Maģiskās pārvērtības. No Benicio Del Toro par briesmoni

Tad nu tā. Necik sen bija tā laime atkal pabūt kinoteātrī (urrā, mana apmātība nekur nav pazudusi!). Piektdienas vakarā, bruņojusies ar biļetīti devos uz sev tuvas tēmas filmu " Vilkatis". Zāle protams bija pustukša, jo šķiet liepājniekus šī filma nav spējusi ieinteresēt. Devos uz filmu ar noskaņojumu "o, būs kaut kas līdzīgs "Van Helsingam"", jau iepriekš juzdama pārsteigumu, ka programmā rakstīts "trilleris". Nē, nu ok, gan jau būs interesanti.

Nodzisa gaismas, sākās reklāmas (noskatīju dažas labas filmas, ko iešu skatīties) un beidzot sākās tas, kādēļ nācu. Ko varu teikt par filmu? Sākums drūms,mana vecā labā Londona nebija zaudējusi šīm filmām tik raksturīgo tumšo, netīrīgo, nedaudz baismīgo auru, tāpēc bija patīkami vērot, kā tiek ieturēts filmas stils. Pilnmēness, gaudas, sudraba lodes...bet nesteigšos notikumiem priekšā.

Lorenss Talbots, pagātnes vajāts augstmanis, kurš bijis liecinieks savas mātes pašnāvībai, kļuvis par ievērojamu aktieri. Pēc ilgiem projām no savām mājām Blekmūrā, Lorenss kādu dienu saņem vēstuli no sava brāļa līgavas Gvenas Konlifas, kura paziņo, ka Lorensa brālis ir pazudis. Talbots nolemj atgriezties Blekmūrā pie sava ekscentriskā tēva un piedalīties brāļa meklējumos, tomēr līdz ar viņa ierašanos tiek atrasts arī brāļa Bena līķis, apgrauzts līdz pēdējam kauliņam. Vajājot brāļa slepkavu, Lorenss ne tikai notic vilkaču pastāvēšanai, bet arī atklāj visšausminošākos pagātnes noslēpumus. Starp Lorensu un Gvenu rodas dziļas jūtas. Cīņā ar vilkati, viņš tiek ievainots un nenovēršami kļūst par likantropu. Pēc padarītajiem briesmu darbiem, Lorenss no rīta saprot, ka ir kļuvis par briesmoni. "Visu mīļais" tētiņš parūpējas, lai dēls atkal nonāktu tajā pašā klīnikā, kur kā zēns gadu pēc mātes nāves ticis ārstēts. Šeit Lorenss no paša tēva uzzina, ka māte tikusi noslepkavota, ka arī viņa brālis bija šī paša slepkavas upuris un, ka nākamais upuris būs Gvena. Pēc drastiskajiem ārstēšanas centieniem, ko es drīzāk sauktu par spāņu inkvizīciju, Lorenss izbēg un dodas laupīt dzīvību tam, kurš atņēma viņam māti un Benu - savam tēvam lordam Talbotam, kurš izrādās arī ir vilkatis jau daudzus gadus (traka ģimenīte, ne?). Izceļas īsta vilkaču cienīga cīņa, kuras beigās lorda Talbota galva ripo. Tikmēr Gvena, bruņojusies ar sudraba lodēm dodas pie Lorensa uz Blekmūru, lai glābtu viņu pirms viņu notvēris Skotlendjards Aberlains.Tomēr turpat mājā izceļas cīņa arī starp Skotlenjardu un Lorensu-Vilkati, kad Aberlains cenšas aizkavēt Lorensa uzbrukumu Gvenai, kurā uzminiet nu - Skotlendjards tiek ievainots, bet Lorenss aizbēg mežā, dzīdamies pa Gvenas pēdām. Beigās Gvena raida izšķirošo šāvienu un Lorenss mirst viņas rokās. No mākoņiem izlien mēness un sakostā Skotlendjarda skats pievēršas mēnesim. BEIGAS!

Tad nu tā. Man nepatika beigas. Lai arī zināju, ka parasti šādās filmās galvenie varoņi neizdzīvo, tomēr gribējās lai Lorenss paliktu dzīvs. Filmas nepabeigtība atstāja iespaidu, ka varētu sagaidīt turpinājumu, taču diez vai tai ir tik labi finansiālie panākumi. Varbūt mazliet pietrūka to varoņu pārdzīvojumu, bet visumā bija vērts noskatīties. Visu cieņu Del Toro - lieliska aktierspēle! Gribētos zināt kā viņiem Benicio izdevās pataisīt par tādu briesmoni! Bet filma laba - par popkorna ēšanu nevarēja būt ne runas - biju aizņemta ar asinīm un saraušanos pie trokšņiem! Filma ļoti laba, sižets labs, specefekti lieliski! Dodu trīs sudraba lodes par filmu un vienu par Benicio Del Toro tēlojumu ( nez kāpēc viņš man visu laiku atgādināja Halku)! Aizejiet vai lejuplādējiet, to ir vērts noskatīties! Vilkatīgi :)

oho, "Vilkatis" startējis ļoti veiksmīgi - 3. vieta ASV un arī Latvijā :) Gotiskais trilleris guvis labus komerciālos panākumus. Par to tikai prieks!

