Tirgošanās uz nebēdu

27. datumā, kad Liepājā rūca motori, pie tirdzniecības nama "Kurzeme" noritēja tirdziņš, kur tika piedāvāti dažādi rokdarbi un visādi nieki ne tikai pašiem liepājniekiem, bet arī Liepājas viesiem. Un šeit neliels skats uz tirgošanos no TN "Kurzeme"

Jūra kādā jaukā vakarā

Solis augšup 3

Vakar vakarā devos uz kino, lai noskatītos vienu no jaunajām filmām. Šoreiz tā bija triloģijas "Solis augšup" trešā filma. Biju iepriekš redzējusi pārējās daļas ( bez tam neskaitāmas reizes) un ar nepacietību gaidīju arī trešo. Kas gan vēl var būt labāks par mūziku un deju?

Sižets.  Kādai Ņujorkas ielu dejotāju grupai, tai skaitā draugiem Lūkam, Natālijai un Mūzam, ir jāpiedalās deju sacensībās. Taču lielā notikuma priekšvakarā izrādās, ka konkurenti ir noskatījušies viņu priekšnesumu un grasās to izmantot. Jauniešiem nākas ne tikai pieņemt lēmumus, kas izmainīs viņu dzīves, bet arī pēdējā brīdī radīt jaunu priekšnesumu, lai uzvarētu pasaules labākos ielu dejotājus.

Jāpiebilst, ka galvenajās lomās darbojas tādi aktieri kā Rick Malambri, Adam G. Sevani, Sharni Vinson, Alyson Stoner u.c.

Pārdomas. Ko es varu teikt par filmu? Par spīti sliktajām atsauksmēm no kritiķu un citu skatītāju puses, ka šī ir visvājākā triloģijas daļa, man šķita gluži pretēji. "Step Up 3" ir viena no labākajām un spēcīgākajām filmām kādu man nācies redzēt gan mūzikas, gan sižeta ziņā. Man šī filma šķita fantastiska. Filmas centrā ir bariņš fanātisku dejotāju. "Pirātu māja" nav vienkārši deju grupa - tā ir ģimene, kurā viens par otru rūpējas un viens ar otru dalās. Tie ir cilvēki, kuri dzīvo pateicoties dejai. Iespējams, šī filma man tik ļoti iepatikās, jo arī es esmu viens no tādiem fanātiķiem - tikai mūzikas fanātiķe - , tāpēc es lieliski sapratu to, ko filma vēlējās pavēstīt. Dejas, mūzika, dziļa doma - tas šo filmu padarīja tik lielisku.

Plusi. Kas tad man patika? Varu sacīt, ka viss. Pirmkārt, bija jauki redzēt ne tikai Alni, bet pārējos vecos dejotājus no iepriekšējām filmām. Otrkārt, filmas sākums. Tajā visi pirāti stāstīja par to, ko viņiem nozīmē deja un tas (vismaz man) aizskāra kādu dziļu dvēseles stīgu. Gribot negribot tu sāc domāt, vai arī tavā dzīvē ir kāda lieta, ko tik ļoti mīli un kam esi gatavs atdot sevi visu. Manā noteikti tāda ir. Patiesībā ir grūti uzrakstīt par to, kas tad īsti patika, jo patika taču viss - lieliska mūzika, fantastiska horeogrāfija, brīnišķīgi aktieri, labs scenārijs, nepārspējami masu skati. Man izteikti patika filma, jo atšķirībā no pārējām divām tā šķita daudz dziļāka, varbūt pat filozofiskāka. Tomēr skatoties "Solis augšup 3" es nesalīdzināju to ar iepriekšējām divām filmām, bet vēroju kā atsevišķu, nesaistītu gabalu. Varbūt tāpēc man tā liekas tik laba.

Mīnusi. Piedodiet, bet es nespēju nosaukt nevienu mīnusu.

Kopsavilkums. Tātad, visu savelkot kopā, man filmā fantastisks šķita it viss- sākot no sižeta, scenārija un aktieriem un beidzot ar vismazākajiem sīkumiem. Es neesmu tik laba dejotāja, taču bieži vien arī izmantoju deju, lai remdinātu dusmas vai sāpes, tāpēc mani "Solis augšup 3" neatstāja vienaldzīgu. Protams, ka tā ir tikai filma, bet tas viss atstāja tādu brīnišķīgu siltuma sajūtu. Pirmo reizi no ekrāna varēja gandrīz vai sajust deju, sļakstus un šo pirātu mīlestību uz deju. Tā spēj aizraut līdzi dejas un mūzikas pasaulē, iemācīt saskatīt to, ko saskata filmas varoņi un likt padomāt par lietām, kam šodienas ekonomisko problēmu laikā nav vietas mūsu galvās. Skatoties "Step Up 3" tu pazaudē to, kas notiek apkārt. Nav nedz krīzes, nedz ikdienas problēmu, nedz nomācošu domu. Tajā brīdī tu sēdi, klausies mūziku un vēlies dziedāt līdzi dziesmām, pielēkt kājās un mesties līdzi dejā, jo tieši mūzika un deja ir tā lieta, kas padara mūs brīvus no šīs problēmu pasaules - to es zinu no savas pieredzes. Diemžēl ir cilvēki, kas nesaprot šāda veida mīlestību vai fanātismu (kā nu katrs to sauc), jo ir kļuvuši pārāk nopietni un pieauguši, tāpēc, iespējams, viņiem šī filma nepatiks. Savukārt es šai filmai no 5 ballēm likšu 5 ar plusu. Bet tas ir tikai mans viedoklis. Visu cieņu režisoram Džonam Ču!

