"Doktora Parnasa iedomu pasaule" - Hīta Ledžera atvadas

Kā jau katra mēneša vismaz vienu piektdienu, devos uz kino skatīties filmu "Doktora Parnasa iedomu pasaule". Interese bija gan par filmu, gan par aktieru sastāvu un, protams, kāda tad bija filma, kurā savu pēdējo dzīves lomu nospēlēja Hīts Ledžers. Kā jau zinām , Hīts Ledžers mira pagājušā gada janvārī no medikamentu pārdozēšanas. Aktiera nāve gandrīz kļuva par iemeslu filmēšanas pārtraukšanai, taču pateicoties Hīta tuvajiem draugiem un turpmākajiem Tonija atveidotājiem - Džonijam Depam, Džūdam Lovam un Kolinam Farelam - filma tika pabeigta.

Sižets. Reiz Doktors Parnass noslēdza vienošanos ar pašu nelabo un kļuva nemirstīgs, kā arī ieguva īpašas spējas savu fantāziju pārvērst īstenībā. Mūsdienās tūkstoš gadus vecais Doktors Parnass vada maģisku ceļojoša teātra trupu. Teātris dod iespēju katram tā skatītājam no reālitātes caur burvju spoguli nokļūt Doktora Parnasa iedomu valstībā. Tomēr strauji tuvojas brīdis, kad jāpilda reiz noslēgtā vienošanās ar Velnu - jāatdod sava sešpadsmitgadīgā meita. Lai palīdzētu izglābt meiteni, Doktora Parnasa trupai pievienojas noslēpumainais Tonijs un sākas fantastiski piedzīvojumi.

Pārdomas. Nu, ko varu teikt par filmu? Bija interesanti un krāšņi, tikai beigās bija tāda mazliet dīvaina sajūta, ka no tā visa jāatgriežas realitātē. Un tomēr man šķita, ka šai filmai kaut kā vēl pietrūka. Vērojot Hīta Ledžera aktierspēli, pārņēma neliela nostaļģija un dziļas skumjas, ka šī aktiera talantu redzam pēdējo reizi. Ja runā no specefektu viedokļa, filma tiešām bija iespaidīga. Sirreālistiski krāšņa, izdomas bagāta un spilgta.

Pusi. Kā jau sacīju, vizuālais noformējums bija nepārspējams. Sajūta bija tāda, it kā es būtu nokļuvusi kādā Salvadora Dalī vai cita sirreālista pasaulē, kas pilna ar krāšņiem sapņiem un visneiedomājamākajām fantāzijām. Man ļoti patika pati filmas ideja un sižets, kas nepārtraukti uzturēja intrigu un neļāva atslābt nevienā mirklī. Tonijs kā tēls bija nepārspējams un intriģējošs, pie tam vēl lielisks melis. Manuprāt, aktieru tēlojums bija izcils - nebija kur piesieties. Kas attiecas uz aktieriem, lai man piedod pārējie, bet vislabākais Tonijs tomēr bija Hīts Ledžers, jo viņam piemita pareizā izteiksme tāda veida blēdim. Otrā vietā noteikti jāierindo Džonijs Deps ( starp citu drīzumā tiks uzņemta "Karību Jūras pirātu" ceturtā daļa), kuram šī loma ļoti labi piestāvēja.

Mīnusi.Patiesībā mīnusu ir maz, respektīvi, tikai viens. Kad filma beidzās un es iznācu no zāles, mani tomēr nepameta sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Kaut kāda maza sīkuma un joprojām netieku skaidrība, kas tas varētu būt. Gribējās kaut ko mazliet vairāk beigās. Un, protams, Tonija nāve atstāja filmā tādu dīvainu, nelielu tukšumu. Kas attiecas uz aktieru maiņu, skatītājs ne tik uztrenētu aci vai arī tas, kurš ne īpaši interesējas par šiem aktieriem, iespējams, pat nepamanīja kurā kadrā īsti Hītu nomaina Deps utt. Šajā ziņā; viss bija nostrādāts lieliski.

