Ziemas ledus

Pa atvērto logu, aizkariem vējā plandot, istabā neaicināta ienāk tumsa, nesdama sev līdzi pagātnes rēgu baisos čukstus. Kaut kur tālumā kliedz lūztošas sirdis un agonijā mirstoši sapņi. Atkal nakts. Laiks, kad vieni guļ, bet citi aiz tumsas plīvura aci pret aci sastopas ar saviem ļaunākajiem murgiem. Ar murgiem, no kuriem nav pamošanās. Tas ir laiks, kad spoguļos parādās vientuļi atspulgi, pazaudējuši savus saimniekus, kad klusiem soļiem lavās vientulība un smīnošais izmisums izstiepj savus kaulainos pirkstus. Laiks, kad krīt visas maskas, kad asiņo sirdis, kliedz izārdītas dvēseles un atveras tumsas bezdibeņi. 

Tumsa apslēpj visu no cilvēku acīm - asaras, sāpes un prieku. Tā saraujas kā melns caurums, ievelkot sevī it visu un visus. Kaut kur tālumā iekliedzas naktsputni un iedegas pa kādai gaismai, kas kā bāka vilina dvēseļu vētru saplosīto kuģu mastus. Visapkārt peld tukšs bezdibenis - viens solis un tu nežēlīgi kritīsi aukstajās mirušo cerību un nonāvēto sapņu rokās. Vētra sasaucas ar nakti, izmisums plosa tumsu, sakūstot vienā bezgalīgā veselumā un  iesūcot sevī ielu gaismas un ļaužu siltumu.

Kaktos baisi čukst ēnas, gaidīdamas mirkli, kad viss sabruks gruvešos, kad apsīks cīņa pret nakts iznīcību un tu ielaidīsi bezspēcīgu izmisuma vilni  savā dvēselē un tam pakļausies.  Tukšums. Visapkārt tukšums. Tāds pats tukšums kā dvēselē, kura reiz pazina tikai pavasari, bet nu kļuva auksta un nejūtīga. Sejai pieskaras izmisuma roka un aukstums atmodina snaudošo cerību zagli. Lēnām un sāpīgi tumsa izsūc spēkus, gaismu un laimi, aizmesdama tos savās dziļajās, bezgalīgajās aizās. 

Viņš sagaidīja iznīcību. Ļāva tai ienākt pa dvēseles durvīm un sveica to kā senu draugu. Ja maskām bija jākrīt, tad kāpēc ne šonakt? Kāpēc ne šonakt, kad ārā plosījās vētra un pa atvērto logu iekšā iedejoja sniega pārslas? Nebija vairs ne cerību, ne sapņu, ne tā, ko viņam tik nežēlīgi atņēma. Palikusi bija tikai kaila dvēsele, kas stājās pretī skarbajai vētrai, ielaižot sevī ledusaukstu puteni. 

Basām kājām pa logu iekāpj sarma, ietinusies sudrabainā zīdā. Viņš pasniedz tai pretī roku. Jā, viņš bija mīlējis, bija smējies un raudājis, kliedzis un sāpinājis. Nekāda saule vairs nespēja viņu sasildīt. Viss, kas atlika bija pielūgt iznīcību un kļūt par daļu no tās. Viņš juta kā tā izpleš pār viņu savus smagos, melnos spārnus un uzliek roku un pleca. Vēnās sasalst asinis un sirds pārklājās ar sastingušām, asām ledusrozēm. Dvēsele veltīgi iekrampējas tukšajā čaulā, cerēdama patverties no aukstā bezdibeņa glumajiem taustekļiem. Vējš ienes istabā sniega vērpeti un sals pieskaras kailajām pēdām. Asaras sasalst uz vaigiem un dvēsele izdvesusi pēdējo nopūtu, nogrimst tumšajos iznīcības ūdeņos kā sacaurumota, lielgabalu saplosīta galeona. Aukstums uzsedz uz viņa pleciem savu satīna segu, mierinoši čukstēdams, ka tam visam drīz būs gals.

Lēnām ķermenis pārvēršas ledū. Saltums un nejūtība vijas ap viņu kā divas resnas, bezgalīgas čūskas. Vēl var dzirdēt pēdējos izārdītās dvēseles un lauztās sirds kliedzienus, taču tās skaņas vairs nav daļa no viņa. Viņš paraugās uz rokām - ādu klāj tumsā zaigojošs ledus. Vēl tikai mirklis. Tagad viņš bija iznīcība. Un nejūtība. Garām paskrien vasaras, viņu sejas, smiekli un mūzikas skaņas, līdz tas viss aizplūst prom kā zem klints patekošs strauts. Klusumu caurdur aukstuma grubuļainais asmens un no stangām aizkarus norauj vējš, dzenādams tos apkārt istabai. Iegaudojas vētra un sniegs maigi pieskaras ledus skulptūras sejai. Šonakt atkal viena dvēsele bija pārvērtusies ziemas ledū. Ledū, pār kuru pavasarim nebija varas.

http://www.youtube.com/watch?v=y4fjTZ7r6JM