Kad motori rūc Liepājā

No 27. - 29. augustam vārdi Liepāja un ātrums ir neatdalāmi, jo šeit risinās Ātruma festivāls "Rallijs Kurzeme 2010". Tad nu vakar, ejot mājās, pie Biedrības nama uzskrēju virsū veselam pūlim cilvēku. No sākuma nesapratu, kas par lietu, bet tad atcerējos, ka ap sešiem sākas rallijs. Tad nu visas ekipāžas arī izrādīja savas superīgās mašīnītes un viena no fantastiskākajām skaņām pasaulē pierūcināja Liepājas ielas. Starp citu, rūca ne tikai mašīnas, bet arī citi braucamrīki.  Te ir dažas pasāciena bildītes.

Liepājas seja ir ļoti mainīga - no mūzikas pilsētas tā pēkšņi pārvēršas par rūcošo motoru pilsētu, atkal un atkal piesaistot sev cilvēkus. Tas pierāda tikai to, ka Liepāja nekad neguļ. Vēl tikai varu piebilst, ka šovakar notiek uzvarētāju apbalvošanas ceremonija un vēl dažādas aktivitātes un tiem, kam tas interesē, domāju, garlaicīgi nebūs. Veiksmi sportistiem!

Šeit ir viena dziesmiņa, kas tiešām ļoti piestāv šim  pasākumam un visiem automīļiem.

Kādā lietainā dienā

Sapnis vasaras naktī: cik viegls ir ceļš uz studijām vienkāršam cilvēkam?

"Nāc studēt!" un "Studiju kredīts- ātri un ērti" - šādi lozungi pēdējā laikā izskanēja visai bieži. Neskaitāmas augstskolas ar reklāmām vilināja pie sevis topošos studentus, savukārt bankas piedāvāja studiju maksas segšanai noformēt kredītus. Visi kā viens apgalvo, ka ceļš uz augstskolu ir viegls - jā, ir, ja skaita dokumentu iesniegšanu. Īstā "jautrība" sākas pēc tam. Cik tad patiesībā vienkāršam cilvēkam maksā vēlme studēt? To es varu pastāstīt pati no savas pieredzes.

Uzreiz pēc atestāta un sertifikātu iegūšanas iesniedzu dokumentus vietējā universitātē. Jau vairākus gadus mani fascinēja žurnālistikas profesija, bet tā kā manā pilsētā nebija iespējams šo programmu apgūt, tad tas palika vien sapnis. Nācās piemeklēt sev profesiju un izvēlējos studēt Sabiedriskas attiecības. Kāpēc tieši SA? Laikam, ka cerība uz labi apmaksātu darbu bija noteicošā - tīrs materiālisms. Patiesībā šī profesija ir pat ļoti laba. Arī man tā šķita apmierinoša līdz brīdim, kad manā universitātē tika izveidota jauna programma - Komunikācijas vadība. Šai programmai ir divi virzieni - Sabiedriskās attiecības un žurnālistika. Beidzot arī manā pilsētā varēja studēt žurnālistiku. Bet tā kā mana ģimene uzstāja, ka man nepietiek pelēko šūnu un spēju, lai jebkad strādātu žurnālistikas jomā, tad es izvēlējos studēt Sabiedriskās attiecības. Iesniedzu dokumentus un vakar uzzināju, ka esmu uzņemta.

Te nu sākās īstā jautrība - studiju apmaksa. Tā kā vecāki ( manā gadījumā - vecāks) nenopelna tādu naudu, lai spētu apmaksāt manas studijas, izvēle krita uz studiju kredītu. Kredītu dabūt nav neiespējami, taču es negaidīju, ka arī šajā ziņā nonākšu strupceļā. Lai iegūtu kredītu ar valsts vārdā sniegtu galvojumu ir nepieciešams Galvotājs ar ienākumiem, kas nav mazāki par minimālo algu (180Ls) un Galvotāja kredītu maksājumu kopsummai ir jābūt līdz 40% no Galvotāja ienākumiem, ja viņam pašam ir kredītsaistības. Cerības par kredītu, kas varētu segt studiju maksu aptuveni 3,5 tūkstošus latu izplēnēja brīdī, kad pēkšņi vairs nebija neviens, kas piekristu galvot. Tātad arī kredīts atkrīt.

Tā kā esmu uzņemta, tad patreiz jālauza galva kur dabūt naudu. Ideja par bankas aplaupīšanu diemžēl jāatmet, jo par to diemžēl iestājas kriminālatbildība. Iespēja studēt neklātienē nešķiet diez cik vilinoša, jo uzskatu, ka esot universitātē tikai dažas reizes mēnesī nav iespējams neko prātīgu iemācīties un mocīties pašam "šeit-var-atrast-visu" bibliotēkās arī nav nekādas jēgas. Vēl, protams, ir iespēja pārtraukt studijas un sapelnīt naudu ārzemēs, taču negribas pagaidām pamest dzimto pilsētu un ja neuzsākšu studēt tagad, tad neizdarīšu to nekad. Bet vēlme studēt ir ļoti stipra. Šonedēļ jādodas uz universitāti parakstīt studiju līgumu. Pirmajai iemaksai nauda gan ir salasīta, bet kas notiks tālāk - nezinu. Iespējams, ka studijas jau pēc pirmā semestra būs jāpārtrauc uz nenoteiktu laiku. Vienīgā iespēja ir atrast kādu darbu vakaros, bet arī tas tiek uzskatīts par mazticamu. Tad jau redzēs, ko nākotne nesīs. Taču skaidrs ir viens - ne viss ir tik viegli kā tas izskatās un izklausās, un es esmu pārliecināta, ka neesmu vienīgā, kam ir šādas grūtības. Budžeta vietas ir, bet ne jau visi ir piedzimuši par wunderkindiem vai dzīvo nelabvēlīgās ģimenēs. Lai arī cik labas tev būtu atzīmes, bet ja tev nav naudas, tad vari ar savu atestātu iet un atslaucīties. Lūk, pie kā ir novesta mūsu valsts.

