Nejauši uzdūros kādam citātam. Varu tam tikai piekrist.
"Bet kurš gan šajā pasaulē, kur ikvienam visiem spēkiem ir jācīnās par izdzīvošanu, bija tiesīgs spriest labu vai sliktu par cilvēkiem, kas nolēmuši mirt? Neviens nebija tiesīgs. Tikai katrs pats zināja savu ciešanu lielumu, spēja novērtēt, vai viņa dzīvei ir jēga vai nav."
Kā jau gandrīz katru gadu, arī šogad sekoju līdzi Eirovīzijas dziesmu konkursam un kā jau katru gadu, bija no kā izvēlēties. Sākot no tradicionāliem ritmiem, beidzot ar roku. Ja runājam par mūsu pašu Aišu, tad tas, ka viņa neiekļuva finālā nebija nekāds pārsteigums. Diemžēl priekšnesums bija galīgi garām, respektīvi, tā vispār nebija. Tērps, kas atgādināja halātu... Ja priekšnesumā būtu atstātas tās veļas mazgātājas, būtu vismaz kaut kas vizuāls. Otrais pusfināls man šķita daudz kvalitatīvāks un profesionālāks ( atskaitot dažas dziesmas).
Runājot par finālu, viss jau bija jauki. Patika gan Spānija ar savu skanīgo dziesmu, gan Azerbaidžānas pārstāves spēcīgā balss, gan Īrijas dziesma. Patiesībā šogad man bija neierasti daudz favorītu. Grieķijas "Opa" - tāds jautrs gabaliņš tipiskā griķu stilā ar mūsdienīgiem elektronikas elementiem ( varbūt te vainojama mana aizraušanās ar grieķu kultūru). Lai vai kā, bet gribējās viņiem lēkt līdzi. Baigi labā šķita arī Bosnijas - Hercegovinas dziesma "Thunder And Lightening". Krievija - piedodiet, bet mazliet murgaini. Melodijai nebija ne vainas, tikai būtu jauki ja piedziedājumā būtu spējusi saklausīt tā skaidri vēl kaut ko izņemot "Lost and Alone". Bet melodija bija laba un arī laba pārmaiņa Krievijai pēc Bilana ēras. Kā jau teicu, bija ļoti daudz dziesmu, kas patika un šogad Eirodziesmai bija raksturīgas spēcīgas balsis.
Mani vislielākie favorīti uz kuru uzvaru tad es arī cerēju, bija divi - Turcija "We Could Be The Same" (nenormāli atgādināja Muse) un gitar man no Beļģijas Tom Dice ar dziesmu "Me And My Guitar". Par šiem diviem es tiešām no visas sirds turēju īkšķus. Kas tad ieguva manas antipātijas? Uzminiet nu! Protams, ka tā bija Vācija. Nu come on - kā tā dziesma var vispār patikt? Nepietiek, ka šo izslavēto "Satellite" nākas dzirdēt ik uz stūra, kur vien ej un redzēt ikvienā mūzikas kanālā kādas reizes desmit vienā dienā. Dziesma, kas novazāta pa radiostacijām un televīzijām nav tas labākais uzvaras variants. Patiesībā tieši šīs dziesmas popularitāte un atpazīstamība, manuprāt, tad arī nodrošināja Lēnai uzvaru. Visā Eiropā meitenītes saklausījušās šo dziesmu, tad arī balsoja. Nedomāju, ka vidēja vecuma cilvēks šajā dziesmā spētu atrast sev kaut ko saistošu. Pat ja es nepiesietos dziesmai, tad noteikt jāpiemin Lēnas vokāls, kurš nu noteikti nebija nekas unikāls ( atšķirībā no citu valstu pārstāvēm). Tad jau es, kas arī neslikti dzied, varētu dziedāt, uztaisīt hītu un doties uz Eirovīziju ( citus izbaidīt no zāles :D). Sakarā ar Lēni visi piemin vienkāršību, bet sorry tā tomēr ir Eirovīzija, nevis kaut kāds vietējais konkurss. Vienkāršību var atļauties vai nu vokāla, vai nu priekšnesuma ziņā, bet nekādā gadījumā abos. Varbūt es vienkārši esmu uzēdusies Lēnai un viņas dziesmai, bet tāds nu ir mans viedoklis.
Lai nu kā, bet prieks par turkiem, kas ieguva vismaz otro vietu. Mazliet, nē, ļoti žēl, ka Beļģija netika trijniekā, jo dziesmiņa man ļoti patika un atšķirībā no Vācijas bija interesanta un saistoša. Bet nu nekas. Nu ko, tad nākamgad laižam uz Vāciju! Sprechen Sie Deutsch?
Nebiju īpašā sajūsmā par grupu "Musiqq", bet šī dziesma gan ir kičīga!
Musiqq" [mjuzik] ir jauns latviešu mūzikas duets, kura sastāvā ir divi liepājnieki – Marats Ogļezņevs un Emīls Balceris. Marats ir pazīstams, kā grupas "Device" viens no dalībniekiem un dziesmu autoriem. "Device" savā 10 gadu pastāvēšanas laikā ir izdevuši trīs albumus, taču tagad dalībnieku ceļi ir pašķīrušies un Marats ir nodibinājis jaunu projektu. Emīls ir daudzu un dažādu Latvijas un arī starptautisko jauno izpildītāju konkursu laureāts. Īpašu atpazīstamību ieguvis pēc dalības šovā "Latvijas talants 2007" un TV 3 šovā "Koru kari", dziedot Chilli Liepājas sarkanajā korī. Abi iepazinās ar mediju starpniecību – Marats pamanīja Emīlu, uzstājoties...
Singls "No 10 - 10" klajā nāca tikai nesen, maija mēnesī, un tiešām ir ļoti lipīgs. Laba dziesma, iesaku noklausīties :)
Ne pirmā svaiguma filma, bet vakar noskatījos to otro reizi un vienkārši nevarēju neuzrakstīt. "Eņģeļi un dēmoni " ir viena no tām retajām filmām, kas mani aizkustina un atstāj būtisku iespaidu. Tas nav tikai Dena Brauna romāns, kurš ietērpts filmā, bet drīzāk filma, kas dzīvo atsevišķu, neatkarīgu dzīvi. "Eņģeļi un dēmoni" ir kaut kas neticams. Vēl nekad neviena filma manī nav spējusi izraisīt emocijas, cik ļoti to izdarīja šis darbs. Tas nav kārtējais Holivudas grāvējs, jo šī filma burtiski izstaro tik daudz sajūtu, ka to grūti izstāstīt. Vatikāna varenība liek elpai aizrauties un nodomāt: "Tas tiešām ir Dieva templis". Tā ir varenība, kuras priekšā gribas noliekt galvu. "Eņģeļi un dēmoni" man tuvi šķita arī dēļ manas intereses par vēsturi un simboliku. Man tā bija īsta medusmaize ( it sevišķi Vatikāna bibliotēka, kurā es ļoti gribētu tikt iekšā, jo tur taču glabājas civilizācijas lielākie dārgumi (zināšanas)).