Kopsavilkums. "Doktora Parnasa iedomu pasaule" ir viena no labākajām filmām, ko man šogad ir nācies skatīt kinoteātrī. Par spīti dīvainajai nepabeigtības sajūtai, filma tomēr bija lieliska. Tieši šādi darbi pamielo mūsu fantāziju, ļauj redzēt vēl neredzētus sapņus un pamāca, ka nekas nevar būt tā vērts ( pat mūžīga jaunība), lai noslēgtu darījumu ar pašu velnu. Ļoti skaists darbs, kurā varam redzēt mistiku, fantāzijas lidojumu, slēptākos sapņus. Darbs, kurš sevī ietver visu to labo, ko tam snieguši aktieri un varbūt tieši sirsnība šīs filmas radīšanas laikā ir tā, kas piešķir šai filmai to īpašo auru. Manuprāt, Hīts Ledžers var būt apmierināts ar savu pēdējo filmu, jo tik daudz aktieru sirsnības nav ticis ieguldīts nevienā citā kinodarbā. Un milzīgs paldies gan Hītam Ledžeram, gan Džonijam Depam, gan Džūdam Lovam, gan Kolinam Farelam par lielisko aktierspēli un Terijam Giljamam par fantāzijas lidojumu.

Kā pats režisors ir sacījis: "Their willingness to help rescue the film and Heath’s last performance was an incredible act of generosity and love. A beautiful and rare moment in our industry and, as a result of their involvement, the film is even more special: it’s more surprising; it’s become funnier. All in all, it’s a bit more magical."

Filma uz piecām zvaigznēm, tās unikalitātes un sirreālisma dēļ. Tiem, kam patīk kaut kas neparasts. :) 

“Nothing is permanent, not even death.”  

"Cilvēks vs. Dievs" jeb vienkārši "Leģions"

Jāāā, necik sen sanāca noskatīties Skota Stjuarta "Leģionu".

Par ko tad īsti ir šī filma?

Dievam ir pilnībā "piegriezies" tas, ko mēs darām un dusmās sūta savus eņģeļus un citas likstas, lai beidzot novāktu no ceļa tos sasodītos radījumus, respektīvi,cilvēkus. Tomēr ercenģelis Mihaels (atgādināja spārnotu terminatoru) nostājas pret Dieva gribu un nolemj glābt kādas grūtnieces bērnu, no kura atkarīga visa cilvēces pastāvēšana.

Pārdomas. Ko es varētu teikt par šo filmu. Nu nebija nemaz tāds "bezsakars" kā visi apgalvo. Protams, ka bija daudz mīnusu utt., bet visu jau nevar gribēt, jo Stjuarta lauciņš līdz šim ir bijis specefektu nodrošināšana tādiem grandiem, kā "Karību jūras pirāti" ar fascinējošo Džeku Sperovu un "Dzelzs vīrs" ( starp citu drīzumā varēsim skatīt kinoteātros šīs filmas turpinājumu "Dzelzs vīrs 2" ar veco, labo Robertu Dauniju junioru, kurš man tagad saistīsies ar Šerloku Holmsu.)

Plusi. Tātad, ja runājam par to, kas man personīgi padarīja šo filmu skatāmu, bija nelielais specefektu daudzums.Skats kādā Mihaels (Pols Betanijs, zināms kā fanātiskais mūks-slepkava Sīla "Da Vinči kodā") ar saviem melnajiem spārniem smagi nolaižas (drīzāk izskatījās, ka nokrīt) no debesīm bija visai interesants. Pēc mirkļa viņš nolemj atbrīvoties arī no spārniem
(pamēģiniet cik viegli būtu jums ar tādiem uz muguras :D). Interesanti šķita momenti par viņa dzīvi tur, debesīs. Vispār eņģeļi bija labāki, nekā biju gaidījusi. Domāju, nu būs kaut kādi svētie "jefiņi" (atvainojos par izteicienu) ar nimbiem, zeltainiem matiem, svētulīgām sejām un baltiem spārniem. Lai nu par ko, bet par šo Dieva radību izskatu Stjuarts bija parūpējies - tie bija īsti, gotikas un "fantasy art" stila kareivji. Gan Gabriels, gan Mihaels bija vizuāli labi izveidoti, neieslīgstot jebkādās reliģiskās salkanībās. Aizkustinoši šķita arī daži dialogi, kā piemēram, par to, kādēļ Mihaels nav zaudējis ticību un to kā Pīrsijs ( tas pavārs ar "Kapteiņa Āķa" cienīgu roku) stāsta Kailam par dzīvi un par to, kā zināt, kad esi gatavs kaut ko tajā mainīt. Tātad kas man patika? Viennozīmīgi filmas vizuālais noformējums. Arī scenārijam nebija ne vainas.