Rīts Liepājas ielās

Ejot mājās no BBP, 25. jūlija rītā mazliet pafotogrāfēju. Lūk, kas sanāca. Varbūt kvalitāte nav tā labākā, bet man patīk.

''Baltic Beach Party'' nosvinēti desmit gadiņi

Kā jau katru gadu, arī šovasar mazās un spītīgās Liepājas sirds iepukstējās straujāk, kad pilsētā risinājās festivāls "ZZ Baltic Beach Party", kas nosvinēja savu desmito dzimšanas dienu - šoreiz trīs dienas. Es kā izteikts mūzikas mīlētājs arī šovasar devos uz turieni, lai izbaudītu nebeidzamus mūzikas svētkus trīs nakšu garumā. Festivāla norises gaitā pārsteigumus sagādāja gan mākslinieki un organizatori, gan pati māte Daba. Tā kā stāstīt ko ir daudz, tad es centīšos pēc iespējas īsāk pavēstīt par savu redzēto katrā no BBP dienām.

1.diena - ilgojoties pēc lielās skatuves.

Pirmā BBP diena man uzsākās ap pulksten sešiem, kad kopā ar draudzeni devāmies turp. Diena bija ļoti karsta, tāpēc tika izdzerti neskaitāmi minerālūdeņi. Ceturdienā manu uzmanību pievērsa trīs grupas - divas no tā bija latviešu. Grupu "Laikā pirms" es jau zināju, jo draugiem.lv portālā pirms kāda laika biju meklējusi labas grupas un savā playlistē biju pievienojusi viņu dziesmu "Puteklis". Bija jauki dzirdēt "Putekli" dzīvajā. Par grupu "Screampiece" jāsaka paldies Rietumu radio, jo tieši tur es dzirdēju interviju ar viņiem un sapratu, ka nav viņi nemaz tik slikti čaļi. Vēlāk festivālā, protams, es pārliecinājos par to un droši varu teikt, ka "Screampiece"bija viena no labākajām ceturdienas performancēm. Pirmo vietu tomēr ieņēma divi čaļi no Nigērijas - "Tuklan". Tas kā viņi izkustināja publiku biju satriecoši. Pārējo laiku klejojām pa teritoriju un iegriezāmies "D-Light Summer Lounge" teltī. Vienīgais kas ļoti, ļoti pietrūka, bija lielā skatuve - ar draudzeni spriedām cik tā izskatās vientuļa un klusa.

2. diena - diena, ko gaidīju visvairāk.

Otrā diena man sākās mazliet vēlāk - uz septiņiem - jo devos skatīties kā uzstājas mūsu pašu "Musiqq". Jāsaka, ka bija labi. Pēc tam uzstājās neviens citas kā lieliskie igauņi "The Bedwetters" un es beidzot dabūju dzirdēt "Long. Some. Distance.", kas ir viena no tām dziesmām, kas grozās pa manu playlisti. Pēc tam atkal apmeklēju "D-Light Summer Lounge" uz īsu brīdi. 

Tomēr tas, ko nesa vakars bija kas neaprakstāms. Beidzot pienāca tas brīdis, kuru gaidīju kopš atklātībā parādījās BBP viesu saraksts. Skatuve grima tumsā, tika veikti pēdēji sagatavošanas darbi un pēkšņi pūlis sāka saukt "Rasmus, Rasmus, Rasmus..." - tas bija fantastiski. Lieta tāda, ka "The Rasmus" klausos jau vairākus gadus un esmu šīs grupas fans, taču līdz šim nebija iznācis viņus redzē dzīvajā, tāpēc sajūtas bija nereālas, kad atskanēja "Ghost of Love". Daudzi "Muse" fani rakstīja par pozitīvusu, kur redzot "Muse" jutušies kā sapnī - tāpat bija man, tikai ar "The Rasmus". Bet vispār jau nebija laika īpaši par to domāt, jo pilnīgi atdodoties mūzikai tu aizmirsti par to, kur esi un kas ir tev apkārt (dziedāju līdzi visām dziesmām cik tik vien bija iekšā). Šo performanci es noteikti neaizmirsīšu. Jāpiebilst, ka "The Rasmus" tika izsaukts atkārtoti uz skatuves pēc pūļa lūguma. Brīnišķīgi skanēja dziesmas "Livin In A Wold Without You" un "Sail Away" un arī ghostbusteriem nebija nekādas vainas. Jāsaka paldies Lauri, kurš vairāk dziedāja nekā runāja. 