Domāju, ka lielu daļu uz izjūtām nospēlēja tieši mūzika. Hansa Cimmera radītie darbi ir fantastiski un apvienojumā ar Sv. Pētera katedrāles ainām, tie lika skudriņām skriet pār muguru. Mūzika - tik garīguma un majestātiskuma pilna - padarīja "Eņģeļus un dēmonus" tik emocijām bagātus. Apvienojumā ar "God Particle" un "503" filma aizkustināja dvēseles stīgas. Protams, ka jāpateicas arī aktieriem, it sevišķi Tomam Henkam, kura vietā citu Roberta Lengdona atveidotāju es nemaz nevarētu iedomāties. Un, protams, jāmin arī Evans Makgregors, kurš atveidoja kamerlengo un par spīti tam, ka izrādījās visas tās jezgas ar Illuminati vaininieks, tomēr kļuva gandrīz par manu mīļāko tēlu un ieguva manas simpātijas. Jāatzīst, ka Makgregoram piestāv mācītāja sutana. Makgregoram jāpasakās arī par to ainu, kurā kamerlengo ar spridzekli helikopterā ceļas ar vien augstāk Vatikāna debesīs un fonā skan tā sasodītā, skaistā mūzika. Šajā momentā vienkārši uznāca raudiens ( es parasti to nekad nedaru). Un tad lēnām kā eņģelis viņš nolaižas atpakaļ uz zemes... Skaisti.
Ja runājam no filmas uzbūves viedokļa, tad viss bija ok. Specefekti lieliski ( it sevišķi aina ar antimatērijas iespaidīgo, fantastisko eksploziju), sižets mazliet pamainīts, bet tas jau pieder pie lietas, aktierspēle - lieliska - , mūzika, kā jau teicu, kaut kas fantastisks ( visu cieņu Hansam Cimmeram par lielisko mūziku un Džošua Bellam par vijoles solo). Atkal jau "Eņģeļi un dēmoni" panāk to, lai skatītājs neatslābtu ne uz mirkli un sajustos tā, it kā būtu daļa no šī stāsta, it kā būtu liecinieks visam, kas notiek un vēl notiks.
Pašās beigās, kad aizslīd pirmie titri, tu atmosties un saproti, ka esi atgriezies savā pasaulē. Taču tevī joprojām paliek šī pacilājošā sajūta, sajūta, ka esi sastapies ar kaut ko iespaidīgu, kaut ko garīgu. Filma liek padomāt par Dieva eksistenci, par to, cik stipra spēj būt cilvēka ticība un ka brīnumi notiek arī ikdienā. Es tiešām cienu tos cilvēkus un esmu gatava viņu priekšā noliekt galvu, kuriem ir tik stipra ticība, kuri neprasa pierādījumus, bet paļaujas uz to, kam tic. Žēl, ka man šīs ticības nav. Esmu pierādījumu cilvēks.
Siltā un jaukā ceturdienas pēcpusdienā devos uz sen gaidīto filmu Iron Man 2 (Dzelzs vīrs 2). Tā kā man patīk amerikāņu komiksi, it sevišķi Marvel ekranizējumi, tad zināju, ka šī filma būs ļoti laba izklaide, bez tam - ja tajā spēlē Roberts Daunijs juniors, tad garlaicīgi nebūs. Bez mums tik mīļā Daunija ( ko pēdējā laikā pazīstam kā Šerloka Holmsa attēlotāju Gaja Ričija filmā "Šerloks Holms") filmā piedalās arī tādi aktieri kā Gvineta Paltrova, Mikijs Rurks, Semjuels Lī Džeksons, Skārleta Johansone, Sems Rokvels un citi - vārdu sakot, vesela profesionāļu armāda.
Sižets. Dzelzs vīrs ir atgriezies! Miljardieris Tonijs Stārks pēc publiskā paziņojuma par to, ka viņš ir Dzelzs vīrs, sastopas ar valdības un preses spiedienu, atklāt izmantotās tehnoloģijas. Baidoties, ka šī informācija varētu nonākt nepareizās rokās un tikt izmantota ļaunprātīgi, Tonijs nav gatavs atklāt Dzelzs vīra tērpa noslēpumu. Kopā ar savu komandu, viņš iegūst jaunus sabiedrotos. Taču drīz viņam nāksies stāties pretī negaidītam sāncensim…
Pārdomas. Tad nu tā. Ko tad varu teikt par filmu? Kaut kas, ko nebiju gaidījusi. Visu filmas laiku gribējās izsaukties "wow". Absolūti fascinēja aktieru tēlojums un filmas vizuālais noformējums. Cīņa sacīkšu trasē bija iespaidīga, kur pirmo reizi visā savā krāšņumā parādās filmas bad guy Mikija Rurka atveidotais trakais krievu zinātnieks Ivans Vanko jeb Whiplash (jāatzīst, ka tās pātagas bija super). Tomēr vislabākais nenoliedzami bija galvenais elements Tonijs Stārks ( Roberts Daunijs juniors) bez kura filma nebūtu iespējama. Viņa lielais ego, savdabīgais raksturs un neticamie labie joki padarīja filmu par absolūtu izklaidi. Bija jautri redzēt piedzērušos supervaroni, kad Stārks domāja, ka mirst un nodevās pamatīgām izpriecām savās dzimšanas dienas svinībās. Mašīnas - super, Stārka mājas aprīkojums - awesome (labprāt gribētu tādu savās mājās) un sacīkšu mašīnu sagriešanās slow motion bija kaut kas vizuāli efektīvs. Kad Stārkam tuvojās Whiplash ar savām pātagām un visapkārt sprāga nabaga F1 mašīnas, tas bija vairāk nekā iespaidīgi. Visa filma man bija viens vienīgs wow, wow and wow!
