Es esmu iespaidu cilvēks. To esmu zinājusi kopš sevi atceros. Taču tagad es to izjūtu daudz stiprāk, jo katra cilvēka dzīvē pienāk tas brīdis, kad tu sāc domāt par to, kas tu esi, ko patiesībā vēlies un ko darīt, lai tava dzīve būtu laimīgāka. Es iespaidus uzņemu kā barību. Šī iemesla dēļ man vajadzīgas jaunas vietas, jauni cilvēki, jauna pieredze. Man patīk ( tas vēl būtu maigi teikts) apskatīt jaunas vietas, nokļūt citā vidē, sarunāties ar cilvēkiem citā valodā. Iespaidus vislabāk sniedz ceļošana, bet kā zināms, lai to darītu ir nepieciešams materiāls nodrošinājums. man ļoti patīk kontaktēties ar cilvēkiem no citām valstīm un es to arī daru. Esmu sarakstījusies gan ar spāņiem, gan ar itāļiem, gan ar angļiem, gan īriem ( kas patiesībā ir ļoti jauki ļaudis). Mani saista vide, kurā visi šie cilvēki dzīvo, ēdiens, ko viņi ēd, skati, kas katru rītu paveras pa viņu dzīvokļu vai māju logiem un vietas, ko viņi mēdz apmeklēt. Tas viss man sniedz tik ļoti vajadzīgo barību - iespaidus.
Palikšana vienā vietā man nozīmē dzīvi bez brīvības un sevis zaudēšanu. Atrašanās nemitīgā kustībā, plūsmā - pārmaiņas. Cilvēki baidās un tiem ļoti nepatīk pārmaiņas, taču velti. Tās neļauj mums iesūnot un kļūt vienveidīgiem. Pārmaiņas padara dzīvi interesantāku un pilnasinīgāku, pat ja tu ciet sakāvi. Mums jāiemācās plūst kopā ar pārmaiņām. Palikšana vienā vietā der daudziem, bet ne man. Es agri vai vēlu sapratīšu, ka tas mani padara nelaimīgu. Tāpēc es tik ļoti baidos, ka pilsēta aiz mana loga nekad nemainīsies. Ka es braukšu ar tramvaju pāri tiltam un lūkošos uz miglā tīto kanālu, domādama par Londonu. Sēdot pie strūklakas parkā, es uz to raudzīšos un domāšu par Romu. Šķērsojot mazās bruģētās ieliņas, es nodošos domām par Parīzi un, ejot garā indiešu veikalam, es ilgošos pēc Indijas košajām krāsām un Divali svētkiem. Es nevēlos dzert zaļo tēju un domāt par Tibetu. Es nevēlos nodarboties ar smaida-elpas meditāciju kā māca Thičs Nhats Hanhs, domājot par Vjetnamu. Es negribu skatītes uz atklātnītēm ar sniegu klātām kalnu virsotnēm un zaļiem mežiem to pakājē un ilgoties pēc Jaunzēlandes. Es vēlos būt tur. Just to visu uz savas ādas. Es gribu gremdēties Londonas mistiskajā pelēcīgumā, redzēt vēsos angļus steidzamies savās ikdienas gaitās un Temzā peldam kuģus. Es vēlos Romā kopā ar itāļiem ēst picu, apbrīnot pilsētas arhitektūru un Vatikāna varenību, iepazīt Mūžīgās pilsētas cilvēkus. Es vēlos ieslīgt Parīzes bohēmā un romantikā (gliemežus un vardes gan es neēdīšu), piedalīties mantru dziedājumos un Holi svētkos mētāties ar krāsām Indijā, dzīvot kopā ar mūkiem Tibetā un apbrīnot vareno Jaunzēlandes skaistumu. Es vēlos sajūsmināties par Maču Pikču Peru, baudīt karnevālu Riodežaneiro, braukt ar gondolu pa Canal grande Venēcijā, apžilbt no grieķu mākslas Atēnās, baudīt asos Meksikas ēdienus, izstaigāt japāņu gudrības takas, ēst suši Ķīnā un dzīt nost no ceļa aitas Skotijā. Tas laikam ir tas iemesls, kāpēc mani tik ļoti saista žurnālistika, jo tā ir iespaidu gūšana, taču zinu, ka man ar šo profesiju nekas nesanāks un ar to arī samierinos. Žēl, ka nav tādas profesijas kā iespaidu mednieks. Bet galu galā visas paražas, ēdieni un mākslas šajās manis nosauktajās vietās spēlē otro lomu, jo visneaizmirstamākos iespaidus tomēr sniedz cilvēki.