Taču ar "The Rasmus" uzstāšanos viss nebeidzās. Pēc viņiem uz skatuves kāpa BBP veterāni no Vācijas - "Audiosmog". Šie čaļi man iepatikās jau kopš pagājušā gada un tāpēc ar nepacietību gaidīju arī viņu uzstāšanos. Ja "The Rasmus" vairāk bija sirdij un dvēselei, tad "Audiosmog" - kājām un jautrībai, jo tik jautri iet reti pie kuras grupas. Jau vienā rakstā sacīju, ka man ļoti nepatīk Eirovīzijā uzvarējusī dziesma, bet "Satellite" "Audiosmog" izpildījumā bija sasodīti labi. Čaļi pastrādāja kārtīgi gan paši, gan kopā ar Ufo un Ellu. 

3. diena - dabas untumi.

Trešā diena sev līdzi atnesa pārsteigumu. Ap septiņiem devos uz bīčpārtiju, kad pēkšņi mani pie "Dzintara boulinga" pārsteidza milzīgs melns mākonis - pērkons un neticami stiprs lietus. Par laimi biju pie boulinga un paguvām ar draudzeni paslēpties zem vasaras kafejnīcas saulessargiem. Kad pērkons pārgāja un lietus mazliet pierima, devos uz pludmali, kur gaidīja pamatīgs pārsteigums - mūs nelaida iekšā festivāla teritorijā. Kā izrādījās drošības pēc elektrība bija izslēgta, bet tas vēl nebija viss. Vētra bija pamatīgi apstrādājusi lielo skatuvi, tāpēc visas programmas iekavējās. Ap astoņiem mūs ielaida iekšā un skatam atklājās nabaga lielā skatuve, kuru tad arī steidzīgi sāka savest kārtībā. Visa programma bija iekavēta, vienīgi Red Bull Flaying Bulls startēja noteiktā laikā un jāsaka , ka tas bija kaut kas episks. Kamēr lidojošie buļļi gaisā veica savus trikus, uz zemes skanēja "Nighwish"  (vēl ar veco solisti Tarju) mūzika ar tādu dziesmu kā "Wishmaster" un citām. Šīs grupas skanējums un triki tik tiešām radīja episkuma izjūtu. Uzreiz pēc lidojošajiem buļļiem uzstājās "Pērkons", savukārt vēlāk es sagaidīju vienu no labākajām un nenoliedzami stilīgākajām grupām Latvijā - "Triānas parks". Triānieši bija vienkārši nepārspējami. Pa to laiku tika salabota lielā skatuve un devos paklausīties ko tad dzied Mārtiņš Freimanis, bet pēc Freimaņa es neuzdrošinājos laist garām iespēju redzēt grupu no Krievijas "Zveri" - tur tad aizgāja arī visa mana balss. Tomēr arī ar "Zveri" viss nebeidzās, jo pāri diviem uz Zelta Saulrietu skatuves uzstājās "Double Faced Eels", spēlējot gan dažas vecās, gan arī jaunās dziesmas, kuras gan ir salīdzinoši smagākas un līdz ar to man šķiet vēl labākas. Kad čaļi sāka izpildīt dziesmu "Ja tu man esi" esi ar šādu piedziedājumu:

Tu tusē bīčā,

Man nevajag ne debesis, ne zemi.

Tu tusē bīčā,

Es gribu tik lai apstājas laiks. 

visiem tas izvērtās par pārsteigumu. Jāpiebilst, ka "Double Faced Eels" savas kārtis ar šo dziesmu atklāja jau Rietumu radio studijā. Drīz pēc tam sekoja skaista uguņošana.

Pateicoties vētrai un izmainām programmā viss ievilkās apmēram līdz pulksten sešiem, tāpēc es daudz ko palaidu garām. Pēc pieciem uz Zelta Saulrietu skatuves kāpa uz brīdi nozudušie "Z-Scars" un parūpējās, lai pēdējie spēki tiktu izlēkāti un pēdējās balsis izdziedātas. Un tad jau viss lēnām beidzās. Cilvēki atstāja teritoriju un to nogurusi darīju arī es. 

Ko es kopumā varu teikt par Baltic Beach Party'10? Nu tās sajūtas jau ir grūti aprakstīt, jo ko tādu tu nepiedzīvo katru dienu. Protams, ka bija mīnusi , kā jau jebkurai lietai un notikumam, bet nepelsim nu jubilāru ar niekiem. Neizmērojams prieks jaucas kopā ar skumjām par to, ka nākamgad šī festivāla vairs nebūs. Tas ir gluži kā būt kopā ar kādu tuvu cilvēku tik ilgu laiku un pēkšņi viņš paņem un nomirst. Lai vai kā, bet otra tāda festivāla nekad nebūs ( lai iet trīs mājas tālāk (!!) visi tie BBP nīdēji, jo to jums nekad nesaprast) un tās sajūtas, ko tas sagādāja katru vasaru bija vienkārši fantastiskas. Tā ir kā pabūšana citā pasaulē - mūzikas un svētku pasaulē -, ārpus no ikdienas problēmām un niekiem. Šogad tās bija trīs naktis un trīs rīti, kad tu sajuties tā pa īstam dzīvs un man šīs sajūtas ļoti, ļoti pietrūks. Kas tagad Liepāja būs bez bīčpārtija - to es nezinu. Grūti par to kaut ko spriest. Taču krist galējībās arī nav vērts, jo mums taču vēl ir arī Fontaine Festival, kuru šogad gan man nesanāks apmeklēt ( bet centīšos to izdarīt nākamgad, ja vien arī to nelikvidēs :D) un kas to zina, ko mums nesīs nākošā vasara.

Savās sirdīs mēs joprojām aizmigsim uz palodzēm, atnāksim un mīlēsim...