Plusi. Noteikti vizuālais noformējums ar visām tām kick-ass fīčām, kas bija vienkārši satriecošas. Arī aktieru tēlojums bija lielisks ( par Dauniju nemaz nerunāsim). Bija interesanti redzēt Skārletu Johansoni šādā ampluā un jāatzīst, ka viņa izskatījās lieliski. Lai arī varbūt šoreiz pasaulei nedraudēja baigās briesmas un filma vairāk bija centrēta tieši uz Stārku un viņa problēmām, manuprāt, sižets bija ļoti labi noslīpēts. Pieminot šo filmu, nevar nepieminēt vēl vienu lietu, kas piešķīra tai asumiņu un padarīja par absolūtu grāvēju - šie nopelni pienākas filmas soundtrack jeb skaņu celiņam. AC/DC ir vienkārši kaut kas fantastisks, kas piešķīra filmai īstu kick-ass stilu. Iron Man 2 ir ne tikai vizuāli, bet arī muzikāli izcils darbs. Vecās, labās dziesmas kārtīgā roķīgā stilā (esmu tieši šādas mūzikas fans) bija tieši tas, kas vajadzīgs.
Mīnusi. Mīnuss bija tikai viens. Gribējās kaut ko vairāk no final fight. Viss jau bija labi. Atlidoja Whiplash, Stārks un WarMachine ar viņu pacīnījās, pašaudījās un tas arī bija viss. Gribējās tomēr ko tādu, lai mute paliek vaļā, kaut ko episku un nepārspējamu, bet kopumā beigas ļoti labas.
Nobeigums. Nobeigumā varu vien teikt, ka filma fantastiska. Viena no labākajām, kādu nācies redzēt. Iron Man ir viens, Iron Man 2 jau kas cits. Mūzika, vizuālie efekti, aktierspēle, tēli, sižets - nav kur piesieties. Filma atstāj tevi ļoti pacilātā garastāvoklī. Personīgi es, iznākot no zāles, jutos kā bērns, kas savā dzimšanas dienā saņēmis lielu, spīdīgu rotaļlietu ( un ne jau bārbiju, bet gan kārtīgu sporta autiņu). Iron Man 2 ir viena no tām filmām, ko labprāt skatītos kaut vai desmit reizes, tāpēc es tiešām iesaku to noskatīties un noklausīties saundtrakus. No piecām zvaigznēm noteikti došu piecas.
Tad nu tā. Esmu nolēmusi izveidot tādu kā mīļākas un sev tuvākās mūzikas grupu sarakstu gan sev pašai, lai neaizmirstu, gan lai ir kādam citam, kur pašpikot. Gan jaunākas, gan vecākas grupas un dziesmas. Liste bieži papildināsies, tā kā "keep in touch" un varbūt atrodi arī sev ko jaunu :)
30 Seconds To Mars
Muse
Hinder ("Born To Be Wild", "Better Than Me", "Loaded and Alone")
Nickelback
Amy Macdonald
Amy Winehouse ("Back To Black")
Bon Jovi
Aerosmith
Breaking Benjamin
Skillet
Blue October
Evanescence
Green Day
My Future Lies
Placebo
Iron and Wine
Paramore
Creed
Kings Of Leon
The All- American Rejects
Train ( it īpaši "Hey Souls sister")
Yiruma
The Killers
The Pennyroyals
Simple Plan
Switchfoot
HIM
Reel Big Fish
Editors
Foo Fighters
Moonspell
Mando Diao ""Gloria''
Adam Lambert
Kid Rock
Damien Rice
Michael Bubbe
Keith Urban
Within Temptation
Mika
Sting
Stratovarius
Nightwish
Cinema Bizarre
Hans Zimmer
Peter Cincotti
Owl city
Frank Sinatra
Enigma
Triānas parks
Double Faced Eeles
Voron
Rod Stewart
Keane (starp citu viņiem jauns albums "Night Train")
Black Veil Brides
turpinājums sekos...
P.S. Ja te ieklīst kāds mūzikas mīlis un viņa grupa nav šajā listē, droši var pierakstīt komentāru. Vienmēr būšu happy uzzināt par jaunām grupām :)
Tikko interneta portālā myspace.com mūzikas jaunumu sadaļā izlasīju, ka ir apstiprināts S. Meieres Krēslas sāgas trešās daļas - "Aptumsuma" - filmas soundtreks "Neutron Star Collision (Love is Forever)". Un šīs dziesmas autori ir nevieni citi kā nepārspējamie un jau tradicionālie "Muse"!!!
Ziņa piesaistīja uzmanību, jo:
1. ) par spīti tam, ka esmu pilnībā izārstējusies no krēslasholisma interese par filmām tomēr ir saglabājusies;
2.) man kā no mūzikas atkarīgajai vienmēr interesē mūzikas jaunumi;
3.) visbeidzot - varu atzīt, ka "Muse" ir viena no manām favourite bands manā bezgalīgajā mūzikas sarakstā ( jāatzīst, ka tieši "Krēsla" palīdzēja man viņus atklāt).
Lai nu kā, bet man tikai prieks par "Muse" un uzskatu, ka viņi ļoti labi piestāv ne tikai "Krēslai" ( "Supermassive Black Hole"), "Jaunam mēnesim" ( ''I Belong To You''), bet arī "Aptumsumam" un visai sāgai kā tādai. Ne velti Stefānija Meiere ir ļoti pateicīga "Muse" puišiem:
"Un beidzot es vēlos pateikties talantīgajiem mūziķiem, kuri mani iedvesmoja, īpaši grupai "Muse" - šajā novelē ir emocijas, ainas un sižeta pavedieni, kas dzimuši no "Muse" dziesmām un vispār neeksistētu bez viņu ģenialitātes."
Diemžēl jauno soundtreku vēl nav iespējams noklausīties, izņemot smieklīgi īsu fragmentiņu youtube.com.
Atgādinu tikai, ka "Aptumsums" uz kino ekrāniem būs skatāms šā gada vasarā. Rakstu par apstiprināto soundtreku var izlasīt arī šeit:
Lieldienu brīvlaikā bibliotēkā "uzdūros" kādai grāmatai ar interesantu nosaukumu "Noziedzības gēns". Iepatikās gan nosaukums, gan noformējums, tāpēc nolēmu izlasīt. Nojautu, ka būs interesanti, bet nezināju, ka tā spēs tā aizraut. "Noziedzības gēns" ar visām 411 lappusēm tika izlasīts burtiski vienā dienā. Tā ir grāmata, kas neliek mieru, kamēr nav izsmelta līdz pēdējai rindiņai. Grāmatiņa gan nav svaigākā ( 2007), bet tomēr ir viena no labākajām, ko man nācies lasīt, par spīti faktam, ka manai lasīšanas gaumei nav nemaz tik viegli izdabāt.
Sižets
Visur pasaulē tiek slēpti identiski nāves gadījumi. Gan pusaugu zēni kādā nomaļā bērnunamā, gan uz nāvi notiesāti cietumnieki, gan kareivji konfliktzonā - visi mirst ar vienādiem simptomiem. Jaunus, spēkpilnus cilvēkus piepeši piemeklē asinsizplūdums smadzenēs vai arī negaidīta pašnāvība. Dīvainā kārtā FIB nekas no notiekošā neinteresē. Lūku Dekeru, kādreizējo FIB tieslietu psihologu ieinteresē šīs sakritības, un viņš sāk pats savu neatkarīgu izmeklēšanu. Negaidot Lūks tiek ierauts Crime Zero murgā, kura sekas, iespējams, var būt vēl postošākas par kodolkaru...