Es zinu, ko savā dzīvē vēlos un esmu pilnīgi pārliecināta par to, ko negribu. Es nevēlos palikt Liepājā...Latvijā, apprecēties un dibināt ģimeni. Ne šeit. Ne tagad. Tas ir vismuļķīgākais un nežēlīgākais sabiedrības aizspriedums, ka sievietei jāveido ģimene, kad pat trešais gadu desmits vēl nav pieklauvējis pie viņas durvīm. Ne jau visām tas der un ne jau visas saprot, ka laime neslēpjas tikai slapjos autiņos un tosteru pirkšanā. Tāpēc ir tik daudz nelaimīgu cilvēku, vardarbības ģimenēs un sānsoļu. Un tad atliek tikai šķiršanās. Lai arī tie laiki, kad vecāki izdeva savus bērnus noteiktā vecumā sevis izraudzītajām otrajām pusēm mūsu rietumu sabiedrībā ir pagājuši, šo pašu spiedienu joprojām ( bieži vien pat neapzināti) izdara pati sabiedrība. Mīliet viens otru, bet nemetieties uzreiz bezdibenī ar galvu pa priekšu. Apdomājiet, protams, ja tas ir iespējams. No attiecībām nevajag vairīties, bet tajās ir jāsaglabā skaidra galva, lai neizdarītu to, ko vēlāk nāksies nožēlot.
Pagaidām man iespaidi ceļošanas līmenī izpaliek. Bet es ticu, ka tas ir īslaicīgi, kamēr es nostāšos droši uz savām kājām. Pirmā pietura manā ceļā noteikti būs Londona. Kur tālāk - to rādīs laiks. Bet patreiz es daru visu, lai būtu laimīga. Katru rītu es mostos smaidu, cenšos izturēties ar cieņu pret jebkuru sastapto cilvēku, veicu ieelpas-izelpas un pastaigas meditācijas ( Thičam Nhatam Hanham ir tāda fantastiska grāmatiņa, ko es no visas sirds ieteiktu izlasīt ikvienam - "Ik solī ir miers") un katram lietus mākonim cenšos saskatīt zeltaino maliņu.Tas tiešām izdodas - esmu laimīgāka nekā pirms tam, kad jutos apmaldījusies un nezināju, ko darīt. Es cenšos saskatīt lietu īsto dabu, to atkarīgo eksistenci un cēloņus. Raugoties tējas krūzē, es tējā redzu Visumu ( ne tikai tējā, bet arī pašā krūzē, cukurā, kuru pieberu un karotē, ar kuru to samaisu). Es priecājos, jo varu elpot (reti kad cilvēks aizdomājas par to, cik svarīga viņam ir elpošanas funkcija), jo varu ēst, dzert, redzēt, just, dzirdēt, saost. Es patiecos Visumam, ka varu nodoties saviem hobijiem, mācīties un uzzināt ko jaunu, izkopt savi un savu prātu. Esmu laimīga, ka man ir mūzika, ko nespēj aizstāt nekāda pasaules laime. Zinu, ka savā dzīvē daudz ko nepaspēšu, taču zinu arī to, ka tagad, kad esmu atvērusi durvis uz jaunu gadu desmitu manā dzīvē, es darīšu to, kas mani padara laimīgu, nevis ļaušos sabiedrības uzspiestiem modeļiem. Un nesakiet, ka dzīvē nevar būt laimīgs un darīt to, ko vēlas ( atbildiet sev godīgi uz šādu jautājumu: cik bieži jūs esat mēģinājuši kaut ko mainīt no visas sirds un padevušies?), jo tā nav taisnība. Ir tikai jāzina, ko vēlies un jāvēlas pietiekami stipri, pieliekot pūles un paceļot savu pēcpusi no dīvāna. Un to, ko es nepaspēšu izdarīt šajā dzīvē... es ticu, ka man būs pietiekami daudz nākošo dzīvju, lai īstenotu visu pārējo - pat dibinātu ģimeni. Pašreiz es to nevēlos. Pašreiz man svarīgākais ir sasniegt harmoniju ar sevi un apkārtējiem, iepazīt jaunus cilvēkus un savākt kaudzi iespaidu. Kur un kad es noenkurošos - par to es vēl kādu laiku nedomāšu. Man neder citu spriedumi - man vajag meklēt savas atbildes un to es arī grasos darīt.
Jā, līdz šādām pārdomām mani noveda "Ēd, lūdzies, mīli". Kaut kas manos uzskatos tomēr sakrīt ar pašas autores vērtību sistēmu, bet ir dažas lietas, kur es viņai nepiekrītu. Tomēr šī filma un grāmata ir vēl viena no tā m daudzajām Visuma zīmēm, ko pēdējā laikā esmu saņēmusi, ka man ir jāsāk mainīt dzīve, kurā esmu nelaimīga un beidzot jāsāk apzināties, kas es īsti esmu. Beidzot es zinu, ko vēlos un ko ne, un tas ir pats svarīgākais, jo tas vien liek justies daudz labāk. Galvenais - pārstājiet sevi sodīt, iemīliet sevi un neuzdrošinieties uzskatīt, ka neesat pelnījuši īstu laimi, lai cik cēlus upurus jūs nestu. Vispirms ir jāpalīdz sev, tikai tad jūs varēsit palīdzēt citiem un jūsu palīdzība nesīs augļus.
