means War" nez kāpēc man asociējās ar Linkin Park "Iridescent" un "New Divide". Lielisks albums. Lielisks roks. Lieliska grupa. Mūzika, kad gribas izpriecāties.

Smith & Burrows - Funny Looking Angels

Kas notiek, kad divi labi draugi - Toms Smits (Editors solists) un Endijs Barovs (Razorlight bijušais bundzinieks) - nolemj radīt kopīgu albumu? Sanāk brīnišķigs albums. Šie divi čaļi mums ir uzdāvinājuši vienu no, manuprāt, visjaukākajiem albumiem Ziemassvētku noskaņās. Klausoties "When The Thames Froze" tu vienkārši nespēj neiedomāties aizsalušu Temzu un to kā pa to slidinās bariņš ziemas baudītāju. Albumā ir arī mazliet smeldzes, kuru pieklusina tādi gabali, kā "Funny Looking Angels" un "This Ain't New Jersey" (dziesma, kuru drillēju uz riņķi jau nez kuro dienu). "Wonderful Life" ir labākais kavers, ko man nācies dzirdēt. Pateicoties šim albumam, ieguvu svētku noskaņu. Mierīgs, ar jaukām lirikām un puišu kontrastainajām balsīm. Kaut kas starp agrāko Coldplay vai Snow Patrol. Mierīgiem ziemas vakariem, kad pietrūkst Ziemassvētku sajūtas. Taču uzdzen vēlmi pēc lielām, baltām sniegpārslām.

Bon Iver - Bon Iver  
                                                  

Stāsts ir par Džastinu Vernonu, bārdainu puisi no Viskonsīnas, kurš ar salauztu sirdi un apkrauts ar visām pārējām problēmām aizbēga uz mežu un, nodzīvodams četrus mēnešus būdiņā, ierakstīja sirdi aizkustinošu albumu For Emma, Forever Ago, no kura burtiski dvesa vientulība. Taču šoreiz ne par to. Šoreiz Bon Iver nav ne miņas no minimālisma un arī par folkmūziku to vairs nevar īsti saukt. Šis albums ir dinamisks, plūstošs  un pilns skaņu variāciju. Krāšņs kā pats albuma vāks. Kaut kas no astoņdesmitajiem (dažbrīd atgādina kaut ko no Fila Kolinsa), kaut kas no eksperimentālās mūzikas, soula, kantri un elektronikas niansēm. Un tam visam pāri Vernona unikālā balss. Dziesmas, kuru lirikās ir jāieklausās un kurām nav ne mazākā sakara ar to virspusējo zupu, ko dzirdam mūzikas kanālos. Mūzika, kas jāizdzīvo, kuras impresionistiskai atmosfērai ir vienkārši jāļaujas. Tiešām lielisks albums. Manas iecienītākās dziesmas (kaut gan viens no tiem retajiem albumiem, kurā man patīk it visas) ir "Beth/Rest", "Perth"...nē, man tomēr patīk visas. Mazliet savādāka, kristāltīra mūzika vakariem ar vīnu, sniegu vai vienkārši brīžos, kad gribas atslēgties no šīs trakās pasaules. Gada labākais albums.  I could see for miles, miles, miles...

Korn - Path Of Totality

Eksperimentēt šogad laikam nolēmuši visi. Arī Korn. Viņu jaunais albums nav vairs tikai smagā mūzika. Puiši ņūmetālām piemetuši klāt dabstepu, hausmūziku un elektronikas fīčas, izveidojot unikālu, spēcīgu albumu, iespējams labāko no saviem desmit un radot bez maz vai jaunu "nākotnes metālu". Nu ko tad vēl var pateikt? Tas vienkārši ir jādzird. Albums uzlādē ne pa jokam, arī dziesmu vārdi ir fantastiski un Džonatana Deivisa brutālais vokāls lieliski sader ar elektronikas raupjumu. Vislabākās dziesmas, manuprāt, ir "Narcissistic Canibal", "Burn The Obedient" (piedziedājumā gan mazliet  atgādināja Mensona "Tainted Love"), "Get Up" (manuprāt, vislabākā un man sirdij vistuvākā) un, protams, "Bleeding Out". Neesmu elektronikas fans un ar dubstep mēs vēl neesam uz tu, bet, pie velna, šis ir viens fantastisks albums. Nezinu, vai bez visām tām fīčām kā vecajam Korn šis albums būtu labāks, taču viens ir skaidrs - Korn ir radījuši bumbu. Atombumbu. Brīžiem, kad gribas uzlādēties.