Pārdomas
Mani pārsteidza, ka vēl kāda grāmata var būt tik aizraujoša, jo pašas interesantākās, šķiet, esmu jau izlasījusi. Nebiju gaidījusi, ka "uzduršos" kādai denbrauniskai ( ieviesu šādu apzīmējumu, jo Dena Brauna stils ir plaši pazīstams līdzīgās grāmatās) grāmatai. Neparasts darbs, kas kārtējo reizi stāsta par pasaules glābšanu - šoreiz nevis no Godzillām, bet gan no trakām zinātniecēm. Stāsta kodols jeb šie, divi tik atšķirīgie tēli - zinātniece Ketija Kerra un FIB īpašo uzdevumu aģents Lūks Dekers - apvienojas un veido interesantu stāsta līniju, atklājot gan savas iekšējās izjūtas, gan savstarpējās attiecības. Par pārsteigumiem Kordijs bija parūpējies, atklājot Dekera pagātni, respektīvi, pārsteidzot ar ziņu, ka detektīva tēvs ir neviens cits kā uz nāvi notiesātais seksuālais maniaks un slepkava Karls Akselmans.
Ja runājam par sižetu, tad tā pamatā ir mūsdienās diezgan populāra tēma - gēnu inženierija. Tiek izstrādāts projekts "sirdsapziņa" ar kā palīdzību varētu ārstēt kriminālnoziedziniekus, taču pat Kerra, kas izstrādā šo projektu nenojauš, ka aiz muguras "sirdsapziņa" tiek pārvērsta par nāvējošu ieroci "noziedzības gēnu" jeb "crime zero", kas iznīcinātu ne tikai kriminālnoziedziniekus, bet visus pasaules vīriešus, atstājot pusaudžus un sievietes. Kārtējo reizi ( gluži kā nacismā ) sapnis par ideālu sabiedrību, kas apvienojusies ar lielu devu feminisma. Matriarhāts - lūk, visas pasaules nākotne. Maikla Kordija "Noziedzības gēns" ietver sevī nežēlību, dekadenci, varonību un mīlestību. Tā ir grāmata ar ļoti daudz zinātniskiem terminiem, labu valodu un lieliski risinātu asu, nepārtrauktu sižetu. Šis darbs sagādā ne vienu vien pārsteigumu un ir visai neordinārs skatījums uz nākotnes zinātnes attīstību, kas sasaistīta ar jau sen zināmiem faktiem. Var just, ka autors ir pie šīs grāmatas cītīgi piestrādājis un tāpēc, manuprāt, tā ir tik lieliska un pārsteidzoša. Īsteni Dena Brauna stilā. Visu cieņu Maiklam Kordijam!
Diemžēl neatbildēts paliek jautājums - kur beidzas robeža starp zinātnisku eksperimentu un draudu cilvēcei? Un vai mēs esam tiesīgi pārveidot cilvēci pēc sava prāta?
Kā jau katra mēneša vismaz vienu piektdienu, devos uz kino skatīties filmu "Doktora Parnasa iedomu pasaule". Interese bija gan par filmu, gan par aktieru sastāvu un, protams, kāda tad bija filma, kurā savu pēdējo dzīves lomu nospēlēja Hīts Ledžers. Kā jau zinām , Hīts Ledžers mira pagājušā gada janvārī no medikamentu pārdozēšanas. Aktiera nāve gandrīz kļuva par iemeslu filmēšanas pārtraukšanai, taču pateicoties Hīta tuvajiem draugiem un turpmākajiem Tonija atveidotājiem - Džonijam Depam, Džūdam Lovam un Kolinam Farelam - filma tika pabeigta.
Sižets. Reiz Doktors Parnass noslēdza vienošanos ar pašu nelabo un kļuva nemirstīgs, kā arī ieguva īpašas spējas savu fantāziju pārvērst īstenībā. Mūsdienās tūkstoš gadus vecais Doktors Parnass vada maģisku ceļojoša teātra trupu. Teātris dod iespēju katram tā skatītājam no reālitātes caur burvju spoguli nokļūt Doktora Parnasa iedomu valstībā. Tomēr strauji tuvojas brīdis, kad jāpilda reiz noslēgtā vienošanās ar Velnu - jāatdod sava sešpadsmitgadīgā meita. Lai palīdzētu izglābt meiteni, Doktora Parnasa trupai pievienojas noslēpumainais Tonijs un sākas fantastiski piedzīvojumi.
Pārdomas. Nu, ko varu teikt par filmu? Bija interesanti un krāšņi, tikai beigās bija tāda mazliet dīvaina sajūta, ka no tā visa jāatgriežas realitātē. Un tomēr man šķita, ka šai filmai kaut kā vēl pietrūka. Vērojot Hīta Ledžera aktierspēli, pārņēma neliela nostaļģija un dziļas skumjas, ka šī aktiera talantu redzam pēdējo reizi. Ja runā no specefektu viedokļa, filma tiešām bija iespaidīga. Sirreālistiski krāšņa, izdomas bagāta un spilgta.
Pusi. Kā jau sacīju, vizuālais noformējums bija nepārspējams. Sajūta bija tāda, it kā es būtu nokļuvusi kādā Salvadora Dalī vai cita sirreālista pasaulē, kas pilna ar krāšņiem sapņiem un visneiedomājamākajām fantāzijām. Man ļoti patika pati filmas ideja un sižets, kas nepārtraukti uzturēja intrigu un neļāva atslābt nevienā mirklī. Tonijs kā tēls bija nepārspējams un intriģējošs, pie tam vēl lielisks melis. Manuprāt, aktieru tēlojums bija izcils - nebija kur piesieties. Kas attiecas uz aktieriem, lai man piedod pārējie, bet vislabākais Tonijs tomēr bija Hīts Ledžers, jo viņam piemita pareizā izteiksme tāda veida blēdim. Otrā vietā noteikti jāierindo Džonijs Deps ( starp citu drīzumā tiks uzņemta "Karību Jūras pirātu" ceturtā daļa), kuram šī loma ļoti labi piestāvēja.