Vienkārši - "Aptumsums"

Nogaidījusi, kamēr kliedzošās tīnītes izspiedzās pagājušajā nedēļā, vakar devos, tā teikt, iečekot "Aptumsumu". Jāpiebilst, ka kādreiz es arī biju pamatīga ''Krēslas'' sāgas fane ( twittera konts bija pilns ar veselu baru twilighteriem), bet tā mana fanošana pārgāja un es atkal atgriezos pie savām vecajām, labajām vērtībām. Bet ne jau par to ir runa.

Tātad, devos uz turieni ar domu, ka filma būs pēdējais mēsls, jo "Krēsla" man tomēr patika kā mazbudžeta gabals. Nezinu, bet tur bija kaut kāda īpaša, šai filmai raksturīga aura, savukārt "Jauns Mēness" jau bija lielbudžeta grāvējs un, zaudējis savu sākotnējo nozīmi, izvērtās par kārtējo Holivudas grandu .

Lai arī vairs neesmu "Krēslas" fane un mana attieksme pret to visu ir neitrāla, jāatzīst, ka biju patīkami pārsteigta. Varu pat teikt, ka "Aptumsums" bija ļoti laba filma - noteikti daudz labāka par "New Moon".

Sižets. Laikā, kad Sietlu pāršalc noslēpumainu slepkavību vilnis, Bellai jau atkal draud briesmas - Viktorija joprojām alkst atriebības. Turklāt meitenei beidzot ir jāizvēlas starp Edvardu un Džeikobu, un šī izvēle var likt no jauna uzliesmot mūžsenajam vampīru un vilkaču naidam. Arvien straujākiem soļiem tuvojas arī izlaiduma vakars, un Bellai jāpieņem vēl viens lēmums - dzīvība vai nāve. Tikai kas būtu dzīvība un kas - nāve?

Plusi. Plusu bija daudz. No savas puses apsveicu filmas režisoru Deividu Sleidu - viņš ir nepārspējams savā darbībā un iznākums viņa darbam ir tieši tāds, kādu es to vēlējos redzēt. Jāuzslavē arī aktieru sniegums. Šoreiz man acīs iekrita tieši Railija ( Viktorijas daraudziņa) atveidotājs Ksavjers Semjuels - lielisks jaundzimušais vampīrs. Un noteikti nevar nepieminēt Džeksonu Retbounu. Tieši Džaspers bija tas, kurš man šajā filmā patika visvairāk - čalim beidzot tika dota iespēja izpausties. Un beidzot (!!) skatoties vienu no ''Krēslas'' sāgas filmām es varēju pasmieties - Melisa Rozenberga ( scenārija autore) bija parūpējusies  par komiskiem un interesantiem dialogiem. Ļoti labs scenārijs un aktieru sniegums. Piemērota mūzika ( šoreiz tā nešķita tik uzbāzīga kā "New Moon") un, protams, skaisti skati. Jāpiebilst, ka arī specefekti bija lieliski - tādēļ manas divas mīļākās vietas "Aptumsumā" bija vilkaču apmācība un cīņa ar jaundzimušo armiju. Atkal jāsaka - beidzot -, jo es pirmo reizi visas sāgas garumā redzēju kādu krasāku izmaiņu Edvarda uzvedībā, kad viņš izaicināja Viktoriju. Salīdzinājumā ar "Jauns Mēness", kur notikumu bija parāk daudz un tie risinājās pārāk strauji, "Aptumsumam" bija ļoti viegli sekot līdzi, sižeta līnija bija plūstoša un katrs notikums risinājās izrietot no cita, tādējādi nelēkājot kā pa kalniem. Tāpat arī ainu ziņā valdīja līdzsvars - pēc mierīgākas ainas nāca atkal action un tā gandrīz visu laiku. Manās acīs lielu plusu ieguva fakts, ka nebija tik daudz salkanību un ja arī bija, tad tās lieliski līdzsvaroja jau iepriekš minētais action un situāciju saspīlējumi.

Mīnusi. Man absolūti nepatika Viktorijas atveidotāja Braisa Dallasa Howarda. Piedodiet, bet viņa izskatījās pēc ruda franču pūdeļa. Patiesībā šis laikam arī ir vienīgais mīnuss, kuru varu minēt, jo viss pārējais šķita pat ļoti labs. Mazliet varbūt kaitināja Edvarda mūžīgi saviebtā izteiksme ( nu vai tad nevar džekam iedvest kādu citu emociju?), bet to atsvēra aina, kurā Edžiņš aicināja Viktoriju pabeigt iesākto un izaicināt viņu uz kautiņu.

Kopsavilkums. Kopumā filma pateica visu, ko vajadzēja pateikt. Negribu strīdēties ar tiem, kas uzskata, ka pārāk daudz kas tika izlaists ( domāju - grāmatas un sižeta ziņā), taču uzskatu, ka galvenajos vilcienos "Aptumsums" pastāstīja to, ko vajadzēja redzēt un uzzināt. Atšķirībā no "Jauns Mēness" es to tiešām izbaudīju kā labu filmu, pie kuras pavadīt siltu vasaras vakaru, ja gribas kādu patīkamu izklaidi. Noteikti iesaku noskatīties, jo filma  ir prasmīgi noslīpēta un baudāma, viegli izsekojama, ar labu mūziku, lieliskiem aktieriem, skaistiem dabas skatiem, plūstošu un sabalansētu sižeta līniju, interesantiem dialogiem un spēcīgiem specefektiem un skaņām. Izbaudiet!