Instrumenti - Tru

Manas iecienītākās grupas no Latvijas var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem un pirmajā vietā nenoliedzami ir Instrumenti. Lai arī viņu lielo koncertu palaidu garām, Shipsi un Reynsi ir fantastiski. Fantastiski ir ne tikai tas, ko viņi rada, bet arī dara uz skatuves. Brīdi puiši panāk mierīgu atmosfēru, bet jau vēlāk šo harmoniju izjauc ar īstu muzikālu ekspresiju. Gluži kā "Pilnīgi Viens" pret "Freaked Out, kā "Zemeslodes" pret "Peace". Manas favorītes ir "Born To Day", "Life Jacket Under Your Seat", "(Back Of Your) Drawer", "Pilnīgi viens" un "Pieturi Mani Sev Klāt". Nav tā, ka kāds gabals albumā būtu sliktāks un galvenais -  nav divu vienādu dziesmu. Tas, ko dara Instrumenti, nāk no sirds un to sajūt gan klausītājs, gan skatītājs (biju uz viņu minikoncertu roķenē, tāpēc zinu, ko runāju). Tāpēc apgalvošu, ka Instrumenti ir jauna, augstāka klase mūsu latviešu mūzikā. Mūzikā, kas pulcē klausītājus, kuri zina, ko grib dzirdēt. Mūzikā, kuru nav kauns izrādīt arī pārējai pasaulei. Albuma un grupas knifs ir saikne. Šī saikne ar klausītāju, kura dažām grupām trūkst, nostrādā ikvienā ierakstā. Tru ir vienkārši jādzird.

Albumi, kurus vēl der noklausīties: Noteikti jādzird Amy Winehouse Lioness - Hidden Treasures, bet klasikas mīļotājiem noderēs Il Divo - Wicked Game. Ziemassvētkiem un to noskaņas radīšanai piestāvēs Maikla Bublē - Christmas. Kaut ko līdzīgu glam metālam un rokgrupai Kiss piedāvā Black Veil Brides savā albumā Set The Worl On Fire, bet džeza mīļotājus iepriecinās Tonija Beneta un septiņpadsmit popzvaigžņu kopīgais albums DuetsII. 

Nightwish un viņu "Imaginaerum"

Nebiju paredzējusi šim albumam atvēlēt atsevišķu rakstu, bet tā nu sagadījās, ka atradās ko teikt. Tāds liels Nightwish fans neesmu bijis nekad, kaut gan pa retam viņu dziesmas klausījos gandrīz piecu gadu garumā. Atzīšos, ka pēc Tarjas aiziešanas par viņiem interesējos vien Marko Hietalas dēļ. Negaidīju jau neko īpašu, bet kā jau tas šādos gadījumos mēdz notikt, es biju pārsteigta. Patiesībā Imaginaerum ir tiešām labs albums. Taču ar noteikumu, ka nemeklēsiet tajā dziļāku jēgu vai sakarīgus tekstus, jo šoreiz stāsts nav par to. Dziesmas ir par troļļiem, spoku pilsētām, dieviem un burvestībām. Tam visas cauri stiepjas Nightwish tumšā stīga ar šķipsniņu iznīcības un tumsas. Dziesmu lirikas ir ne tikai ausīm baudāmas, bet arī īstas redzes gleznas (ja vien netrūkst fantāzijas).