Mīnusi.Patiesībā mīnusu ir maz, respektīvi, tikai viens. Kad filma beidzās un es iznācu no zāles, mani tomēr nepameta sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Kaut kāda maza sīkuma un joprojām netieku skaidrība, kas tas varētu būt. Gribējās kaut ko mazliet vairāk beigās. Un, protams, Tonija nāve atstāja filmā tādu dīvainu, nelielu tukšumu. Kas attiecas uz aktieru maiņu, skatītājs ne tik uztrenētu aci vai arī tas, kurš ne īpaši interesējas par šiem aktieriem, iespējams, pat nepamanīja kurā kadrā īsti Hītu nomaina Deps utt. Šajā ziņā; viss bija nostrādāts lieliski.
Kopsavilkums. "Doktora Parnasa iedomu pasaule" ir viena no labākajām filmām, ko man šogad ir nācies skatīt kinoteātrī. Par spīti dīvainajai nepabeigtības sajūtai, filma tomēr bija lieliska. Tieši šādi darbi pamielo mūsu fantāziju, ļauj redzēt vēl neredzētus sapņus un pamāca, ka nekas nevar būt tā vērts ( pat mūžīga jaunība), lai noslēgtu darījumu ar pašu velnu. Ļoti skaists darbs, kurā varam redzēt mistiku, fantāzijas lidojumu, slēptākos sapņus. Darbs, kurš sevī ietver visu to labo, ko tam snieguši aktieri un varbūt tieši sirsnība šīs filmas radīšanas laikā ir tā, kas piešķir šai filmai to īpašo auru. Manuprāt, Hīts Ledžers var būt apmierināts ar savu pēdējo filmu, jo tik daudz aktieru sirsnības nav ticis ieguldīts nevienā citā kinodarbā. Un milzīgs paldies gan Hītam Ledžeram, gan Džonijam Depam, gan Džūdam Lovam, gan Kolinam Farelam par lielisko aktierspēli un Terijam Giljamam par fantāzijas lidojumu.
Kā pats režisors ir sacījis: "Their willingness to help rescue the film and Heath’s last performance was an incredible act of generosity and love. A beautiful and rare moment in our industry and, as a result of their involvement, the film is even more special: it’s more surprising; it’s become funnier. All in all, it’s a bit more magical."
Filma uz piecām zvaigznēm, tās unikalitātes un sirreālisma dēļ. Tiem, kam patīk kaut kas neparasts. :)
Jāāā, necik sen sanāca noskatīties Skota Stjuarta "Leģionu".
Par ko tad īsti ir šī filma?
Dievam ir pilnībā "piegriezies" tas, ko mēs darām un dusmās sūta savus eņģeļus un citas likstas, lai beidzot novāktu no ceļa tos sasodītos radījumus, respektīvi,cilvēkus. Tomēr ercenģelis Mihaels (atgādināja spārnotu terminatoru) nostājas pret Dieva gribu un nolemj glābt kādas grūtnieces bērnu, no kura atkarīga visa cilvēces pastāvēšana.
Pārdomas. Ko es varētu teikt par šo filmu. Nu nebija nemaz tāds "bezsakars" kā visi apgalvo. Protams, ka bija daudz mīnusu utt., bet visu jau nevar gribēt, jo Stjuarta lauciņš līdz šim ir bijis specefektu nodrošināšana tādiem grandiem, kā "Karību jūras pirāti" ar fascinējošo Džeku Sperovu un "Dzelzs vīrs" ( starp citu drīzumā varēsim skatīt kinoteātros šīs filmas turpinājumu "Dzelzs vīrs 2" ar veco, labo Robertu Dauniju junioru, kurš man tagad saistīsies ar Šerloku Holmsu.)
Plusi. Tātad, ja runājam par to, kas man personīgi padarīja šo filmu skatāmu, bija nelielais specefektu daudzums.Skats kādā Mihaels (Pols Betanijs, zināms kā fanātiskais mūks-slepkava Sīla "Da Vinči kodā") ar saviem melnajiem spārniem smagi nolaižas (drīzāk izskatījās, ka nokrīt) no debesīm bija visai interesants. Pēc mirkļa viņš nolemj atbrīvoties arī no spārniem
(pamēģiniet cik viegli būtu jums ar tādiem uz muguras :D). Interesanti šķita momenti par viņa dzīvi tur, debesīs. Vispār eņģeļi bija labāki, nekā biju gaidījusi. Domāju, nu būs kaut kādi svētie "jefiņi" (atvainojos par izteicienu) ar nimbiem, zeltainiem matiem, svētulīgām sejām un baltiem spārniem. Lai nu par ko, bet par šo Dieva radību izskatu Stjuarts bija parūpējies - tie bija īsti, gotikas un "fantasy art" stila kareivji. Gan Gabriels, gan Mihaels bija vizuāli labi izveidoti, neieslīgstot jebkādās reliģiskās salkanībās. Aizkustinoši šķita arī daži dialogi, kā piemēram, par to, kādēļ Mihaels nav zaudējis ticību un to kā Pīrsijs ( tas pavārs ar "Kapteiņa Āķa" cienīgu roku) stāsta Kailam par dzīvi un par to, kā zināt, kad esi gatavs kaut ko tajā mainīt. Tātad kas man patika? Viennozīmīgi filmas vizuālais noformējums. Arī scenārijam nebija ne vainas.
Mīnusi. Sižets. Ja godīgi, tad gaidīju kaut ko vairāk. Stāsta ideja ir ļoti laba un interesanta, taču to varēja apspēlēt nedaudz plašāk un dziļāk, kā rezultātā būtu sanācis īsts grāvējs. Mīnus bija arī neskaidrība. Nesapratu, kādas tad īsti būtu sekas, ja bērns netiktu izglābts, kāpēc tad Dievs beigās tomēr atkāpās utt. utjp. Jā, neskaidrību bija daudz. Cerēju, ka tomēr parādīsies izslavētā enģeļu armija, bet filmas beigās bija tikai Gabriels un nu jau puseņģelis Mihaels. Tāpat gaidīju arī iespaidīgāku cīņu viņu abu starpā.
Kopsavilkums. Par spīti mīnusiem, vizuāli man tomēr filma patika un arī sižets nebija slikts. Laba filma brīvdienas vakaram, kad gribas "atpūtināt smadzenes" un vienkārši paskatīties kaut ko, kas būtu interesants un savādāks.Visu cieņu Polam Betānijam un Kevinam Durandam (erceņģelis Gabriels) - abi bija lieliski eņģeļi. Lai arī filma tiek visādi nopelta, es tomēr to nesauktu par kārtējo debilo amerikāņu produktu, jo mani tā tomēr aizrāva. Vai es būtu gatava noskatīties to vēlreiz? Jā, kāpēc gan ne?
