Kā jau katru gadu, arī šovasar mazās un spītīgās Liepājas sirds iepukstējās straujāk, kad pilsētā risinājās festivāls "ZZ Baltic Beach Party", kas nosvinēja savu desmito dzimšanas dienu - šoreiz trīs dienas. Es kā izteikts mūzikas mīlētājs arī šovasar devos uz turieni, lai izbaudītu nebeidzamus mūzikas svētkus trīs nakšu garumā. Festivāla norises gaitā pārsteigumus sagādāja gan mākslinieki un organizatori, gan pati māte Daba. Tā kā stāstīt ko ir daudz, tad es centīšos pēc iespējas īsāk pavēstīt par savu redzēto katrā no BBP dienām.
1.diena - ilgojoties pēc lielās skatuves.
Pirmā BBP diena man uzsākās ap pulksten sešiem, kad kopā ar draudzeni devāmies turp. Diena bija ļoti karsta, tāpēc tika izdzerti neskaitāmi minerālūdeņi. Ceturdienā manu uzmanību pievērsa trīs grupas - divas no tā bija latviešu. Grupu "Laikā pirms" es jau zināju, jo draugiem.lv portālā pirms kāda laika biju meklējusi labas grupas un savā playlistē biju pievienojusi viņu dziesmu "Puteklis". Bija jauki dzirdēt "Putekli" dzīvajā. Par grupu "Screampiece" jāsaka paldies Rietumu radio, jo tieši tur es dzirdēju interviju ar viņiem un sapratu, ka nav viņi nemaz tik slikti čaļi. Vēlāk festivālā, protams, es pārliecinājos par to un droši varu teikt, ka "Screampiece"bija viena no labākajām ceturdienas performancēm. Pirmo vietu tomēr ieņēma divi čaļi no Nigērijas - "Tuklan". Tas kā viņi izkustināja publiku biju satriecoši. Pārējo laiku klejojām pa teritoriju un iegriezāmies "D-Light Summer Lounge" teltī. Vienīgais kas ļoti, ļoti pietrūka, bija lielā skatuve - ar draudzeni spriedām cik tā izskatās vientuļa un klusa.
2. diena - diena, ko gaidīju visvairāk.
Otrā diena man sākās mazliet vēlāk - uz septiņiem - jo devos skatīties kā uzstājas mūsu pašu "Musiqq". Jāsaka, ka bija labi. Pēc tam uzstājās neviens citas kā lieliskie igauņi "The Bedwetters" un es beidzot dabūju dzirdēt "Long. Some. Distance.", kas ir viena no tām dziesmām, kas grozās pa manu playlisti. Pēc tam atkal apmeklēju "D-Light Summer Lounge" uz īsu brīdi.
Tomēr tas, ko nesa vakars bija kas neaprakstāms. Beidzot pienāca tas brīdis, kuru gaidīju kopš atklātībā parādījās BBP viesu saraksts. Skatuve grima tumsā, tika veikti pēdēji sagatavošanas darbi un pēkšņi pūlis sāka saukt "Rasmus, Rasmus, Rasmus..." - tas bija fantastiski. Lieta tāda, ka "The Rasmus" klausos jau vairākus gadus un esmu šīs grupas fans, taču līdz šim nebija iznācis viņus redzē dzīvajā, tāpēc sajūtas bija nereālas, kad atskanēja "Ghost of Love". Daudzi "Muse" fani rakstīja par pozitīvusu, kur redzot "Muse" jutušies kā sapnī - tāpat bija man, tikai ar "The Rasmus". Bet vispār jau nebija laika īpaši par to domāt, jo pilnīgi atdodoties mūzikai tu aizmirsti par to, kur esi un kas ir tev apkārt (dziedāju līdzi visām dziesmām cik tik vien bija iekšā). Šo performanci es noteikti neaizmirsīšu. Jāpiebilst, ka "The Rasmus" tika izsaukts atkārtoti uz skatuves pēc pūļa lūguma. Brīnišķīgi skanēja dziesmas "Livin In A Wold Without You" un "Sail Away" un arī ghostbusteriem nebija nekādas vainas. Jāsaka paldies Lauri, kurš vairāk dziedāja nekā runāja.
Taču ar "The Rasmus" uzstāšanos viss nebeidzās. Pēc viņiem uz skatuves kāpa BBP veterāni no Vācijas - "Audiosmog". Šie čaļi man iepatikās jau kopš pagājušā gada un tāpēc ar nepacietību gaidīju arī viņu uzstāšanos. Ja "The Rasmus" vairāk bija sirdij un dvēselei, tad "Audiosmog" - kājām un jautrībai, jo tik jautri iet reti pie kuras grupas. Jau vienā rakstā sacīju, ka man ļoti nepatīk Eirovīzijā uzvarējusī dziesma, bet "Satellite" "Audiosmog" izpildījumā bija sasodīti labi. Čaļi pastrādāja kārtīgi gan paši, gan kopā ar Ufo un Ellu.