"Storytime" laikam gan nav nekāds jaunums. Ir iznācis arī videoklips. Godīgi sakot, izrauta no konteksta, man šī dziesma nepatika, taču, kad soundcloud.com piedāvāja iespēju noklausīties visa albuma samplus, mani ieintriģēja. Kad klausījos "Ghost River", uz datoru spēlēju Shaiyu un tā dziesma sasodīti piestāvēja. Marko balss piešķīra dziesmai vajadzīgo noskaņu. "Slow, love, slow" gan ir tāds nedaudz iemaldījies gabals. Ja noņemtu nost visus tos simfoniskā metāla elementus, sanāktu tīrs džezs. Neierasti Nightwish. Bet dziesmas beigās jau ieskanas vecais metāls. Nu par "I Want My Tears Back" nav daudz ko piebilst. Metāls ar īru folkmūzikas elementiem. Atzīšos, kas starpspēlē vienkārši lēcu polku. Savukārt, "Scaretale" ir godam nopelnījusi savu nosaukumu. Ziniet, kas man atausa atmiņā, kad to klausījos? Filma Doktora Parnasa iedomu pasaule (The Imaginarium of Doctor Parnasus). Tumša, mazliet murgaina - gluži kā tāds dīvaiņu cirks. Lai arī Anete brīžiem izklausījās pēc vecas raganas, vajadzīgais efekts panākts. Kaut gan dzirdot Marko lalla, lalla, lā parauj uz smiekliem. "Arabesque" izklausās tā, it kā tur savu roku būtu pielicis pats Trevors Rabins. "Turn Loose The Mermaids" ir viens maigs gabals, kuru klausoties neviļus iedomājies zaļas pļavas, biezus, ēnainus mežus un čalojošas upes. "Rest Calm" ir vienkārši fantastisks basģitāras pavadījums. Kā jau mēdzu sacīt, uz pasaules ir divas fantastiskas skaņas. Viena no tām pieder rallija mašīnas dzinējam un otra - basģitārai. Skaņas, kas liek adrenalīnam joņot. Anetes un Marko duets šajā dziesmā ir episks un, protams, gribas uzslavēt arī bundzinieku. "The Crow, The Owl and The Dove" - varu apgalvot droši - ir viena no skaistākajām metāla balādēm. Ar "Last Ride of the Day" mierīgi varētu sagaidīt kaut pašu apokalipsi. Anetes un Marko balsis, Tuomasa taustiņi un ģitāru spēcīgie rifi (it kā pats pērkona dievs uz tiem spēlētu), spētu aizbaidīt pašu nelabo, piecelt no kapa miroņus un nosaukt lejā no debesīm dievus, lai sadotu pa purnu visiem četriem apokalipses jātniekiem. Pie velna, tā dziesma iedod tādu poweru, ka gribas norēkties hell yeah! Pati Anete mani pārsteidza tieši "Song of Myself" un es pirmo reizi mūžā atzīstu, ka viņai ir tiešām laba balss. Šī nu reiz ir dziesma nakts jātniekiem un melni spārnotiem kraukļiem. Un atkal jau basģitāras fantastiskais skanējums, savienojumā ar bungu māstera Jukkas meistarību.  Taču jau pēc septītās minūtes dziesma mainās (pats gabals ilgst 13 minūtes) un no kārtīga power metāla pārtop stāstā, ko izstāsta grupas dalībnieki u.c. Un ik katras vārds savādi aizķer un liek aizdomāties par to, cik labāka būtu pasaule, ja mums nebūtu vienalga, ja mēs atmestu šo cinismu. Ja mums nebūtu vienalga par to, kas notiek apkārt, par to, cik reizēm absurdas ir mūsu dzīves. Nobeigums, kas vēl ilgi atstāj vietu pārdomām.

Lai nu kā, bet tam visam cauri strāvo Tuomasa taustiņu lieliskais paraksts un tā īpašā noskaņa, kāda piemīt tikai Nightwish. Tāpat prieks, ka Marko ir atvēlēta ne tikai viena dziesma, bet viņa balss ieskanas teju katrā kompozīcijā. Šajā albumā to tik tiešām var dzirdēt (varbūt tāpēc, ka vairs nav Tarjas, kuras operas cienīgā balss atstāja pārējos ēnā). Gandarījums, ka Nightwish joprojām elpo un strādā. Šis albums ir mums. Tiem, kuru fantāzija nepazīst robežas laikā un  telpā, kuri ir mazliet apmaldījušies pagātnē. Albums tiem, kuri tic, ka daba dzīvo, ka aiz šī sudraba šķidrauta ir kaut kas vairāk par nemieriem, iphone un  zaglīgām, nodevīgām valdībām. Mūzika tiem, kas mēdz Youtubā ierakstīt vārdus Immediate music un Epic music. Mūzika, kas nozagta no dievu ipodiem.

Nevienu jau nevar piespiest šādu mūziku iemīlēt. Tur jābūt kaut kam iekšā - tādam kā kontaktam. Taču tie, kas ir uz viena viļņa ar šādu mūziku un Nightwish, nevilsies. Ir vērts noklausīties, draugi. Vēl beigās piebildīšu, ka Nightwish nākamgad piesolījuši arī ko nebijušu - filmu ar tādu pašu nosaukumu kā albumam. Visas šīs kompozīcijas esot daļa no filmas, tādēļ varam nojaust, ka "Imaginaerum" pabaros izslāpušos fantasy žanra fanus. Atliek vien mazliet paciesties.

Aizvadīto mēnešu albumi, kurus vērts noklausīties

Coldplay - Mylo Hyloto

Šie čaļi aizvien vairāk nododas eksperimentiem, miksē stilus un nez kādā veidā izpelnās lielu uzmanību, lai arī ko darītu. Britu alternatīvā rokgrupa piedāvā elektronikas un alternatīvā roka sajaukumu. Labākās dziesmas manā skatījumā ir fantastiskais kavers "Every Teardrop Is A Waterfall", "Paradise" un "Us Against The World". Pārējās dziesmās kaut kas tomēr pietrūka. Iespējams tas, ko meklēju, bija vecais Coldplay, taču arī šis albums nav slikts. Bet savādāks gan.