Tad nu tā. Necik sen bija tā laime atkal pabūt kinoteātrī (urrā, mana apmātība nekur nav pazudusi!). Piektdienas vakarā, bruņojusies ar biļetīti devos uz sev tuvas tēmas filmu " Vilkatis". Zāle protams bija pustukša, jo šķiet liepājniekus šī filma nav spējusi ieinteresēt. Devos uz filmu ar noskaņojumu "o, būs kaut kas līdzīgs "Van Helsingam"", jau iepriekš juzdama pārsteigumu, ka programmā rakstīts "trilleris". Nē, nu ok, gan jau būs interesanti.
Nodzisa gaismas, sākās reklāmas (noskatīju dažas labas filmas, ko iešu skatīties) un beidzot sākās tas, kādēļ nācu. Ko varu teikt par filmu? Sākums drūms,mana vecā labā Londona nebija zaudējusi šīm filmām tik raksturīgo tumšo, netīrīgo, nedaudz baismīgo auru, tāpēc bija patīkami vērot, kā tiek ieturēts filmas stils. Pilnmēness, gaudas, sudraba lodes...bet nesteigšos notikumiem priekšā.
Lorenss Talbots, pagātnes vajāts augstmanis, kurš bijis liecinieks savas mātes pašnāvībai, kļuvis par ievērojamu aktieri. Pēc ilgiem projām no savām mājām Blekmūrā, Lorenss kādu dienu saņem vēstuli no sava brāļa līgavas Gvenas Konlifas, kura paziņo, ka Lorensa brālis ir pazudis. Talbots nolemj atgriezties Blekmūrā pie sava ekscentriskā tēva un piedalīties brāļa meklējumos, tomēr līdz ar viņa ierašanos tiek atrasts arī brāļa Bena līķis, apgrauzts līdz pēdējam kauliņam. Vajājot brāļa slepkavu, Lorenss ne tikai notic vilkaču pastāvēšanai, bet arī atklāj visšausminošākos pagātnes noslēpumus. Starp Lorensu un Gvenu rodas dziļas jūtas. Cīņā ar vilkati, viņš tiek ievainots un nenovēršami kļūst par likantropu. Pēc padarītajiem briesmu darbiem, Lorenss no rīta saprot, ka ir kļuvis par briesmoni. "Visu mīļais" tētiņš parūpējas, lai dēls atkal nonāktu tajā pašā klīnikā, kur kā zēns gadu pēc mātes nāves ticis ārstēts. Šeit Lorenss no paša tēva uzzina, ka māte tikusi noslepkavota, ka arī viņa brālis bija šī paša slepkavas upuris un, ka nākamais upuris būs Gvena. Pēc drastiskajiem ārstēšanas centieniem, ko es drīzāk sauktu par spāņu inkvizīciju, Lorenss izbēg un dodas laupīt dzīvību tam, kurš atņēma viņam māti un Benu - savam tēvam lordam Talbotam, kurš izrādās arī ir vilkatis jau daudzus gadus (traka ģimenīte, ne?). Izceļas īsta vilkaču cienīga cīņa, kuras beigās lorda Talbota galva ripo. Tikmēr Gvena, bruņojusies ar sudraba lodēm dodas pie Lorensa uz Blekmūru, lai glābtu viņu pirms viņu notvēris Skotlendjards Aberlains.Tomēr turpat mājā izceļas cīņa arī starp Skotlenjardu un Lorensu-Vilkati, kad Aberlains cenšas aizkavēt Lorensa uzbrukumu Gvenai, kurā uzminiet nu - Skotlendjards tiek ievainots, bet Lorenss aizbēg mežā, dzīdamies pa Gvenas pēdām. Beigās Gvena raida izšķirošo šāvienu un Lorenss mirst viņas rokās. No mākoņiem izlien mēness un sakostā Skotlendjarda skats pievēršas mēnesim. BEIGAS!
Tad nu tā. Man nepatika beigas. Lai arī zināju, ka parasti šādās filmās galvenie varoņi neizdzīvo, tomēr gribējās lai Lorenss paliktu dzīvs. Filmas nepabeigtība atstāja iespaidu, ka varētu sagaidīt turpinājumu, taču diez vai tai ir tik labi finansiālie panākumi. Varbūt mazliet pietrūka to varoņu pārdzīvojumu, bet visumā bija vērts noskatīties. Visu cieņu Del Toro - lieliska aktierspēle! Gribētos zināt kā viņiem Benicio izdevās pataisīt par tādu briesmoni! Bet filma laba - par popkorna ēšanu nevarēja būt ne runas - biju aizņemta ar asinīm un saraušanos pie trokšņiem! Filma ļoti laba, sižets labs, specefekti lieliski! Dodu trīs sudraba lodes par filmu un vienu par Benicio Del Toro tēlojumu ( nez kāpēc viņš man visu laiku atgādināja Halku)! Aizejiet vai lejuplādējiet, to ir vērts noskatīties! Vilkatīgi :)
oho, "Vilkatis" startējis ļoti veiksmīgi - 3. vieta ASV un arī Latvijā :) Gotiskais trilleris guvis labus komerciālos panākumus. Par to tikai prieks!
Viņš bija trāpījis desmitniekā. Es tik tiešām cīnījos. Cīnījos jau četrus gadus. Manī notika nepārtrauktas kaujas starp manu un manu sirdi un manu prātu, starp maniem eņģeļiem un dēmoniem. Un neviens no viņiem negribēja padoties. Ja tev dzīvē nākas par kaut ko izšķirties, neapšaubāmi tev ir jāizcīna kauja vai pat karš. Sirds un prāts neiet roku rokā - vismaz man. Tās ir divas dažādas frontes. Viena atbild par acumirklīgām jūtām, cerībām un muļķīgiem sapņiem, neizanalizējot sekas, bet otra - racionalitāti. Tā izsver visus ''par'', ''pret'', ''ja'' un ''un''. Tā kā es neļāvu sirdij mani vadīt, tad es liku prātam ar to cīnīties. Un ,šķiet, pēdējā kaujā mani mūri bija stipri iedragāti un pat draudēja sabrukt. Nē, drīzāk tie jau bija sabrukuši. No biežās bombardēšanas šo četru gadu garumā pēdējā siena bija sabrukusi un nu es stāvēju uz savas gruvešu kaudzes. Roberts sacīja, ka parādīs man, ka manai dzīvei ir jēgas. Es šaubos vai viņam tas izdosies. Viņš gribēja salabot manus mūrus, savākt manus izmētātos gabaliņus. Man tas šķita neiespējami. Nevarēja taču salabot tik salauztu cilvēku. Es biju kā mozaīka - tikai šī mozaīka nebija saliekama. Nekas uz pasaules nespēja mani atkal salikt kopā. Vai varbūt es maldījos?