Fragments no kāda iecerēta darba

Viņš bija trāpījis desmitniekā. Es tik tiešām cīnījos. Cīnījos jau četrus gadus. Manī notika nepārtrauktas kaujas starp manu un manu sirdi un manu prātu, starp maniem eņģeļiem un dēmoniem. Un neviens no viņiem negribēja padoties. Ja tev dzīvē nākas par kaut ko izšķirties, neapšaubāmi tev ir jāizcīna kauja vai pat karš. Sirds un prāts neiet roku rokā - vismaz man. Tās ir divas dažādas frontes. Viena atbild par acumirklīgām jūtām, cerībām un muļķīgiem sapņiem, neizanalizējot sekas, bet otra - racionalitāti. Tā izsver visus ''par'', ''pret'', ''ja'' un ''un''. Tā kā es neļāvu sirdij mani vadīt, tad es liku prātam ar to cīnīties. Un ,šķiet, pēdējā kaujā mani mūri bija stipri iedragāti un pat draudēja sabrukt. Nē, drīzāk tie jau bija sabrukuši. No biežās bombardēšanas šo četru gadu garumā pēdējā siena bija sabrukusi un nu es stāvēju uz savas gruvešu kaudzes. Roberts sacīja, ka parādīs man, ka manai dzīvei ir jēgas. Es šaubos vai viņam tas izdosies. Viņš gribēja salabot manus mūrus, savākt manus izmētātos gabaliņus. Man tas šķita neiespējami. Nevarēja taču salabot tik salauztu cilvēku. Es biju kā mozaīka - tikai šī mozaīka nebija saliekama. Nekas uz pasaules nespēja mani atkal salikt kopā. Vai varbūt es maldījos?

Cilvēku dzīvē daudz kas mainās un it viss aizejošais atstāj tevī zīmogu. Tas paņem no tevis kaut ko sev līdzi. Pagātne atstāja manī caurumus un es sāku līdzināties sieram. Vēl ļaunāk - es biju kā siets. Ja tā turpināsies, manī drīz varēs nokāst kartupeļus. Bija muļķīgi domāt, ka Roberts atgriezīs mani dzīvē. Es nezināju cik ilgi vēl spēšu izturēt - no visas sirds šobrīd vēlējos, kaut viņš nebūtu bijis tur uz mola. Kad dzīve kļūst neizturama, vienīgā pareizā rīcība ir pielikt tai punktu. Es biju vecs, tukšs nams. Manās stenderēs nebiju durvju un logu ailēs - stiklu. Šur tur vēl no sienām atkarājās tapetes, stūros mētājās salauztas mēbeles un grīdu klāja putekļi, vāžu lauskas un citas drazas - kā liecinieki no tiem laikiem, kad biju apdzīvota. Manās istabās nebija dzīvības - tikai tukšums pastaigājās pa manām čīkstošajām kāpnēm. Šos zirnekļu tīklus nebija iespējams notīrīt un manas telpas atjaunot bija bezcerīgi. Šeit nelīdzētu pat kapitālais remonts. Tomēr es ļāvu Robertam mēģināt.

Es paraudzījos viņa šokolādes brūnajās acīs, kas lika iedomāties par karstu kakao un viņš pasmaidīja. Tikai tagad es atklāju cik ļoti man patīk viņa smaids. Stop! Šādas domas es nedrīkstēju pieļaut, tāpēc pievērsos savas tējas krūzes maliņai un sāku ap to riņķot ar pirkstu. Viņa klātbūtne mani slikti ietekmēja - tāds bija mans secinājums. Divdesmit četras stundas - es sev atgādināju. Paskatījos pulkstenī - nu jau divdesmit trīs.

Tas bija stulbi. Es viņa klātbūtnē sarku kā tāds skolas skuķis. Man patika viņa žilbinošais smaids, dzirkstošie smiekli un brūnās acis. Nē, tas bija vairāk nekā stulbi - tas bija idiotiski un nepieņemami. Galu galā vairs tikai divdesmit trīs stundas un viņš būs prom. Atgriezīsies savā pasakai līdzīgajā dzīvē un aizmirsīs par mani kā par sliktu piedzīvojumu. Un es atkal palikšu uz savas gruvešu kaudzes. Vai arī atgriezīšos savā dzīvoklī ar visām vajadzīgām ekstrām - pilošu krānu, kaimiņiem, kas aiz sienas nespēj sadalīt televizoru un ''Duracell'' zaķīšiem augšstāvā, kas mīlējoties māva kā brieži riesta laikā. Nē, tur es neatgriezīšos, ja vien nenotiks brīnums un man nesagribēsies dzīvot. Bet brīnumi nenotiek.