No piecām zvaigznēm varētu dot četras ar pusi.

Lūk - šitento es saucu par mūziku!

Šis te ir kaut kas labs :D
Pirms:

Pēc mēneša ( jau profiņi)

30 Seconds To Mars "Closer To The Edge"

Ziņa gan novēlota, bet atkal jauns video - šoreiz 30STM dziesmai "Closer To The Edge" no albuma "This Is War"! Kā vienmēr - video ir satriecošs ar savu jēgu un spēj aizraut visa tā garumā.

"Some people believe in God... I believe in music,
Some people pray... I turn up the radio.
Music is E V E R Y T H I N G to me, that's all I can say..."

Šitie vārdi ir par mani :D

Par nāvi...

 Nejauši uzdūros kādam citātam. Varu tam tikai piekrist.

"Bet kurš gan šajā pasaulē, kur ikvienam visiem spēkiem ir jācīnās par izdzīvošanu, bija tiesīgs spriest labu vai sliktu par cilvēkiem, kas nolēmuši mirt? Neviens nebija tiesīgs. Tikai katrs pats zināja savu ciešanu lielumu, spēja novērtēt, vai viņa dzīvei ir jēga vai nav." 

(Paulu Koelju)

Eirovīzija 2010

Kā jau gandrīz katru gadu, arī šogad sekoju līdzi Eirovīzijas dziesmu konkursam un kā jau katru gadu, bija no kā izvēlēties. Sākot no tradicionāliem ritmiem, beidzot ar roku. Ja runājam par mūsu pašu Aišu, tad tas, ka viņa neiekļuva finālā nebija nekāds pārsteigums. Diemžēl priekšnesums bija galīgi garām, respektīvi, tā vispār nebija. Tērps, kas atgādināja halātu... Ja priekšnesumā būtu atstātas tās veļas mazgātājas, būtu vismaz kaut kas vizuāls. Otrais pusfināls man šķita daudz kvalitatīvāks un profesionālāks ( atskaitot dažas dziesmas).

Runājot par finālu, viss jau bija jauki. Patika gan Spānija ar savu skanīgo dziesmu, gan Azerbaidžānas pārstāves spēcīgā balss, gan Īrijas dziesma. Patiesībā šogad man bija neierasti daudz favorītu. Grieķijas "Opa" - tāds jautrs gabaliņš tipiskā griķu stilā ar mūsdienīgiem elektronikas elementiem ( varbūt te vainojama mana aizraušanās ar grieķu kultūru). Lai vai kā, bet gribējās viņiem lēkt līdzi. Baigi labā šķita arī Bosnijas - Hercegovinas dziesma "Thunder And Lightening". Krievija - piedodiet, bet mazliet murgaini. Melodijai nebija ne vainas, tikai būtu jauki ja piedziedājumā būtu spējusi saklausīt tā skaidri vēl kaut ko izņemot "Lost and Alone". Bet melodija bija laba un arī laba pārmaiņa Krievijai pēc Bilana ēras. Kā jau teicu, bija ļoti daudz dziesmu, kas patika un šogad Eirodziesmai bija raksturīgas spēcīgas balsis. 

Mani vislielākie favorīti uz kuru uzvaru tad es arī cerēju, bija divi - Turcija "We Could Be The Same" (nenormāli atgādināja Muse) un gitar man no Beļģijas Tom Dice ar  dziesmu "Me And My Guitar". Par šiem diviem es tiešām no visas sirds turēju īkšķus. Kas tad ieguva manas antipātijas? Uzminiet nu! Protams, ka tā bija Vācija. Nu come on - kā tā dziesma var vispār patikt? Nepietiek, ka šo izslavēto "Satellite" nākas dzirdēt ik uz stūra, kur vien ej un redzēt ikvienā mūzikas kanālā  kādas reizes desmit vienā dienā. Dziesma, kas novazāta pa radiostacijām un televīzijām nav tas labākais uzvaras variants. Patiesībā tieši šīs dziesmas popularitāte un atpazīstamība, manuprāt, tad arī nodrošināja Lēnai uzvaru. Visā Eiropā meitenītes saklausījušās šo dziesmu, tad arī balsoja. Nedomāju, ka vidēja vecuma cilvēks šajā dziesmā spētu atrast sev kaut ko saistošu. Pat ja es nepiesietos dziesmai, tad noteikt jāpiemin Lēnas vokāls, kurš nu noteikti nebija nekas unikāls ( atšķirībā no citu valstu pārstāvēm). Tad jau es, kas arī neslikti dzied, varētu dziedāt, uztaisīt hītu un doties uz Eirovīziju ( citus izbaidīt no zāles :D). Sakarā ar Lēni visi piemin vienkāršību, bet sorry tā tomēr ir Eirovīzija, nevis kaut kāds vietējais konkurss. Vienkāršību var atļauties vai nu vokāla, vai nu priekšnesuma ziņā, bet  nekādā gadījumā abos. Varbūt es vienkārši esmu uzēdusies Lēnai un viņas dziesmai, bet tāds nu ir mans viedoklis.

Lai nu kā, bet prieks par turkiem, kas ieguva vismaz otro vietu. Mazliet, nē, ļoti žēl, ka Beļģija netika trijniekā, jo dziesmiņa man ļoti patika un atšķirībā no Vācijas bija interesanta un saistoša. Bet nu nekas. Nu ko, tad nākamgad laižam uz Vāciju! Sprechen Sie Deutsch? 