Cilvēku dzīvē daudz kas mainās un it viss aizejošais atstāj tevī zīmogu. Tas paņem no tevis kaut ko sev līdzi. Pagātne atstāja manī caurumus un es sāku līdzināties sieram. Vēl ļaunāk - es biju kā siets. Ja tā turpināsies, manī drīz varēs nokāst kartupeļus. Bija muļķīgi domāt, ka Roberts atgriezīs mani dzīvē. Es nezināju cik ilgi vēl spēšu izturēt - no visas sirds šobrīd vēlējos, kaut viņš nebūtu bijis tur uz mola. Kad dzīve kļūst neizturama, vienīgā pareizā rīcība ir pielikt tai punktu. Es biju vecs, tukšs nams. Manās stenderēs nebiju durvju un logu ailēs - stiklu. Šur tur vēl no sienām atkarājās tapetes, stūros mētājās salauztas mēbeles un grīdu klāja putekļi, vāžu lauskas un citas drazas - kā liecinieki no tiem laikiem, kad biju apdzīvota. Manās istabās nebija dzīvības - tikai tukšums pastaigājās pa manām čīkstošajām kāpnēm. Šos zirnekļu tīklus nebija iespējams notīrīt un manas telpas atjaunot bija bezcerīgi. Šeit nelīdzētu pat kapitālais remonts. Tomēr es ļāvu Robertam mēģināt.
Es paraudzījos viņa šokolādes brūnajās acīs, kas lika iedomāties par karstu kakao un viņš pasmaidīja. Tikai tagad es atklāju cik ļoti man patīk viņa smaids. Stop! Šādas domas es nedrīkstēju pieļaut, tāpēc pievērsos savas tējas krūzes maliņai un sāku ap to riņķot ar pirkstu. Viņa klātbūtne mani slikti ietekmēja - tāds bija mans secinājums. Divdesmit četras stundas - es sev atgādināju. Paskatījos pulkstenī - nu jau divdesmit trīs.
Tas bija stulbi. Es viņa klātbūtnē sarku kā tāds skolas skuķis. Man patika viņa žilbinošais smaids, dzirkstošie smiekli un brūnās acis. Nē, tas bija vairāk nekā stulbi - tas bija idiotiski un nepieņemami. Galu galā vairs tikai divdesmit trīs stundas un viņš būs prom. Atgriezīsies savā pasakai līdzīgajā dzīvē un aizmirsīs par mani kā par sliktu piedzīvojumu. Un es atkal palikšu uz savas gruvešu kaudzes. Vai arī atgriezīšos savā dzīvoklī ar visām vajadzīgām ekstrām - pilošu krānu, kaimiņiem, kas aiz sienas nespēj sadalīt televizoru un ''Duracell'' zaķīšiem augšstāvā, kas mīlējoties māva kā brieži riesta laikā. Nē, tur es neatgriezīšos, ja vien nenotiks brīnums un man nesagribēsies dzīvot. Bet brīnumi nenotiek.
- Vai tu joprojām vēlies atgriezties uz mola? - viņš iztraucēja manas pārdomas.
- Vai tad kaut kas ir mainījies? - es vaicāju, vērodama lietus lāses ritam pa loga rūti. - Tu sacīji,ka baiļu pārvarēšana padara dzīvi interesantu, bet man nav tik daudz baiļu, lai pietiktu visai dzīvei.
- Vai tiešām tev ir tik slikti, ka vēlies atņemt sev dzīvību? - es jutu, ka Roberts mani vēro.
- Es esmu nogurusi, - tas bija viss, ko spēju atbildēt un tad es salēcos,jo viņš sakustējās un saņēma manu roku. Es centos to izraut, taču Roberts nepadevās.
- Ko tu dari? - es vaicāju pagriezdama galvu uz viņa pusi un atkal sastapos ar šokolādes brūnajām acīm - viņa skatienā bija kaut kas tāds, ko es neizpratu...
Nu tad tā. Nesen es kā saka „iečekoju” jauno 30 Seconds To Mars albumu „This Is War”. Pēc ilgām mocībām ar dziesmu lejuplādēšanu ( neesmu no tiem faniem, kas pērk uzreiz albumu ) beidzot man tas izdevās. Pirmajā brīdī bija pārsteigums. Wtf? Esmu novilkusi ne to albumu? Tomēr, tikko bija dzirdama Džareda Leto balss, bija skaidrs, ka albums pareizais.
Ir droši vien kāds, kurš nezin šo grupu, tāpēc iepazīstināšu mazliet ar tās vēsturi. 30STM ir amerikāņu rokgrupa no Losandželosas, kas dibināta 1998. gadā ar solistu Džaredu Leto priekšgalā, kurš arī pazīstams no filmām Fight Club, Girl, Interrupted, Panic Room, American Psycho, Requiem for a Dream, Chapter 27. 30STM iesākumā bijis tāds kā ģimenes projekts kopā ar brāli Šenonu Kristoferu Leto (grupas bundzinieks). 2002. gādā iznāk viņu pirmais albums ar tādu pašu nosaukumu „30 Seconds To Mars” un 2005. gadā 30STM debitēja ar albumu „A Beautiful Lie”. Jāsaka, ka šī albuma tituldziesma ir viena no maniem favorītiem. 2009. gada nogalē iznāk jaunais meistardarbs „This Is War”.
Šodien starp neskaitāmām zivīm mūzikas biznesā ir ļoti grūti atrast ko jēdzīgu, kur tiešām visu laiku nebūtu vārdi no sērijas „I love you, but you broke my heart”. Vēl vairāk, 30STM ir raksturīga secība viņu dziesmās. Tās ir noslīpētas līdz pēdējam, ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu, kas ir tikpat raksturīgi arī viņu veidotajiem videoklipiem. „The Kill”, „From Yesterday”, „A Beautiful Lie” – nevienu no šiem klipiem nav iespējams noskatīties garlaikojoties.
Grupa profesionāli ir strādājusi gan pie savām dziesmām, gan pie albumiem, gan pie klipiem. Ja viņu pirmais albums palika mazliet mazāk ievērots, tad jau „A Beautiful Lie” pārspēj pirmo un atstāj iespaidu. Tomēr nevarētu teikt, ka pirmais ir sliktāks. Vēl viens plus – katrs nākamais albums ir savādāks, kas šodien vairs nav tiek bieži sastopama parādība, kad tu klausies vienas grupas dziesmas un tās visas šķiet vienādas. Runājot par „This Is War”, 30STM ir joprojām savā līmenī. Tas ir kā „30 Seconds To Mars” un „A Beautiful Lie” apvienojums ar lielisku putukrējuma kārtu. Tādēļ pateikt, kurš no trim albumiem ir labāks, ir grūti. Pirmais varbūt ir smagāks, otrajam ir labāki dziesmu teksti un trešais – cauri caurēm ideāls. Gan elektronikas „fīčas”, gan kora iekļaušana – tas viss rada neaizmirstamu atmosfēru. „Hurricane”, „Kings and Queens”, „This Is War”, „Search and Destroy” u.c. šajā albumā iekļautās dziesmas ir lieliskas.