- Vai tu joprojām vēlies atgriezties uz mola? - viņš iztraucēja manas pārdomas.

- Vai tad kaut kas ir mainījies? - es vaicāju, vērodama lietus lāses ritam pa loga rūti. - Tu sacīji,ka baiļu pārvarēšana padara dzīvi interesantu, bet man nav tik daudz baiļu, lai pietiktu visai dzīvei.

- Vai tiešām tev ir tik slikti, ka vēlies atņemt sev dzīvību? - es jutu, ka Roberts mani vēro.

- Es esmu nogurusi, - tas bija viss, ko spēju atbildēt un tad es salēcos,jo viņš sakustējās un saņēma manu roku. Es centos to izraut, taču Roberts nepadevās.

- Ko tu dari? - es vaicāju pagriezdama galvu uz viņa pusi un atkal sastapos ar šokolādes brūnajām acīm - viņa skatienā bija kaut kas tāds, ko es neizpratu...

Kāds ir jaunais 30 Seconds To Mars albums "This is war"?

Nu tad tā. Nesen es kā saka „iečekoju” jauno 30 Seconds To Mars albumu „This Is War”. Pēc ilgām mocībām ar dziesmu lejuplādēšanu ( neesmu no tiem faniem, kas pērk uzreiz albumu ) beidzot man tas izdevās. Pirmajā brīdī bija pārsteigums. Wtf? Esmu novilkusi ne to albumu? Tomēr, tikko bija dzirdama Džareda Leto balss, bija skaidrs, ka albums pareizais.

Ir droši vien kāds, kurš nezin šo grupu, tāpēc iepazīstināšu mazliet ar tās vēsturi. 30STM ir amerikāņu rokgrupa no Losandželosas, kas dibināta 1998. gadā ar solistu Džaredu Leto priekšgalā, kurš arī pazīstams no filmām Fight Club, Girl, Interrupted, Panic Room, American Psycho, Requiem for a Dream, Chapter 27. 30STM iesākumā bijis tāds kā ģimenes projekts kopā ar brāli Šenonu Kristoferu Leto (grupas bundzinieks). 2002. gādā iznāk viņu pirmais albums ar tādu pašu nosaukumu „30 Seconds To Mars” un 2005. gadā 30STM debitēja ar albumu „A Beautiful Lie”. Jāsaka, ka šī albuma tituldziesma ir viena no maniem favorītiem. 2009. gada nogalē iznāk jaunais meistardarbs „This Is War”.

Šodien starp neskaitāmām zivīm mūzikas biznesā ir ļoti grūti atrast ko jēdzīgu, kur tiešām visu laiku nebūtu vārdi no sērijas „I love you, but you broke my heart”. Vēl vairāk, 30STM ir raksturīga secība viņu dziesmās. Tās ir noslīpētas līdz pēdējam, ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu, kas ir tikpat raksturīgi arī viņu veidotajiem videoklipiem. „The Kill”, „From Yesterday”, „A Beautiful Lie” – nevienu no šiem klipiem nav iespējams noskatīties garlaikojoties.

Grupa profesionāli ir strādājusi gan pie savām dziesmām, gan pie albumiem, gan pie klipiem. Ja viņu pirmais albums palika mazliet mazāk ievērots, tad jau „A Beautiful Lie” pārspēj pirmo un atstāj iespaidu. Tomēr nevarētu teikt, ka pirmais ir sliktāks. Vēl viens plus – katrs nākamais albums ir savādāks, kas šodien vairs nav tiek bieži sastopama parādība, kad tu klausies vienas grupas dziesmas un tās visas šķiet vienādas. Runājot par „This Is War”, 30STM ir joprojām savā līmenī. Tas ir kā „30 Seconds To Mars” un „A Beautiful Lie” apvienojums ar lielisku putukrējuma kārtu. Tādēļ pateikt, kurš no trim albumiem ir labāks, ir grūti. Pirmais varbūt ir smagāks, otrajam ir labāki dziesmu teksti un trešais – cauri caurēm ideāls. Gan elektronikas „fīčas”, gan kora iekļaušana – tas viss rada neaizmirstamu atmosfēru. „Hurricane”, „Kings and Queens”, „This Is War”, „Search and Destroy” u.c. šajā albumā iekļautās dziesmas ir lieliskas.

Tagad, kad „This Is War” ir iznācis, cerēsim sagaidīt jaunu šedevru, kas noteikti nebūs sliktāks, ja ne pat labāks. 30STM zina savu kvalitāti, zina, ko vēlas viņu fani un ar pilnu atdevi piestrādā, lai viss būtu augstākajā līmenī. Protams, ka var atrasties cilvēki, kam ir cits viedoklis un, kam šī grupa nepatīk, bet šī ir mana atsauce un katram galu galā ir sava gaume. Bet tiem, kam patīk šāda stila „rock bands” iesaku iepazīties gan ar jauno albumu, gan ar vecajiem gabaliem. Tas ir tā vērts.