Mīnusi. Sižets. Ja godīgi, tad gaidīju kaut ko vairāk. Stāsta ideja ir ļoti laba un interesanta, taču to varēja apspēlēt nedaudz plašāk un dziļāk, kā rezultātā būtu sanācis īsts grāvējs. Mīnus bija arī neskaidrība. Nesapratu, kādas tad īsti būtu sekas, ja bērns netiktu izglābts, kāpēc tad Dievs beigās tomēr atkāpās utt. utjp. Jā, neskaidrību bija daudz. Cerēju, ka tomēr parādīsies izslavētā enģeļu armija, bet filmas beigās bija tikai Gabriels un nu jau puseņģelis Mihaels. Tāpat gaidīju arī iespaidīgāku cīņu viņu abu starpā.

Kopsavilkums. Par spīti mīnusiem, vizuāli man tomēr filma patika un arī sižets nebija slikts. Laba filma brīvdienas vakaram, kad gribas "atpūtināt smadzenes" un vienkārši paskatīties kaut ko, kas būtu interesants un savādāks.Visu cieņu Polam Betānijam un Kevinam Durandam (erceņģelis Gabriels) -  abi bija lieliski eņģeļi. Lai arī filma tiek visādi nopelta, es tomēr to nesauktu par kārtējo debilo amerikāņu produktu, jo mani tā tomēr aizrāva. Vai es būtu gatava noskatīties to vēlreiz? Jā, kāpēc gan ne?

Maģiskās pārvērtības. No Benicio Del Toro par briesmoni

Tad nu tā. Necik sen bija tā laime atkal pabūt kinoteātrī (urrā, mana apmātība nekur nav pazudusi!). Piektdienas vakarā, bruņojusies ar biļetīti devos uz sev tuvas tēmas filmu " Vilkatis". Zāle protams bija pustukša, jo šķiet liepājniekus šī filma nav spējusi ieinteresēt. Devos uz filmu ar noskaņojumu "o, būs kaut kas līdzīgs "Van Helsingam"", jau iepriekš juzdama pārsteigumu, ka programmā rakstīts "trilleris". Nē, nu ok, gan jau būs interesanti.

Nodzisa gaismas, sākās reklāmas (noskatīju dažas labas filmas, ko iešu skatīties) un beidzot sākās tas, kādēļ nācu. Ko varu teikt par filmu? Sākums drūms,mana vecā labā Londona nebija zaudējusi šīm filmām tik raksturīgo tumšo, netīrīgo, nedaudz baismīgo auru, tāpēc bija patīkami vērot, kā tiek ieturēts filmas stils. Pilnmēness, gaudas, sudraba lodes...bet nesteigšos notikumiem priekšā.