Musiqq jauns singls "No 10 - 10"

Nebiju īpašā sajūsmā par grupu "Musiqq", bet šī dziesma gan ir kičīga!

Musiqq" [mjuzik] ir jauns latviešu mūzikas duets, kura sastāvā ir divi liepājnieki – Marats Ogļezņevs un Emīls Balceris. Marats ir pazīstams, kā grupas "Device" viens no dalībniekiem un dziesmu autoriem. "Device" savā 10 gadu pastāvēšanas laikā ir izdevuši trīs albumus, taču tagad dalībnieku ceļi ir pašķīrušies un Marats ir nodibinājis jaunu projektu. Emīls ir daudzu un dažādu Latvijas un arī starptautisko jauno izpildītāju konkursu laureāts. Īpašu atpazīstamību ieguvis pēc dalības šovā "Latvijas talants 2007" un TV 3 šovā "Koru kari", dziedot Chilli Liepājas sarkanajā korī. Abi iepazinās ar mediju starpniecību – Marats pamanīja Emīlu, uzstājoties... 

 Singls "No 10 - 10" klajā nāca tikai nesen, maija mēnesī, un tiešām ir ļoti lipīgs. Laba dziesma, iesaku noklausīties :)

Eņģeļi un dēmoni: Ticība ir dāvana, ko es vēl neesmu saņēmis...

 Ne pirmā svaiguma filma, bet vakar noskatījos to otro reizi un vienkārši nevarēju neuzrakstīt. "Eņģeļi un dēmoni " ir viena no tām retajām filmām, kas mani aizkustina un atstāj būtisku iespaidu. Tas nav tikai Dena Brauna romāns, kurš ietērpts filmā, bet drīzāk  filma, kas dzīvo atsevišķu, neatkarīgu dzīvi. "Eņģeļi un dēmoni" ir kaut kas neticams. Vēl nekad neviena filma manī nav spējusi izraisīt emocijas, cik ļoti  to izdarīja šis darbs. Tas nav kārtējais Holivudas grāvējs, jo šī filma burtiski izstaro tik daudz sajūtu, ka to grūti izstāstīt. Vatikāna varenība liek elpai aizrauties un nodomāt: "Tas tiešām ir Dieva templis". Tā ir varenība, kuras priekšā gribas noliekt galvu. "Eņģeļi un dēmoni" man tuvi šķita arī dēļ manas intereses par vēsturi un simboliku. Man tā bija īsta medusmaize ( it sevišķi Vatikāna bibliotēka, kurā es ļoti gribētu tikt iekšā, jo tur taču glabājas civilizācijas lielākie dārgumi (zināšanas)).

Domāju, ka lielu daļu uz izjūtām nospēlēja tieši mūzika. Hansa Cimmera radītie darbi ir fantastiski un apvienojumā ar Sv. Pētera katedrāles ainām, tie lika skudriņām skriet pār muguru. Mūzika - tik garīguma un majestātiskuma pilna - padarīja "Eņģeļus un dēmonus" tik emocijām bagātus. Apvienojumā ar "God Particle" un "503" filma aizkustināja dvēseles stīgas. Protams, ka jāpateicas arī aktieriem, it sevišķi Tomam Henkam, kura vietā citu Roberta Lengdona atveidotāju es nemaz nevarētu iedomāties. Un, protams, jāmin arī Evans Makgregors, kurš atveidoja kamerlengo un par spīti tam, ka izrādījās visas tās jezgas ar Illuminati vaininieks, tomēr kļuva gandrīz par manu mīļāko tēlu un ieguva manas simpātijas. Jāatzīst, ka Makgregoram piestāv mācītāja sutana. Makgregoram jāpasakās arī par to ainu, kurā kamerlengo ar spridzekli helikopterā ceļas ar vien augstāk Vatikāna debesīs un fonā skan tā sasodītā, skaistā mūzika. Šajā momentā vienkārši uznāca raudiens ( es parasti to nekad nedaru). Un tad lēnām kā eņģelis viņš nolaižas atpakaļ uz zemes... Skaisti.

Ja runājam no filmas uzbūves viedokļa, tad viss bija ok. Specefekti lieliski ( it sevišķi aina ar antimatērijas iespaidīgo, fantastisko eksploziju), sižets mazliet pamainīts, bet tas jau pieder pie lietas, aktierspēle - lieliska - , mūzika, kā jau teicu, kaut kas fantastisks ( visu cieņu Hansam Cimmeram par lielisko mūziku un  Džošua Bellam par vijoles solo). Atkal jau "Eņģeļi un dēmoni" panāk to, lai skatītājs neatslābtu ne uz mirkli un sajustos tā, it kā būtu daļa no šī stāsta, it kā būtu liecinieks visam, kas notiek un vēl notiks.

Pašās beigās, kad aizslīd pirmie titri, tu atmosties un saproti, ka esi atgriezies savā pasaulē. Taču tevī joprojām paliek šī pacilājošā sajūta, sajūta, ka esi sastapies ar kaut ko iespaidīgu, kaut ko garīgu. Filma liek padomāt par Dieva eksistenci, par to, cik stipra spēj būt cilvēka ticība un ka brīnumi notiek arī ikdienā. Es tiešām cienu tos cilvēkus un esmu gatava viņu priekšā noliekt galvu, kuriem ir tik stipra ticība, kuri neprasa pierādījumus, bet paļaujas uz to, kam tic. Žēl, ka man šīs ticības nav. Esmu pierādījumu cilvēks. 