Tagad, kad „This Is War” ir iznācis, cerēsim sagaidīt jaunu šedevru, kas noteikti nebūs sliktāks, ja ne pat labāks. 30STM zina savu kvalitāti, zina, ko vēlas viņu fani un ar pilnu atdevi piestrādā, lai viss būtu augstākajā līmenī. Protams, ka var atrasties cilvēki, kam ir cits viedoklis un, kam šī grupa nepatīk, bet šī ir mana atsauce un katram galu galā ir sava gaume. Bet tiem, kam patīk šāda stila „rock bands” iesaku iepazīties gan ar jauno albumu, gan ar vecajiem gabaliem. Tas ir tā vērts.
Siltā un jaukā ceturdienas pēcpusdienā devos uz sen gaidīto filmu Iron Man 2 (Dzelzs vīrs 2). Tā kā man patīk amerikāņu komiksi, it sevišķi Marvel ekranizējumi, tad zināju, ka šī filma būs ļoti laba izklaide, bez tam - ja tajā spēlē Roberts Daunijs juniors, tad garlaicīgi nebūs. Bez mums tik mīļā Daunija ( ko pēdējā laikā pazīstam kā Šerloka Holmsa attēlotāju Gaja Ričija filmā "Šerloks Holms") filmā piedalās arī tādi aktieri kā Gvineta Paltrova, Mikijs Rurks, Semjuels Lī Džeksons, Skārleta Johansone, Sems Rokvels un citi - vārdu sakot, vesela profesionāļu armāda.
Pārdomas. Tad nu tā. Ko tad varu teikt par filmu? Kaut kas, ko nebiju gaidījusi. Visu filmas laiku gribējās izsaukties "wow". Absolūti fascinēja aktieru tēlojums un filmas vizuālais noformējums. Cīņa sacīkšu trasē bija iespaidīga, kur pirmo reizi visā savā krāšņumā parādās filmas bad guy Mikija Rurka atveidotais trakais krievu zinātnieks Ivans Vanko jeb Whiplash (jāatzīst, ka tās pātagas bija super). Tomēr vislabākais nenoliedzami bija galvenais elements Tonijs Stārks ( Roberts Daunijs juniors) bez kura filma nebūtu iespējama. Viņa lielais ego, savdabīgais raksturs un neticamie labie joki padarīja filmu par absolūtu izklaidi. Bija jautri redzēt piedzērušos supervaroni, kad Stārks domāja, ka mirst un nodevās pamatīgām izpriecām savās dzimšanas dienas svinībās. Mašīnas - super, Stārka mājas aprīkojums - awesome (labprāt gribētu tādu savās mājās) un sacīkšu mašīnu sagriešanās slow motion bija kaut kas vizuāli efektīvs. Kad Stārkam tuvojās Whiplash ar savām pātagām un visapkārt sprāga nabaga F1 mašīnas, tas bija vairāk nekā iespaidīgi. Visa filma man bija viens vienīgs wow, wow and wow! 
Plusi. Noteikti vizuālais noformējums ar visām tām kick-ass fīčām, kas bija vienkārši satriecošas. Arī aktieru tēlojums bija lielisks ( par Dauniju nemaz nerunāsim). Bija interesanti redzēt Skārletu Johansoni šādā ampluā un jāatzīst, ka viņa izskatījās lieliski. Lai arī varbūt šoreiz pasaulei nedraudēja baigās briesmas un filma vairāk bija centrēta tieši uz Stārku un viņa problēmām, manuprāt, sižets bija ļoti labi noslīpēts. Pieminot šo filmu, nevar nepieminēt vēl vienu lietu, kas piešķīra tai asumiņu un padarīja par absolūtu grāvēju - šie nopelni pienākas filmas soundtrack jeb skaņu celiņam. AC/DC ir vienkārši kaut kas fantastisks, kas piešķīra filmai īstu kick-ass stilu. Iron Man 2 ir ne tikai vizuāli, bet arī muzikāli izcils darbs. Vecās, labās dziesmas kārtīgā roķīgā stilā (esmu tieši šādas mūzikas fans) bija tieši tas, kas vajadzīgs. 
Nobeigums. Nobeigumā varu vien teikt, ka filma fantastiska. Viena no labākajām, kādu nācies redzēt. Iron Man ir viens, Iron Man 2 jau kas cits. Mūzika, vizuālie efekti, aktierspēle, tēli, sižets - nav kur piesieties. Filma atstāj tevi ļoti pacilātā garastāvoklī. Personīgi es, iznākot no zāles, jutos kā bērns, kas savā dzimšanas dienā saņēmis lielu, spīdīgu rotaļlietu ( un ne jau bārbiju, bet gan kārtīgu sporta autiņu). Iron Man 2 ir viena no tām filmām, ko labprāt skatītos kaut vai desmit reizes, tāpēc es tiešām iesaku to noskatīties un noklausīties saundtrakus. No piecām zvaigznēm noteikti došu piecas. 
Mīnusi. Sižets. Ja godīgi, tad gaidīju kaut ko vairāk. Stāsta ideja ir ļoti laba un interesanta, taču to varēja apspēlēt nedaudz plašāk un dziļāk, kā rezultātā būtu sanācis īsts grāvējs. Mīnus bija arī neskaidrība. Nesapratu, kādas tad īsti būtu sekas, ja bērns netiktu izglābts, kāpēc tad Dievs beigās tomēr atkāpās utt. utjp. Jā, neskaidrību bija daudz. Cerēju, ka tomēr parādīsies izslavētā enģeļu armija, bet filmas beigās bija tikai Gabriels un nu jau puseņģelis Mihaels. Tāpat gaidīju arī iespaidīgāku cīņu viņu abu starpā.
Kopsavilkums. Par spīti mīnusiem, vizuāli man tomēr filma patika un arī sižets nebija slikts. Laba filma brīvdienas vakaram, kad gribas "atpūtināt smadzenes" un vienkārši paskatīties kaut ko, kas būtu interesants un savādāks.Visu cieņu Polam Betānijam un Kevinam Durandam (erceņģelis Gabriels) - abi bija lieliski eņģeļi. Lai arī filma tiek visādi nopelta, es tomēr to nesauktu par kārtējo debilo amerikāņu produktu, jo mani tā tomēr aizrāva. Vai es būtu gatava noskatīties to vēlreiz? Jā, kāpēc gan ne?