Es zinu, ko savā dzīvē vēlos un esmu pilnīgi pārliecināta par to, ko negribu. Es nevēlos palikt Liepājā...Latvijā, apprecēties un dibināt ģimeni. Ne šeit. Ne tagad. Tas ir vismuļķīgākais un nežēlīgākais sabiedrības aizspriedums, ka sievietei jāveido ģimene, kad pat trešais gadu desmits vēl nav pieklauvējis pie viņas durvīm. Ne jau visām tas der un ne jau visas saprot, ka laime neslēpjas tikai slapjos autiņos un tosteru pirkšanā. Tāpēc ir tik daudz nelaimīgu cilvēku, vardarbības ģimenēs un sānsoļu. Un tad atliek tikai šķiršanās. Lai arī tie laiki, kad vecāki izdeva savus bērnus noteiktā vecumā sevis izraudzītajām otrajām pusēm mūsu rietumu sabiedrībā ir pagājuši, šo pašu spiedienu joprojām ( bieži vien pat neapzināti) izdara pati sabiedrība. Mīliet viens otru, bet nemetieties uzreiz bezdibenī ar galvu pa priekšu. Apdomājiet, protams, ja tas ir iespējams. No attiecībām nevajag vairīties, bet tajās ir jāsaglabā skaidra galva, lai neizdarītu to, ko vēlāk nāksies nožēlot.
Pagaidām man iespaidi ceļošanas līmenī izpaliek. Bet es ticu, ka tas ir īslaicīgi, kamēr es nostāšos droši uz savām kājām. Pirmā pietura manā ceļā noteikti būs Londona. Kur tālāk - to rādīs laiks. Bet patreiz es daru visu, lai būtu laimīga. Katru rītu es mostos smaidu, cenšos izturēties ar cieņu pret jebkuru sastapto cilvēku, veicu ieelpas-izelpas un pastaigas meditācijas ( Thičam Nhatam Hanham ir tāda fantastiska grāmatiņa, ko es no visas sirds ieteiktu izlasīt ikvienam - "Ik solī ir miers") un katram lietus mākonim cenšos saskatīt zeltaino maliņu.Tas tiešām izdodas - esmu laimīgāka nekā pirms tam, kad jutos apmaldījusies un nezināju, ko darīt. Es cenšos saskatīt lietu īsto dabu, to atkarīgo eksistenci un cēloņus. Raugoties tējas krūzē, es tējā redzu Visumu ( ne tikai tējā, bet arī pašā krūzē, cukurā, kuru pieberu un karotē, ar kuru to samaisu). Es priecājos, jo varu elpot (reti kad cilvēks aizdomājas par to, cik svarīga viņam ir elpošanas funkcija), jo varu ēst, dzert, redzēt, just, dzirdēt, saost. Es patiecos Visumam, ka varu nodoties saviem hobijiem, mācīties un uzzināt ko jaunu, izkopt savi un savu prātu. Esmu laimīga, ka man ir mūzika, ko nespēj aizstāt nekāda pasaules laime. Zinu, ka savā dzīvē daudz ko nepaspēšu, taču zinu arī to, ka tagad, kad esmu atvērusi durvis uz jaunu gadu desmitu manā dzīvē, es darīšu to, kas mani padara laimīgu, nevis ļaušos sabiedrības uzspiestiem modeļiem. Un nesakiet, ka dzīvē nevar būt laimīgs un darīt to, ko vēlas ( atbildiet sev godīgi uz šādu jautājumu: cik bieži jūs esat mēģinājuši kaut ko mainīt no visas sirds un padevušies?), jo tā nav taisnība. Ir tikai jāzina, ko vēlies un jāvēlas pietiekami stipri, pieliekot pūles un paceļot savu pēcpusi no dīvāna. Un to, ko es nepaspēšu izdarīt šajā dzīvē... es ticu, ka man būs pietiekami daudz nākošo dzīvju, lai īstenotu visu pārējo - pat dibinātu ģimeni. Pašreiz es to nevēlos. Pašreiz man svarīgākais ir sasniegt harmoniju ar sevi un apkārtējiem, iepazīt jaunus cilvēkus un savākt kaudzi iespaidu. Kur un kad es noenkurošos - par to es vēl kādu laiku nedomāšu. Man neder citu spriedumi - man vajag meklēt savas atbildes un to es arī grasos darīt.