3. diena - dabas untumi.
Trešā diena sev līdzi atnesa pārsteigumu. Ap septiņiem devos uz bīčpārtiju, kad pēkšņi mani pie "Dzintara boulinga" pārsteidza milzīgs melns mākonis - pērkons un neticami stiprs lietus. Par laimi biju pie boulinga un paguvām ar draudzeni paslēpties zem vasaras kafejnīcas saulessargiem. Kad pērkons pārgāja un lietus mazliet pierima, devos uz pludmali, kur gaidīja pamatīgs pārsteigums - mūs nelaida iekšā festivāla teritorijā. Kā izrādījās drošības pēc elektrība bija izslēgta, bet tas vēl nebija viss. Vētra bija pamatīgi apstrādājusi lielo skatuvi, tāpēc visas programmas iekavējās. Ap astoņiem mūs ielaida iekšā un skatam atklājās nabaga lielā skatuve, kuru tad arī steidzīgi sāka savest kārtībā. Visa programma bija iekavēta, vienīgi Red Bull Flaying Bulls startēja noteiktā laikā un jāsaka , ka tas bija kaut kas episks. Kamēr lidojošie buļļi gaisā veica savus trikus, uz zemes skanēja "Nighwish" (vēl ar veco solisti Tarju) mūzika ar tādu dziesmu kā "Wishmaster" un citām. Šīs grupas skanējums un triki tik tiešām radīja episkuma izjūtu. Uzreiz pēc lidojošajiem buļļiem uzstājās "Pērkons", savukārt vēlāk es sagaidīju vienu no labākajām un nenoliedzami stilīgākajām grupām Latvijā - "Triānas parks". Triānieši bija vienkārši nepārspējami. Pa to laiku tika salabota lielā skatuve un devos paklausīties ko tad dzied Mārtiņš Freimanis, bet pēc Freimaņa es neuzdrošinājos laist garām iespēju redzēt grupu no Krievijas "Zveri" - tur tad aizgāja arī visa mana balss. Tomēr arī ar "Zveri" viss nebeidzās, jo pāri diviem uz Zelta Saulrietu skatuves uzstājās "Double Faced Eels", spēlējot gan dažas vecās, gan arī jaunās dziesmas, kuras gan ir salīdzinoši smagākas un līdz ar to man šķiet vēl labākas. Kad čaļi sāka izpildīt dziesmu "Ja tu man esi" esi ar šādu piedziedājumu:
Tu tusē bīčā,
Man nevajag ne debesis, ne zemi.
Tu tusē bīčā,
Es gribu tik lai apstājas laiks.
visiem tas izvērtās par pārsteigumu. Jāpiebilst, ka "Double Faced Eels" savas kārtis ar šo dziesmu atklāja jau Rietumu radio studijā. Drīz pēc tam sekoja skaista uguņošana.
Pateicoties vētrai un izmainām programmā viss ievilkās apmēram līdz pulksten sešiem, tāpēc es daudz ko palaidu garām. Pēc pieciem uz Zelta Saulrietu skatuves kāpa uz brīdi nozudušie "Z-Scars" un parūpējās, lai pēdējie spēki tiktu izlēkāti un pēdējās balsis izdziedātas. Un tad jau viss lēnām beidzās. Cilvēki atstāja teritoriju un to nogurusi darīju arī es.
Ko es kopumā varu teikt par Baltic Beach Party'10? Nu tās sajūtas jau ir grūti aprakstīt, jo ko tādu tu nepiedzīvo katru dienu. Protams, ka bija mīnusi , kā jau jebkurai lietai un notikumam, bet nepelsim nu jubilāru ar niekiem. Neizmērojams prieks jaucas kopā ar skumjām par to, ka nākamgad šī festivāla vairs nebūs. Tas ir gluži kā būt kopā ar kādu tuvu cilvēku tik ilgu laiku un pēkšņi viņš paņem un nomirst. Lai vai kā, bet otra tāda festivāla nekad nebūs ( lai iet trīs mājas tālāk (!!) visi tie BBP nīdēji, jo to jums nekad nesaprast) un tās sajūtas, ko tas sagādāja katru vasaru bija vienkārši fantastiskas. Tā ir kā pabūšana citā pasaulē - mūzikas un svētku pasaulē -, ārpus no ikdienas problēmām un niekiem. Šogad tās bija trīs naktis un trīs rīti, kad tu sajuties tā pa īstam dzīvs un man šīs sajūtas ļoti, ļoti pietrūks. Kas tagad Liepāja būs bez bīčpārtija - to es nezinu. Grūti par to kaut ko spriest. Taču krist galējībās arī nav vērts, jo mums taču vēl ir arī Fontaine Festival, kuru šogad gan man nesanāks apmeklēt ( bet centīšos to izdarīt nākamgad, ja vien arī to nelikvidēs :D) un kas to zina, ko mums nesīs nākošā vasara.
Savās sirdīs mēs joprojām aizmigsim uz palodzēm, atnāksim un mīlēsim...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru