Man patīk drošsirdība. Iedvesmojošas runas un varoņi, kuri gatavi cīnīties sapņu un ideālu vārdā, kuri vēlas mainīt pasauli, apveltīti ar drosmi un izcilu taktiķa prātu. Vīri, kuri bezbailīgi gatavi doties karā, nebīstoties nāves. Man patīk zobenu un pīķu zibšņi saules gaismā, asinīm klāti vairogi un bultas, kas izšaujas no gariem lokiem. Mani fascinē vadoņu runas, kamēr zirgi viņus nes gar karaspēka rindām. Vīri, kuri gatavi sekot vadonim nāvē, zirgi, kas drosmīgi, muskuļotajām kājām minot zemi, traucas ienaidnieka pūlī, sabradājot tos, kas stājas tiem ceļā. Asinīm noplūdušas sejas, cēlas runas, rokas, kas prasmīgi prot rīkoties ar zobenu un ticība ideālam - lūk, īstais skaistums. Skarbs, bet tomēr skaistums. Mūsdienu karos nav nekā skaista. Laiki, kad vīrus iedvesmoja vadoņu runas un viņi bija gatavi nolikt galvu par savu dzimteni, aizstāvēt karaļa godu ar šķēpu un zobenu, kad karaļi sapņoja par savu valdījumu paplašināšanu un veda pulkus cīnīties ticības vārdā, kad viņi zināja, ka rītausmu var nesagaidīt, bet tik un tā ar kliedzienu "par krāsmatām un sarkanu rītausmu" uz lūpām metās pretī pārspēkam - tie bija varonības pilni laiki, vienalga, kā vārdā tika izcīnīta kauja.
Jā, man patīk tādi varoņi kā Ahilejs, Hektors, Aleksandrs Lielais, karalis Arturs un citi, jo par šiem cilvēkiem joprojām runā un viņi visi cīnījās par sev kaut ko dārgu - mīlestību, zemi, sapni vai ticību. Tie vienmēr ir bijuši mani stāsti. Kamēr citi iegrima pasakās par apburtām princesēm un pamātēm - raganām, man patika zobenu šķindoņa kaujās, kurās drosmīgi tika vesti pulki un leģioni, kur valdnieki solīja agru nāvi, bet spožu slavu, kur kaujas pēc tam apdziedāja viņu pēcteči. Man nevajadzēja nekādas Pelnrušķītes, ja filma vai grāmata solīja apslēptus dārgumus, pirātus vai dižas kaujas. Varbūt dažam ir taisnība sakot, ka man vajadzēja piedzimt dažus gadsimtus ātrāk, taču šīs it kā vienkāršās lietas, kas vienam varbūt šķiet garlaicīgas, man ir īsts baudījums. Mani vienmēr fascinējuši ieroči, kad vēl netika izmantots šaujampulveris, kad roku veiklība un izveicība bija noteicošie faktori cīņā. Tā visa ir pagātne, kas stāsta par to kā ir bijis, kādi bijuši cilvēki, viņu uzskati un sapņi.
Varbūt es dzīvoju pagātnē, taču atšķirībā no mūsdienām un tā, kas noticis vēl iepriekšējā gadsimta sākumā un četrdesmitajos gados, šī pagātne man šķiet mazliet, kaut par kripatiņu cēlāka, kur vēlme bija iekarot zemi, aizstāvēt savu godu, vai īstenot sapni, nevis iznīcināt rases un uzlaist veselām tautām nāvējošus vīrusus. Laikam tomēr esmu romantiķe. Mani tas viss iedvesmo vairāk, par jebko citu. Esmu cilvēks, kurš mazliet dzīvo pagātnē un pret šādu pagātni man nav iebildumu.
Var teikt, ka reizēm mani ir pārņēmušas līdzīgas domas.Īpaši daudz par šīm lietām aizdomājos, kad lasīju līdz mūsdienām saglabājušos apraksus par grieķu varoņu laiku. Tas tikai pasiprināja manu pārliecību par mūsdienās aizmirstu un retu lietu, ko izjutu, kad lasīju šos tekstus par viņu godu pasaules skatījumu, principiem uz ko veidojās viņu dzīve sabiedrība, kas tāds kas mūsdienu civilizācijai pietrūkst.
AtbildētDzēst