P.S. Bet filma ir vienkārši fantastiska.

Dzelzs vīrs 2 ( Iron Man 2 )

Siltā un jaukā ceturdienas pēcpusdienā devos uz sen gaidīto filmu Iron Man 2 (Dzelzs vīrs 2). Tā kā man patīk amerikāņu komiksi, it sevišķi Marvel ekranizējumi, tad zināju, ka šī filma būs ļoti laba izklaide, bez tam - ja tajā spēlē Roberts Daunijs juniors, tad garlaicīgi nebūs. Bez mums tik mīļā Daunija ( ko pēdējā laikā pazīstam kā Šerloka Holmsa attēlotāju Gaja Ričija filmā "Šerloks Holms") filmā piedalās arī tādi aktieri kā Gvineta Paltrova, Mikijs Rurks, Semjuels Lī Džeksons, Skārleta Johansone, Sems Rokvels un citi - vārdu sakot, vesela profesionāļu armāda.

 Sižets. Dzelzs vīrs ir atgriezies! Miljardieris Tonijs Stārks pēc publiskā paziņojuma par to, ka viņš ir Dzelzs vīrs, sastopas ar valdības un preses spiedienu, atklāt izmantotās tehnoloģijas. Baidoties, ka šī informācija varētu nonākt nepareizās rokās un tikt izmantota ļaunprātīgi, Tonijs nav gatavs atklāt Dzelzs vīra tērpa noslēpumu. Kopā ar savu komandu, viņš iegūst jaunus sabiedrotos. Taču drīz viņam nāksies stāties pretī negaidītam sāncensim…

Pārdomas. Tad nu tā. Ko tad varu teikt par filmu? Kaut kas, ko nebiju gaidījusi. Visu filmas laiku gribējās izsaukties "wow". Absolūti fascinēja aktieru tēlojums un filmas vizuālais noformējums. Cīņa sacīkšu trasē bija iespaidīga, kur pirmo reizi visā savā krāšņumā parādās filmas bad guy Mikija Rurka atveidotais trakais krievu zinātnieks Ivans Vanko jeb Whiplash (jāatzīst, ka tās pātagas bija super). Tomēr vislabākais nenoliedzami bija galvenais elements Tonijs Stārks ( Roberts Daunijs juniors) bez kura filma nebūtu iespējama. Viņa lielais ego, savdabīgais raksturs un neticamie labie joki padarīja filmu par absolūtu izklaidi. Bija jautri redzēt piedzērušos supervaroni, kad Stārks  domāja, ka mirst un nodevās pamatīgām izpriecām savās dzimšanas dienas svinībās. Mašīnas - super, Stārka mājas aprīkojums - awesome (labprāt gribētu tādu savās mājās) un sacīkšu mašīnu sagriešanās slow motion bija kaut kas vizuāli efektīvs. Kad Stārkam tuvojās Whiplash ar savām pātagām un visapkārt sprāga nabaga F1 mašīnas, tas bija vairāk nekā iespaidīgi. Visa filma man bija viens vienīgs wow, wow and wow! 

Plusi.  Noteikti vizuālais noformējums ar visām tām kick-ass fīčām, kas bija vienkārši satriecošas. Arī aktieru tēlojums bija lielisks ( par Dauniju nemaz nerunāsim). Bija interesanti redzēt Skārletu Johansoni šādā ampluā un jāatzīst, ka viņa izskatījās lieliski. Lai arī varbūt šoreiz pasaulei nedraudēja baigās briesmas un filma vairāk bija centrēta tieši uz Stārku un viņa problēmām, manuprāt, sižets bija ļoti labi noslīpēts. Pieminot šo filmu, nevar nepieminēt vēl vienu lietu, kas piešķīra tai asumiņu un padarīja par absolūtu grāvēju - šie nopelni pienākas filmas soundtrack jeb skaņu celiņam. AC/DC ir vienkārši kaut kas fantastisks, kas piešķīra filmai īstu kick-ass stilu. Iron Man 2 ir ne tikai vizuāli, bet arī muzikāli izcils darbs. Vecās, labās dziesmas kārtīgā roķīgā stilā (esmu tieši šādas mūzikas fans) bija tieši tas, kas vajadzīgs.

Mīnusi.  Mīnuss bija tikai viens. Gribējās kaut ko vairāk no final fight.  Viss jau bija labi. Atlidoja Whiplash, Stārks un WarMachine ar viņu pacīnījās, pašaudījās un tas arī bija viss. Gribējās tomēr ko tādu, lai mute paliek vaļā, kaut ko episku un nepārspējamu, bet kopumā beigas ļoti labas. 

Nobeigums.  Nobeigumā varu vien teikt, ka filma fantastiska. Viena no labākajām, kādu nācies redzēt. Iron Man ir viens, Iron Man 2 jau kas cits. Mūzika, vizuālie efekti, aktierspēle, tēli, sižets - nav kur piesieties. Filma atstāj tevi ļoti pacilātā garastāvoklī. Personīgi es, iznākot no zāles, jutos kā bērns, kas savā dzimšanas dienā saņēmis lielu, spīdīgu rotaļlietu ( un ne jau bārbiju, bet gan kārtīgu sporta autiņu). Iron Man 2 ir viena no tām filmām, ko labprāt skatītos kaut vai desmit reizes, tāpēc es tiešām iesaku to noskatīties un noklausīties saundtrakus. No piecām zvaigznēm noteikti došu piecas.