Lorenss Talbots, pagātnes vajāts augstmanis, kurš bijis liecinieks savas mātes pašnāvībai, kļuvis par ievērojamu aktieri. Pēc ilgiem projām no savām mājām Blekmūrā, Lorenss kādu dienu saņem vēstuli no sava brāļa līgavas Gvenas Konlifas, kura paziņo, ka Lorensa brālis ir pazudis. Talbots nolemj atgriezties Blekmūrā pie sava ekscentriskā tēva un piedalīties brāļa meklējumos, tomēr līdz ar viņa ierašanos tiek atrasts arī brāļa Bena līķis, apgrauzts līdz pēdējam kauliņam. Vajājot brāļa slepkavu, Lorenss ne tikai notic vilkaču pastāvēšanai, bet arī atklāj visšausminošākos pagātnes noslēpumus. Starp Lorensu un Gvenu rodas dziļas jūtas. Cīņā ar vilkati, viņš tiek ievainots un nenovēršami kļūst par likantropu. Pēc padarītajiem briesmu darbiem, Lorenss no rīta saprot, ka ir kļuvis par briesmoni. "Visu mīļais" tētiņš parūpējas, lai dēls atkal nonāktu tajā pašā klīnikā, kur kā zēns gadu pēc mātes nāves ticis ārstēts. Šeit Lorenss no paša tēva uzzina, ka māte tikusi noslepkavota, ka arī viņa brālis bija šī paša slepkavas upuris un, ka nākamais upuris būs Gvena. Pēc drastiskajiem ārstēšanas centieniem, ko es drīzāk sauktu par spāņu inkvizīciju, Lorenss izbēg un dodas laupīt dzīvību tam, kurš atņēma viņam māti un Benu - savam tēvam lordam Talbotam, kurš izrādās arī ir vilkatis jau daudzus gadus (traka ģimenīte, ne?). Izceļas īsta vilkaču cienīga cīņa, kuras beigās lorda Talbota galva ripo. Tikmēr Gvena, bruņojusies ar sudraba lodēm dodas pie Lorensa uz Blekmūru, lai glābtu viņu pirms viņu notvēris Skotlendjards Aberlains.Tomēr turpat mājā izceļas cīņa arī starp Skotlenjardu un Lorensu-Vilkati, kad Aberlains cenšas aizkavēt Lorensa uzbrukumu Gvenai, kurā uzminiet nu - Skotlendjards tiek ievainots, bet Lorenss aizbēg mežā, dzīdamies pa Gvenas pēdām. Beigās Gvena raida izšķirošo šāvienu un Lorenss mirst viņas rokās. No mākoņiem izlien mēness un sakostā Skotlendjarda skats pievēršas mēnesim. BEIGAS!

Tad nu tā. Man nepatika beigas. Lai arī zināju, ka parasti šādās filmās galvenie varoņi neizdzīvo, tomēr gribējās lai Lorenss paliktu dzīvs. Filmas nepabeigtība atstāja iespaidu, ka varētu sagaidīt turpinājumu, taču diez vai tai ir tik labi finansiālie panākumi. Varbūt mazliet pietrūka to varoņu pārdzīvojumu, bet visumā bija vērts noskatīties. Visu cieņu Del Toro - lieliska aktierspēle! Gribētos zināt kā viņiem Benicio izdevās pataisīt par tādu briesmoni! Bet filma laba - par popkorna ēšanu nevarēja būt ne runas - biju aizņemta ar asinīm un saraušanos pie trokšņiem! Filma ļoti laba, sižets labs, specefekti lieliski! Dodu trīs sudraba lodes par filmu un vienu par Benicio Del Toro tēlojumu ( nez kāpēc viņš man visu laiku atgādināja Halku)! Aizejiet vai lejuplādējiet, to ir vērts noskatīties! Vilkatīgi :)

oho, "Vilkatis" startējis ļoti veiksmīgi - 3. vieta ASV un arī Latvijā :) Gotiskais trilleris guvis labus komerciālos panākumus. Par to tikai prieks!

Fragments no kāda iecerēta darba

Viņš bija trāpījis desmitniekā. Es tik tiešām cīnījos. Cīnījos jau četrus gadus. Manī notika nepārtrauktas kaujas starp manu un manu sirdi un manu prātu, starp maniem eņģeļiem un dēmoniem. Un neviens no viņiem negribēja padoties. Ja tev dzīvē nākas par kaut ko izšķirties, neapšaubāmi tev ir jāizcīna kauja vai pat karš. Sirds un prāts neiet roku rokā - vismaz man. Tās ir divas dažādas frontes. Viena atbild par acumirklīgām jūtām, cerībām un muļķīgiem sapņiem, neizanalizējot sekas, bet otra - racionalitāti. Tā izsver visus ''par'', ''pret'', ''ja'' un ''un''. Tā kā es neļāvu sirdij mani vadīt, tad es liku prātam ar to cīnīties. Un ,šķiet, pēdējā kaujā mani mūri bija stipri iedragāti un pat draudēja sabrukt. Nē, drīzāk tie jau bija sabrukuši. No biežās bombardēšanas šo četru gadu garumā pēdējā siena bija sabrukusi un nu es stāvēju uz savas gruvešu kaudzes. Roberts sacīja, ka parādīs man, ka manai dzīvei ir jēgas. Es šaubos vai viņam tas izdosies. Viņš gribēja salabot manus mūrus, savākt manus izmētātos gabaliņus. Man tas šķita neiespējami. Nevarēja taču salabot tik salauztu cilvēku. Es biju kā mozaīka - tikai šī mozaīka nebija saliekama. Nekas uz pasaules nespēja mani atkal salikt kopā. Vai varbūt es maldījos?