Birdy - Birdy

Birdy jeb Jasmine Van den Bogaerde ir piecpadsmit gadus veca  angļu dziedātāja, kurai piemīt absolūti fantastiska balss. Šī jaunā meitene ne tikai lieliski dzied, bet arī spēlē klavieres. Albumā atradīsiet tādus dziesmu kaverus kā Cherry Ghost  "People Help The People", Bon Iver sirdi plosošo "Skinny Love" un vēl pavisam nesen tik populāro Naked and Famous hitu "Young Blood". Lielisks albums pie vīna glāzes un brīžos, kad apriebjas troksnis. 

Evanescence - Evanescence  

Arkanzasas rokgrupa ar Eimiju Lī priekšgalā pēc ilgu gadu klusēšanas oktobrī izlaida savu trešo studijas albumu, par taitlu tam izvēloties savu grupas nosaukumu. Atkārtošos, taču man ļoti pietrūka vecā Evanescence. Vienīgās dziesmas, kas iekrita sirdī bija "Sick" un "Lost In Paradise". Arī "What You Want" nav slikts gabals. Taču kaut kas tomēr ir pazaudēts no agrākā Evanescence. Nav vairs tās skanējuma, tās nokrāsas dziesmām, kāda bija Fallen un Open Door. Bet tiem, kas nav īpaši daudz iedziļinājušies šīs grupas daiļradē, šis varētu būt labs roks. Plusiņš par Eimijas balsi, jo tā tiešām ir nepārspējama. 

Ewert And The Two Dragons - Good Man Down

 Igaunijas indie rokgrupa, kas priecēja mūs Pozitīvusā un arī Summer Sound Liepāja, kādu laiciņu atpakaļ izdeva jaunu albumu. Šis kaimiņu brīnums patiesībā ir viens no klausāmākajiem albumiem šogad. Dievinu albuma tituldziesmu "Good Man Down" un mierīgam vakaram noder arī "Falling". Jauks albums, ja ausis nogurušas no gagām un bīberiem. Everts un divi pūķi ar savu prasmi savienot sevī neticami daudz dažādu mūzikas stilu elementu un reizē ar to ziemeļniecisko vienkāršību, panāk dziļu, patīkamu brīvdienu vakara atmosfēru. Viegls, patīkams un ritmisks. Vakariem, kad snieg.

Snow Patrol - Fallen Empires 

Arī Coldplay mazais īru brālītis Snow Patrol šogad izlēmis pakāpties ārā no rāmjiem. Vispār man patīk viņu jaunais albums. Tas ir savādāks, taču nebūt ne sliktāks. Pie tādām dziesmām kā "Called Out In The Dark" nav iespējams nosēdēt mierīgi un arī vārdi ātri iesēžas galvā. "The Wight Of Love", "This Isn't Everything You Are" (episks gabals), "New York"... nu tas jums jādzird pašiem. Dziesma "Lifening" ir tik mierīga, ka tik tiešām arī tev liekas, ka tas ir viss, ko tu jebkad no dzīves esi vēlējies. Puiši ir metušies piedzīvojumā radot šo albumu un viņiem tas izdevies lielisks, tāpēc bez liekām pļāpām iesaku izbaudīt. Ar katru klausīšanās reizi to iespējams atklāt no jauna un ar katru reizi tas paliek arvien labāks.

Foo Fighters - Wasting Light

Albums, kas šogad sagādāja vislielāko prieku. Un tas laikam notika ne vien ar mani, bet arī ar pašiem Foo Fighters puišiem. Jāsaka, ka izplosījušies viņi tur ne pa jokam. Kā sāc kratīties pie pirmās dziesmas tā gandrīz visa albuma garumā. Tīra enerģija - tā varētu raksturot viņu dziesmas. Nirvanas ēna ir aizbaidīta ar spēcīgiem ģitāru rifiem, ātriem ritmiem un arī paši Foo Fighters uz skatuves ir īsts sprādziens. Puiši dažās dziesmās rauj vaļā tā, ka ellē visi saausās. Vietu manā mūzikas lādē (tajā, ko nēsāju līdzi ik mirkli)  ir iekarojušas tādas dziesmas kā "Rope", "White Limo" (tīrākais ekspresionisms, nezināju, ka Grols māk tā bļaut), "Arlandria" (goda vārds, es to piedziedājumu jau esmu kaut kur dzirdējusi) un, protams, mans lielākais favorīts "Walk" (pietiek man padzirdēt to dziesmu un smaids līdz ausīm). Nu vienkārši lielisks albums, ja gribas nedaudz adrenalīna. Ļoti labi aizdzen nogurumu.