Cilvēku dzīvē daudz kas mainās un it viss aizejošais atstāj tevī zīmogu. Tas paņem no tevis kaut ko sev līdzi. Pagātne atstāja manī caurumus un es sāku līdzināties sieram. Vēl ļaunāk - es biju kā siets. Ja tā turpināsies, manī drīz varēs nokāst kartupeļus. Bija muļķīgi domāt, ka Roberts atgriezīs mani dzīvē. Es nezināju cik ilgi vēl spēšu izturēt - no visas sirds šobrīd vēlējos, kaut viņš nebūtu bijis tur uz mola. Kad dzīve kļūst neizturama, vienīgā pareizā rīcība ir pielikt tai punktu. Es biju vecs, tukšs nams. Manās stenderēs nebiju durvju un logu ailēs - stiklu. Šur tur vēl no sienām atkarājās tapetes, stūros mētājās salauztas mēbeles un grīdu klāja putekļi, vāžu lauskas un citas drazas - kā liecinieki no tiem laikiem, kad biju apdzīvota. Manās istabās nebija dzīvības - tikai tukšums pastaigājās pa manām čīkstošajām kāpnēm. Šos zirnekļu tīklus nebija iespējams notīrīt un manas telpas atjaunot bija bezcerīgi. Šeit nelīdzētu pat kapitālais remonts. Tomēr es ļāvu Robertam mēģināt.

Es paraudzījos viņa šokolādes brūnajās acīs, kas lika iedomāties par karstu kakao un viņš pasmaidīja. Tikai tagad es atklāju cik ļoti man patīk viņa smaids. Stop! Šādas domas es nedrīkstēju pieļaut, tāpēc pievērsos savas tējas krūzes maliņai un sāku ap to riņķot ar pirkstu. Viņa klātbūtne mani slikti ietekmēja - tāds bija mans secinājums. Divdesmit četras stundas - es sev atgādināju. Paskatījos pulkstenī - nu jau divdesmit trīs.

Tas bija stulbi. Es viņa klātbūtnē sarku kā tāds skolas skuķis. Man patika viņa žilbinošais smaids, dzirkstošie smiekli un brūnās acis. Nē, tas bija vairāk nekā stulbi - tas bija idiotiski un nepieņemami. Galu galā vairs tikai divdesmit trīs stundas un viņš būs prom. Atgriezīsies savā pasakai līdzīgajā dzīvē un aizmirsīs par mani kā par sliktu piedzīvojumu. Un es atkal palikšu uz savas gruvešu kaudzes. Vai arī atgriezīšos savā dzīvoklī ar visām vajadzīgām ekstrām - pilošu krānu, kaimiņiem, kas aiz sienas nespēj sadalīt televizoru un ''Duracell'' zaķīšiem augšstāvā, kas mīlējoties māva kā brieži riesta laikā. Nē, tur es neatgriezīšos, ja vien nenotiks brīnums un man nesagribēsies dzīvot. Bet brīnumi nenotiek.

- Vai tu joprojām vēlies atgriezties uz mola? - viņš iztraucēja manas pārdomas.

- Vai tad kaut kas ir mainījies? - es vaicāju, vērodama lietus lāses ritam pa loga rūti. - Tu sacīji,ka baiļu pārvarēšana padara dzīvi interesantu, bet man nav tik daudz baiļu, lai pietiktu visai dzīvei.

- Vai tiešām tev ir tik slikti, ka vēlies atņemt sev dzīvību? - es jutu, ka Roberts mani vēro.

- Es esmu nogurusi, - tas bija viss, ko spēju atbildēt un tad es salēcos,jo viņš sakustējās un saņēma manu roku. Es centos to izraut, taču Roberts nepadevās.

- Ko tu dari? - es vaicāju pagriezdama galvu uz viņa pusi un atkal sastapos ar šokolādes brūnajām acīm - viņa skatienā bija kaut kas tāds, ko es neizpratu...

Kāds ir jaunais 30 Seconds To Mars albums "This is war"?

Nu tad tā. Nesen es kā saka „iečekoju” jauno 30 Seconds To Mars albumu „This Is War”. Pēc ilgām mocībām ar dziesmu lejuplādēšanu ( neesmu no tiem faniem, kas pērk uzreiz albumu ) beidzot man tas izdevās. Pirmajā brīdī bija pārsteigums. Wtf? Esmu novilkusi ne to albumu? Tomēr, tikko bija dzirdama Džareda Leto balss, bija skaidrs, ka albums pareizais.

Ir droši vien kāds, kurš nezin šo grupu, tāpēc iepazīstināšu mazliet ar tās vēsturi. 30STM ir amerikāņu rokgrupa no Losandželosas, kas dibināta 1998. gadā ar solistu Džaredu Leto priekšgalā, kurš arī pazīstams no filmām Fight Club, Girl, Interrupted, Panic Room, American Psycho, Requiem for a Dream, Chapter 27. 30STM iesākumā bijis tāds kā ģimenes projekts kopā ar brāli Šenonu Kristoferu Leto (grupas bundzinieks). 2002. gādā iznāk viņu pirmais albums ar tādu pašu nosaukumu „30 Seconds To Mars” un 2005. gadā 30STM debitēja ar albumu „A Beautiful Lie”. Jāsaka, ka šī albuma tituldziesma ir viena no maniem favorītiem. 2009. gada nogalē iznāk jaunais meistardarbs „This Is War”.

Šodien starp neskaitāmām zivīm mūzikas biznesā ir ļoti grūti atrast ko jēdzīgu, kur tiešām visu laiku nebūtu vārdi no sērijas „I love you, but you broke my heart”. Vēl vairāk, 30STM ir raksturīga secība viņu dziesmās. Tās ir noslīpētas līdz pēdējam, ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu, kas ir tikpat raksturīgi arī viņu veidotajiem videoklipiem. „The Kill”, „From Yesterday”, „A Beautiful Lie” – nevienu no šiem klipiem nav iespējams noskatīties garlaikojoties.

Grupa profesionāli ir strādājusi gan pie savām dziesmām, gan pie albumiem, gan pie klipiem. Ja viņu pirmais albums palika mazliet mazāk ievērots, tad jau „A Beautiful Lie” pārspēj pirmo un atstāj iespaidu. Tomēr nevarētu teikt, ka pirmais ir sliktāks. Vēl viens plus – katrs nākamais albums ir savādāks, kas šodien vairs nav tiek bieži sastopama parādība, kad tu klausies vienas grupas dziesmas un tās visas šķiet vienādas. Runājot par „This Is War”, 30STM ir joprojām savā līmenī. Tas ir kā „30 Seconds To Mars” un „A Beautiful Lie” apvienojums ar lielisku putukrējuma kārtu. Tādēļ pateikt, kurš no trim albumiem ir labāks, ir grūti. Pirmais varbūt ir smagāks, otrajam ir labāki dziesmu teksti un trešais – cauri caurēm ideāls. Gan elektronikas „fīčas”, gan kora iekļaušana – tas viss rada neaizmirstamu atmosfēru. „Hurricane”, „Kings and Queens”, „This Is War”, „Search and Destroy” u.c. šajā albumā iekļautās dziesmas ir lieliskas.

Tagad, kad „This Is War” ir iznācis, cerēsim sagaidīt jaunu šedevru, kas noteikti nebūs sliktāks, ja ne pat labāks. 30STM zina savu kvalitāti, zina, ko vēlas viņu fani un ar pilnu atdevi piestrādā, lai viss būtu augstākajā līmenī. Protams, ka var atrasties cilvēki, kam ir cits viedoklis un, kam šī grupa nepatīk, bet šī ir mana atsauce un katram galu galā ir sava gaume. Bet tiem, kam patīk šāda stila „rock bands” iesaku iepazīties gan ar jauno albumu, gan ar vecajiem gabaliem. Tas ir tā vērts.